Kad tauta varēs saprast, kā strādā jaunā zāļu cenu sistēma; kāpēc valsts pilnībā nekompensēja slimā Gabriela ārstēšanu; kādā stadijā ir iespējamie Ārstniecības vai citu likumu grozījumi, kas skar Latvijas pilsoņus, kuri dzīvo ārvalstīs, gūst tur ienākumus un brauc ārstēties uz Latviju, šeit nemaksā neko vai maksā krietni mazāk, lai gan neveic šeit nekādu sociālo ieguldījumu; vai lielajās valsts slimnīcās tiks mazināta birokrātija un štata vietas – intervijas turpinājums ar veselības ministru Hosamu Abu Meri (“Jaunā vienotība”).
Cik ilgs būs pārejas periods, kad cilvēki varēs saprast, kā strādā jaunā zāļu cenu sistēma?
Es domāju, ka līdz trim mēnešiem. Tad sapratīs. Sākumā var būt visādi gadījumi. Piemēram, cilvēks lieto četrus dažādus medikamentus, no kuriem trīs ir kompensēti, bet viens nav kompensēts un maksā 15 eiro. Tad var būt tā, ka par četrām receptēm viņš maksā 75 centus un pirmajā mēnesī neredz atšķirību, ka tās zāles, kas maksāja 15, tagad maksā mazāk. Un tad viņš dusmojas un saka, ka Abu Meri melo.
Bet nākamajā mēnesī viņš vairs tos 75 centus nemaksās, un tad trīs eiro paliek viņam kabatā.
Bet, kā jau minēju - mums ir jāskatās, kā turpmāk rīkoties ar tām zālēm, kas ir līdz pieciem eiro.
Tāpat paralēli vērtēsim mazās aptiekas - valsts savu daļu maksās mazajām aptiekām vairāk, 1,75 eiro par recepti, bet ir objektīvi jāsaprot, vai tas kompensē uzcenojuma būtisko samazinājumu.
Farmaceitiem ir ļoti liela loma. Mēdz būt tā, ka pacients ir bijis pie kardiologa, gastroenterologa un urologa un katrs ir izrakstījis pāris medikamentus. Bet mēs paši, un tāpat ārsti, daudz neiedziļināmies, kuru medikamentu kā un cik ilgi lietot. It kā mēs prasām, bet neiedziļināmies. Tāpat nezinām, kurš medikaments ar kuru sader. Bet farmaceiti to zina un uzreiz redz, un var ieteikt: “Šo nelietot kopā ar to!” Viņi ir drošības jautājums pacientam, kā pareizi jālieto medikamenti. Viņiem ir liela loma gan lielās pilsētās, gan mazās pilsētās, un līdz šim nav pienācīgi novērtēts farmaceita darbs - mēs domājam, ka viņi tikai izsit to čeku. Tas nav pareizi.
Tādēļ arī nolēmām attīstīt farmaceita pakalpojumus. Kopā ar darba grupu, kura izskatīja vairākus desmitus iespējamo pakalpojumu, mums tagad jāizvērtē 8 līdz 10 pakalpojumi, kurus aptiekās pakāpeniski varētu ieviest - vakcināciju, analīžu veikšanu un citus, bet mums vēl jāsaplāno finansējums un arī jāsaskaņo ar sociālajiem partneriem - piemēram, ārstu biedrībām, kurās, būsim godīgi, mani kolēģi arī reizēm domā stereotipiski.
Pagājušā gada nogalē risinājām jautājumu par birokrātijas samazināšanu - lai pacienti nebrauc uz Rīgu pie sava ārsta, kurš izraksta kompensējamo medikamentu. Mēs atļaujam, ka arī vecmāte vai māsa var to izrakstīt. Ja ārsts atļauj, bet nav uz vietas, un māsa zina, ka pacientam tos vajag, tad kāpēc viņam jābrauc pie ārsta? Tāpat domājam, ka farmaceits varētu receptes pagarināt hroniskiem pacientiem, bet šie lēmumi neiet viegli - mums bija un būs smagas diskusijas!
Mēs uzskatām, ka ārstam, vecmātēm, ārstu palīgiem, farmaceitiem ir jāstrādā komandā. Un katram jāpilda sava loma. Jo nevar būt tā, ka visas māsas ir ar augstākajām izglītībām, bet viņas tiek pēc vecā stereotipa uzskatītas par zemākajām palīdzēm.
Man pārmet arī, ka es braucu bieži uz ārzemēm. Bet es tur braucu īsā vizītē, pats sēžu kopā ar kolēģiem, mācos to, kas ir labi, un mēģinu to ieviest arī Latvijā.
Mēs ieviesīsim tā saucamo “advanced nurse” - tā ir māsa, kurai ir augstākā izglītība un kas strādā kopā ar ārstu - nevis pie ārsta, bet kopā ar ārstu. Jāmaina domāšana! Jo, piemēram, māsām var būt sava prakse, viņas var sagatavot visu nepieciešamo un nosūtīt pacientu tālāk pie ārsta. Tas palīdzēs samazināt rindas un celt medicīnas māsu prestižu.
Pašlaik pacients gaida mēnešiem ilgi rindā, lai tiktu pie ārsta, tad ārsts nosūta uz izmeklējumiem, tad viņam atkal jātiek pie ārsta, kurš varbūt uzreiz vēl nevar noteikt diagnozi un sūta pacientu uz papildu analīzēm. Tā tas var vilkties pusgadu vai gadu, un dažkārt slimība vairs nav izārstējama.
Bet viņš varētu vispirms aiziet pie māsas, pat varbūt attālināti, kura tāpat var noteikt, kādas analīzes ir vajadzīgas, jo viņa ir izglītota un spējīga. Un tikai pēc visiem izmeklējumiem pacients ietu pie ārsta, speciālista.
Bet šādus efektīvus birokrātijas mazināšanas jautājumus mainīt ir neiedomājami sarežģīti, jo cilvēkiem ir komfortabli ar veco sistēmu, nepatīk mums pārmaiņas.
Mēs mēģinām gan izglītības lietas, gan farmaceitu, māsu un vecmāšu lomas mainīt, lai samazinātu birokrātiju un iedzīvotājiem būtu ērti un ātrāk pieejami veselības pakalpojumi. Tas prasīs mainīt arī Ministru kabineta noteikumus.
Mēs Latvijā gribam visu kontrolēt, žņaugt un pēc tam brīnāmies, kāpēc lietas neiet uz priekšu.
Bijušais veselības ministrs, aptieku biznesa pārstāvis Guntis Belēvičs pērnā gada beigās paziņoja, ka Latvijas aptiekas nav noslēgušas līgumus ar Nacionālo veselības dienestu (NVD). Kas notika?
Tur bija kļūdas procesā, mēs tās atzīstam. Tagad esam sakārtojuši šo jautājumu, 60% aptieku līgumus jau ir parakstījušas.
Kādi bija aptieku iebildumi?
Aptiekas teica, ka sakarā ar zāļu cenu reformu ir tik daudz jaunumu, bet NVD informāciju par tiem nosūtīja 20. decembrī, kad ir palicis maz darba dienu - tātad laiks bija dots pārāk mazs, lai ar tiem varētu iepazīties un parakstīt līgumu līdz 1. janvārim. Mēs teicām: nekas, jūs varat parakstīt vēlāk, bet izmaiņas stājas spēkā 1. janvārī.
Vēl Belēvičs teica, ka aptiekām draud līgumsodi...
No sodiem visiem bail, bet Nacionālais veselības dienests ir atbildīgs par veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanu sabiedrības labā, tajā skaitā uzraudzību pār valsts budžeta līdzekļu izlietojumu. Līgumos arī noteikts - ka uzreiz par kļūdām nesoda, bet brīdina. Man šķiet, ka tas ir normāli.
Veselības nozarē apgrozās milzīga nauda. Tajā pašā laikā ir puisis Gabriels, kam valsts nekompensē ārstēšanos. Sabiedrība ir neizpratne, kā tā var būt?
Sabiedrība saziedoja gandrīz pusmiljonu eiro, kas bija nepieciešams ārstniecībai, no kuriem valsts apmaksāja tikai 14 000 eiro.
Diemžēl ir gadījumi, kad valsts nevar apmaksāt. Bet tā tas ir visā pasaulē - ka pacientu terapijām, ko valsts neapmaksā, ziedo iedzīvotāji, uzņēmēji. Tā ir gan Anglijā, gan Amerikā.
Valsts kompensē terapijas atbilstoši ārstēšanas vadlīnijām un kritērijiem, un tie nav NVD kritēriji, bet starptautiski pieņemtas un atzītas vadlīnijas un kritērij. Ja ar pētījumiem nevar pierādīt medikamentu efektivitāti, tad valsts nekompensē tos.
Esmu runājis ar citu valstu ministriem, un viņi arī saka, ka nevar visiem palīdzēt. Tāpēc ir “ziedot.lv” Latvijā un līdzīgi pasākumi citās valstīs un cilvēki ziedo.
Un ne vienmēr ir pozitīvs rezultāts. Tomēr vienā daļā gadījumu ārstēšana palīdz. Grūti pateikt, cik gadījumos palīdz - tie ir kaut kādi procenti, varbūt 10%.
Par Gabrielu lielākā sāpe ir tā, ka nauda viņa ārstēšanai tika saziedota, taču ārsti ārstniecības procesā pateica, ka pārtrauc ārstēt, un pārlika viņu uz paliatīvo aprūpi. Tie, kas ziedoja, ir ļoti sarūgtināti par to, ka Gabrielu neārstēja līdz galam.
Medicīna, tā ir zinātne, ārsti kā speciālisti var labāk novērtēt situāciju un pieņemt lēmumu. Var būt tā, ka medikamenti pārstāj dot pozitīvu efektu, tie kļūst toksiski un pasliktina sajūtu. Tās ir ciešanas. Tad labāk par pacientu rūpēties paliatīvi, lai viņš jūtas pēc iespējas labāk. Es runāju kā ārsts...
Diemžēl rezultāta nebija. Bet tas nenozīmē, ka nevajag mēģināt. Ir jāmēģina. Kāpēc nepamēģināt, ja ir cerība? Mēs esam stipra sabiedrība, kurā atbalsta viens otru.
Bet jāsaprot arī valsts - ir jautājums - ja uz vienu cilvēku nepieciešami 600 tūkstoši, bet nav pierādījumu, ka tas dos rezultātu, bet par šo naudu var 100 cilvēkus izārstēt? Šie jautājumi ir ļoti smagi.
Kādā stadijā ir iespējamie Ārstniecības vai citu likumu grozījumi, kas skar Latvijas pilsoņus, kuri dzīvo ārvalstīs, gūst tur ienākumus un brauc ārstēties uz Latviju, šeit nemaksā neko vai maksā krietni mazāk, lai gan neveic šeit nekādu sociālo ieguldījumu?
Tie ir grozījumi likumam par veselības aprūpes finansēšanu, kas guļ Saeimā kopš 2018. gada. Tie vairākas reizes ir atcelti. Arī pašlaik koalīcijā nav vienprātības, kādiem šiem grozījumiem vajadzētu būt.
Diskusija ir par to, ka cilvēki tiktu dalīti divās grupās - tie, kas maksā nodokļus, saņem pilnu aprūpi, bet tie, kas nemaksā, saņem palīdzību arī akūtos gadījumos, bet par maksu.
Mēs saprotam, ka nevaram pašlaik iet uz priekšu ar milzīgu reformu šajā jomā un nevaram paprasīt no katra iedzīvotāja, kurš nemaksā nodokļus, lai viņš maksā 980 eiro. Mēs sarēķinājām, ka katrs Latvijas iedzīvotājs gada griezumā ir pašlaik apdrošināts par 980 eiro. Tātad tiem, kas nemaksā nodokļus, būtu jāmaksā par savu veselības apdrošināšanu šāda summa.
Taču vai jūs domājat, ka partijas, kādi politiķi spiedīs cilvēkus to darīt? Protams, ka nē.
Krišjāņa Kariņa valdības laikā bija ideja, ka tiem cilvēkiem, kas strādā citās Eiropas Savienības valstīs un dzīvo tur pastāvīgi, ir Eiropas veselības apdrošināšanas karte jeb EVAK karte. Tātad par ārstēšanos lai maksā tā valsts, kurā viņi maksā nodokļus.
Šobrīd jautājumi ir saistīti ar deklarēto dzīvesvietu. Ja Latvijas pilsoņa dzīvesvieta deklarēta ārzemēs, tad viņš varētu Latvijā saņemt akūtu palīdzību, bet nevarētu saņemt plānveida ārstēšanu vai izmeklēšanu, un viņam par to būtu jāmaksā vai jātaisa apdrošināšana. Es domāju, ka tas būtu godīgi pret visiem.
Šobrīd EVAK karte darbojas, Latvijā deklarēti pilsoņi citās ES valstīs, piemēram, ceļojuma laikā, ja nepieciešams, var saņemt medicīnisko palīdzību, un valsts to apmaksās.
Veselības finansēšanai un administrēšanai mums vajag jaunu likumu un ir jāreorganizē NVD, izveidojot to par fondu.
Kur paliek nauda? Ieejam lielā slimnīcā un redzam skrienošas māsiņas, medicīnisko personālu. Bez tā visa redzam arī to, ka slimnīcām joprojām ir priekšnieks uz priekšnieka, daudzie padomnieki, tajās valda milzīga, smagnēja, birokrātiska struktūra, pret kuru jūsu priekšgājēji ir cīnījušies, bet joprojām nav uzvarējuši. Ko pasāksiet šajā virzienā?
Es pateikšu godīgi, ka šobrīd es nesteidzos to mainīt uzreiz. Pašlaik mēs gatavojam pārmaiņas klīniskajās universitāšu slimnīcās tādā veidā, lai tās būtu atbildīgas par vairāku citu slimnīcu administrēšanu. Kad lielās universitāšu slimnīcas būs sakārtotas vienā ekosistēmā ar reģionālajām slimnīcām, būs jāsaprot, kā tas darbojas, kāds administratīvais personāls nepieciešams. Nebūtu pareizi pašlaik atlaist cilvēkus no darba, bet pēc gada attapties, ka viņi bija vajadzīgi.
Ko vajag darīt, lai cilvēki mazāk slimotu un mazāk rītu tabletes?
Profilakse, dzīvesveids. Šajā virzienā mums šogad ir lieli plāni - mēģināsim vairāk runāt par profilakses nozīmi un mainīt arī cilvēku domāšanu. Tā mums šogad ir liela prioritāte.
