Kādēļ tieši Madonā top mūzika no vijoles līdz pankrokam?

© Dmitrijs Suļžics/MN

Pirmās vijoles partijas skolas orķestrī mēdz novest līdz pankroka dziesmām par skolas mokām. Savukārt pareizie vārdi var iedvesmot iekāpt radio draudzīgā formātā un īstenot lērumu vēl trakāku ideju. Grupa “Sub Scriptum” aktīvi uzsāk vasaras koncertu sezonu un TV raidījumā “NRA.lv sarunas” izstāsta savu ceļu uz panākumiem, kā atskaites punktu ņemot tikko izdoto mini albumu, kas pirmo reizi Latvijā ierakstīts tirdzniecības centrā.

Kāpēc tāda izvēle ierakstu studijai? Kā jums tas ienāca prātā?

Kad tev ienāk prātā kāda ideja, nevajag baidīties uzreiz to šaut ārā! Mūziķiem ir diezgan pašsaprotami, kā notiek studijas ieraksts un viss radošais process, bet mēs mazliet padomājām, kas varētu būt interesanti no klausītāju vai apmeklētāju puses.

Tātad jūs to atvērtā veidā gribējāt parādīt arī citiem?

Jā, un, protams, dabūt arī mūzikā kādu interesantāku skanējumu, jo, kā jau mēs zinām, lielveikalā skaņa ir citādāka. Ir lietas, ko mēs varējām izmantot, un bija arī lietas, kas traucēja, piemēram, ierobežots skaļuma līmenis. Tagad atskatoties, varētu teikt, ka tās četras dienas līdzinājās realitātes šovam.

Vai albumā ir dzirdami arī lielveikala apmeklētāji?

Jā, mēs saaicinājām pilnu studiju, cik vien varēja ielīst iekšā.

Un nevajadzēja nekādas priekšzināšanas?

Tev vajadzēja iemācīties izkliegt vārdu “nu”. Bet vajadzēja iedziedāt visādās variācijas, gan skaļāk, gan klusāk, pat ākstoties. Es domāju, klātesošajiem tas ļoti labi padevās, un bija apmeklētāji, kas mūs nezināja, bet teica, ka gaidīs albumu, tieši lai dzirdētu, kā ir sanācis.

Bet bez apmeklētājiem mums bija, es pat teiktu, lieli vārdi. Bija Nils Īle, kurš atklāja visu šo pasākumu ar apvienību “Zeme dun”. Vēlāk mums pievienojās pianists Andrejs Osokins, un es teiktu, ka tā dziesma pilnīgi izklausās pēc filmas. Pēdējā dienā studijā ienāca reperis Ozols, bet ar tādu enerģiju! Vispār amizanti sanāca, jo viņš atnāca un pateica, ka viņam nepatīk tā dziesma, un mēs mēģinājām rast kādu kompromisu.

Dmitrijs Suļžics/MN

Bija mazliet stresaini, bet mūsu mērķis varbūt nebija parādīt, kā perfekti pa vienu dienu uztaisīt dziesmu. Drīzāk mūsu mērķis bija parādīt, kāds ir tas process, jo ne vienmēr tas var izdoties tā, kā tu vēlies.

Kā albuma liriskais vēstījums ir saistīts ar tā ierakstīšanu tirdzniecības centrā? Vai, jūsuprāt, mūzika mūsdienās ir tāda pati patēriņa prece kā, piemēram, konfektes?

Kaut kas uz to pusi. Bet jāsaprot, ka ir konfektes, kas vieniem cilvēkiem garšo, bet citiem nē. Ir cilvēki, kas fano par lakricu, un ir tādi, kas to spļauj miskastē. Droši vien atkarīgs, uz kādu konfekšu papīriņu tu skaties. Kas mums palīdzēja šajā albumā, kas arī klausoties ir jūtams, tās ir tēmas, kas stāsta par cilvēkiem aiz skatlogiem un ekrānos. Lielveikals tā ir uzbūvēts, ka tā ir mūsdienu vieta, kur mēs satiekamies un sarunājamies. Īstenībā tur tapa ne tikai mūzika, jo uz vietas bija arī gleznotājs Roberts Brastiņš, kas dienas garumā, klausoties mūziku, gleznoja mūsu albuma vāciņu.

Kā vispār ir iespējams sarakstīt dziesmu vai kaut vai dzejoli tik publiskā vietā?

Mums tas varbūt nešķita tik liels izaicinājums, jo kā grupa esam pieraduši mūziku rakstīt kopā un ikdienā es rakstu arī dzeju. Vairākus mēnešus pirms ieraksta es katru dienu trenējos aprakstīt to, ko es redzu un jūtu, lai nav tā, ka atnāk uz ierakstu un ar klikšķi viss pazūd. Vēl palīdzēja arī tas, ka mēs “būri” iekārtojām nedēļu pirms ieraksta, un jau būvējot un skrūvējot viss tapa skaidrs. Tāpat, ņemot vērā, ka mēs esam dzīvā grupa, mēs bijām tā saslēgti, ka mums bija iespēja improvizēt un visu uzreiz ierakstīt, jo esam taču studijā. Piemēram, mēs džemojam, producents Kaspars Ansons sadzird labu melodiju un uzreiz saka: o! šī frāze ir laba - ierakstām, kamēr neaizmirstam.

Dmitrijs Suļžics/MN

Tā kā iznākušā albuma nosaukums ir “Sub būris”, vai jūs jūtaties ieslodzīti?

Vairs nē, esam atbrīvoti, izlaisti ārā. Zini, tas īstenībā man kā radošam cilvēkam palīdzēja pārbaudīt sevi. Kā tas ir, kad ieraksta procesā tu izmēģini gan dziedāt, gan rakstīt tos vārdus, jo ne vienmēr tava balss skan labi. Vienā brīdī paliek pat vienalga, kad tu nodziedi kādu šķību noti, un, manuprāt, tas ir labs treniņš, kad tu neesi tajos rāmjos “ko par mani tagad domās”. Tu domā tikai par to brīdi un ka tas ir tagad, un tev tas ir jādara. Jo tikai ar mazām kļūdām mēs augam lielāki. Ja mēs nekļūdītos, viss būtu konstanti un nebūtu interesanti.

Mazliet atgriežoties pie iedvesmas ierakstu studijas izvēlei. Vai to kaut kādā veidā ir ietekmējusi jūsu vairākkārtējā dalība labdarības maratonā “Dod pieci”? Jo tur taču arī viss notiek lielā stikla būrī, ārkārtīgi sabiedriskā vietā.

Tieši labdarības maratons palīdzēja aptuveni izprast, kā viņi veido skaņu, jo, protams, ja projekts notiek pirmo reizi, tev jāķeras pie salmiņiem, kur kaut kas ir bijis. Pirmā ideja mums bija pēc “Riga LIVE”, kur saliek kopā dažādus mūziķus un viņi raksta jaunu dziesmu. Tas likās ļoti forši, un pēc laika mēs domājām: “Hei, kāpēc to visu neparādīt publiski?”

Vēl, runājot par labdarību... arī šāda ideja jums nav nekas jauns. Jo jums reiz bija iniciatīva rīkot mūzikas meistarklases bērnunamos.

Jā, mums bija tūres bērnunamos, un šķiet, ka tajās esam apbraukājuši vismaz pusi Latvijas. Tas bija ap Ziemassvētku laiku, un mēs braucām apsveikt viņus Ziemassvētkos. Šogad gan mums nesanāca, jo mēs tieši gatavojāmies “būrim”. Tā ir vienlaikus gan skaista, gan sāpīga pieredze. Protams, šie bērni domā mazliet savādāk, viņiem ir bijusi citādāka dzīve nekā mums. Viņi ir tāda tiešām spēcīga kopiena, kas viens otru patiesi aizstāv.

Dmitrijs Suļžics/MN

Atceros, kad bijām Cesvaines pusē, viens mazs zēns teica: “Ziniet, mums visi tie lielie sponsori ved dāvanas, safočējas ar mums un aizbrauc prom. Bet mums jau tās dāvanas īsti nevajag, labāk atbrauciet parunāties - mums tas ir svarīgāk.” Mēs arī nospēlējam koncertu un pēc tam paliekam uzspēlēt galda spēles, parunājam par mūziku un visu ko citu.

Ir skaidrs, ka Ziemassvētki ir labs laiks, lai aicinātu cilvēkus aizdomāties par ģimeniskām vērtībām, un ir ļoti forši, ka Latvijā šis laiks ir iecienīts labdarībai, kad mēs vācam dažādus ziedojumus, bet šajā laikā šie bērni vienkārši dzīvojas kā parasti - vieni paši. Un aizbraucot mēs ceram, ka varam radīt prieku - vienkārši sadraudzējamies un parunājamies.

Šķiet, ka liekam cilvēkiem mazliet aizdomāties par vērtībām. Ka Ziemassvētkos vērtība nav, cik kruta tev ir dāvana, vērtība ir ģimene. Pēc šīm labdarības tūrēm es pats vairāk novērtēju savu ģimeni, vienkārši pasēžu pie galda un parunājos, kā kuram iet, pasmejos un pajokojos. Dzīve ir, lai priecātos, un viens no mākslinieka darbiem ir parādīt cilvēkiem to dzīves sastāvdaļu, kas ir aiz mūsu parastajiem darbiņiem un rutīnas.

Un šī ideja tiks turpināta?

Jā, tas ir jau kā pienākums, jo bērni mūs gaida. Bija tādi, kas rakstīja: “es redzēju, ka jūs rakstāties “sub būrī” - nevaru sagaidīt albumu”, viņi seko līdzi. Un es arī ceru, ka mēs kaut kādā veidā viņus iedvesmojam. Vismaz vienu cilvēku esam iedvesmojuši - kāds ir dibinājis savu grupu. Viņš ir bundzinieks, un grupa ir “Gulbīši” - tāds labs pankroks. Bet mēs jau arī sākām ar pankroku, tāpēc visu cieņu.

Bet varbūt arī tagad, lasot un skatoties šo interviju, kāds ir iedvesmojies spēlēt un rakstīt. Varbūt jums ir kāds padoms, piemēram, tiem, kas šogad ir sākuši kaut ko darīt mūzikas lauciņā?

Neklausieties tajos, kuri saka, ka nesanāks, jo vienmēr sanāks. Jā, iesakām nebaidīties kļūdīties - no kļūdām baigi foršas lietas var iemācīties. Tātad nevajag tikai kļūdīties, vajag arī mācīties.

Cik ilgs bija grupas “Sub Scriptum” ceļš no pirmā mēģinājuma līdz ierakstam tirdzniecības centrā?

Tas ir tuvu desmit gadiem. Jo mums ir vairāki posmi. No sākuma mums bija grupa bez nosaukuma, bet mēs savus instrumentus vēl tikai mācījāmies spēlēt. Nebija grupa, kas būtu uzreiz gatava spēlēt. Tādi mēs bijām aptuveni gadu, sākām ar viegliem šlāgerīšiem, tad nāca vidusskolas laiks, kad mēs gribējām izpaust dusmas. Bija grupa “Melns uz balta”, kurā mēs spēlējām dziesmas par skolas mokām, piemēram, dziesma ar nosaukumu “Otrais septembris”.

Dmitrijs Suļžics/MN

Kad mēs bijām iemācījušies spēlēt savus instrumentus, kas bija kādi trīs, četri gadi, tad pievērsāmies tam nopietnāk, un 2017. gads ir tas brīdis, kad nodibinājām grupu “Sub Scriptum”. Un šeit laikam jāsaka liels paldies Arnim Račinskim, kurš mūs motivēja, ka mēs patiesībā varētu būt lielāka un kvalitatīvāka grupa un ka mums nevajag palikt tajā panku scēnā. Viņš saskatīja potenciālu, un, pateicoties viņam, mēs arī noticējām un sākām darīt to plānoti un nopietnāk.

Vai jūs varētu nosaukt tās komponentes, kas grupai vai mūziķim ir nepieciešamas, lai nonāktu tur, kur esat jūs?

Sākumā tev jādzīvo Madonā! (smejas) Zini, mazās pilsētās ir kaut kā vieglāk, tas dzīves ritms ir mazliet lēnāks, līdz ar to tu vari labāk visu saplānot. Mums, piemēram, palīdzēja tas, ka mums bija konkrēti nosprausts mēģinājums svētdienā. Labi, ja tev ir dzimšanas diena, kāzas vai bēres, varam pārplānot, bet pārējās reizes mēģinājums nepārceļas. Daļa no mums ir mācījusies arī mūzikas skolā, līdz ar to mums ir iemācīta mūzikas disciplīna. Starp citu, mēs abi esam vijolnieki, paspēlējām arī orķestrī kopā.

Es teiktu, ka svarīga ir komanda. Ir menedžeri, kas mums palīdz, un, lai arī man ir izglītība kā menedžerim, ir jāsaprot, ka tu nevari būt uz skatuves un reizē aiz skatuves. Tas nav pareizajā balansā, bet tagad prieks, ka mums viss ir salicies pa vietām, ir sadalīti darāmie darbi un tad vieni var domāt par mūziku, bet otri par soctīkliem, tehnisko nodrošinājumu un visu pārējo.

Vēl jāsaka liels paldies par vecāku atbalstu, jo ne katra mamma vai tētis varētu noticēt, ka tev vajadzētu iet mūzikas ceļu. Tāpat kā aktiera vai hokejista ceļš, jo no sākuma pilnīgi nekas neatmaksājas, viss ir sarežģīti un visi tev saka: “Tā jau tāda sirds lieta, paaugsies un pārdomās.”

Man šķiet, ka pirmsākumi bija veiksmīgi finansiāli. Mēs spēlējām koncertus, mums maksāja honorārus, un grupa varēja uzturēt savas mēģinājumu telpas. Vecākiem tādā ziņā nebija tik traki. Kāds varbūt vairāk krāja pusdienu naudu, lai nopirktu ģitāru, bet tas tā.

Svarīga ir spēja noticēt trakām idejām!

Intervijas

Par dārgajām zālēm Latvijā nav jābrīnās, un tam ir racionāls skaidrojums – skarbi secinājumi par konkurences neesamību un ačgārnībām normatīvajos aktos saistībā ar farmācijas tirgus regulējumu Latvijā lasāmi Konkurences padomes atbildēs uz “Neatkarīgās” jautājumiem.