Pēc kādiem kritērijiem vadās Saeimas deputāts, kuru nekomandē partija; kā deputātiem izrauties no “korista” statusa; kādēļ dedzīgi risinām Stambulas konvencijas jautājumu, bet nespējam vienoties par valsts budžetu bez parāda audzēšanas, kā pietrūkst valsts pārvaldei un politiķiem; kā laika gaitā mainās politiķu kvalitātes – par šiem un citiem jautājumiem saruna ar pie frakcijām nepiederošo Saeimas deputāti, bijušo Konkurences padomes priekšsēdētāju Skaidrīti Ābramu.
Jau vairāk nekā piecus mēnešus Saeimā esat neatkarīgā deputāta statusā. Tas nozīmē, ka pār jums nav politiskās virsvadības, nav frakcijas priekšsēdētāja, kurš norāda, kā jābalso tajā vai citā jautājumā. Nākas pieņemt lēmumus patstāvīgi. Kā sokas darbs šādā statusā?
Kamēr biju “Progresīvo” frakcijā, bija gadījumi, kad teicu - nē, es tā nebalsošu. Mani mēģināja pārliecināt, bet neuzspieda. Tādā ziņā gods un slava “Progresīvajiem”, ka tur tiešām valda demokrātija. Nav tā, kā citām frakcijām, kur tikai partijas kodols risina jautājumus, bet pārējie vispār netiek pie teikšanas.
Būtiskākās bija lielākas lietas, par kurām man radās nepatika - ne pret “Progresīvajiem” kā partiju, bet par partijas dalību koalīcijā. Kaut vai tas pats “valdības restarts”, kam es pilnībā nepiekritu. Tur bija daudzas nianses, ko es skaidroju. Tagad uz to skatoties, es domāju, toreiz intuīcija man pareizi pateica: “restarts” nav pats veiksmīgākais veids, kā turpināt valdības darbu. Varbūt jau tajā brīdī vajadzēja pateikt - nē, mēs pēc šiem noteikumiem nespēlēsim. Notikumi ar Stambulas konvenciju apliecina, ka vajadzēja paļauties uz intuīciju.
Tas bija tas pēdējais piliens. Es tikai jūnijā paziņoju, ka aizeju no “Progresīvajiem”, bet to, ka frakciju pametīšu, izlēmu jau ziemā. Pagaidīju, lai beidzas sesija un notiek pašvaldību vēlēšanas, tad arī izstājos.
Gribu pateikt, vai jūtos ļoti labi. Esmu pēc būtības neatkarīgs cilvēks, jo arī mans iepriekšējais darbs lika būt neatkarīgai un neitrālai. Strādājot Konkurences padomē, jāievēro absolūtā neitralitāte. Nevar nevienai pusei izrādīt labvēlību. Tur jāvērtē fakti kopumā. Man Saeimā pat opozīcijas pārstāvji pauda cieņu par to, ka neatkarīgi no priekšlikuma to vērtēju nevis no partejiskās piederības redzespunkta, bet kā neitrāls profesionālis.
Tagad ir interesanti vērot abas puses, pozīciju un opozīciju, to, kā notiek procesi, kas ir atbalstāms vai nē. Cilvēkiem, kuri ir partijās, ir svarīgi izrauties no “korista” statusa un būt neatkarīgākiem savā viedoklī. Tad partejiskais devums būtu daudz labāks, nekā tikai paļaujoties uz kodolu - atsevišķām personībām partijās un frakcijās.
Pirms otrā lasījuma notika debates par Stambulas konvencijas denonsēšanu. Es uzrunāju deputātus, kuri ir par denonsēšanu. Zinu, ka ļoti daudzi no viņiem tā vispār nedomā. Viņi nebūtu sākuši cilāt šo jautājumu, jo divus gadus Stambulas konvencija bija pieņemta un viss ritēja savu gaitu. Mēs gatavojāmies, lai sniegtu lielāku atbalstu vardarbībā cietušajiem. Šķiet, ka viss process bija sācies bez traucējumiem. Nenotika nekas no tā, kas tagad tika interpretēts kā genderisms un tamlīdzīgi. Vērsos pie deputātiem, kuri ir par denonsēšanu - balsojiet pēc sirdsapziņas, izejiet no savas partejiskās disciplīnas. Nevajag vienmēr būt tikai pogas spiedējam bailēs, ka tevi izmetīs no frakcijas. Cilvēks ar patstāvīgu viedokli vienmēr ir cienāms un respektējams.
Bet tad jau nav jēgas partijai kā tādai. Demokrātijā partijās apvienojas ideoloģiski līdzīgi domājoši cilvēki. Pirms katra likumdošanas balsojuma viņi sanāk kopā un apspriež konkrēto jautājumu. Tāpēc jau ir frakciju sēdes. Ja nevar sēdē vienoties, aiziet ārpus Saeimas kafejnīcā un par visu vienojas. Ja kāds kaut kam nepiekrīt, arī tas tiek izrunāts, bet pāri visam partejiskā disciplīna, kura paģēr, ka frakcijai ir vienots partijas viedoklis konkrētā jautājumā.
Jā, bet kur tas ir teikts un ar ko pierādīts, ka valdošais viedoklis partijā ir tas pareizais? Kādreiz tas ir atkarīgs nevis no loģikas un profesionālajām zināšanām, bet no skaļuma, pozīcijas partijā vai spējas otru pārliecināt pat par galīgām muļķībām. Latvijas politisko partiju vidē es redzu ļoti daudz neprofesionālisma. Es saprastu, ja cilvēki nāk ar dzīves pieredzi, bet šeit es redzu daudz amatierisku gājienu. Es zināmā mērā saprotu režisoru Alvi Hermani. Latvijā ir ļoti zema konkurence gan uzņēmējdarbībā, gan attiecībā uz politiku. Mēs esam maza valsts. Politikā neiet tādi, kuri ir sevi pierādījuši profesionālajā vidē. Līdz ar to es vaicāju - vai politiskās vides vairākumam, kas pauž viedokli, vienmēr ir taisnība? Vai tas ir pamatoti, loģiski un labākais, ko var dot?
Kā būs, ja katrs frakcijas biedrs sāks balsot kā iedomājas? Tad partijai un frakcijai kā tādām nav jēgas? Tad visi apvienojas deputātu korī un katrs dzied savu toņkārtu. Kāds būs rezultāts, un no kā prasīsim politisko atbildību vēlēšanās?
Jājautā - kas ir politiskā atbildība un kā tā tiek prasīta? Vai mēs vēlēšanās tiešām to prasām un ievēlam labākos no labākajiem?
Es piekrītu, ka katrā partijā ir kādi vilcēji un liela daļa no pārējiem tikai pogas spiedēji. Vai tie galvenie ir tiešām paši zinošākie - tas ir sarežģīts jautājums.
Katrā ziņā man ir simpātiski, ka ir iespēja iet politikā arī neatkarīgiem cilvēkiem. Protams, neatkarīgiem deputātiem var būt grūti izveidot kopīgu redzējumu ar pārējiem. Tur varbūt politiski kašķi, kas bremzē politisko procesu.
Piemēram, Stambulas konvencijas gadījums šobrīd ir ļoti pretvalstisks. Konvencijas saturs neatbilst tam, kas tiek pateikts. Mēs veidojam mītus un ilūzijas. Latvija atkal negatīvi izceļas. Ja ekonomikā velkamies pēdējās vietās, tad šeit mēs esam pirmie, kas ir izstājušies. Viena Saeimas sasaukuma laikā.
Mēs pat neesam sagaidījuši pirmo GREVIO (Group of Experts on Action against Violence against Women and Domestic Violence) ziņojumu, kas varbūt pateiktu, vai mēs darām visu pareizi. Mēs ar steigu izstājamies, jo tūlīt būs vēlēšanas un nevar zināt, kas notiks tālāk. Manuprāt, tā nav valstiska domāšana.
Denonsēt tādā steigā, balstoties uz maldiem un ilūzijām, ir ļoti pretvalstiski. Man tiešām kauns par to, ko Latvija šobrīd dara.
Ir dažādi viedokļi par šo jautājumu. Viens no tiem ir tāds, ka ne jau Stambulas konvencija pati par sevi novērsīs vai mazinās vardarbību. Mums ir pietiekami daudz procesuālo normu, balstoties uz kurām vardarbība tiek apkarota. Viens piemērs ārpus juridiskā ietvara - sabiedrībā par to runāt un aicināt upurus vērsties pie līdzcilvēkiem un sabiedriskām organizācijām. Šajā ziņā daudz soļu sperts uz priekšu, un nekāda konvencija īsti nav vajadzīga, lai to veicinātu. Vai tad mēs neesam saprātīga un pašpietiekama tauta?
Es domāju, ka esam ļoti gausi cīnījušies ar vardarbību. 16 gadus esmu strādājusi Konkurences padomē un redzējusi - ja nav spiediena no ārpuses, mēs daudzas labas lietas atliekam, jo nav naudas, tā nav prioritāte un tā tālāk. Kad Stambulas konvencija tika pieņemta, kustība uzreiz paātrinājās. Piemēram, bija daudz sarunu gan ar tiesībsargu, gan policiju - kāpēc policija nav sagatavota tam, kā vērsties pret varmākām un dažādām naida izpausmēm. Jā, krimināllikumā ir tādi panti, bet tie netika īsti piemēroti. Visi uzskatīja - tā ir ģimenes darīšana, lai tik sit un paši tiek galā! Normas bija, bet nebija nopietnas vēršanās pret vardarbību. Tāpēc uzskatu, ka Stambulas konvencija nav darījusi neko sliktu, bet tikai paātrinājusi procesus. Konvencija nav pelnījusi, lai politisku ambīciju dēļ teiktu, ka tā nav Latvijai vajadzīga.
Konvencijai tik daudz laika tērējam un aizmirstam, ka mūsu ekonomikai trūkst vajadzīgās izaugsmes. Vardarbības problēmu mēs risinājām tā vai citādi arī bez konvencijas, taču mums nekādi neizdodas līdz galam atrisināt jautājumu par taupības ievērošanu budžetā. Kur slēpjas problēma? Jūs jau minējāt amatpersonu neprofesionalitāti. Tā ir pie vainas, vai pie vainas ir vienkārša negribēšana, nevarēšana?
Problēma ir tā, ka mēs visu darām lēni. Mans stils ir darīt lietas ātri. Es uzskatu, ka priecāties par labu budžetu uz parāda rēķina nav tas labākais. Nākamgad izdevumi pārsniegs ienākumus. Protams, aizsardzība un drošība ir svarīgi, bet ir vēl citas lietas budžeta ietaupījumiem, kas nav nosegtas. Izglītība, demogrāfija, atbalsts lauksaimniekiem - to visu vajadzēja veidot no ietaupījumiem.
Labi, liekam aizsardzību ārpus budžeta - tas veido deficītu, bet pārējo nomenedžējam uz ietaupījumiem. Tas nav izdarīts.
Kaut kādas amata vietas, preces un pakalpojumi kaut kur ir samazināti. Bet Latvijā tomēr vajadzēja īstenot principu - maza un efektīva valsts pārvalde, tā, kā igauņi darījuši jau no 2010. gada. Viņi konsolidējuši daudzas mazas iestādes.
Es visiem saku šādu piemēru - igauņu konkurences un sabiedrisko pakalpojumu regulators ir apvienots vienā iestādē. Kad vēl strādāju Konkurences padomē, Igaunijas kolēģi jautāja - ko jūs tur Latvijā nepārtraukti regulējat? Igauņiem konkurences un sabiedrisko pakalpojumu regulators ir apmēram 60 amata vietas, tā ir konsolidēta iestāde. Mums kopā sanāk tuvu 200. Ar to es gribu pateikt, ka ar amata vietu samazināšanu tā lieta nav darīta, bet jādomā par konsolidēšanu. Atsevišķas ministrijas tagad jau sāk to darīt, apvienojot nelielas iestādes. Bet nav tāda pārskata, kā to vispār darīt, lai mēs nonākam pie mazas un efektīvas valsts pārvaldes. Tā ir lielākā problēma.
Jau pirms diviem gadiem bija runa, ka mēs iesim uz nulles budžetu. Respektīvi, ka ministrijas pārskatīs programmas no nulles - kas ir vajadzīgs un kas nē. Tas nav izdarīts. Vienīgā programma, uz kuru mēs tiecamies, ir drošības aspekti, tur mēs tuvojamies pieciem procentiem un vairāk. Tas arī ir, pateicoties ārējam spiedienam. Bez ārēja spiediena mēs nekustamies.
Jāskatās arī pārējās lietas. Es nezinu, ko mūsu ekonomika darīs 2029. gadā. Kā mēs nomaksāsim parādu? Kā tiksim galā ar pensiju līmeņu samērošanu? Tur ir ļoti daudz problēmu. Var runāt, ka mēs kaut kad 2035. gadā dubultosim IKP, bet kā mēs to panāksim pie minimālas ekonomikas izaugsmes un darbaspēka problemātikas? Es domāju, ka valdībai vajadzēja būt daudz izlēmīgākai un mazāk piekāpties.
Kā deviņdesmito gadu vidū Andris Šķēle spēja ļoti īsā laikā konsolidēt izdevumus un apstiprināt budžetu bez deficīta? Tas bija personības, premjera izlēmības faktors?
Godīgi sakot, es pat īsti neatceros, kā tas process notika. Atceros tikai Šķēles izteikumus, ar ko viņš nāca klajā, bet diez vai tas bija tas būtiskākais.
Man šķiet, ka mēs esam aizgājuši inercē. Iespēja palielināt budžeta deficītu ir mūs atslābinājusi. Pēdējais gads pirms vēlēšanām. Ministri tomēr arī grib pa labam dzīvot ar ministrijas ierēdņiem, un tas ir saprotami, jo ierēdniecībā ir daudz spēcīgāki profesionāļi nekā ministrs, kurš atnāk bez pieredzes. Valsts pārvaldē nepieredzējušam ministram var “aizmiglot acis” un iestāstīt, ka neko vairāk nevaram.
Interesants fakts - mums ir atsevišķas ministrijas, kur ir ļoti liels darbinieku skaits. Viena no tām ir Finanšu ministrija. Salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, mūsu Finanšu ministrijā ir daudz lielāks darbinieku skaits. Jādomā, kā tas ir rezultējies - vai ir uzlabota grāmatvedība, vai tomēr Finanšu ministrija domā arī, kā nopelnīt, nevis tikai kā līdzsvarot aktīvus un pasīvus.
Iedomāsimies situāciju: jūs esat premjere, notiek valdības sēde, valdībai jūsu vadībā jāpieņem lēmumi. Jūs kā premjere sakāt: priekšlikums - jāapvieno Konkurences padome ar Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju, jālikvidē Klimata un enerģētikas ministrija, to sadalot departamentos starp Ekonomikas ministriju un VARAM. Vai apmēram tāda būtu jūsu rīcība?
Noteikti vispirms jāveic funkciju audits. Var pieaicināt ārējos ekspertus, bet, iespējams, es tomēr runātu ar ministrijas galveno ierēdni, kurš ir valsts sekretārs. Ja valsts sekretāriem pasaka, ka šāds ir rīkojums no augšas, tad viņi darīs.
Bet es vispirms veiktu funkciju auditu. Esmu šajos gados redzējusi, ka caur Tautsaimniecības komisiju ir gājuši cauri likumprojekti, kur ļoti dāsni palielināts amata vietu skaits funkcijām.
Es kā piemēru minēju Konkurences padomi un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju, ko jau divreiz mēģināja apvienot, bet nesanāca. Valsts prezidenta Andra Bērziņa laikā bija darba grupa, kas pētīja dažādas valsts institūcijas, padotības formas un tā tālāk. Es paskatītos, ko var konsolidēt.
Tāpat kā ekonomikā - mazs var pastāvēt kādu laiku, bet tad ir vai nu ar kādu jāapvienojas, vai jāpazūd no tirgus. Arī valsts pārvaldei ir jākonsolidējas, lai būtu efektīvāk. Iestādēs trūkst IT speciālistu, ekonomikas analītiķu. Mēs tagad meklēsim katrai mazajai iestādei šos speciālistus, bet uz tām neies speciālisti, jo nav ne atbilstošs atalgojums, ne apjoms. Līdz ar to konsolidācija ir viens no veidiem, kā stiprināt iestāžu kapacitāti.
Tātad funkciju un strukturālais audits. Protams, arī ministriju skaits ir jāvērtē.
Mēs redzam, cik milzīgs ir padomnieku skaits ministrijās. Tur ir ļoti daudz rezervju, kurām vispār neķeras klāt.
Ir arī ārpus ministrijām esošas neatkarīgās institūcijas - Sabiedrības integrācijas fonds, Cilvēktiesību birojs. Kurā mazā valstī vēl ir šādi apjomīgi biroji, kāds ir to pienesums tautsaimniecībā?
Valsts kontroles revīzijas parāda, ka visi kaut ko dara. Visiem ir kaut kādas funkcijas. Bet jāsaprot, vai tās funkcijas jau nav novecojušas un varbūt vairs nav aktuālas. Dažādas funkcijas var atdot brīvam tirgum. Tas joprojām notiek ļoti gausi, kaut gan valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. pantā ir teikts, ka valsts pārvalde deleģē funkcijas.
Ministrijas sūdzas, ka, piemēram, Pārtikas veterinārajam dienestam vai Vides dienestam nepietiek darbinieku. Tad lūdzu, deleģējiet! Ir nevalstiskās organizācijas, kas to var uzņemties un veikt. Bet visi turas pie savām funkcijām un ļoti negribīgi atdod tās privātajam sektoram vai nevalstiskajām organizācijām.
Jūs minējāt, ka politikā ir vērojams neprofesionālisms. Ja salīdzinām profesionālisma līmeni Saeimas sastāvam, piemēram, pirms 20 gadiem ar tagadējo - ir atšķirības?
Man šķiet, ka toreiz nāca arī cilvēki, kuri bija sevi profesionāli pierādījuši. Tagad ir sācies sociālo tīklu laiks. Cilvēki pavelkas uz populistiskām runām, jo tas ir vieglāk saprotams.
Sociālie tīkli ir padarījuši politiku par izklaides preci, kur ienāk uz izklaides sniegšanu orientēti cilvēki. Viņi piespēlē saviem vēlētājiem, kritizē. Tādā veidā varam nonākt pie “atlaist Saeimu”. Zināmā mērā sociālie tīkli ir savu lomu nospēlējuši. Iepriekš bija vairāk jāapliecina sevi ar darbiem.
Varat atklāt, ar ko startēsiet nākamajās Saeimas vēlēšanās?
Nē, vēl jāpabeidz šī Saeima. Es par to vēl nedomāju.
