Janvārī svinēsim un atcerēsimies Barikāžu laiku. Tās izveidojās burtiski zibenīgi. Pirms 35 gadiem 12. janvārī Latvijas Universitātē sanākušajā Latvijas Tautas frontes (LTF) domes sēdē tika nolemts veidot barikādes, lai aizsargātu svarīgus objektus Rīgā un citās Latvijas pilsētās.
Jau 13. janvārī - pēc traģiskajiem notikumiem Lietuvā - Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma “Aicinājumu Latvijas tautai” un lēmumu “Par Latvijas Republikas Augstākās Padomes aizsardzības štāba izveidošanu”. Štābu vadīja Andrejs Krastiņš, viņa vietnieki bija Odisejs Kostanda un Tālavs Jundzis. Latvijas Republikas lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģeris kopā ar autotransporta un šoseju ministru Jāni Janovski deva rīkojumu ievest Rīgā smago lauksaimniecības un celtniecības tehniku, lai bloķētu pieeju barikādēm.
Tādi paši patrioti, tikai bruņoti
“Neatkarīgās” saruna par šo laiku ar 1991. gada Barikāžu muzeja direktoru un Barikāžu biedrības valdes locekli Renāru Zaļo.
Kā tu domā: vai šodienas jaunā paaudze par Barikādēm zina pietiekami daudz?
Ne tikai jaunieši par Barikādēm zina maz. Nezina pat tie, kuriem ir 45 un 50 gadu. Viņiem tolaik bija desmit, piecpadsmit gadu. Daļa, protams, zina, bet tiem, kuru tuviniekiem nebija saskarsmes ar Barikādēm, par šo laiku nav ne jausmas.
Vai tad skolās par šiem notikumiem neko nemāca? Kā to var nezināt? Bija taču Atmoda, bija neatkarīgas valsts atgūšana.
Mēs visi tā naivi iedomājamies - kā to var nezināt? Mūsu paaudzes ļaudis to zina. Kas tad mums skolās vēsturi pasniedz? Nesen stāstīju skolotāju grupai - aptuveni 30 cilvēkiem - par Barikādēm. Es pajautāju: kuri ir pārdzīvojuši un piedalījušies Barikādēs? Kādi trīs cilvēki pacēla roku. Skolotāji taču arī ir nomainījušies.
Kopā ar Romualdu Ražuku (LTF otrais priekšsēdētājs) īstenojām ideju: 20. janvārī visā Latvijā notiks vēstures stunda. Tā būs videoierakstā, 45 minūtes, un tā notiks vienlaikus visās Latvijas skolās. Pamatdoma: kāpēc bija vajadzīgas Barikādes, kādā veidā tās organizējās un ko tās mums deva. Notiks arī izstāde pie Brīvības pieminekļa.
Tātad: ko mums deva Barikādes?
To, ka mēs dzīvojam Latvijā, nevis Baltkrievijā vai Krievijā. Videofilma un izstāde parādīs, ka tas nebija tikai tā: ļaudis no laukiem atbrauca, sēdēja pie ugunskuriem un dzēra tēju, lasot laikraksta “Atmoda” skrejlapas, kurās bija sarakstīti aktuālie notikumi.
Jā, tolaik nevarējām drukāt avīzi, jo Preses namu bija ieņēmuši omonieši. Saki, Renār, vai ir kādi dati par to, cik Barikāžu dalībnieku ir apbalvoti ar piemiņas zīmēm?
Vairāk nekā 40 000 cilvēku. Bet nav datu par to, cik vēl palikuši dzīvi. No mums, astoņiem Bauskas milicijas puišiem, kuri atnāca uz Barikādēm, ir palikusi puse… Kopā Barikāžu dalībnieku bija aptuveni 55 000 cilvēku.
Kur tieši atradās Barikādes?
Protams, Rīgā. Bija Kuldīgā, Liepājā. Ulbrokā, kas neskaitās Rīgas pilsētas daļa. Tur cilvēki apsargāja radiotranslācijas torņus. Bauskā stāvēja tehnika gan pie Mūsas, gan pie Mēmeles tiltiem, lai vajadzības gadījumā nobloķētu tiltus pret krievu bruņutransportieriem un tankiem. Man nav bijis spēka un iespēju apzināt visu Latviju, lai saprastu, kur un cik cilvēku sargāja dažādus objektus. Zinātniskais darbs vienmēr bijusi joma, kam vienmēr ir pietrūcis naudas. Lai pētījums būtu nopietns, tam nepietiek divu trīs mēnešu, tur vajag gadu, divus vai pat trīs. Bija mums kādi jaunieši, bet pēc gada viņi aizgāja uz citiem, labāk apmaksātiem darbiem.
Atceros kādu gadījumu. Kad mūs, lauku miličus, uzaicināja palīdzēt Barikāžu dalībniekiem Rīgā, mēs gājām pāri Doma laukumam - miliču formastērpos, ar automātiem apkārušies. Un tu, protams, atceries, kāda cilvēkiem bija attieksme pret miličiem. Ejam mēs - bars miliču - un visi savstarpēji runājam latviski. Tas cilvēkiem bija pārsteigums! Un tad mēs tikām aicināti pie ugunskuriem, lai aprunātos. Visi saprata, ka mēs esam tādi paši latviešu patrioti, tikai apbruņoti.
Varam, ja gribam
Mazliet jāatceras vēsture. 13. janvāra agrā rītā, pēc PSRS karaspēka uzbrukuma Viļņas televīzijas torņa aizstāvjiem, LTF vadītāji Dainis Īvāns un Romualds Ražuks Latvijas Radio aicināja Latvijas iedzīvotājus. Protesta manifestācijā Daugavmalā sapulcējās ap 500 000 cilvēku, lai izteiktu savu atbalstu lietuviešiem un paustu gatavību turpināt uzsākto valsts neatkarības atjaunošanas ceļu.
Rīdzinieki sāka veidot barikādes šaurajās Vecrīgas ielās. Smagās tehnikas novirzīšanu uz valstiski svarīgiem objektiem. Pirmajās pāris dienās no laukiem un mazpilsētām Rīgā ieradās kravas automašīnu rindas ar piekabēm, kurās bija baļķi, betona bluķi, šķembas un citi celtniecības materiāli. Automašīnas Vecrīgas ielās tika izvietotas skujiņveidā, lai tankiem padarītu neiespējamu to nostumšanu malā. Galvenie pretinieka uzbrukumi tika plānoti no Daugavmalas cauri Doma laukumam, no Bastejkalna gar
Pulvertorni un no Torņa ielas caur Jēkaba ielu - šajos virzienos atradās vairākas smago automašīnu rindas. Tur izvietoja arī prettanku ežu, ko atveda Vecmīlgrāvja zvejnieki, tanku slazdus metināja arī uz vietas.
Galvenie apsargājamie objekti bija Latvijas Republikas Augstākā Padome, LR Ministru Padome, Latvijas Radio ēka Doma laukumā, Telefona un telegrāfa centrāle Dzirnavu ielā, Radio un televīzijas centrs Zaķusalā, kā arī tilti. Krievijas PFSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs Jeļcins aicināja no Krievijas dienestā iesauktos karavīrus nepiedalīties akcijās pret civiliedzīvotājiem. Vitebskas 103. gaisa desanta divīzija atsacījās doties uz Rīgu.
14. janvārī padomju milicijas specvienība OMON uzbruka barikāžu aizstāvjiem uz Vecmīlgrāvja un Brasas tiltiem. Tika apšaudītas un dedzinātas automašīnas, piekauti cilvēki.
Rīgā tostarp notika Latvijas kompartijas plēnums, kurā CK pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks brīdināja, ka Latvijas izstāšanās no PSRS novedīs pie profašistiskas totalitāra novirziena nacionālistiskas diktatūras restaurēšanas. Plēnums atbalstīja arī prasību par prezidenta pārvaldes ieviešanu Latvijas PSR teritorijā un nolēma vērsties ar šo priekšlikumu pie PSRS prezidenta Gorbačova.
Interfrontes raidītājs “Sodružestvo” (Содружество) vairākkārt raidīja paziņojumu, ka Rīgā notiek militārs apvērsums. Savukārt Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšsēdis Gunārs Meierovics publicēja paziņojumu par notikumiem Baltijā un izvirzīja mērķi ciešā sadarbībā ar Latvijas Republikas valdību ietekmēt rietumvalstu valdības, lai tās bloķētu PSRS agresiju Baltijas valstīs.
Eiropas Padome arī pieņēma komunikē par to, ka pēdējie notikumi Lietuvā apdraud Eiropas Padomes un PSRS sadarbības pamatus. Baltijas kara apgabala virspavēlnieks Fjodors Kuzmins izteica ultimātu LR AP, bet Igaunijas nacionālajā radio uzstājās Tartu bāzētās 326. stratēģisko bumbvedēju divīzijas komandieris Džohars Dudajevs un paziņoja, ka neļaus padomju armijai izmantot Baltijas gaisa telpu.
Šie visi notikumi risinājās blīvā laika telpā, aktīvi un precīzi organizēti. Tātad varam, ja gribam. Vecrīgas barikādes tika demontētas 1992. gada rudenī, tātad pēc gana ilga laika, kad PSRS 1991. gada septembrī bija atzinusi Latvijas pilnīgu neatkarību un bija panākta vienošanās par Krievijas Federācijas karaspēka izvešanu.
