Jāatzīst, biju manāmi pārsteigts, kad dienu pirms norunātās intervijas “Līvu” menedžments paziņoja, ka grupa uz norunāto interviju ieradīsies pilnā sastāvā, kas dabā patiesībā ir ārkārtīgi reti sastopama parādība. Draudzīgā lokā “Tallinas kvartāla angārā” draudzīgi aprunājāmies gan par gaidāmo lielkoncertu valsts svētku priekšvakarā, gan par svarīgiem notikumiem grupas daudzšķautņainajā vēsturē. Intervijas gaitā cenšos arī noskaidrot, tieši kas “Līvus” padara par “Līviem”. Kur rodama tā esence, kas pēc pirmajiem izdzirdētajiem akordiem ļauj nekavējoties nekļūdīgi noteikt, ka dziesmu izpilda “Līvi”?
Bet sākumā par gaidāmo mūzikas notikumu. Grupas saksofonists Alex stāsta, ka gaidāmajā lielkoncertā “Arēnā Rīga” šī gada 17. novembrī līdz ar Liepājas simfonisko orķestri uz skatuves kāps rokmūziķu draugi Intars Busulis, Igo un grupa “Musiqq”. “Valsts svētku priekšvakarā izpildīsim “Līvu” dziesmas uz lielās skatuves. Dziedam līdzi, stāvam kājās un baudām, baudām, baudām,” stāsta Alex.
Pastāstiet vairāk par sadarbību ar Liepājas simfonisko orķestri!
“Tā sākās vēl 2004. gadā - mums bija koncerti Latvijas Nacionālā operā (laikam trīs), bija divi vai trīs koncerti Jūrmalas koncertzālē “Dzintari” un, protams, arī Liepājas stadionā divi koncerti,” stāsta Ainars Virga. “Tas bija koncertu cikls, un tajā laikā arī tapa aranžējumi, kuri šo 20 gadu laikā tika izmantoti dažādos pasākumos, saietos un svētkos.”
Kā jums izdodas sastrādāties ar tik daudziem mūziķiem?
“Mums konkrēti ar šo sastāvu mēģinājumi vēl nav notikuši, tie būs tajā nedēļā pirms paša koncerta, bet materiāls jau ir gatavs,” stāsta Alex, piebilstot, ka “Ainars no tā procesa nav izgājis ārā kopš augusta vidus, bet tas ir pabeigts. Ir svaigi aranžējumi, svaigas idejas, un tas viss tiek likts uz papīra, lai sagatavotu nošu materiālu. Varētu teikt, mūsu lieldraugs, diriģents Jēkabs Ozoliņš mums palīdz un otrs liels draugs Ainārs Rubiķis vadīs orķestri kopā ar mums novembrī. Šobrīd katrs strādājam individuāli un ieguldām lielu darbu, lai to visu novestu līdz brīdim, kad to par pasniegt publikai. Kā saka, lai viss ir tā, kā mēs paši gribam, un tā, kā mums patīk.” Alex slavē Ainara darbu un aicina ikvienu klausītāju sekot visam procesam līdzi sociālajos tīklos, “noteikti redzēsiet arī kaut kur soctīklu rīliņos, kā tie procesi notiek, kā dziesmas apgūst orķestris un kā mēs to visu veidojam”.
“Mierīgi! Tur būs visādi notikumi, un tieši tagad arī sāksies lielais bums, kad varēs arī visu redzēt. Vajag vienkārši pasekot līdzi, ko mēs tur darām mēģinājumos, un tad gan jau gribēsies arī atnākt uz koncertu,” piebalso ģitārists Henrijs Mucenieks.
Cik interesanti, 1971. gadā dibināta grupa izmanto sociālos tīklus...
“Tā jābūt! Mēs neesam dinozauri, mēs augam līdzi laikam, un mēs esam pietiekami moderni, lai tā darītu! Jā, advancēti puikas, jā, jā...” grupa piebalso turpat vai vienbalsīgi.
Bet cik cilvēku piedalās mēģinājumā, vai tiešām viss orķestris?
“Viss orķestris plus diriģents, plus grupa. Pie 40 orķestra mūziķiem jāpieskaita vēl tehniskais nodrošinājums - skaņotāji, gaismotāji, filmētāji; visiem ir jāpiedalās, savādāk nebūs jēgas,” stāsta Ainars Virga.
Labi, bet kā, piemēram, tik daudzi cilvēki vienlaicīgi spēj kaut vai uzsākt dziesmu?
Alex: “Viss ir diriģenta rokās. Orķestris ir tāds pats instruments kā ģitāra vai bass un bungas. Tas ir instruments, ko diriģents spēlē. Ir “Līvi”, un ir diriģents ar orķestri, kas ir instruments, kas saplūst kopā “Līvu” mūzikā.”
Ainars: “Protams, beigās video un skaņu režisori, kas ir pēdējās instances šajā procesā, saliek visu kopā.”
lex: “Mums ir lieliska tehniskā komanda! Visi kā viens krīt par to un grib to rezultātu padarīt vēl labāku. Katrs no mums dod kaut kādu pienesumu. Tas nav tā vienkārši: ai, nospēlēsim koncertu. Nē!”
Tad jau sanāk, ka uz kādu brīdi grupas “Līvi” sastāvs bezmaz desmitkāršojas. Katrs mūziķis individuāli nes savu atbildību...
Alex: “Nesauksim to par atbildību! Katrs sniedz pienesumu visam kopīgajam skanējumam. Viņi uz brīdi kļūst par daļu no “Līviem”, un to nevar izsvītrot.”
“Vienots organisms!” skaļi piebilst grupas bungu vīrs ShimeRa.
“Līvi” un Liepājas simfoniskais orķestris nebūs vienīgie mūziķi, kas uzstāsies jūsu lielkoncertā. Tātad būs Intars Busulis, Igo...
Ainars: “Pirmkārt, tāpēc, ka tas ir organiski šajā programmā. Es varētu pat teikt, ka viņi tur ir nepieciešamai.”
Alex: “Par Igo ir skaidrs, ka viņš ir piederīgs - viņš ir “līvs”. Kaut arī pagātnē, bet to nevar izsvītrot. Grupai “Musiqq” ir albums ar “Līvu” dziesmām, ko viņi ir ierakstījuši un pasnieguši publikai savā interpretācijā. Un arī Intars ir “Līvu” draugs jebkurā pasākumā, kur mēs satiekamies.”
Jums, tikko aprīlī, jau izskanēja jubilejas “superkoncerts”. Interesanti, cik daudzi mūziķi Latvijā var viena gada laikā piepildīt gan koncertzāli “Palladium”, gan “Arēnu Rīga”?
Alex: “Nu, palādiums nav nemaz tik fantastiski liela zāle, bet jā - man nebija tas ienācis prātā. Latvijā ir daudzi talantīgi un pieprasīti mūziķi, bet visu jau izlemj publika. Mēs varam uzskatīt, kā mēs gribam, bet visi panākumi ir vērtējami tikai pēc publikas.”
Bet varbūt jūs gatavojaties vēl kaut kam grandiozākam? Vai, piemēram, nākamgad jūs koncertēsiet biežāk?
Ainars: “Varbūt biežāk, varbūt mēs būsim populāri.”
Henrijs: “Vai iespējams, ka “Līvi” var Latvijā būt vēl populārāki?”
Ainars: “Man liekas, ka “Līvi” šobrīd nav populāri. Tādā ziņā, ka tieši šī brīža populārā grupa.”
Mēs noteikti varam diskutēt par to, kas ir “populāri”.
Alex: “Tad mēs iebrauksim dziļā mežā...”
Henrijs: “Jā, es sapratu, ko tu (Ainars) gribēji teikt.”
Alex: “Bet “Līvi” ir pieprasīti. Tajā laikā, kad mēs atsākām savu darbību, tas bija nopietns solis. Jo pēc Jāņa aiziešanas, nu... tam bija jānobriest. Tāpat arī jebkuras izmaiņas grupā bija likumsakarīgas un loģiskas. Skaidrs, ka uzņemties to nastu nav vienas dienas lēmums, jo tā ir atbildība, vai ne, Ainar?”
Ainars: “Tā ir atbildība vienam pret otru. Mēs jau neesam tikai nedēļu kopā vai pāris gadus. Mēs esam kopā jau kopš 2017. gada. Mūsu sastāvs nav mainījies.”
Alex: “Tas ir ļoti svarīgs fakts, ka visā “Līvu” pastāvēšanas vēsturē no 2017. gada līdz 2024. gada janvārim bija ilgākais, nemainīgākais grupas sastāvs.”
Ainars: “Tikai basists ir samainījies.” [kopš 2014. g. - red.]
Alex: “Jā, Burkāniņš!”
Tomēr reiz izskanēja, ka “Līvi” savu darbību izbeidz.
Ainars: “Jā, izskanēja tāda tēze...”
Vēl jo vairāk interesanti. Jūs sakāt, ka šis ir nemainīgākais sastāvs un jūsu sastāvs ir mainījies vairākkārt...
Alex: “Nu, nē, es tev nepiekrītu! Nav tā, ka sastāvs mainījies vairākkārt! No 71. vai 72. gada, kad sastāvs adaptējās, tas mainījās un attīstījās. Nosaukt īsto, vienīgo “Līvu” sastāvu nav iespējams. Visu laiku bija apgreids, nāca citi cilvēki un bija citi notikumi. Jā, kāds aizgāja prom, kāds aizgāja viņsaulē, kāds atnāca jauns. Tā ir attīstība! Tu nevari sēdēt visu laiku un spēlēt trīs dziesmas uz riņķi. Tā nenotiek, un tas ir loģisks ceļš.”
Vēl jo vairāk! Jūsu skanējums, tāds kā šodien, izveidojās aptuveni astoņdesmito gadu vidū, un tas ir palicis ar nemainīgu kvalitāti. Kā ar visām pārmaiņām ir izdevies saglabāt šo skanējumu 40 gadu laikā? Jo visi pēc pirmajiem akordiem zina, ka tie ir “Līvi”, kad tie sāk spēlēt.
Ainars: “Prieks dzirdēt tādus vārdus!”
Vai jūs esat par to esat domājuši?
Ainars: “Pārrunājuši mēs to noteikti neesam.”
Henrijs: “Es domāju, ka tas ir kaut kas, ko mēs katrs darām. Piemēram, ja Ainis paņem savu gibsonu un spēlē, nevienam citam Latvijā ģitāra neskan kā tieši tā ģitāra, to vienkārši nevar sajaukt. Vai, piemēram, fāteris nospēlē kaut kādas noteiktas lietas. Nu, tā neviens cits nespēlē!”
Alex: “Tieši tas individuālais skanējums katram ir savs. Un tas jau arī iet cauri gadiem.”
Guntars Mucenieks: “Tā tam jābūt.”
Jānis Buķelis: “Es domāju, ka neviens jau arī negaida, ka pēkšņi “Līvi” sāks skanēt kaut kā savādāk, nē. Katram ir tā sava sāls, un dziesmās tas ir pateikts. Ienāca prātā analoģija par sastāvu: “Līvi” ir spoku koks un kā koks nepārtraukti aug, attīstās un plešas plašumā. Tas ir nepārtraukts process, “Līvi” - dzīvi.”
Tomēr mazliet pārfrāzējot jautājumu - kā izdodas saglabāt savu mugurkaulu?
Alex: “Skatoties uz to cilvēku emocijām, kas pa šiem gadiem ir bijuši uz koncertiem, un redzot to atdevi no viņiem, tu saproti, ka tu dari pareizi. Mēs zinām, kas mums ir jādara.”
Kā ar pašiem jaunākajiem dalībniekiem? Vai nav bijuši mēģinājumi kaut ko mainīt un vilkt segu uz savu pusi?
Ainars: “Katrs iegulda, un tur jau tā lieta. Mārtiņš ienesa savu savu fīču, viņš ienāk ar savu skaņu, ar savu spēli, tāpat arī...”
Henrijs: “Es nezinu, ko tur var baigi mainīt. Man liekas, tas būtu stulbi tagad mēģināt kaut ko koriģēt.”
Ainars: “Bet nav taču jāmaina! Tu vienkārši nāc un dari, ko vēlies darīt. Tāpēc jau mēs esam, ka mēs katrs tur kaut ko ieliekam savu. Katrs iedod to, kas ir vajadzīgs.”
ShimeRa: “Nu, nevar izmest ingredientus. Viens maina otru, un tā arī šī sintēze veidojas.”
Katrs kauls zupā ir svarīgs.
Visi korī: “Jā, jā, tieši tā, precīzi!”
Vai no gaidāmā koncerta “Arēnā Rīga” ir plānots kāds ieraksts?
Ainars: “Katrā gadījumā ierakstīts tiks viss. Gan video, gan audio, bet kā tas viss iznāks...”
Materiāls būs, bet tas jau nekad nebūs tā, kā to klausīties dzīvajā?
Alex: “Klausīties var, bet tās emocijas un sajūtas...”
Jānis: “Kā mēs sakām - nekad tā vairāk nenotiks, tāpēc nāciet uz arēnu, jo tas būs tikai tur un tikai tad. Tas vairs nekad neatkārtosies.”
Ainars: “Kaut arī to programmu, teiksim, pēc gada spēlēsim citur, tas nekad vairs nebūs. Otrreiz nebūs.”
Jānis: “Tas notiks tikai tur un tieši tad.”
