Kā Krievijas pilsone Igaunijā atvēra "vispatriotiskāko kafejnīcu"

Krievijas pilsone Anastasija Lavruhina atvērusi Tallinā kafejnīcu “Kofeman”, ko pati sauc par “vispatriotiskāko Igaunijā”. Iztaujājām Nastju, kāpēc nav jābaidās riskēt, kādēļ jāuztur demokrātiskas cenas kafijai, kādēļ bārmeņiem ir vajadzīgs psihologs un kā cept kūkas, lai cilvēki pēc tām brauktu no citām apdzīvotām vietām.

— Vai jūs sen dzīvojat Igaunijā?

— Es piedzimu Tartu. Pēc tam mani vecāki pārcēlās uz Krieviju saistībā ar darbu, un mēs kādu laiku dzīvojām Krievijā. Tur es atvēru vairākas kafejnīcas. Taču man jau sākumā bija sapnis atgriezties Igaunijā, un, kad es varēju patstāvīgi to izdarīt, es atgriezos - 2012. gada septembrī. Šeit es arī atvēru kafejnīcu.

— Tas bija kovida laiks — toreiz restorānu un kafejnīcu biznesam negāja viegli. Vai jūs tas nebiedēja?

— Es sapratu, ka man pietiek pieredzes un zināšanu, lai šeit atvērtu kafejnīcu. Tajā laikā Eiropa kļuva tukša un joprojām nav pilnībā atguvusies. Sapratu, ka Baltija ir brīva un tur ir saprātīgas nomas izmaksas. Pirmā man ir finansista izglītība, otrā izglītība — menedžere. Abas izglītības man lieti noderēja — finanses un menedžments šajā biznesā krustojās. Taču principā sabiedriskā ēdināšana - tas ir vairāk prakses jautājums.

— Jūs esat dzimusi Igaunijā. Vai esat šīs valsts pilsone?

— Nē. Man bija Igaunijā izsniegti dokumenti, taču, kad mēs pārcēlāmies uz Krieviju, no Igaunijas pilsonības nācās atteikties. Kad es šeit atbraucu, man teica, ka atpakaļ “pilsonībā” mani nepieņems. Man te nav draugu, visi paziņas un klasesbiedri ir aizbraukuši, tāpēc viss bija jāsāk no sākuma.

— Cik sarežģīti bija atvērt savu biznesu šeit salīdzinājumā ar Krieviju?

— Es, vēl būdama Krievijā, atvēru savu firmu ar Igaunijas kompānijas starpniecību. Šeit ir pavisam cita biznesa sistēma: ir daudz sarežģītas dokumentācijas, bija jāsaņem daudz atļauju. Patērēju daudz naudas, jo bija jāvēršas pie starpnieka. Dažus jautājumus man gribējās atrisināt pašai, taču tas neizdevās.

Atvēru kafejnīcu 2022. gada februāra sākumā. Tuvojās darba vīzas termiņa beigas. Man atteicās to pagarināt. Es gāju pie ierēdņiem, skaidrojos, taču diemžēl viss velti. Papildus problēmām ar vīzu es saskāros ar to, ka klienti manā kafejnīcā nevarēja maksāt ar kartēm. Igaunija ir digitāla valsts, un šeit reti kurš staigā ar skaidru naudu kabatā. Atradu izeju no šīs situācijas, lai gan tas nebija viegli.

Starp citu, karti man galu galā atvēra viena Igaunijas banka. Es izvietoju šīs bankas attēlu uz iepakojuma vienai no mūsu šokolādēm. Sanāca kā pateicība no manis.

— Kafejnīca atrodas veiksmīgā vietā - vecpilsētā. Vai jūs to ilgi meklējāt?

— Es to mēģināju iegūt gada garumā. Man šī vieta bija iepatikusies, vēl vairāk tāpēc, ka tā četrus gadus stāvēja tukša. Negribēju, lai man pārmet, ka esmu aizņēmusi kāda vietu. Tāpēc meklēju tādu vietu, kas ilgāku laiku stāv tukša un ko es pati saviem spēkiem varētu pielāgot savām vajadzībām. Divas reizes man atteica, taču pēc tam tomēr izsniedza atļauju. Mēs ļoti ilgi pārveidojām telpas, lai atvērtu kafejnīcu, jo agrāk tur bija apģērbu veikals.

— Jau ienākot redzams, ka jūsu kafejnīcas dizains nekopē paraugus. Visas detaļas ir pārdomātas un darbojas kā viens vesels - sākot ar skursteņslauķa figūru pie ieejas un beidzot ar bibliotēkas sienas imitāciju, kas veidota kā fons pirmajā stāvā. Kafejnīca sanāca stilīga, mājīga kā neviena cita. Tajā pašā laikā jūs izmantojāt risinājumus, kas nemaksā dārgi. Kas to visu izdomāja?

— Kad atbraucu uz Tallinu, sāku apmeklēt kafejnīcas. Man kā tūristei bija garlaicīgi. Jo es ierados Tallinā, bet nejutos tā, it kā es būtu Tallinā. Tas mani pārsteidza - kafejnīcas atrodas Igaunijā, bet to dizainā nav nekā igauniska. Vai arī tur ir kafejnīca - un tur ir tikai galdi un krēsli - un tā ir pustukša. Un tā tas ir visur.

Pie mums viss parādījās procesā. Sākumā nebija nekā, mēs gribējām ieguldīt minimālu naudu, bet tad pamazām sākām dizainu papildināt.

Dizains nāca pats no sevis: man patīk koši ziedi uz tumša fona, un man vienmēr ir paticis pelēks tonis, tāpēc sienām izvēlējāmies sarežģītu, piesātinātu pelēku toni. Es pati krāsoju sienas, turklāt naktīs. Mēs nekad neizmantojām dizainera pakalpojumus, man žēl tam tērēt naudu.

Taču es nolīgu gidu. Mani ieinteresēja igauņu motīvi. Uzzināju, ka rūķi ir igauņu motīvs, tāpēc mūsu dizainā ir daudz rūķu. Tas ir vietējais "roku darbs". Man patīk gleznas, un es pati gleznoju, tāpēc sāku atbalstīt vietējos māksliniekus. Viņi šeit izvieto savus darbus pārdošanai. Es vienmēr viņus meklēju pati - pēc rekomendācijām, pēc citu padoma.

Mēs cenšamies izmantot tikai Tallinas tematiku, mums ir lelles tautastērpos un Tallinai veltītas gleznas. Šīs lelles izgatavo vietējā datorikas skolotāja, tas ir viņas hobijs. Lielus darbus darinājis kāds vietējais iedzīvotājs - viņam ir paralizētas kājas, viņš šeit reiz ieradās ratiņkrēslā un dažus savus darbus šeit pats izkar. Viņam strādāt ir ļoti grūti, pēc darba viņš ilgi atgūstas.

— Par dizainu ir skaidrs. Un kā ir ar nacionālo virtuvi?

— Mēs cenšamies atbalstīt nacionālo virtuvi, mums ir rasols ar lasi, tēja ar lācenēm. Katrā ēdienkartes pozīcijā ir iekļauts Igaunijas produkts. Man šķiet, ka, ja pie mums ienāktu “Michelin”, mēs noteikti tiktu iekļauti viņu ceļvedī. Es neesmu sastapusi Igaunijā nekā tamlīdzīga, man ļoti gribētos, lai mums būtu kaut kas savs. Mēs radījām Tallinas prjaņikus ar bildēm un tos patentējām, un tagad tie ir ļoti populāri mūsu kafejnīcā. Es tos piedāvāju veikaliem pārdošanai, taču, kā tur tikt - tas ir vesels stāsts. Arī glāzītes mums ir ar Tallinas ievērojamāko vietu attēliem. Man tas ļoti patīk.

Vēl mēs taisām šokolādes. Apskatīju vietējo ražotāju produkciju: šķiet, ka tie ir igauņu zīmoli, bet tiem ir maz interesantu iesaiņojumu, savukārt tūristi vēlas redzēt uz tiem košus attēlus! Tāpēc mēs izstrādājām šokolādes konfekšu līniju: tās ir skaistas, ar vietējiem pieminekļiem uz iesaiņojuma. Šokolādes tāfelīte maksā astoņus eiro, bet tas ir tā vērts - šī šokolādes tāfelīte ir unikāla.

— Pie jums kafija nemaksā dārgi, un jūs nepaaugstināt cenas. Kāpēc?

— Šeit man ir savs stāsts. Es pati agrāk strādāju par viesmīli. Man bija neliela alga, un visi mani izdevumi bija aprēķināti. Protams, viesmīļiem atstāja dzeramnaudu, bet tā tika tērēta citām lietām. Vēlāk es sāku sevi lutināt - atļāvos izdzert vienu kafijas tasi nedēļā. Un es atceros šo brīdi - pēc tik smagas pieredzes es gribēju padarīt kafiju pieejamu plašākam cilvēku lokam. Es sapratu, ka ir daudz tādu cilvēku kā es, un es gribēju, lai arī viņi varētu atļauties tasi kafijas. Mēs cenšamies uzturēt zemas cenas - mums ir viszemākā kafijas cena vecpilsētā. Daudzi viesi mums pateicas par zemajām cenām. Tas ir patīkami.

— Pēc kādiem kritērijiem jūs izvēlaties darbiniekus, vai attiecībā uz tiem likumā ir paredzētas prasības un ierobežojumi?

— Obligāta prasme ir igauņu valodas zināšanas. Vismaz bārmenim būtu jāprot runāt ar viesiem igauniski. Taču ne vienmēr mums izdodas atrast cilvēkus: dažkārt atnāk cilvēks, kurš zina valodu, bet neprot smaidīt, ir nerunīgs. Šāds cilvēks mums nav piemērots - mūsu darbiniekam jāsmaida pat ar acīm un jābūt izpalīdzīgam.

Var pieņemt darbā ļoti jaukus cilvēkus, kuri runās igauniski, būs draudzīgi un pagatavos gardu kafiju. Taču viņi arī prasīs ļoti lielu algu, un tad kafija maksās dārgāk. Tāpēc es izvēlos zemas cenas mūsu apmeklētājiem un draudzīgu personālu, vismaz ar angļu un krievu valodas zināšanām.

Mūsu komandā strādā arī psiholoģe. Ja rodas kādas grūtības, mēs tās atrisinām ar viņas palīdzību. Dažkārt gadās, ka personāls baidās no viesiem, baidās ar viņiem runāt - viņa strādā arī ar to.

Visvairāk es novērtēju to, ka cilvēki nāk paši pieteikties pie mums darbā. Nesen strādāt par apkopēju atnāca kāda sieviete - un bija redzams, ka viņa ne tikai tīra, bet arī kaut ko iesaka, uzkopj, kaut ko atnes. Tu saproti, ka viņa izrāda iniciatīvu, nevis tikai šauru skatījumu savā jomā. Es gribēju ar viņu strādāt, apmācīt, un rezultātā viņa tagad ir lieliska konditore, gatavo foršas tortes.

— Ja pie jums atnāks ukraiņu bēglis, jūs to pieņemsiet darbā?

— Pie mums ir daudz darbinieku no Ukrainas. Māksliniece no Ukrainas apgleznoja kafejnīcas sienas pirmajā un otrajā stāvā. Kad atnāk valodas komisija, ir jāraksta pat paskaidrojumi, ka pie mums daudzi darbinieki ir no Ukrainas un nokārtojuši A1 valodas prasmes līmeni.

— Pie ieejas kafejnīcā stāv skursteņslauķa figūra…

— Kad bijām nostrādājuši gadu, es gribēju pasūtīt kādam tēlniekam skursteņslauķa skulptūru un uzdāvināt to pilsētai. Tas man izmaksāja 8000 eiro. Es gribēju pateikties pilsētai par to, ka man atļāva šeit palikt un pieņēma mūs. Turklāt skursteņslauķis ir Tallinas tēma.

Skulptūras autors Tauno Kangro teica: vispirms tā ir jāizgatavo, tad jālūdz atļauja - mēs gribējām pie ieejas kafejnīcā novietot skursteņslauķi, bet blakus tam - plāksnīti ar veltījumu Tallinas iedzīvotājiem, kuri mīl gardu kafiju. Saņēmu atbildi ar atteikumu: par skulptūru nācās cīnīties ar juristiem un mums ar Tauno. Galu galā pilsētas dome nolēma atzīt mūsu skursteņslauķi par reklāmas objektu un iekasēt no mums 50 eiro mēnesī par tā uzturēšanu. Bija ļoti žēl.

— Vai jums negribējās pamest šo biznesu?

— Pamest - nē. Taču Igaunijā es diez vai vēl kaut ko atvēršu. Būtu iespējams palielināt apjomu un šā gada laikā izveidot dažas kafejnīcas, bet galvenā pieeja šeit ir kvalitāte, un to ir grūti uzturēt. Šobrīd man ir maza kafejnīca, un ar to pietiek. Taču ir investors, kurš vēlas atvērt līdzīgu kafejnīcu Madridē. Varbūt kādu dienu man tas izdosies. Bet pagaidām mēs plānojam atvērt jaunu kafejnīcu Rīgā.

— Pastāstiet par topošo kafejnīcu Rīgā.

— Bija interesanti salīdzināt biznesa situāciju, kāda tā ir kaimiņvalstī. Pašlaik Rīga jūtas ekonomiski pārliecinošāk, tur ir vairāk tūristu un lielāks tirgus nekā Tallinā. Līdz ar to kafejnīca Rīgā ir eksperiments.

— Ko jūs domājāt un izjutāt, uzzinot par 24. februāra Krievijas iebrukumu Ukrainā? Vai nebija bail, ka jūsu kafejnīcu var aizvērt?

— Nē, nebija. Krieviski runājošus iedzīvotājus un angliski runājošus tūristus neviens nav atcēlis — tāpēc baiļu nebija. Man bija rezerves varianti: no manis gribēja iegādāties kafejnīcu par labu naudu, es varēju to nodot apakšīrē vai uz franšīzes pamata. Es risinu problēmas, kad tās rodas, taču tādas vajadzības nebija, jo, kad tu atver kafejnīcu, galva sāp par pilnīgi citām problēmām: kā organizēt, atbalstīt, iemācīt, iepirkties.

— Esmu dzirdējusi, ka jūsu skursteņslauķa cepurē tika vākta nauda kafijai ukraiņu bēgļiem. Vai tā ir leģenda?

— Nē, mēs tiešām rīkojām šādu akciju. To bija ierosinājis kāds blogeris, es atsaucos, un mēs sarīkojām akciju — simt tases kafijas ukraiņu bēgļiem.

— Kāpēc jūs uzskatījāt par svarīgu iesaistīties akcijā, kurā tiek sniegta palīdzība Ukrainas bēgļiem?

— Mēs bieži atbalstām dažādas akcijas. Es uzskatīju par svarīgu padarīt kafiju pieejamu tiem, kuriem klājas grūti. Iniciatīva ir jāatbalsta, tāpēc, ja pie manis vēršas pēc šāda veida palīdzības, es to atbalstu. Nekļūšu nabaga simt kafijas tašu dēļ.

— Vai jums ir pastāvīgi apmeklētāji?

— Jā, mums ir pastāvīgi viesi. Nāk no aptiekas, ir daudz Rātslaukumā strādājošo. Daudzi viesi, pie kuriem mēs vēlāk vēršamies, mums palīdz. Piemēram, atnāca viena igauniete un palaboja mums ierakstus ēdienkartē. Paldies viņai par to. Klientu vidū vairāk ir krievvalodīgo, droši vien pateicoties neformālām atsauksmēm. Esmu dzirdējusi, ka igauņi iet pie igauņiem un krievi pie krieviem. Varbūt tas ir pat loģiski. Lai gan igauņi pie mums arī ienāk, tomēr gribētos, lai viņu būtu vairāk.

— Bet kā jums ir ar valodu?

— Mēģinu mācīties, taču nesanāk praktizēties, nākas runāt krieviski. Ja igauņi ar mani runā krieviski, es viņiem vienmēr pateicos. Es tiešām viņus apbrīnoju - viņi prot divas valodas, malači, tas ir forši.

Ja es zinātu igauņu valodu, es arī labprāt runātu igauniski. Un būtu pateicīga, ja mani palabotu.

— Uz ko jūs cerējāt, atverot kafejnīcu? Vai jūsu gaidas ir piepildījušās?

— Es cerēju iziet no komforta zonas. Krievijā man jau bija trīs kafejnīcas, kuras strādāja kā pulkstenis. Taču kādu dienu es pamodos un padomāju: ir sākusies murkšķa diena, un pakonsultējos ar psihologu: varbūt esmu traka, ja gribu uzsākt biznesu citā valstī. Taču viņa atbilde bija: nē, tu esi normāla, ja tev gribas iziet no komforta zonas, tas nozīmē, ka iepriekšējo posmu esi pāraugusi. Un es atvēru kafejnīcu Tallinā.

Es daudzus gadus nostrādāju par viesmīli un baristu un visu nopelnīto naudu iztērēju kursiem un semināriem visā pasaulē. Man ir liela pieredze un zināšanu bagāža, un, kad mēs runājam ar cilvēkiem, viņi to uztver un saprot.

— Vai jūsu izdevumi kafejnīcai ir sevi atpelnījuši?

— Jā, tas notika aptuveni pēc pusgada.

— Ātri gan. Ņemot vērā, kas tas bija kovida gads. Vai jums patīk risks?

— Bet citādi jau nevar. Visi vienmēr baidās. Lai ar ko runātu, visi saka, ka laiks ir tāds nepiemērots… Taču piemērots laiks nemēdz būt. Tāpēc, tieši otrādi, kad visi baidās, tas ir jādara: jāaizņem vajadzīga vieta, jāpērk vajadzīgie produkti tirgū. Tieši tas tevi uzcels tirgū, un tajā slēpjas tava produkta neatkārtojamība.

Tagad es esmu sākusi ceļot un baudīt desertus dažādās valstīs: kaut kur es tos pērku, bet citur ar mani dalās vienkārši tāpat. Esmu sakrājusi desertu receptes no dažādām valstīm un esmu pārliecināta, ka tās atšķiras no tām, ko biju baudījusi Igaunijā. Mums ir maza kafejnīca, un brīžiem es “Facebook” lasu komentārus: “Kur viņi ņem šos desertus.” Taču es smejos: ja ir pareizi organizēta telpa, tad pat divos kvadrātmetros var pagatavot garšīgus desertus.

— Starp citu, par telpu organizāciju: jums ir pārāk maz kontaktligzdu. Vai tam ir kāds iemesls?

— Jā, tas ir izdarīts mērķtiecīgi, lai cilvēki pārāk ilgi nesēdētu ar klēpjdatoriem. Viņi var nosērfot internetā visu dienu. Reizēm es uz tādiem skatos un domāju: ak, dievs, ej taču pastaigāties! Tāpēc mums ir lādētājakumulators, lai uzlādētu tūrista telefonu, un ar to arī pietiek…

— Jūs sakāt, ka gribējāt atgriezties no Krievijas Igaunijā. Kādu jūs redzat savu nākotni šeit?

— Sešus mēnešus padzīvoju Beļģijā kovida laikā un sapratu, ka tā ir cita mentalitāte, cits dzīvesveids. Pāris mēnešus dzīvoju Spānijā un sapratu, ka dienvidnieki ir pavisam citādi. No vienas puses, tu apskaud viņu vieglumu. Bet, no otras puses, tur ir garlaicīgi. Kad atbrauc šeit, nav tik daudz alkohola, nav tik daudz cigarešu, nav tik daudz paužu, cilvēki ir gatavāki strādāt, attīstīties, organizēt kādus kursus, sanāksmes, biznesa tikšanās. Šeit tu dzīvo. Negribas jau nodzīvot savu dzīvi veltīgi, gribas katru reizi kaut ko izdomāt. Tāpēc es paceļoju apkārt un sapratu, ka Igaunija ir jauka vieta.

— Vai jums bija mērķis integrēties?

— Man ir labi visur, kur es esmu. Tagad viesu vidū ir parādījušies daži draugi, vakaros mēs varam piezvanīt viens otram un aiziet pastaigāties. Bet es nevaru teikt, ka man ir kādi tuvi draugi. Es jūtos labi, ja esmu viena pati ar sevi. Un, manuprāt, tas liecina par to, ka man ir veselīga psihe - kad tu labi jūties pats ar sevi un tev nav vajadzīga papildu komunikācija: tev ir laiks lasīt, mācīties valodu, strādāt. Daudz laika veltu tirgus analīzei un tagad cenšos uzrakstīt grāmatu par to, kā atvērt uzņēmumu Eiropā.

— Vai ir kaut kas, ko jūs uztverat kā sava darba atzīšanas zīmi?

— Mums ir pircēja, kura reizi nedēļā brauc pie mums pēc kūkām no laukiem. Tagad viņa ir šeit, un es viņai vēl ielieku mazu ciemakukuli, jo viņa taču ir tik daudz nopirkusi! Ja es pati stāvu aiz letes, es par katru kūku pastāstu: šī recepte ir no Spānijas, šī ir pēc eklēru GOST standarta, šo es izmēģināju Krakovā. Kliente gribēja pirkt napoleonus un eklērus, jo visi tos slavē. Tas es viņai pastāstīju par medus recepti no Monako, par mūsu īpašo "putniņu", un viņa pirka vēl un vēl.

— Vai konditorus apmācāt paši?

— Jā. Konditori nāk ar savām receptēm, taču viņi kopē kaimiņus, bet mums tomēr ir savas receptes. Turklāt vieglāk ir apmācīt nekā pārmācīt. Galvenais, lai būtu vēlēšanās. Mēs katru desertu gatavojam ar dvēseli. Produktam jābūt labam. Cilvēkiem grūti naudu nopelnīt, un mums ir jānovērtē viņu nopelnītā nauda, viņu darbs. Sapulcēs es vienmēr saku: vienmēr domājiet, kā cilvēks ir nopelnījis šo pie mums atstāto eiro.