Freimanis: "Jaunā vienotība" pati ir vainojama savos skandālos

© Ģirts Ozoliņš/MN

TV intervija “Nra.lv sarunas” ar sociologu Aigaru Freimani – par “Jaunās vienotības” izgāšanos, par premjeres Siliņas “mantojumu” no Iekšlietu ministrijas, par to, vai kritīs valdība, un par to, cik deputātus katra partija iedabūs Eiropas Parlamentā, kā arī par okeāna nosusināšanu un debatēm krievu valodā.

Parunāsim par partiju reitingiem. Redzams, ka “Jaunās vienotības” reitingi lēnām krīt. Kas tur notiek?

Tas, kas bija gaidāms. Par to jau ir runāts un spriests - par skandālu virkni saistībā ar Kariņa lidojumiem, aizdomām par aplokšņu algām un daudzām citām lietām. Tās tagad ir sakrājušās, nākuši klāt arī notikumi pie Ministru kabineta ar Siliņas un Čakšas kundzes performancēm. Tas atstāj ietekmi uz tēraudcieto “Vienotības” elektorātu, kas šobrīd nevar sev atrast ticamu alternatīvu un spītīgi turas pie “Vienotības”. Ir tēraudcietie, un tad ir cilvēki - negribu lietot vārdu “līdzskrējēji” -, kuri nav īsti pārliecināti, vai pāriet tajā daļā, ko sauc “es šobrīd vēl neesmu izlēmis”.

Daudzkārt ir pieminēta tēma par tā dēvētajiem melnajiem gulbjiem, un “Vienotības” virzienā tie ir salidojuši milzīgā skaitā, nezinu, vai kāds taisās ligzdot vai ne, bet problēmas tie ir radījuši.

Komiski izskatās publiskās uzstāšanās no vairāku “Vienotības" līderu puses, arī ieskaitot eirokomisāra Valda Dombrovska teikto par kaut kādām nomelnošanas kampaņām pret ”Vienotību”. Tad lai raksta papīrus uz KNAB, SAB un prokuratūru, lai pārbauda. Es atceros, kaut kad pārbaude notika, bet nekas netika atrasts. Tātad paši vien vainīgi.

Premjere Siliņas kundze pateica, ka tā ir melnā kampaņa, kas vērsta tieši pret “Vienotību”, bet es domāju, ka viņi paši ir vainīgi visos skandālos.

Mēs nevaram pārbaudīt Orleāna kungu, kurš teica, ka viņam ir maksāta aplokšņu alga, un ne tikai viņam vien, kas laikam nebūtu nekāds brīnums, zinot partiju aizkulises. Jau kopš deviņdesmitajiem gadiem tā ir norma - vismaz tuvu tam.

Tagad, saņemot valsts finansējumu, ir vienkāršāk menedžēt naudas lietas, bet jebkurā gadījumā interese paliek. Tāds netīšs un negaidīts apliecinājums tam bija arī par menedžeri dēvētā Ata Kampara aiziešana no “Vienotības” biroja, kur viņš bija ģenerālsekretārs. Orleāns piesauca viņu kā cilvēku, kurš kārtojis naudas lietas.

Ko darīt? Atceramies Siliņas kundzes izteicienu: ja jūs neuzticaties mums, mēs nevaram uzticēties jums, tas ir, ja jūs neuzticaties valdībai, tad mēs neuzticamies sabiedrībai. Tas nozīmē: kādam ir jāiet prom.

Kuram?

Protams, valdībai. Es atcerējos slavenos notikumus ar Solvitu Āboltiņu pirms daudziem gadiem. Es biju klāt, tos cilvēku kliedzienus dzirdēju. Tur nebija nekādas saudzības attiecībā pret Āboltiņu, viņa tikai ūjināja pretim, bet tas viņas kā politiķes likteni daudzējādā ziņā iespaidoja un izšķīra.

Paskatījos pedagogu piketu un nesapratu, kā vispār premjere, valdības vadītāja, valdošās partijas līdere tā var uzvesties cilvēku priekšā?

Grūti to saprast. Ir sajūta, ka varbūt viņu iespaido kādreizējais darbs Iekšlietu ministrijā, kas ir formalizēta struktūra: ir tāds instruments kā pavēle, rīkojums utt., un tā ir cita līmeņa, cita veida politika, cita veida hierarhija. Skaidrs, ka pret sabiedrību tā izturēties nedrīkst.

Ģirts Ozoliņš/MN

Es gan mazliet brīnos par viņas padomnieku, viņai aiz muguras ir tāds aicinošs, smaidīgs preses sekretārs, kas kādreiz ir strādājis televīzijā. Cilvēkam mazliet vajadzētu saprast, bet varbūt viņa pati izdomā savu uzvedību. Katrā gadījumā tas nebija nopietna politiķa cienīgi. Iespējams, viņa ir kompleksos iekritusi un netiek galā ar stresu, kas gāžas virsū.

Viņai trūkst zināšanu un izpratnes daudzās jomās, par kurām viņai ir jāpieņem lēmumi. Jāpaļaujas uz citiem ministriem, padomniekiem, bet agri vai vēlu var nonākt pie secinājumiem, ka padomi nav tie labākie.

Valdības situācija šobrīd ir gana smagnēja, vēl jo vairāk tāpēc, ka šogad mūs acīmredzot gaida budžeta konsolidācija, jo budžets netiek pildīts.

Jā. Vai tā būs nodokļu paaugstināšana - grūti pateikt. Tajā pašā laikā valdība ar devīgu roku izpērk obligācijas, ko emitē “airBaltic”, un pat nopietni eksperti vairs negrib komentēt, kas tur ir noticis.

Arī Somijas aviosabiedrība “Finnair” emitēja savas akcijas. Viņiem gada likme ir 4,75, mums - 14,5, tātad trīs reizes vairāk. Tās ir obligācijas, kas pielīdzināmas nederīgiem vērtspapīriem. Bet tajā pašā laikā Limbažu novadā slēdz septiņas bibliotēkas, jo tur pietrūkst kādu 70 vai 80 tūkstošu eiro. Acīmredzot šī nauda vajadzīga apkurei, ne jau bibliotekāru “lielajām” algām. Šie mērogi nav salīdzināmi, un kritizēt valdības lēmumus ir tāda aizraujoša nodarbošanās, bet tā parasti ne ar ko nebeidzas.

Vai jūs varbūt paredzat valdības krišanu? Diezgan daudz dīvainību notiek.

Lielais atskaites punkts būs Eiropas Parlamenta vēlēšanas, lai gan tās nav salīdzināmas ar to, kas notiek Latvijas politikā, jo tas ir tāds skaistuma konkurss, kur katra kandidāta partijas piederība ir neliela identitātes daļa, kas, protams, var strādāt kā tāda katordznieku bumba pie kājām, bet var arī netraucēt.

Es domāju, ka NA saraksta līdera Roberta Zīles piederība Nacionālajai apvienībai drīzāk ir pluss, turklāt jau 20 gadus viņš ir pavadījis Eiropas Parlamentā. Termiņi sakrājušies bagātīgi - četri, un šis varētu būt piektais.

Kariņa kungam, manuprāt, izredzes nav lielas, bet tur ir Sandra Kalniete kā trešā, kas varbūt ir klusāka, ne tik pamanāma.

Ja viņiem paveiksies, iekšā tiks divi cilvēki. Televīzijā jau var stāstīt visu ko, gandrīz visi stāsta par trim cilvēkiem. Arī NA, arī Ainārs Šlesers runā par trim. Lai viņiem veicas, bet vietu nav tik daudz.

Vēl ir arī “Progresīvie”.

Viņi runā par divām vietām. Vietu solīšana ir tāda interesanta nodarbe, bet tā ir kampaņas sastāvdaļa.

Skandāli arī ir kampaņas sastāvdaļa? Skandāls tikko bija Siliņai ar skolotājiem. Vēl viens - deputāta kandidātu debates Latvija Televīzijā krievu valodā. Tā dēvētajos sabiedriskajos medijos. Kā jūs to komentētu?

Mēģinājums iestumt debates krievu valodā Latvijas sabiedriskajos medijos bija absurds gan no likuma, gan no Satversmes viedokļa. Rīkotāji laikam iedomājās ideālo situāciju: atnāk latviešu politiķi, atnāk krievu politiķi no tā dēvētajām krievu partijām, un tagad sāk visi diskutēt krievu valodā. Vai arī latvieši runā latviski un krievi runā krieviski, un latviešiem tulko pa virsu.

Ģirts Ozoliņš/MN

Kaut kāds absurds.

Pats fakts, ka debates notiktu krievu valodā, ir absurds. Un par to jau daudzi cilvēki ir izteikušies, pat tie, no kuriem tas nebija gaidāms, bet ir arī tādi, kas joprojām ugunīgi iestājas par krievu valodu.

Bet kāpēc tieši sabiedriskajā medijā? Es saprotu, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP) tur neko nevar izdarīt, tas ir tukšs, dekoratīvs veidojums. Bet kāpēc sabiedriskā medija vadība tik ļoti iestājās par to?

Iespējams, ka tas ir naudas jautājums.

Kāds viņiem maksā par to?

Nevis kāds, bet valsts budžets. Arī privātajos medijos notiek priekšvēlēšanu debates, un ne jau aiz labas sirds vai aiz rūpēm par Latvijas nākotni.

Vai viņiem maksā vairāk, ja viņi rīko debates krievu valodā?

Neesmu dzirdējis, ka privātie mediji rīkotu debates krievu valodā. Sabiedriskajiem jā, es domāju, ka viņiem piemaksātu, ja viņi rīkotu debates krieviski. Tā varētu būt kāda atsevišķa projektu nauda, kas viņiem apsolīta vai ko viņi grib paņemt. Tā ir viena versija.

Otrā versija. Ir tāda “Discovery” filmu sērija, kur ar dažādiem digitāliem paņēmieniem tiek rādīts, kā okeāns pazūd, un tad mēs varam apskatīt slavenu kuģu vrakus. Tie ir gan kara kuģi, gan “Titāniks”, gan zemūdenes un lidmašīnas, vēl daudz kas cits.

Hibrīdkara apstākļos arī notiek okeāna nosusināšana, kad kā klintis parādās cilvēki ar dažādiem uzskatiem, un mums pat prātā nevar ienākt, ka viņiem ir šādi uzskati. Un arī otrā pusē paceļas klintis, kas saka kategorisku “nē”. Acīmredzot debates bija sasniegušas kaut kādu maksimālo piesātinājuma punktu.

Un, re, tās tika atceltas.

Ja tās netiktu atceltas, skandāli turpinātos. Un visi šie ne tik asprātīgie veltījumi žurnālistiem un lēmumu pieņēmējiem turpinātos. Un kurš gan man varētu liegt viņus nosaukt par kremļa aģentiem? Viņi vienkārši tādi izskatās.

Varbūt arī ir.

Varbūt arī ir, es nezinu. Es saku, ka viņi izskatās. Bet ja kaut kas izskatās pēc melna kaķa, tas arī, visticamāk, ir melns kaķis.

Mani arī izbrīnīja tas, ka neviens no krievisko debašu aizstāvjiem nevarēja piketa laikā iznākt ārā un parunāt ar cilvēkiem. Piemēram, SEPLP vadītājs Jānis Siksnis. Kad mēs stāvējām tur, ārā - Janīna Kursīte, Ina Druviete, Zigmars Liepiņš un citi. Mēs aicinājām Siksni iznākt. Viņš nenāca, viņam bija bail.

Domāju, viņam nebūtu ko teikt. Viņš noteikti nav tāds politiskais tribūns, kas nāks un runās. Viņš nav tā tipa cilvēks. Arī Jānis Eglītis, kad sniedz intervijas, izskatās tāds kā noraustījies.

SEPLP pateica, ka nevar iejaukties tā dēvētajā redakcionālajā politikā, līdz ar to pārmetot bumbu Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio lauciņā. Viņi, protams, ir korporatīvi un solidāri. Tā, piemēram, tie cilvēki, kuri tiek aicināti uz LR, nepārprotami ir pareizi atlasīti. Korporatīvā vide acīmredzot ir savā iekšējā noskaņojumā, un, atceroties 1940. gada 17. jūniju, nāk prātā tanku bučotāji, kas pulcējās stacijas laukumā…

Tā laika politiķiem un sabiedriski redzamām figūrām tas bija viens no lielākajiem pārmetumiem. Mavriks Vulfsons tika lamāts no visām pusēm, lai gan 1988. gada 1. un 2. jūnijā Rakstnieku savienības plēnumā viņš sevi parādīja pavisam citā gaismā un projekcijā.

Te ir kaut kas līdzīgs. Notiek mētāšanās ar vārdu “kremlins”, lai gan tas nenozīmē, ka viņš tiešām ir kremļa aģents, bet cilvēkam ir tādi uzskati. Acīmredzot vērtību pamatne ir cita.

Kāds mans kolēģis skaidroja, kāpēc debatēm jābūt krievu valodā: viņiem tā ir ērtāk - lai izdarītu izvēli. Arguments, kas man ļoti patīk: mēs viņus nevaram atstāt krievu mediju telpā. Tiem, kuri dzīvo Krievijas pierobežā, tā telpa ir pieejama, pārējā Latvijā tas ir salīdzinoši apgrūtinoši. Ja nu kāds aktīvi izmanto internetu un izdomā, kā tikt klāt raidījumiem, tad varbūt.

Bet galvenais jau ir pierobežas zona. Ja tur pēkšņi parādīsies raidījums sliktā kvalitātē, kur latviešu politiķi runās krieviski, tad nedomāju, ka tas momentā pārslēgs visu to masu, kas pieradusi pie noteikta televīzijas produkta, Latvijas virzienā. Domāju, ka nē. Kategoriski nē.

Latvijas Televīzija šobrīd nav spējīga piedāvāt augstas kvalitātes produktu krievu valodā. Tas ir jāatzīst. Tāpēc bija mēģinājumi lēkt iekšā kaut kādā nezināmā telpā ar stāstiem, ka tas izglābs kaut kādu krievvalodīgo daļu no milzīgām ārējām ietekmēm. Nu, tas nav nopietni.

Manuprāt, tā ir tāda morāli ētiskā diversija pret Latvijas valsti.

Jā, un arī tā ietiepība. Kāpēc nē? Kāpēc jā? Tāpēc, ka tiem cilvēkiem būs ērtāk? Mēs viņus izglābsim? No kā? Viņi slīkst, varbūt kas cits ar viņiem notiek? Tie, kuri nav iemācījušies latviešu valodu, lai saprastu, kas tur tiek teikts, un izmantotu savu lēmumu pieņemšanā par vēlēšanām, diez vai kaut ko mainīs, ja izdzirdēs, ka viņus uzrunās krieviski. Vai Roberts Zīle uzrunās krieviski, Valdis Dombrovskis viņus uzrunās krieviski? Mēdz tā gadīties, bet reti, un es nedomāju, ka Roberts Zīle runās krieviski.

Ir morālās diversijas un ir fiziskās. Polijā milzīgs veikals tika nodedzināts. Krievi nāk iekšā ar konkrētu uzdevumu - veikt diversijas, un Polijā pirms dažām dienām tika notverti deviņi krievu spiegi - diversanti. Tādi var būt arī Latvijā, tādi ir bijuši Lietuvā. Mums ir jāsargājas no tā visa.

Mums jau bija Okupācijas muzeja dedzināšana. Tā nepārprotami ir labi gatavota akcija. Tur nav tā, ka viens alkoholiķis, narkomāns vai izbijis cietumnieks par kādiem 50 eiro vai 20 eiro bija gatavs veikt šādu akciju. Tur trīs cilvēki kopumā iesaistīti, stāvēja un novēroja. Tā nepārprotami, no viņu viedokļa, bija veiksmīga akcija, bet neveiksmīga no seku viedokļa, jo viņi visi tika aizturēti.

Skaidrs, ka tas ir piektās kolonnas efekts, kas pieder pie tā paša, ko es jau nosaucu - pie Klusā okeāna nosusināšanas. Tā krīze pamodina cilvēkos tādas lietas, kas viņos klusi snauduļo pasīvā stāvoklī. Jebkurš varas apdraudējums, okupācijas un iejaukšanās apdraudējums daudzos cilvēkos rada sajūtu par iespēju iekāpt vertikālajā liftā un uzšauties gaisā - ātri tikt pie varas un naudas, ietekmīga amata un daudz kā cita.

Un tas, ka tādu cilvēku katrā sabiedrībā ir pietiekami daudz, un tas, ka mūsu sabiedrībā viņu ir daudz un pat vairāk nekā citās sabiedrībās, par to es absolūti nešaubos. Viņus var dēvēt par piekto kolonnu, lietojot Franko izteikumus. Krievijā bija tāds seriāls “Gulošie”, un tagad brīžiem ir tāda sajūta, ka gulošais ir sācis runāt.

Tie ir snaudošie aģenti, kas savervēti pirms 30 gadiem un tagad tiek uzrunāti - tagad tev jāsāk darboties.

Aiz kaut kāda āķa viņš tiek turēts, aiz kādas ķermeņa daļas, ar kaut kādu kompromitējošu materiālu viņš tiek turēts. Un bieži vien tas ir sīkums, bet, ja cilvēks ir kādā amatā, viņam, visticamāk, tiek paskaidrots: tu to amatu nezaudēsi, ja paudīsi savus uzskatus un vēl pateiksi, ka tas ir izdevīgi Latvijas valstij. Tas ir par debatēm krievu valodā. Un tad vēl tie absurdie stāsti, ka Somijā notiekot debates krieviski, somāliski, arābiski.

Bet tie ir meli.

meli, bet tos izplatām. Kas to izplata? Ja nemaldos, Anita Brauna par to runāja. Un labi, ka tur iesaistās ne jau mūsu cilvēki, kuri ir naidīgi pret krieviskajām debatēm, jo viņiem var arī neticēt. Juka Kislaki, kurš ilgstoši dzīvo Latvijā, neizturēja un sāka par to runāt, ka tas tā nav.

Es piezvanīju uz Somiju kolēģim, un viņš sākumā vispār nesaprata jautājumu. Tu iedomājies, tur kāds runā somāliski? Viņš saka: pirmoreiz dzirdu, ka Somijas sabiedriskā radio un televīzijas kanālā “Yle” kas tāds varētu notikt. Bet tāds stāsts pie mums klejo.

Arī pēc tāda hibrīdkara stāstiņa izklausās...

Lietuvā arī mirkšķina acis un nesaprot. Tikpat labi tur jāuzdod jautājums par debatēm poļu valodā. Kāpēc gan ne? Jo tur poļi ir pietiekami liela kopiena.

Igaunijā ir viena maza nianse, kas atšķir to no Latvijas. Tur sabiedrība ir mazāk segregēta valodas ziņā. Tādos pierobežas reģionos kā Narva un Kohtla-Jarve, kur igauņu skaits ir niecīgs, aptuveni 5%, bija pat grūti īstenot pašvaldību vēlēšanas, nedodot balss tiesības nepilsoņiem. Narvas izmērā tie ir daži simti vai tūkstoši, kuriem nebūtu lielas nozīmes, ja viņi tagad pieņem lēmumu par kaut ko, kas ir nozīmīgi robežpilsētai.

Mums ir citādi. Mums, protams, ir Latgale, kur nospiedošs vairākums krievvalodīgo ir vairākos reģionos, pirmām kārtām Daugavpilī. Bet kopumā mums ģeogrāfiskā segregācija nav tik izteikta kā Igaunijā. Tāpēc arī Latvijas sabiedrība atšķiras no Igaunijas, un tādus būtiskus salīdzinājumus nav vērts veikt, tas nav nopietni.

***

Turpinājums sekos

Turpinājumā: par robežu pārbīdi, ko krievi atcēla, par to, kāpēc Rietumu palīdzība kavējas par gadu, par Apvienoto nespējnieku organizāciju un Gazas sektoru, par iespējamo EP vēlēšanu iznākumu un par auksto dušu, ko tas nesīs.

Intervijas

Kādas ir kodolenerģijas perspektīvas Latvijā; kurās vietās būtu pareizāk būvēt kodolreaktorus; kādas ir ūdeņraža ieguves un uzglabāšanas tehnoloģijas; cik reāla ir to ieviešana Latvijā; vai Latvijā jau tiek gatavoti speciālisti jaunajām tehnoloģijām un jauniem izaicinājumiem enerģētikā, “Neatkarīgās” intervijas turpinājums ar valsts akciju sabiedrības “Latvenergo” padomes priekšsēdētāju Aigaru Laizānu.

Svarīgākais