Par banku nozari Latvijā, par valsts attieksmi un atbildību pret uzņēmējiem TV intervijā “Nra.lv sarunas” “Industra Bank” padomes priekšsēdētājs Jurijs Adamovičs.
Pēdējā laikā bankas vārds bieži redzams sociālo tīklu reklāmas laukumos. Vai tam ir kāds loģisks izskaidrojums? Ikdiena vai kampaņa?
Tam ir loģisks izskaidrojums - nav noslēpums, ka mēs (šajā gadījumā domājot par bankas esošo akcionāru sastāvu) banku pārņēmām 2018. gadā. Pirmie divi trīs gadi bija smags transformācijas darbs. Varētu pat teikt, ka izveidojām pavisam jaunu banku, sākot ar IT sistēmām un beidzot ar biznesa procesiem, produktiem. Šobrīd tā ir fundamentāli cita iestāde. Noslēdzot šo transformācijas ceļu, tagad jūtamies gana stipri, lai aicinātu ar mums sadarboties arvien lielāku klientu skaitu.
Covid-19 pandēmijas laikā valdība nāca klajā ar finanšu kapitālo remontu un citiem reformu plāniem. Cik būtiski tie ir ietekmējuši bankas darbību?
Banku bizness ir ļoti tradicionāls. Kas fundamentāli jauns nav piedzīvots vismaz piecus gadus. Bet tas, ka likumdevēji ir paziņojuši par kādām iniciatīvām, tostarp kapitālo remontu, protams, atstāj ietekmi gan uz nozari, gan nozares spēlētājiem.
Medijos plaši izskanēja gadījums, kad Amerikas vēstnieks nevarēja atvērt kontu Latvijā. Banku prasības kļuvušas ļoti stingras. Ar ko atšķirsies “Industra Bank”?
Pirmkārt, “Industra Bank” ir vienīgā banka Latvijā, kuras akcionāri ir tikai Latvijas pilsoņi. Tāpēc droši varam sevi uzskatīt par vietējā kapitāla banku. Akcionāru kodolu veido vietējie uzņēmēji, kas pārstāv ļoti dažādu nozaru spektru. Kā uzņēmēji mēs arī nolēmām, ka mūsu bankas fokuss ir uzņēmējs. Mūsu mērķauditorija ir mazais un vidējais bizness, kas arī veido Latvijas tautsaimniecības kodolu. Otrkārt, mēs esam viena no mazākajām kredītiestādēm valstī gan pēc kapitāla izmēra, gan bilances kopsummas, līdz ar to mūsu iespējas ir ierobežotas. Piemēram, šogad mēs plānojam izsniegt 50 miljonus jaunos kredītos. Tas nav milzīgs skaitlis, bet tie uzņēmumi, ar kuriem sadarbosimies, saņems pilnvērtīgu atbalstu. Mūs raksturo ātrums lēmumu pieņemšanā un servisa kvalitāte. Pēdējā gada laikā bijuši ļoti daudz gadījumu, kad esam ieguvuši klientus, kuriem apnicis mēnešiem ilgi gaidīt ārvalstu kapitāla bankas lēmumu par kredīta piešķiršanu. Mēs atbildi sniedzam ļoti ātri. Pat ja atbilde ir nē, mēs neesam likuši interesentam gaidīt lēmumu mēnešiem.
Vadoties pēc publiskās informācijas, lielo banku apgrozījums un peļņa mērāma miljonos un pat miljardos. Uz šā fona jūs izskatāties pavisam mazi.
Jā, esam mazi, taču mūsu mērķis ir iespēju robežās augt. Diezgan bieži publiskajā telpā izskan pārmetumi, ka bankas nekreditē, konkurences nav, bankas vajag par to sodīt. Pagājušajā gadā bija arī politiskās diskusijas par to, ka baņķieri ir jāsoda, baņķieri kā suga ir ļoti turīga, no viņiem vajag paņemt, atņemt, un bija runa par virspeļņas nodokli. Kad šī diskusija notika, mēs kā ieinteresētās personas bijām ļoti aktīvi un kopā ar “Industra Bank” vadības komandu veicām analītisku pētījumu - mēs paņēmām visu Latvijā strādājošo banku gada pārskatus, izvērtējām katras bankas paškapitālu un kredītportfeļa izmēru, tā nosakot, cik daudz naudas katra banka var izsniegt kredītos. Un tā bilde bija interesanta. Analīze parādīja, ka vietējā kapitāla bankas katru gadu kredītos izsniedz tik daudz, cik var izsniegt atbilstoši paškapitāla izmēram. Piemēram, “Industra Bank” uz konkrētu datumu paškapitāls ir 20 miljoni, mēs varam izsniegt 100 miljonus, un mēs šo summu kredītos arī izsniedzam, jo, pirmkārt, esam ieinteresēti, lai kapitāls strādā, tas nes atdevi akcionāram, otrkārt, mēs esam vietējie, treškārt, mēs šai valstij ticam, ceturtkārt, mēs esam šeit uz palikšanu. Mēs esam ieinteresēti vietējās tautsaimniecības attīstībā. Kad tika vērtēta ārvalstu kapitāla banku kredītu bilance, bilde bija pavisam cita, un politiķiem ir taisnība par milzīgu neizmantotu potenciālu - ja bankas gribētu, tās varētu kreditēt krietni vairāk un mūsu tautsaimniecībā iepludināt krietni vairāk naudas. Kāpēc viņi tā nedara?
Vai mūsu tirgus nav viņiem par mazu?
Tā droši vien ir viena leģitīma versija. Bet, ja tirgus būtu par mazu, tad šīs bankas nemaz te nebūtu. Nesen man bija iespēja piedalīties paneļdiskusijā, kurā piedalījās ekonomikas, finanšu ministrs, Latvijas Bankas un “Altum” vadītāji. Un diskusijā šis jautājums tika aktualizēts. Mūsu politiķi atkārtoja tēzi, ka banku sektorā nav konkurences. Man kā baņķierim, kā uzņēmējam šis apgalvojums nešķiet korekts - Latvijā, kur ir ap diviem miljoniem iedzīvotāju, darbojas deviņas bankas un vairākas ārvalstu banku filiāles. Tas ir vairāk nekā pietiekami.
Aktuāls, protams, ir jautājums, kāpēc ārvalstu kapitāla bankas izvēlas mūsu valstī nekreditēt tik aktīvi, kā tās to dara kaimiņvalstīs. Kāpēc vienas un tās pašas bankas Igaunijā un Lietuvā kreditē daudz vairāk? Vēl viens pārmetums, kas izskan no publiskā sektora baņķieriem, ir saistīts ar augstākām procentu likmēm nekā kaimiņos. Tas nozīmē, ka ārvalstu kapitāla bankas Latvijas valsts risku vērtē augstāk nekā Lietuvā un Igaunijā. Kāpēc tas tā ir - par to būtu jādiskutē. Kaimiņvalstīs ārvalstu kapitāla bankas iegulda daudz vairāk, līdz ar to turienes uzņēmumi tur aug un attīstās.
Mans un daudzu citu viedoklis ir tāds, ka Latvijā problēma nav konkurences trūkums, problēmas ir citas.
Varbūt šādu situāciju veicināja arī nesenie skandāli, piemēram, ap “ABLV” banku, veiktās finanšu reformas? Kā vispār starptautiski skandāli ietekmē mūsu banku vidi?
Skandāli ietekmē banku nozari. Atšķirībā no citām nozarēm, finanšu, banku sektors ir daudz vairāk pakļauts reputācijas satricinājumiem. Banku kā mušu ar avīzi var nosist. Līdz ar to piekrītu - šis varētu būt viens no iemesliem iepriekš ieskicētajai situācijai. Bet attiecībā uz “ABLV” gadījumu un notikumiem, kas sekoja pēc tam, vai tas bija samērojams? Vai kapitālais finanšu remonts tika veikts pienācīgi? Bet varbūt esam par daudz pārcentušies?
Varbūt mēs esam melnajā zonā. Tā laika valdība tā lēma. Bet atgriežoties pie uzņēmējiem - kas ir mazais uzņēmējs, kurā brīdī tas var iet uz “Industra Bank”, un ar kādām summām mazais uzņēmējs var rēķināties?
“Industra Bank” atšķiras no citiem tirgus spēlētājiem. Aplūkojot citu komercbanku piedāvājumu, kredīti tiek piedāvāti, sākot no 10 000, 20 000 eiro. Šis nebūs mūsu gadījums. “Industra Bank” strādā nedaudz vairāk par 200 cilvēkiem. Un, ja mēs skatāmies pragmatiski uz administratīvo slogu, darba apjoms īpaši neatšķiras, vai tiek izsniegts kredīts 100 000 eiro apmērā vai 10 miljonu apmērā. Tāda izmēra bankas kā mēs cenšas fokusēties - mūsu mērķauditorija ir uzņēmēji, kuru vajadzība pēc finansējuma sākas ap 200 000 eiro līdz pieciem miljoniem. Tāds ir darījumu diapazons.
Sākot no 200 00 eiro... Kas tas varētu būt par biznesu?
Neliela ražotne, nekustamo īpašumu pārvaldīšana, piemēram, cilvēks iegādājas 3-4 dzīvokļus izīrēšanai un ar bankas atbalstu veido nekustamā īpašuma portfeli, paplašinot izīrējamo dzīvokļu skaitu.
Nekustamais īpašums ir noteicošais virziens?
Noteikti nē. Mēs skatāmies dažādu nozaru virzienā. Arvien vairāk mūsu portfelī ir lauksaimnieki, meža nozares pārstāvji. Vieglāk ir pateikt, kuras nozares nav mums saistošas, un mēs tās nefinansējam. Tās ir azartspēles, alkohols un citas cilvēku atkarību veicinošas jomas.
Pieminējāt lauksaimniekus. Lauksaimnieki aktīvi meklē kredītiespējas?
Ļoti. Manuprāt, lauksaimniecība ir līdz galam nenovērtēta nozare Latvijā. Mēs redzam ļoti daudz veiksmes stāstu reģionos, kur cilvēkiem ir ambīcijas, viņi ņem kredītus, piesaista Eiropas naudu. Aug un attīstās. Esam redzējuši daudz interesantu projektu.
Šķiet, ka Rīgā visur kaut ko būvē, ārpus Rīgas - saules paneļi un uzarti lauki. Atrodoties pilsētvidē, ir sajūta, ka vienīgā nozare, kas attīstās, ir dzīvokļu būvniecība. Kāda jēga bankām dot naudu šai nozarei - kurš tos dzīvokļus visus spēs izpirkt? Vai jūs kā baņķieris tam redzat kādu izskaidrojumu?
Mūsu bankas ietvaros ļoti individuāli skatāmies uz katru projektu, tajā skaitā, ja tas ir nekustamā īpašuma attīstītājs: vērtējam lokāciju, segmentu. Piemēram, ja tā ir māja centrā, kas ir luksusa segments ar ļoti augstu cenu par kvadrātmetru, tad šodienas ģeopolitiskajā situācijā mēs diez vai šādu projektu kreditētu. Ja tas ir projekts pareizā lokācijā un domāts Latvijas iedzīvotājiem ar ienākumiem virs vidējā līmeņa valstī, tad šādu projektu mēs izskatītu. Mēs šobrīd dzīvojam ļoti augstos nenoteiktības apstākļos, un šo faktu mēs ņemam vērā, vērtējot projektus.
Ģeopolitiskā situācija, karš Ukrainā - tas ietekmē bankas darbību? Varbūt klientu vidū ir Ukrainas iedzīvotāji, kas savu biznesu vēlas attīstīt Latvijā?
Karš dramatiski nav ietekmējis bankas darbību. Mēs redzam - cilvēki ir satraukušies, viņi ir nobažījušies, kas notiks tālāk. Piemēram, turīgu klientu kategorija raugās ārpus Latvijas, tostarp vēlas iegādāties nekustamo īpašumu ārpus mūsu valsts. Ir uzņēmēji, kas vēlas iegādāties biznesu ārpus Latvijas. Spriedze nemazinās, un uzņēmēji izskata vairākus variantus, kā pasargāt savu biznesu, ja tomēr piepildās sliktākais scenārijs.
Pirms neilga laika Latvijai pazemināja kredītreitingu. Kāpēc tā notika?
Reitinga aģentūrām nevar pārmest subjektivitāti. Visi reitingi tiek pārskatīti atbilstoši ļoti konkrētai, akadēmiskai metodoloģijai. Vērtējums ir tāds, kāds tas ir. Tas ir jāpieņem un jāizdara secinājumi, un jāstrādā, lai reitingi uzlabotos.
Kā vērtējat “ABLV” gadījumu, proti, Latvijas iekšējās lietās - finanšu tirgū - uzrodas amerikāņu kompānija, kura pakrata ar pirkstu. Un mēs vienkārši aiztaisām banku ciet. Nav par traku?
Šo jautājumu labāk adresēt politiķiem. Bet es kā Latvijas pilsonis, uzņēmējs gribētu, lai politiķi vairāk domātu, iestātos par mūsu valsti, mūsu uzņēmējiem. Mums Latvijā ir tāda tieksme ļoti fokusēties uz to, ko par mums pasaka kāds no malas. Par daudz koncentrējamies uz ārējo vērtējumu. Tas vērtējums mēdz būt atrauts no realitātes. Realitāte ir šeit un tagad, Latvijā. Tādi vērtējumi bieži vien nepalīdz ne valstij, te tautsaimniecībai. Bieži nozaru asociācijas izsaka ļoti argumentētus, faktos un skaitļos balstītus viedokļus, bet politiķi tos nereti ignorē. Un sekas dažreiz izmaksā ļoti dārgi.
Minējāt, ka Latvijā banku ir vairāk nekā pietiekami. Tagad bankas licenci dabūjusi arī “Indexo”.
Godīga konkurence vienmēr ir laba lieta. Es kā tirgus dalībnieks ļoti gaidu, kas tagad būs - ar kādu produktu, pakalpojumu klāstu viņi nāks klajā. “Indexo” ir ļoti laba, spēcīga komanda. Man kā baņķierim nav ilūziju - viņi noteikti saskarsies ar grūtām, jo tirgus ir ļoti piesātināts. Lai iegūtu savu vietu, būs vajadzīgas ļoti apjomīgas investīcijas.
Jēdziens, kas figurē politiķu sarunās, ir “valsts banka". “Altum” mēģināja pārtaisīt par valsts banku. Ko tas mainītu?
Uzskatu, ka tas neko nemainītu. Mums visiem svaigā atmiņā ir Hipotēku un zemes bankas liktenis. Arī “Parex” banka, “Citadele” kādu laiku bija valsts īpašums. Ne ar ko labu neviens šis stāsts nav beidzies. Neviens nozarē īsti arī neticēja, ka šai idejai par valsts banku ir arī kāds reāls segums. Ir jāskatās, kāpēc mūsu valsts riski no ārvalstu kapitāla viedokļa tiek vērtēti ne pārāk labi, ko mēs darām nepareizi, kas ir vājās vietas. Cik man zināms, šis jautājums par valsts banku ir noņemts no politiskās darba kārtības. Sapratu, ka gan tirgus dalībnieki, gan Finanšu nozares asociācija ir spējusi pārliecināt, ka tā nav laba doma.
Atgriežoties pie tautsaimniecības. Jūs darbojaties olu biznesā. Ukraina atstāj iespaidu uz šo biznesa nišu?
Eiropas Komisijas pieņemtie lēmumi, ko atbalstīja arī mūsu politiķi, kropļo tirgu - ne tikai olu, bet arī putnu gaļas tirgu. Nav noslēpums, ka šādas situācijas pamatā nav karš, bet iedīgļi meklējami senāk - jau pēc Krievijas invāzijas Krimā, kad tika parakstīts brīvās tirdzniecības līgums starp Eiropas Savienību un Ukrainu. Šī līguma ietvaros putnkopības nozare kā tāda tika upurēta, jo līgumā tika ielikts “ģeniāls” formulējums, kur atbrīvoja Ukrainu no kvotām, tas ir, Ukrainai tika dota iespēja Eiropā neierobežotā daudzumā ievest putnu gaļu un olas. Līgumā bija arī minēts, ka Ukrainai jātiecas uz Eiropas Savienības dzīvnieku labturības un biodrošības standartu ievērošanu. Bez jebkādām prasībām, datumiem. Tikai jātiecas. Līdz ar to šobrīd mēs esam situācijā, kad no trešās valsts (es abstrahējos no kara) tiek masveidā ievesti pārtikas produkti, kas tiek saražoti neatbilstoši jebkādām Eiropas Savienības biodrošības, pārtikas standartu, dzīvnieku labturības prasībām. Kopš kara sākuma Ukrainas putnu gaļas imports Eiropā ir pieaudzis par gandrīz 200%, vistu olu imports - par 2000%. Ukraina ir lielākais olu importētājs Eiropas Savienībā. Neskatoties uz šiem dramatiskajiem cipariem, kopējais Ukrainas olu īpatsvars no Eiropas patēriņa ir starp 1% un 1,2%. Relatīvajos skaitļos tas nav daudz. Bet kur ir problēma? Lielākā daļa produkcijas tiek iepludināta caur ārējo robežu - sākotnēji tā nāca iekšā caur Latviju, Lietuvu, Poliju, šobrīd, ņemot vērā, ka Baltkrievijas robežas tiek slēgtas, tā nāk iekšā caur Poliju. Drāma ir apstāklī, ka lielākā daļa no produkcijas paliek Latvijā. Ja jūs aizbrauktu uz Vāciju, Itāliju, Franciju, pat Polijas mazumtirdzniecības veikalu plauktos neatradīsiet Ukrainas gaļu vai olas. Vecajā Eiropā neviens sevi cienošs uzņēmums nepiedāvās savam patērētājam uzturā lietot pārtikas preces, kas netiek ražotas atbilstoši Eiropas Savienības standartiem. Latvijā kaut kādu iemeslu dēļ tas ir iespējams. Un Latvijā ir daži mazumtirdzniecības tīkli, kuru veikalos nevar nopirkt Latvijā ražotas olas, tikai Ukrainas. Tā ir problēma. Pirms dažām nedēļām Eiropas Parlaments vēl uz gadu apstiprināja brīvās tirdzniecības režīma pagarinājumu Ukrainai. Pirms tam katrā valstī bija diskusija par to. Zemkopības ministrija patiesi iedziļinājās mūsu sāpē, bet veidojas paradoksāla situācija: kā zināms, ierēdņi dodas uz Briseli ar tā saucamo apstiprināto nacionālo pozīciju, kuru sagatavo un virza Ārlietu ministrija. Par lielu pārsteigumu nācās dzirdēt, ka tas, ko mēs prasām, neatbilst Latvijas ārpolitikas prioritātēm. Tad rodas jautājums - kas veido valsts budžetu? Tie taču ir uzņēmēji. Nesaprotu, kā valsts var uzdrīkstēties ignorēt vietējos ražotājus, nerūpēties par pārtikas drošību mūsu valstī. Lūgums mani nepārprast - mēs kā ražotāji allaž esam norādījuši, ka esam par finansiāla atbalsta sniegšanu Ukrainai, bet lūdzam to darīt godīgi, sabalansēti. Ja gribam ievest Ukrainas preces Eiropā, tad piemērojam importa nodevu. Un šo nodevās iekasēto naudu ziedojam Ukrainai. Upurēt kādu nozari, lai kādam izpatiktu, tas gan man nešķiet pareizi.
Ko valdībai vajadzētu darīt, lai atbalstītu banku sektoru?
Tā recepte nav attiecināma tikai uz finanšu nozari, bet uz ikvienu jomu. Iztrūkst ļoti tieša dialoga. Diskusijas nenotiek caur prizmu, kā valsts var palīdzēt tev, uzņēmēj, attīstīties, dubultot darbinieku skaitu, palielināt eksporta apjomus, palielināt jaudu un tamlīdzīgi. Problēmu risināšanā iztrūkst sistemātiskas pieejas. Nesen notika parlamentārā diskusija par ekonomikas attīstību - Ekonomikas ministrija kopā ar Finanšu ministriju prezentēja savu redzējumu. Lozungu līmenī viss jau tiek pareizi pateikts - dubultot IKP, palielināt eksporta īpatsvaru. Bet, no otras puses, neviens īsti negrib risināt jau esošās problēmas, piemēram, mazināt birokrātijas slogu. Iztrūkst pilnvērtīga redzējuma, kā risināt darbaspēka trūkumu. Es kā uzņēmējs katru sezonu saskaros ar darba roku trūkumu. Darbinieki tiek ievesti no Polijas. Mēs leģitīmi atvedam darbaspēku, bet nodokļi aiziet Polijas valsts budžetā. Aicinātu politiķus, augstāko ierēdniecību būt atvērtākiem dialogam. Uzņēmējs ir ieinteresēts ne tikai pelnīt, bet arī attīstīt apkaimi, kurā tas atrodas - lai darbiniekiem ir kur dzīvot, lai ir sociālā infrastruktūra. Uzņēmēju vēlmes iet kopsakarā ar to, kas vajadzīgs valstij. Bez ciešas sadarbības runas, ka mēs apsteigsim Lietuvu, Igauniju, ir tikai utopija. Ar skaudību skatos, kas paveikts Lietuvā, Igaunijā, arī Polijā. Starta pozīcijas taču mums visiem bija vienādas.
Šķiet, ka pašreizējie likumdevēji vairāk domā, kā sodīt, nevis atbalstīt.
Taisnība. Šī attieksme būtu jāmaina. Es negribu vispārināt un teikt, ka visās valsts iestādēs tā ir. Daļā no tām ar tevi runa nevis represīvā, bet uzklausošā, izprotošā valodā, nodrošinot uz klientu orientētu servisu. Pozitīvi piemēri ir. Bet tā nav visur. Patīkami dzirdēt, ka par šo attieksmes jautājumu publiski runā finanšu, ekonomikas ministri. Gribu cerēt, ka no runām pāriesim arī uz darbiem. Uzņēmējs kā jebkurš pilsonis gaida no valsts un pašvaldības kvalitatīvu pakalpojumu.
Vai valstī birokrātija ir par lielu?
Jā, mēs varētu izbrīvēt fiskālo resursu, samazinot valsts aparātu. Salīdzinot ar kaimiņvalstīm, redzam, ka skaitliski mūsu publiskais sektors nav samērojams ar valsts un tautsaimniecības izmēru. Optimizācijas iespējas noteikti ir. Tikai jautājums, vai būs politiskā griba ko tādu īstenot.
