Vecrīgas sirdī atrodas mākslas muzeja “Rīgas birža” ēka, kura celta laikā no 1852. līdz 1855. gadam, atdarinot Venēcijas renesanses “palaco” formas. Muzeja pastāvīgās ekspozīcijas veido gadsimtos uzkrātās Rīgas ārzemju mākslas kolekcijas, kas ir daļa no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma. Kā nosargāt vēsturiskās kultūrvērtības dažādu kataklizmu vai kara gadījumā? Mūsu muzeju speciālisti ir gatavi arī šādām nelaimēm, stāsta muzeja vadītāja Daiga Upeniece.
Muzeja pirmsākumi meklējami 1920. gadā, kad tika nodibināts Valsts mākslas muzejs. Pēc Otrā pasaules kara tā profils mainījās. Vienā institūcijā apvienoja ārzemju mākslas kolekcijas, kas atradās bijušajā Valsts mākslas muzejā un Rīgas pilsētas mākslas muzejā (tagadējā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka). Vairāk nekā deviņdesmit gadus tas atradās Rīgas pilī. Muzeja kolekciju veidošanas vēsture sniedzas vēl senākos laikos. Ekspozīcijas pamatu veido bijušo Rīgas rātskungu, tirgotāju un birģermeistaru uzkrātās kolekcijas, kuras pamatā attiecināmas uz 18. gadsimta beigām un 19. gadsimtu.
Muzejā apskatāmas septiņas pastāvīgās ekspozīcijas. Ēkas ceturtajā stāvā atrodas Eiropas mākslas galerija, kur redzama 16.-20. gadsimta glezniecība, tēlniecība, porcelāns, un blakus esošais Sudrablietu kabinets ar Baltijas, Krievijas, Vācijas 17.-20. gadsimta dārgmetāliem. Trešajā stāvā atrodas Āzijas mākslas galerija, kur aplūkojama 17.-21. gadsimta Japānas, Ķīnas, Indijas un Dienvidaustrumāzijas māksla. Šajā pašā stāvā atrodas Senās Ēģiptes kabinets ar tūkstošiem gadu seniem artefaktiem, Antīkās mākslas kabinets, kas parāda muzeja Senās Grieķijas un Romas keramikas, numismātikas un tēlniecības krājumu, un Rēriha gleznu galerija, kur apskatāma Nikolaja Rēriha (1874-1947) glezniecības kolekcija.
Kādi ir muzeja plāni evakuācijas gadījumā?
Plāni ir, kopš sākās karš Ukrainā, taču tā ir ierobežotas pieejamības informācija.
Ir kādi konkrēti priekšmeti, kuriem ir glābšanas prioritāte?
Jāglābj ir visa kolekcija, bet prioritārā secība, protams, ir izstrādāta.
Cik drošas ir esošās glabātavas Latvijā? Te vairāk domāju Pulka ielu.
Mēs meklējam drošākos variantus. Tas attiecas gan uz Rīgas biržas ēku, gan uz Pulka ielas glabātavu. Abām ēkām ir izstrādāts plāns, kā evakuēties un kā rīkoties šādā situācijā. Protams, jārēķinās, ka kultūras iestādes nav tās ēkas, kur tikai netīši var trāpīt, tās var būt arī mērķis. Par to esam runājuši ar Ukrainas kolēģiem. To mēs ļoti labi apzināmies un tāpēc šim jautājumam pieejam ļoti nopietni. Abas šīs ēkas ir piemērotas miera apstākļiem - nodrošināts klimats, drošība. Tās kara laiku kā muzeja ēkas nav piedzīvojušas. Domājot par apdraudējumu, ir izstrādātas rīcības shēmas, kā rīkoties, ja ir militārais apdraudējums. Ir izskatīti arī apdraudējuma veidi. Tie var būt dažādi - militārs uzbrukums, plūdi, uguns. Līdz ar to - arī rīcības shēmas var būt dažādas.
Ko muzejam vajadzētu ņemt vērā, veidojot evakuācijas plānus kara situācijā?
Jāapzina kolekcija, prioritātes un jāapzina pieejamie resursi, kādi ir pieejami. Jābūt arī izstrādātām shēmām, kā darboties, ja ir minimāls laika brīdis. Jāzina, kā rīkoties, ja ir diennakts vai divas. Ir scenārijs, ja ir laiks divas nedēļas. Arī šajā ziņā šādas rīcības shēmas ir jāizstrādā.
Vadlīnijās minēts, ka prioritāte ir cilvēks un tikai pēc tam krājuma glābšana, saglabāšanas darbības. Vai šajā situācijā nevar nostrādāt cilvēciskais faktors, kad cilvēks domā par savu dzīvību, nevis par muzeja vērtībām?
Cilvēks pats sevi nepazīst. Viens ir, kā viņš domā par savu iespējamo rīcību ekstremālā situācijā, cits - kā viņš rīkosies realitātē šajā situācijā. Arī par to jādomā laikus. Jāņem vērā, cik lieli ir cilvēku resursi - lieli vai minimāli. Arī šeit jābūt divām atšķirīgām shēmām. To rāda arī Ukrainas piemērs, kad ir bijuši kolektīvi, kas paliek un darbojas, glābj kolekciju. Bet ir bijušas situācijas, kad paliek tikai daži cilvēki, kuriem ir jāzina, kā rīkoties pēc iespējas efektīvāk šajā situācijā.
Cik liels ir Biržas muzeja kolektīvs?
Ir kolektīvs, kas strādā tieši šajā ēkā, un ir Pulka ielas glabātavas kolektīvs, kas strādā abās ēkās. Un ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolektīvs, kas ir gana liels. Līdz ar to mums ir diezgan lielas iespējas pārvietot pēc nepieciešamības cilvēku resursus.
Vai esat informēti par pašvaldības plāniem un rīcību krīzes situācijā attiecībā uz Rīgas biržas muzeju?
Mēs esam valsts iestāde Kultūras ministrijas pakļautībā, kura ir izstrādājusi rīcības vadlīnijas. Ministrija šiem jautājumiem pieiet ļoti nopietni.
Kā norisinās komunikācija ar Aizsardzības ministriju un VUGD?
Ar ugunsdzēsējiem sadarbība bez pārtraukuma norisinās, kopš muzejs atrodas šajā ēkā. Mums ir ļoti nopietnas signalizācijas sistēmas, trauksmes sistēmas, kas izstrādātas kopš 2011. gada, kad uzsākām savu darbību šeit.
Ja jūsu teiktajam pievienojam kara situāciju, tad kādas būtu šo iestāžu sniegtās atziņas par ēkas drošību?
Kā jau minēju - šīs vadlīnijas izstrādā Kultūras ministrija. Protams, katrai institūcijai ir sava ēka, tāpēc rīcības var būt atšķirīgas.
Tātad ugunsdzēsēji ir pārbaudījuši ēkas drošību - ēkas formu, logus, durvis. Pārliecinājušies, ka logi un vārti nav vājie punkti.
Protams, vienlaicīgi mēs domājam ne tikai par kolekciju, bet arī par pašu ēku, kas ir valsts nozīmes kultūras piemineklis un ietilpst UNECO sarakstā, tāpat kā visa Vecrīga.
Kādi būtu ēkas vājie punkti?
Vājais punkts, visdrīzāk, ir ēkas atrašanās vieta. Kas saistās ar ēku, projekts tika veidots laika posmā no 2007. gada līdz 2011. gadam, paredzot visus drošības aspektus. Salīdzinot ar kolēģiem, kuri savās ēkās atrodas daudz senāk, mums ir ļoti modernas drošības sistēmas. Par šo aspektu tika domāts, jau ienākot muzejā. Mēs šeit rīkojam lielus starptautiskus projektus un drošībai pievēršam ļoti lielu uzmanību.
Ir izskanējis viedoklis, ka krīzes gadījumā labāk ir sadalīt krājuma vienības, pat daļu aizvedot pie sevis uz mājām, novietojot kādā pagrabā. Kā jūs raugāties uz šādu pieeju?
Domāju, ka arī šis jautājums ietilpst kategorijā - ierobežotas pieejas informācija, kā tieši mēs rīkosimies.
Kā tiek nodrošināta klimata kontrole priekšmetu pārvietošanas gadījumā?
Ja būs nepieciešams, darīsim visu, lai darbs būtu iepakots un pārvietots profesionāli. Mēs šobrīd nevaram atbildēt par ārkārtas situācijām, kādas var rasties, bet muzejs no savas puses pārzina sava darba specifiku.
Kādai būtu jābūt drošai glabātavai?
Drošas miera laiku glabātavas jau šobrīd mums ir. Tās ir nepieejamas un ar nepieciešamo klimatu priekšmetu uzglabāšanai. Arī no drošības viedokļa, tās tādas arī tiek būvētas.
Tātad Pulka ielas glabātavu jūs uzskatāt par drošu?
Šajā situācijā tā ir droša. Krīzes situācijā būs jārīkojas atkarībā no krīzes veida. Šobrīd ēka ir uzbūvēta pēc visiem pasaules standartiem ar ļoti labu ierobežotu pieejamību. Protams, krīzes situācijā būs jārīkojas pēc apstākļiem.
Jums ir arī neeksponētie krājuma priekšmeti?
Protams. Tie atrodas glabātavās Pulka ielā. Katrā muzejā ir neeksponētie priekšmeti. Mūsu muzeja kolekciju veidošanas pirmsākumi meklējami 18. gadsimtā. Līdz ar to kolekcijas ir lielas un neeksponētā daļa arī ir liela.
Vai muzejs jau ir iegādājies nepieciešamos materiālus priekšmetu pārvietošanai, uzglabāšanai krīzes situācijas gadījumā?
Šim jautājumam mēs pieejam ļoti nopietni, un viss jau ir izdomāts.
Materiāli saglabāšanai, uzglabāšanai ir ļoti dārgi. Nepieciešamas bezskābes kartona kastītes, papīri, nebalināts kokvilnas vai lina audums, īpaši apstrādāts zīda audums, kurš nesatur sēru, indikatori, lina diegi - tātad visa pārvietošana ir ļoti dārga?
Esam muzejs, kurš ļoti daudz darbojas starptautiski. Priekšmeti bieži tiek vesti uz citām valstīm. Līdz ar to mums ir pietiekams nepieciešamo materiālu uzkrājums, lai varētu darboties arī krīzes gadījumā.
Visos muzejos notiek signēšana, lai identificētu priekšmetus zuduma gadījumos, lai zādzību gadījumā tos varētu atrast.
Jā, visi priekšmeti ir signēti. Muzejā nevar atrasties priekšmets, kurš nav signēts. Jebkuras kustības notiek pēc ļoti striktiem sarakstiem.
Ja ņemam vērā iespējamo kara situāciju, jūs nepieļaujat, ka kāds var brutāli nozagt muzeja vērtības?
Es uz šādu jautājumu nevaru atbildēt. Bet varu pateikt, ka mēs spējam identificēt priekšmetus un darīsim visu, lai tie tiktu identificēti un uzskaitīti.
Daudziem potenciālajiem muzeju apmeklētājiem ir ierobežotas kustību un redzes spējas. Kā muzejs šo situāciju ir atrisinājis?
Šis jautājums ir saistīts ar muzeja ikdienu. Mēs esam slaveni ar to, ka ēka ir pilnībā pieejama apmeklētājiem ar kustību ierobežojumiem. Var pārvietoties ratiņkrēslos, ir padomāts, lai viegli var atrast evakuācijas ejas. Par šiem jautājumiem domājam jau kopš pirmās muzeja dienas.
