Jūrnieks trešajā paaudzē Imants Nartišs, tālbraucējs kapteinis, kurš bēdzis no pirātiem pie Nigērijas krastiem, stāsta par ikdienu uz tankeriem, par bandītiem un pirātiem. Viņa dzīves skatījums aptver visas sadzīves jomas, nav tēmas, par kuru kapteinim nebūtu sava, kā pats saka, "citiem nepatīkamā un neērta viedokļa".
Uz kādiem kuģiem ir iets? Ar kādām kompānijām ir strādāts?
Ar kuģiem ir tā, ka jāiet uz tiem, uz kuriem ir atbilstoša specializācija. Es šobrīd esmu specializējies uz tankeriem. Sāku iet jūrā uz refrižeratoriem, vadāju banānus. Kādu brīdi strādāju uz ro-ro kuģiem, kas ir prāmis, kurš brauc kā tramvajs - sabrauc uz klāja mašīnas, sakāpj pasažieri, un tad pa noteiktu maršrutu. Tad pastrādāju arī Jūras administrācijā kā kuģošanas drošības inspektors. Pēc darba Jūras administrācijā pārkvalificējos uz tankeri. Katram ir sava specifika - iekraušana, izkraušana. Esmu strādājis Latvijas kuģniecībā, pie vāciešiem, dāņiem un angļiem.
Izvēli, uz kuru kuģi iet, nosaka alga vai piedāvājums, uz kuru valsti doties?
Kapteinim ir nedaudz vieglāk. Kapteinim ir dotas izvēles iespējas. Bet sāk ar to, kur ir piedāvājums, jo algas vidēji visur ir līdzīgas. Protams, atšķiras arī no kuģa tipa. Uz sauskravniekiem algas ir mazākas, uz tankeriem lielākas. Šobrīd vislielākās algas ir uz gāzvedējiem. Tas saistīts ar to, ka visi ir atteikušies no Krievijas gāzes.
Kura kompānija visvairāk atbilst jūrnieka vēlmēm?
Labs jautājums. Es varu pateikt, kura visvairāk neatbilst, bet publiski neteikšu. Mazums, kā dzīvē pagriežas, nevar spļaut akā, no kuras pēc tam kādreiz varbūt būs jādzer.
Cik liela ir kapteiņa alga?
Laba. Nevar salīdzināt ar Latvijas Bankas prezidenta algu, bet ar premjera algu mierīgi var salīdzināt.
Kad sastapāmies Ainažos, teicāt, ka Latvijas nodokļu sistēma nav jūrniekiem draudzīga.
Latvijas nodokļu sistēma nav draudzīga kuģiem, kuģniecībai. Tāpēc Latvijā praktiski nav kuģu zem Latvijas karoga. Teiksim, lielie, starptautiskie SOLAS klases kuģi nav zem Latvijas karoga. Strādājot zem Latvijas karoga, tiek atvilkti visi nodokļi, un kuģa īpašniekam tas izmaksā nenormāli dārgi. Teiksim, lai cilvēks uz rokas saņemtu 1500 eiro, darba devējam jāpieliek vismaz 800 klāt. Ja rēķinām kapteiņa algu uz papīra, viņam būtu jāsaņem stipri vairāk nekā Latvijas Bankas prezidentam. Ja rēķina uz rokas, tad tas būtu vidēji tas pats, ko viņš saņemtu jebkurā citā kompānijā, strādājot zem cita karoga. Jūrniekam, strādājot zem cita karoga, nodokļu sistēma ir pietiekami draudzīga. Virsnieki no minimālās algas ienākuma nodokļi maksā pēc koeficienta 2,5%, bet par sociālo nodokli jādomā pašam. Ja jūrnieku algas pielīdzinātu parastajiem strādājošajiem, pieļauju, ka daudzi aizietu no Latvijas vispār prom. Tajā skaitā arī es. Paldies dievam, ka valsts ir sapratusi, ka jūrnieks visu savu nopelnīto naudu ieved no ārzemēm un tērē šeit. Piemēram, otrais palīgs saņem ap 5000 eiro mēnesī un šo naudu iztērē šeit, tātad ieliek valsts budžetā. Ejot zem citas valsts karoga, es nodokļus vienalga maksāju Latvijai. Uzkrāju privātos pensiju fondos, šeit ir vienalga, kur šos pensiju fondus uzkrāju - Vācijā, Portugālē.
Esmu pastrādājis arī krastā, administrācijā, ostas kontroles ietvaros pārbaudījām kuģus, drošības un glābšanas aprīkojumu arī uz zvejas laivām. Ja valsts domā, ka tiks vaļā no pelēkās ekonomikas, tad tā ir baigā utopija. Pirmkārt, cilvēks grib izdzīvot tagad. Neviens nezina, vai nodzīvos līdz tiem pensijas gadiem. Un atdot valstij vairāk, nekā tu nopelni... Trīs mēnešus pastrādāju kā pašnodarbinātais, pavadījām kuģus pa ledu Somu līcī. Valstij bija jāatdod 37% no tā, ko es nopelnīju. Kad es parēķināju, cik tas ir ciparos, man bija skaidrs, ka tas nav tas, ko gribu. Atdot valstij gandrīz pusi no savas nopelnītās naudas, lai Ministru kabinets un visi pārējie ērmi varētu sev palielināt algas. Ja es zinātu, kur tā nauda aiziet, un redzētu, ka tā aiziet ārstiem, ugunsdzēsējiem, policistiem - tad vēl tā. Bet, ja viņi, pirmkārt, palielina sev algas un to pamato ar to, ka palielinājusies vidējā alga... piesaistīt viņu algu pie vidējās algas ir diezgan nesmuki. Ja būtu piesaistījuši pie neapliekamā minimuma, tad skaidrs, ka alga paceļas. Neapliekamo minimumu būtu gatavs maksāt jebkurš darba devējs.
Kuras ir tās vietas pasaules kartē, no kurām jūrnieki izvairās vai nevēlas iet reisā bīstamos reģionos?
Jūrnieki neizvairās, jūrnieki ir drosmīgi. Situācija ir tāda, ka, kuģojot uz kādu kara zonu vai pirātu apgabalu, līgumā ir punkts, ka jūrniekam ir tiesības atteikties uz turieni iet. Man ir bijis gadījums, kad kuģa vecākais mehāniķis, izdzirdot, ka mēs ejam uz Nigēriju, Anglijā norakstījās no kuģa. Viņš pirms tam tur bija nonācis gūstā pie nēģeriem un pateica, ka viņam pietiek. Nigērijā kuģus vairāk neņem. Kuģi var izsekot utt. Tur ņem gūstā kapteini, vecāko palīgu, vecāko mehāniķi. Kuģis kļūst darboties nespējīgs, un kompānija ir spiesta izpirkt apkalpi.
Kādas ir izpirkšanas summas?
Lielas. Ja pareizi atminos, par vecāko mehāniķi samaksāja divus miljonus. Viņš tur pavadīja mēnesi, pusotra pie viņiem. Pēc tam pastāstīja, kā viņi tur džungļos ir gulējuši. Visādi interesanti tur bija gājis, līdz ar to es absolūti nebrīnos, ka viņš atteicās uz turieni iet vēlreiz. Tajā reisā mēs arī dabūjām mukt no pirātiem. Uz viņu kuģa bija visai padumjš kapteinis, tāpēc viņi par vēlu pagriezās uz mums. Līdz ar to mums bija laiks palielināt ātrumu līdz pilnīgam maksimumam. Man liekas, tas kuģis no "dzimšanas" tik ātri nebija skrējis. Lai mūs panāktu, viņiem būtu jādzenas pakaļ 8-12 stundas, bet tad jau mēs būtu tuvu pie teritoriālajiem ūdeņiem, kur mūs apsargātu. Pirāti ir Nigērijā, Somālijā, Venecuēlā un Ekvadorā. Venecuēlā viņi mēģina nozagt kravu. Tur nav vērts ņemt gūstā, jo apkārt ir pārāk daudz civilizētās valstis. Arī Ekvadorā vairāk orientējas uz kravu, konteineriem. Tāpēc Ekvadorā ostas apkārtnē par lētu naudu var nopirkt “Rolex” pulksteņus, tur var nopirkt visu, kas bijis konteineros. Vai tie ir oriģinālie pulksteņi, neviens nesaka. Pārdod smuki ar visām kastītēm. Somālijā ņem gūstā ekipāžu. Pirātiem ir palieli zvejas kuģi, uz kuriem ir saliktas laivas ar jaudīgiem dzinējiem. Ja kuģis pieļauj, ka pirāti pienāk pietiekami tuvu, laivas tiek nolaistas ūdenī un viņi pienāk pie kuģa. Ja viņiem vajag kuģi, viņi kāpj uz klāja ar ieročiem. Kuģi ieved ostā un izkrauj kravu. Ja ņem gūstā apkalpi - sabojā visu saziņas tehniku, lai nevar paziņot par notikušo kuģa kompānijai. Ļoti bieži viņi par kravu un maršrutu zina labāk par kuģa kapteini. Un arī ātrāk visu uzzina. Tas ir ļoti smalks bizness. Nav tā, ka viņi brauc uz labu laimi.
Iepriekšējā sarunā minējāt, ka Latvijas kuģi pieder krievu bandītiem.
Šobrīd tā nav tikai viena kompānija ar šādu aizmuguri. Saistībā ar sankcijām pret Krieviju ir daudz kreiso kompāniju, kas strādā tieši uz sankciju precēm. No malas skatoties, ar papīriem viss ir kārtībā. Kompānija varbūt ir reģistrēta Maltā, Turcijā, Ķīnā, kompānija nav sankciju sarakstos, un prece tiek vesta. Krieviem jau naudas pietiek. Nopērk kuģi un viss. Tādu kompāniju ir daudz. To jau var pasekot līdzi un paskatīties, kādas kompānijas strādā Krievijā. Primorskas osta, Ustjlugas osta strādā visu laiku. Pēterburga arī visu laiku strādā. Ustjlugas osta turpināja strādāt arī tad, kad Ukraina uzbruka ar droniem naftas pārstrādes rūpnīcai. Visi runāja par cenu griestiem, bet tas jau ļauj pelnīt starpniekiem. Naftu, degvielu ved tāpat. Aizved uz Ķīnu, mazliet pašķaida ar citu un tirgo par normālu tirgus cenu. Vismaz tās kuģniecības sankcijas uz papīra izskatās labi. Paši jūrnieki ļoti bieži par to neko nezina. Nu ko viņi var pateikt - es neiešu. Atradīs kādu filipīnieti, indieti, kuram ir pilnīgi vienalga, kas te notiek.
Kas šobrīd notiek ar Latvijas kuģniecību? Vai ir jūrnieku trūkums?
No tās jau palicis tikai nosaukums. Par Latvijas jūrnieku trūkumu ir grūti pateikt, jo Latvijai nav kuģu. Kuģniecībai ir palicis tikai Latvijas kuģniecības nosaukums. Par kadriem tā īsti nesūdzas - nosmeļ krējumu no akadēmijas, stūrmaņu pietiek. Ierindnieki ir filipīnieši, bet tos tagad sāk nomainīt indieši un citi tādi, kuri ir nopurināti no koka un uzsēdināti uz kuģa.
Uz kuģiem taču tagad ir arī jūrnieciņi, kuriem tuvāki ir puiši, nevis meitenes? Vai tādi apdraud kopīgo komandas garu?
Ir. Man arī tādi pāris reizes ir trāpījušies uz kuģa. Lielāko tiesu tie ir filipīnieši. No baltajiem šitie marginālie, pusmarginālie un visādi tādi binārie nav trāpījušies. Mums bija bufetnieks, filipīnietis. Nu, tas bija ūnikums. Kad es viņu lamāju par visādiem sīkumiem, kajīti nebija iztīrījis, vajadzēja redzēt, kā viņš izrāda savu apvainojumu. Nu, tas sieviešu apvainotais skatiens, tā galvas pagriešana - ak, tu tāds! Tas mani baigi uzjautrināja. Komandas kopīgo garu tādi cilvēki neietekmē. Viņus arī neignorē. Jūrā katram ir jādara savs darbs. Bet, ja ir kāda uzmākšanās vai simpātiju izrādīšana... teiksim tā, uz kuģa cilvēki ir diezgan strauji un bargi. Tur tas neiet cauri. Vienkārši dabū pa ausīm un miers.
Cik ilgs laiks vienā reisā jāpavada uz kuģa - trīs, četri mēneši?
Kapteinim ir vieglāk. Var izvēlēties divus, trīs, četrus mēnešus. Tas atkarīgs no tā, kā sarunā ar otru kapteini. Ierindas sastāvs, filipīnieši, dzīvo 10-11 mēnešus uz kuģa. Jā, uz beigām jumts brauc prom. Tā ir. Pats parasti jūrā eju uz trīs mēnešiem. Kad biju vecākais palīgs, man bija četri mēneši. Pirmajos trīs mēnešos var strādāt ar pilnu atdevi, ceturtajā darbs aiziet uz - atšujieties, lieciet man mieru, ļaujiet pabeigt kontraktu. Viss tiek darīts uz minimumu, lai neviens nevar pateikt, ka neko nedari, un darbs noris bez entuziasma. Trīs mēneši ir normāli. Pēc trīs mēnešiem jūrā arī krastā pavadu trīs mēnešus.
Pēc atgriešanās krastā ir vēlme ceļot vai gribas sēdēt mājās? Zināms, ka jūrnieki pēc atgriešanās krastā dodas ilgstošā "plostā", kā ar jums?
Plostošana ir atkarīga no amata, jo tu esi zemākā amatā, jo ilgāk tas notiek. Esmu tam visam gājis cauri. Sāku kā matrozis. Tagad kā kapteinim tā aizdzeršanās vairs tāda nav. Daudz atkarīgs arī no reisa, cik daudz pamaitā nervus. Ir bijis tā, ka tieku aizvests uz lauku māju un mani savāc pēc trīs dienām. Nu, ir bijis tā vienu vai divas reizes. Jo augstāks amats, jo lielāka atbildības sajūta. Ir vairāk stresa. Fiziskā darba ir mazāk, bet klāt nāk garīgais darbs. Vecākajam palīgam jānodarbojas ar rēķināšanu, kravas izvietošanu, otrais palīgs ņemas ar kartēm, maršruta izstrādi. Matrozim ir visvieglāk, dara to, ko pasaka. Tomēr jāapzinās, ka lai kas uz kuģa notiktu, vainīgs vienmēr ir kapteinis. Par to ceļošanu ir tā, ka, cik man sieva uzprasa, tik aizvedu. Bet vedu uz tām valstīm, kur nav jūras, ja ir, tad tālāk no jūras.
Vai ģimenes locekļus var ņemt līdzi jūrā?
Var, bet par to ir jāmaksā. Nav daudz. Jāmaksā ir dienasnauda, kas ir par ēšanu. Jāapmaksā biļetes, lai ģimenes locekļi tiktu uz to kuģi. Sievai ir bail no jūras, bet viņa ir bijusi ciemos, kad bijām ienākuši Klaipēdā. Bija ar puikām atbraukusi. No ekipāžas jūrnieki šo iespēju ir izmantojuši. Bet tur jāskatās, no kuras ostas tu ej ārā un pēc cik ilga laika būsi nākamajā ostā. No Pēterburgas uz Liepāju esmu ņēmis brāli. Ja tas ir garāks posms, jārēķinās, ka pa dienu jāsamaksā šī dienas nauda. Uz ekipāžas locekli dienasnauda ir apmēram 10 dolāri dienā. Tas nav daudz. Bet jārūpējas par vīzu, lai ģimenes loceklis var atlidot atpakaļ. Bet es jūrā eju atpūsties, pietiek jau, ka krastā nervus noēd.
Ko nozīmē kapteiņa darbs, kādi ir pienākumi?
Kapteinim viss ir jākontrolē. Komandas tiek nodotas vecākajam palīgam un tā pa ķēdīti uz leju. Kapteinis visu uzpasē, pārbauda, vai krava ir pareizi izvietota, vai tanki ir iztīrīti. Vainīgs gala rezultātā vienalga būs kapteinis. Kapteinis ir atbildīgs par visu, kas notiek mašīntelpā. Ja nojūk dzinējs, pirmais jautājums ir kapteinim - kā tā varēja notikt, kāpēc tu to pieļāvi?
Bieži ir nācies saņemt rājienus no kompānijas? Rājieni izpaužas kā sankcijas?
Nepārtraukti. Kompāniju neinteresē, kā tu esi organizējis darbu uz kuģa. Kompāniju interesē rezultāts. Ja kaut kas ir izdarīts nepareizi, jautā man, kāpēc nav nokontrolēts. Sankciju it kā nav, jo pēc jūrniecības nolikuma nevienu nevaino. Uz papīra ir skaisti, bet realitātē mazliet savādāk. Jūrniekiem līgumi nav pastāvīgi noslēgti. Līgums tiek noslēgts uz vienu kontraktu. Uz katru kontraktu nāk savs līgums. Ja rodas nesaskaņas, ar tevi vienkārši var neslēgt līgumu. Viss. Tu netiec ne par ko vainots, bet mēs ar tevi neslēgsim līgumu, jo mums ir labāks kandidāts. Viņiem nav jāpaskaidro, kāpēc nevēlas ar tevi slēgt līgumu.
Esot krastā, kā notiek darba meklēšana?
Darbs tiek meklēts caur aģentūrām, kuras nodarbojas ar ekipāžas komplektēšanu. Rīgā tādu ir pietiekami daudz. Ejot uz jaunu kompāniju, jākārto testi. Es šobrīd tā īsti nemaz nemeklēju, sāku domāt pārcelties strādāt uz krastu. Kuģa vadītāja izglītība ir diezgan neizdevīga ar to, ka ir ierobežotas iespējas krastā atrast darbu. Es neesmu ekonomists, loģistiķis, grāmatvedis. Mans darbs var būt saistīts tikai ar jūru, kuģošanas drošību, kuģu satiksmes dienestā. Tie arī ir stipri mazāki ienākumi. Parasti kapteinim ir savi paradumi, kā un cik tērēt. Ja algu samazina par divām trešdaļām, pirmais laiks ir grūts, lai piešautos pie tā, ka jāsāk skaitīt, ko un cik tu tērē. Jūrā eju jau 34 gadus. Jūrnieku pensijas vecums ir valstī noteiktais.
Ne jau visi tik ilgi noiet jūrā, nervi taču arī uzdod? Vai psiholoģiskais tests jākārto katru reizi, dodoties jūrā?
Nu, ja esi ticis līdz kapteinim, tad ar nerviem viss ir kārtībā. Tagad Rosļikova (partijas "Stabilitātei!" dibinātājs Aleksejs Rosļikovs) partijā ir viens vecākais palīgs, kuru viņš ļoti reklamē, lielīgi stāstot, ka viņam ir kapteiņa diploms. Kapteiņa diploms vēl nenozīmē, ka tu tiešām esi kapteinis. Tur ir skaidrs, ja cilvēks kā vecākais palīgs lien kādā partijā, tad viņu neviens par kapteini neņem. Normāls cilvēks, kurš ir ticis līdz vecākajam palīgam, parasti grib kļūt un kļūst par kapteini. Ja neņem par kapteini, tad jāiet partijā. Psiholoģiskais tests jākārto, kad sāk strādāt jaunā kompānijā. Visu laiku strādājot ar vienu, tas nav jādara, bet ja brauc dzeguze, viņi jau to jūt tāpat.
Cik Latvijā ir kapteiņu? Vai viņi viens otru pazīst?
Latvijā ir Kuģu kapteiņu asociācija, kas sevī apvieno tikai kapteiņus tālbraucējus, un Latvijas jūrniecības savienība. Latvijas kapteiņu asociācijā ir 201 biedrs. Asociācijā var iestāties, ja ir rekomendācijas no diviem kapteiņiem un ja tu esi reāli gājis jūrā kā kapteinis. Kapteiņa diploms vēl negarantē vietu uz kuģa, tas ir atkarīgs no kuģa īpašnieka un kompānijas. Kapteiņu sabiedrība ir diezgan kompakta, un vairāk vai mazāk viens otru pazīstam. Daļa no tiem 201 ir mani kursa biedri, daļa, pie kā esmu gājis kā stūrmanis, ir pāris kapteiņi, kas pie manis ir gājuši kā stūrmaņi.
Cik nākamos kapteiņus pats esat izaudzinājis?
Divus vai trīs.
Tas ir daudz vai maz? Kuri tie ir?
(Smejas.) Labs jautājums. Grūti pateikt, vai tas ir daudz vai maz. Te drīzāk jāskatās nevis kvantitatīvi, bet kvalitatīvi. Vai esmu izaudzinājis labus kapteiņus. Kā jau teicu, uzvārdus nesaukšu un kompāniju nosaukumus neminēšu.
Kas pašam patīk kapteiņa darbā, kas ir noteicošais, ka tā ir tieši tava vieta?
Grūti pateikt. Viens skaidrs - var iet jūrā un būt labs jūrnieks, pat ne kapteinis, ar nosacījumu, ka tev patīk jūra un apstākļi, kādos tu atrodies. Tāpat kā krastā. Ja dari darbu, kas nepatīk, cik ilgi tu to darīsi? Jūrā ir mazliet sarežģītāk. Ja nepatīk tas darbs, nepatīk atrasties noslēgtā sabiedrībā, tas nav viegli.
Kad sākāt iet jūrā, vai iedomājāties, ka kādreiz nāksies uzņemties kapteiņa atbildību?
Sāku es vispār interesanti. Pēc vidusskolas mācījos Lauksaimniecības akadēmijā. Toreiz mans krusttēvs vēl strādāja zvejnieku kolhozā "Auda", agrākajā "9. maijā" par kapteini uz zivju apstrādes kuģa. Jaungada brīvdienās kā normālam studentam naudas kā parasti nav. Sākām runāt, un atklājās, ka viņam ir vieta uz kuģa, jo norakstījis kādu matrozi no kuģa par dzeršanu. Reisi bija uz divām nedēļām. Pēc pirmā reisa sapratu, ka lauksaimniecības mehanizators no manis neiznāks. Viss ievilkās no 1990. gada līdz 2005. gadam. Sāku no zemākā, otrās klases matroža un uzkalpojos līdz bocmanim. Tad sapratu, ka fizisku darbu vairāk negribu strādāt, un iestājos Jūras akadēmijā, kur biju vecākais students visā akadēmijā. Man bija 25 gadi. Pabeidzu, aizgāju jūrā, un tā izkristalizējās doma kļūt par kapteini. Jūrnieks esmu jau trešajā paaudzē. Tēvs bija vecākais mehāniķis, tēva tēvs strādāja klāja komandā. Vidējais dēls grasījās iet jūrā, bet beigās pateica, ka tas nav viņa. Vecākais arī savas domas pamainīja. Žēl, bet viņiem pašiem sava dzīve jādzīvo.
Jūrnieki parasti kaut ko kolekcionē, jums ir kāda kolekcija?
Magnētiņi pie ledusskapja.
Ledusskapi var ieraudzīt?
Apakšējo daļu vēl redz. Tā jau saka, ka lielāks jāpērk, bet es lielāku neesmu redzējis.
***
Turpinājums sekos. Turpinājumā par to, vai jūrnieki viens otru apzog, kā apzaga kuģa seifu, par jūrnieku gaitām, mīlas piedzīvojumus meklējot, par "meitenēm" uz tankera, uzzināsiet, kas notiek pēc divu jūrnieku kautiņa un kāpēc jūrnieki mūsdienās vairs neprot lasīt papīra kartes un neorientējas zvaigznēs.
