“Pēdējā laikā graudu cenas vairs nesvārstās loģiski – to vairāk ietekmē politiskie procesi, dažādu valstu vai organizāciju lēmumi,” intervijā “Neatkarīgajai” atzīst Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības (LPKS) “VAKS” valdes priekšsēdētājs un Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas (LLKA) valdes priekšsēdētājs Indulis Jansons.
Kā šogad ir ar ražu?
Izskatās, ka raža šogad būs labāka nekā pērn, bet tomēr ne tik laba, kā gaidīts. Bet precīzi varēs pateikt tad, kad viss būs novākts un izkaltēts. Vai labāk - kad tā jau būs noliktavā. Kopumā šobrīd var teikt, ka raža būs lielāka nekā pērn, bet nekāda rekordraža arī nav.
Nav kvalitātes - proteīns pietrūkst. Otrkārt, traucē arī lietavas - tie ir lieli izdevumi. Pats galvenais lauksaimniekam ir ieņēmumu un izdevumu attiecība. Arī ja graudu cena nokrīt ekstrēmi zemu, tad pat pie ļoti labas ražas lauksaimnieks paliks mīnusos. Diemžēl tāds risks lauksaimniekiem ir, jo raža ir tikai reizi gadā. Nav arī tik vienkārši tās cenas fiksēt, un nevar arī zināt - kas izaugs un cik daudz izaugs. Līdz ar to esi pakļauts zināmam riskam.
Kas notiek ar graudu tirgu šobrīd? Piemēram, miežiem šogad ir netipiski zemāka iepirkuma cena, salīdzinot ar citām kultūrām. Mūsu zemnieki būs plusos vai mīnusos?
Ir politiķi, kas zīmē plānus - kaut kādus, teorētiskus. Lai labāk saprastu - viņi uzskata, ka mums vajag audzēt dažādas kultūras - miežus, rudzus, zirņus, pupas un tā tālāk. Tajā ir zināma taisnība, bet problēma ir tāda, ka tirgū reāli labi visas kultūras pārdot nevar. Var realizēt dažādošanu, kas ir pareizi un arī it kā riski mazinās, bet ja tirgū tās kultūras nevajag, tad arī cena nebūs. Piemērs arī ar rudziem - mēs jūtam, ka tirgū tos nevajag. Bet, lai izpildītu prasības - mēs tos sējam. Tirgū epizodiski gadās tā, ka nav pēc rudziem pieprasījuma. Un tiklīdz nav pieprasījuma, nav arī cenas. Protams, viss var arī mainīties, jo šobrīd es neteiktu, ka esošās cenas ir gala cenas. Pirmkārt, sezonā cenām ir jābūt zemākām, jo ir liels piedāvājums. Otrkārt, mazliet jāuzgaida un jāpavēro, kas notiks tālāk.
Vai “VAKS” kooperatīva iespējas ir pietiekamas, lai graudus uzglabātu un pārdotu vēlāk, kad būs labākas cenas?
Nav tik daudz tilpņu, lai uzglabātu, jo arī raža katru gadu atšķiras - reizēm pat par 100%. Otrkārt, lai iepirktu graudus, nepieciešami arī apgrozāmie līdzekļi, kurus pie mums nav nemaz tik vienkārši dabūt - tas ir diezgan sarežģīts process. Bet galvenais ir tas, ka pēdējā laikā cenas vairs nesvārstās loģiski - to vairāk ietekmē politiskie procesi, dažādu valstu vai organizāciju lēmumi. Piemēram, pēdējā gadā bija vērojams cenas kritums visu ziemu, līdz ar to uzglabāšana neko neatrisina. Agrāk bija zināms standarts, ka rudenī cena ir zema, bet ik pa mēnesim cena nedaudz pieauga. Bet šobrīd, piemēram, rapša cena ir nokritusies mēneša laikā par apmēram 60 eiro.
Jūs vadāt “VAKS”. Kas ir šī sabiedrība un kāpēc tāda vispār vajadzīga?
Kooperatīvajai sabiedrībai “VAKS” ir 26. raža jeb 26. sezona. Strādājam pie tādas Latvijā tradicionālas nozares kā graudkopība. Lauksaimnieki audzē, bet mēs organizējam pirmapstrādi un pārdošanu, piegādājam izejvielas un šobrīd arī dažādas citas lietas - servisu, laboratorijas augšņu analīzes, agronomu konsultācijas utt.
Tikai graudi vai arī citas kultūras?
Arī zirņi, pupas, rapsis. Viss, ko lauksaimnieki audzē un ko var kaltēt un uzglabāt. Šobrīd arī ar kartupeļiem esam sākuši nodarboties. Kartupeļu cietes ražošana, iespējams, ir augošs biznesa atzars.
Cik viegli vai grūti ir vadīt šādu organizāciju?
Tas būtībā ir ļoti svarīgs darbs, jo sadarbojoties varam gūt labumu. Protams, ir jāstrādā, jo tas nav pašsaprotami un tik vienkārši šādu 600 īpašnieku struktūru vadīt. Nav iespējams ar katru parunāt tieši. Ir jānovērtē īpašnieku vajadzības un jāmēģina tās uzņēmumam izdevīgā formā realizēt, jo uzņēmums arī nevar būt tāds, no kura var tikai ņemt, ir arī jāiegulda.
Kāda ir ikdiena?
Galvenais, lai darbi būtu noorganizēti, jo mums ir vairāk nekā 100 darbinieku, kuri veic ļoti atbildīgu darbu - ļoti daudz kas ir no viņiem atkarīgs. Ar lauksaimniekiem ir daudz jākomunicē.
Protams, sezonā darba dienas ir intensīvākas. Darba stundas netiek skaitītas tā, ka 8.00 atnāc uz darbu un 17.00 ej projām. Ir reizes, kad jāstrādā vairāk. Nav tik svarīgas stundas, vairāk darbu efektivitāte.
Katrā filiālē ir struktūrvienību vadītāji. Mēs viņiem uzticamies, un tas ir arī pareizi. Viņi arī atbild par to, lai viss būtu kārtībā.
Kas izdarīts un kas vēl plānots kooperatīva attīstībai? Viļānos ir kaut kas jauns uzbūvēts?
Lai no Latgales dabūtu graudus ārā, nepieciešams būt tuvāk dzelzceļam. Mums bija nepieciešamas arī papildu jaudas. Un tagad mums ir uzbūvēts graudu pārkraušanas punkts pie dzelzceļa Viļānos, kur tīrītus un kaltētus graudus krauj tieši vagonos. Tālāk tie dodas uz ostu - gan uz Rīgu, gan Liepāju vai jebkur, kur ir pircējs.
Viļānu investīcija strādā labi. Šī ir tā pa īstam pirmā pilnā sezona.
Vairs nav nepieciešams ar mašīnām vest graudus?
Jā, pārvadājumi ar dzelzceļa transportu ir videi draudzīgāki un lētāki - tātad ilgtspējīgāki. Bet bez autopārvadājumiem arī neiztikt.
Un nākotnes plāns?
Tā kā mēs esam lauksaimnieku uzņēmums - viņi ir īpašnieki, tad viņiem arī jālemj. Mums ir klasisks kooperatīvs jeb viena saimniecība - viena balss. Protams, mēs liksim priekšā investīciju plānu arī nākamajiem gadiem. Tad pašiem lauksaimniekiem ir jālemj, kas no tā ir svarīgs.
Mums ir jāpalielina pieņemšanas kapacitāte esošajās filiālēs. Arī šeit Latgalē jauda vēl ir par mazu. Šobrīd, pateicoties mūsu investīcijām, pieredzei un kopējai efektivitātei, tiekam galā.
Kas ir LLKA? Tā ir visu kooperatīvu kopīgā apvienība?
Kad mēs sākām strādāt, mūs asociēja ar kolhoziem. 90. gados lauksaimniecības nozarēs iestājās masveida krīze. Arī graudkopībā.
Lauksaimniekiem nebija kur likt graudus, kaltes nebija. Tad bija vajadzīgi šie kooperatīvi un mēs - tie aktīvākie, kas tobrīd bija, redzējām, ka šīs lietas Zemkopības ministrijā un atbildīgajās iestādēs neviens nemaz negrib risināt, un nācās veidot ietekmīgu organizāciju. Kopā seši kooperatīvi nodibināja asociāciju. Šobrīd esam 48 kooperatīvi LLKA.
Arī LLKA izveidojās 90. gadu beigās?
LLKA kopš 2002. gada, bet “VAKS” darbojas jau no 1999. gada.
Lasītājam, kurš nav saistīts ar lauksaimniecību, var būt sarežģītāk atšķirt visas organizācijas un saprast, ko tās dara. “VAKS”, LLKA, tad vēl ir tāda “Zemnieku saeima” - ar ko tā nodarbojas?
Tā ir lauksaimnieku organizācija, kas pārstāv savu biedru - lauksaimnieku - intereses.
Darbojas līdzīgi kā arodbiedrība?
Nē, arodbiedrība nē. Latvijā līdzīgas būtu Darba devēju konfederācija (LDDK) vai Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK). Tā drīzāk seko likumdošanai, veic lobija darbu, pārstāvot kopīgās intereses. Jo vienam pašam tas ir grūti, laika ziņā pat neiespējami. Tādēļ šādas organizācijas pārstāv visas nozares intereses.
Loģiski būtu jautāt, kāda ir sadarbība šādām lauksaimnieku organizācijām ar atbildīgajām iestādēm. Gan LLKA, gan LOSP, gan “Zemnieku saeima” ikdienā sadarbojas gan ar atbildīgo ministriju, gan ar Lauku atbalsta dienestu (LAD). Īpaši apskatot kontekstā ar vēsturi - piemēram, ja “VAKS” darbojas kopš 1999. gada, tad kā sadarbība ir mainījusies tagad? LAD droši vien gan ir jaunāka iestāde.
LAD ir tieši no 1999. gada. Mēs veidojāmies vienlaicīgi.
Runājot par to, kā bija sākumā. Bija nulle pieredzes, bet arī liela apņēmība un arī ārkārtīgi daudz vajadzību. Tagad jau, protams, ir pieredze un arī vajadzības kļuvušas savādākas. Katrā ziņā izmaiņas ir būtiskas un ir progress. Kādreiz lobija būšana bija pilnīgi savādāka - kaut kur tuvāk “padomju” stilam - sarunāšanas un kurš tur tuvāk... Tagad daudz vairāk tiek spriests un meklēti kompleksi risinājumi.
Tā, lai ir visiem labi? Lai visi tam piekrīt.
Sarunāt īsti nevar, jā. Vajadzīgs ir liels atbalsts, ja vēlies kādas lietas panākt. Diskusijas u.tml. Man šī brīža situācija labāk patīk.
Runājot par LAD šībrīža daudz apspriesto birokrātiju un prasībām - uz kurieni tas virzās?
LAD administrē Eiropas naudu - dažādus tiešmaksājumus, investīcijas, visādas kompensācijas. Protams, viņiem ir jāpilda (Zemkopības) ministrijas lēmumi. It kā jau varētu to visu vienkāršāk, bet, kā mēs zinām, cilvēki ir radoši un, ja neuzliek barjeru, tad mēģina apiet. Bet tiklīdz uzliek barjeras, tā izveidojas zināma birokrātija. Bet, paņemot pa dažādām citām nozarēm - tā birokrātija ir visur.
Parastu zemnieku birokrātija interesē mazāk. Drīzāk ir svarīga summa, ko beigās saņem maksājumos par savu darbu. Šī summa, ko ik gadu zemnieki saņem no LAD, kļūst lielāka vai mazāka par vienu un to pašu darbu, salīdzinot, piemēram, pirms pieciem gadiem un tagad?
Es principā vispirms visu virzītu - tajā skaitā lauksaimniecību - kā biznesu. Jāpelna ar to, ko tu dari. Vienalga, vai graudkopībā vai lopkopībā, bioloģiskā vai konvencionālā saimniecībā. Kaut vai sēnes audzējot. Protams, arī atbalsts
ir nepieciešams, jo tas stabilizē svārstības lauksaimniecībā, bet es noteikti uz to neorientētu biznesu. Par to, cik kurš saņem - agrāk bija vairāk par audzēšanu, bet šobrīd vairāk mēģina visu virzīt “zaļajā” virzienā. Attiecīgi katrs zemnieks skatās, ko no tā var izpildīt. Var arī neņemt un iztikt ar mazāk - arī tāda alternatīva no lauksaimniekiem ir dzirdēta. Bet tā nauda tomēr ir vilinoša. Un bieži vien izšķiroša.
Latvijā ir daudz lauksaimnieku, tostarp arī graudkopju no Dānijas, Zviedrijas un citām valstīm - kā viņi šeit nonāk un kāpēc?
Pirmkārt, viņi izmantoja to, ka mums pietrūkst zināšanu - tie pirmie, kuri nāca. Viņi nāca gan ar zināšanām, gan lielāku kapitālu.
Pa lēto pirka zemi?
Tajā laikā tā bija tirgus cena, tāpēc tā gluži nevar teikt. Tirgus cena ir tā, par ko pārdod. Bija 100 lati hektārā, varbūt 200. Reizēm arī par pudeli. Tur neko nevar darīt, tā ir tirgus cena. Tagad jau viss ir mainījies.
No likumiskā viedokļa šādi zemnieki pakļaujas visām mūsu prasībām? Vai arī, ja reģistrēta saimniecība, piemēram, Dānijā, tad prasības ir citas?
Viņi jau ir integrējušies Latvijā. Bieži vien arī paši saimnieki šeit dzīvo vai arī ir vietējie pārvaldnieki. Protams, ir sabiedrības daļa, kurai tas kremt un par ko tā sūkstās, bet es uzskatu, ka bija arī pašiem iespēja. Ja ir kāds solis izdarīts kļūmīgi, tā tomēr ir pašu atbildība. Mēs kā “VAKS” arī esam daudz darījuši, lai tā zeme tomēr paliktu Latvijas kapitāls.
Šobrīd ne tik aktuāla tēma, bet pirms gada vai diviem daudz kritikas zemnieku virzienā bija lasāms ziņu portālos, sociālajos tīklos saistībā ar miglošanu jeb augu aizsardzības līdzekļu lietošanu un tamlīdzīgi. Tas nereti tika pasniegts kā teju “zemes indēšana” vai līdzīgā neglaimojošā manierē. Vai mediju rakstītais vienmēr ir taisnība? Vai cik daudz no tā?
Šajā ziņā nekas nav mainījies, tikai attiecīgā tēma aktualizēta. Sociālie tīkli tendences uztaisa.
Bet aktualizē tieši mediji.
Jā. Arī sociālie tīkli, cilvēki - apmaksāti.
Arī pasūtījuma raksti?
Protams, ka ir pasūtījuma raksti. Ne viena vien organizācija, kas to tiražē un aktualizē. Lai pieņemtu kādus lēmumus, konkrētā tēma ir jāaktualizē. Visu ko var aizliegt un ierobežot, bet beigās tas atsaucas uz gala produktu un tā cenu. Augu aizsardzība ir tas pats, kas cilvēkam medicīna - ja tās nav, tad viņš vienkārši ātrāk aiziet... Bet, tā kā mums vajag ražu, tad kaut kādas lietas ir jādara. Ar bioloģisko saimniekošanu mēs īsti galā netiekam. Jā, produkts videi draudzīgāks, bet dārgāks. Savukārt pircējs veikalā (arī veikals) prasa zemāku cenu.
Lasītāju izpratnei - kas ir principiālā atšķirība starp bioloģisko un konvencionālo saimniekošanu?
Galvenais, ka nevar lietot, teiksim, lietas, kas ražotas mākslīgi. Tas gan dažādās valstīs atšķiras. Nedrīkst miglot ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus (AAL), bet ir arī bioloģiskie AAL, kuri gan ir būtiski dārgāki, ko ne katrs var atļauties.
Un efektivitāte?
Var arī efektīvi nostrādāt, bet tas produkts sanāk būtiski dārgāks. Un tas paradokss ir tāds, ka vieni un tie paši, kuri aicina un mudina audzēt bioloģiski, tajā pašā laikā veikalā, izvēloties produktu, paņem lētāko. Tā ir zināmā mērā divkosība, ar ko sirgst, manuprāt, Eiropas sabiedrība. Ne tikai Eiropas, bet cilvēce kopumā. Runā un raksta vienu - gan apmaksāti, gan neapmaksāti, gan kāds arī aiz pārliecības, bet tad, kad dzīvē jāizdara izvēle un finansiālās iespējas ir tādas, kādas ir, tad paņem to lētāko, nevis bioloģisko produktu.
Cilvēks ēd desmaizi ar konvencionāli audzētu baltmaizi un raksta komentāru internetā, ka jāaudzē bioloģiski.
Ne visi, bet daudz. Paskatieties paši - ja būtu tik daudz to ēdāju, cik ir dīvāna ekspertu, tad mums būtu bioloģiskā saimniekošana. Bet šobrīd ļoti daudzas bioloģiskās saimniecības ir pārgājušas atpakaļ uz konvencionālo. Tieši šogad. Man ir žēl, ka tas notiek. Pirmkārt, tas bojā kopējo struktūru un iestrādes, tas ir izmisums. Nevienam to bioloģisko produktu par atbilstošu samaksu nevajag.
Ražas apjoms no viena hektāra, bioloģiski audzējot, atšķiras?
Var dabūt arī samērā augstas ražas, bet to nedara, jo tas ir dārgi.
Salīdzinot ar konvencionālo audzēšanu, cik būtiska ir ražas atšķirība?
Vismaz uz pusi mazāk. Ar dažādām apstākļu sakritībām pat trīsreiz mazāk vai arī var neizaugt vispār nekas.
Es esmu bioloģiskā saimniecībā Šveicē strādājis. Trīs hektārus kartupeļu tā arī nenorakām. Ieauga tādās nezālēs, ka kombains nevarēja novākt.
Ir nojausma, cik Latvijā šobrīd ir bioloģisko platību?
Ne tikai nojausma, bet ir precīzi uzskaitīts. LAD mājaslapā var apskatīt precīzus hektārus. Es esmu vairāk par tiem bioloģiskajiem, kas ražo tiešām tirgum, meklē risinājumus ar reālu mērķi ražot.
Ko tad domāt ar lauksaimniecību nesaistītam cilvēkam? Piemēram, grāmatvedis no Rīgas brauc gar lauku un redz, ka tur traktors miglo labību. Pirmā doma galvā - pa šo lauku staigāt nevar.
Nevar jau arī. Tas nav viņa lauks.
Tomēr daudziem patīk tai ziedošajā rapsī nobildēties un ielikt bildes “Instagram”. Nebūs tā, ka pēc tam pumpas parādīsies, kur nevajag?
Es pats arī bildējos. Tad, kad rapsis zied, neko nemiglo. Tur ir gan bites, gan arī vienkārši nav vajadzības pēc miglošanas.
Varbūt īss kopsavilkums, kur un kad var iet bildēties un kur labāk nē?
Principā, nostājoties blakus, droši, ka nekas nenotiks. Iekšā brist gan nevajag, vismaz pirms tam ar saimnieku vajadzētu aprunāties. Bet kas ir izdarīts - jau vairākus gadus, lai saglabātu labas emocijas un nesabojātu viens otram dzīvi, Apvienība par ilgtspējīgu lauksaimniecību un lauku vidi organizē speciālas fotografēšanās vietas, kur var piebraukt pie labiem laukiem.
Kur par tām var vairāk uzzināt?
Parādās gan internetā - “ilgtspejigi.lv”, gan ziņu portālos un, protams, arī reklāmraksti. Latgalē un Vidzemē gan nosala rapsis šoziem. Bet organizējam foto vietu arī pie rudzupuķēm.
Bet paturpinot par miglošanu - ne vienmēr miglo augu aizsardzības līdzekļus, bet arī mikroelementus jeb barības vielas. Un principā neviens jau nemiglo tāpēc, ka viņam baigi gribētos. Tas ir veids, kā pasargāt augus no slimībām, kaitēkļiem, nezālēm un tos pabarot.
Tātad tēze, ka zemnieks miglo laukus ar ļaunu nodomu, ir drīzāk stereotips?
Augu aizsardzības līdzekļi, protams, var būt kaitīgi. Un mēs vienmēr aicinām arī savus lauksaimniekus miglot pēc iespējas mazāk, ievērot normas un arī citus agrotehniskos pasākumus. Miglošana nav vienīgais, ir arī augu seka un daudz kas cits, bet tad, kad tā ir nepieciešama, es to uztveru tāpat kā medicīnu. Normas pie mums ir pietiekami striktas. Nevar miglot ūdenstilpju tuvumā. Tas tiek ievērots, un to arī kontrolē attiecīgie dienesti. Arī sodi par neievērošanu ir pietiekami lieli. Bet pēc laukiem redzams, ka tas tiek ievērots. Gar lauka malām pamatā aug tikai nezāles. Beigu beigās mums tas jāsabalansē. Tas ir arī sabiedrībai jāsaprot, ka mums gribas veikala plauktus pilnus ar pieejamu pārtiku, un tam ir savas blaknes jeb šajā gadījumā miglošana.
Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, Latvijā uz vienu hektāru patērē būtiski mazāk augu aizsardzības līdzekļu nekā daudzās Centrāleiropas un Rietumeiropas valstīs.
Ar ko tas saistīts? Izmaksas?
Mēs ekstensīvāk saimniekojam, mums nav tik intensīvas kultūras. Mums arī ir mazāks iekšējais pieprasījums. Protams, arī salīdzinoši vēsākos apstākļos slimību un kaitēkļu augos ir mazāk. Izvēlieties Latvijas preci - būs labāk!
Runājot par eksportu. Latvijā audzētie graudi paliek arī pašu patēriņam šeit. Vai nav tā, ka savus pārdodam un pēc tam ievedam no citurienes?
Kaut ko arī importē man nezināmu iemeslu pēc. Runājot par graudiem - kādreiz, kad mēs tikko sākām strādāt, ražojām tieši tik daudz, cik patērējām. Šobrīd ražojam trīsreiz vairāk, tātad eksportējam divas trešdaļas.
****
Turpinājums sekos. Turpinājumā par lauksaimniecības zemes tirgu un citiem ar lauksaimniecības biznesu saistītiem jautājumiem.
* Lauksaimnieks Andis Beitāns ir Latvijas Universitātes Žurnālistikas fakultātes 3. kursa students. Prakses programmas ietvaros Andis šobrīd ar portāla “www.nra.lv” kolēģu atbalstu liek lietā Latvijas Universitātē iegūtās zināšanas žurnālistikā, gatavojot ziņas, rakstot intervijas.
