Vai karš ir neizbēgams un tas ienāks arī mūsu sētā; cik gatavi esam karam; cik gatavi esama aizstāvēt tēviju; kādēļ zemessargiem jāļauj iegādāties ieročus un kādi iemesli traucē mums pārliecinošāk stiprināt valsts aizsardzību – TV intervija “Nra.lv sarunas” ar bijušo premjeru un aizsardzības ministru Eināru Repši.
Medijos lasīju par Kannu kinofestivālu. Arī jūsu vārds tiek pieminēts.
Tas jau būs trešais darbs, kurā es piedalos. Ja var vilkt paralēles ar politisko teātri, tad treniņš jau ir bijis dzīvē. Daži jau saka, ka visa dzīve ir viens liels teātris. Abas ir radošas aktivitātes. Gan politika, gan filmu industrija, gan dzīve kā tāda. Mani aizrauj radošās profesijas. Šī pieredze piedaloties ir vienkārši fantastiska. Kannas jau vairāk ir brāļu Ābeļu nopelns. Interesants un inovatīvs kinoprojekts, interesantā tehnikā veidots. Redzēs, kas mums tur galu galā sanāks.
Kā jūs vērtējat kopējo drošības situāciju? Mēs varam droši justies, par to, kas mūs gaida pēc mēneša, pēc diviem - tuvākā tālākā nākotnē? Pirms neilga laika intervijā jūs apgalvojāt, ka karš ir neizbēgams.
Riska periods ir tuvākie trīs līdz septiņi gadi. Īss un vidējs termiņš. Tas ir tieši tas laika posms, par kuru runā Rietumu valstu politiķi un kompetenti analītiķi. Tas ir brīdis, ja diktators Putins netiek apturēts Ukrainā, tādā gadījumā tieši īstais laiks viņam sadziedēt savas brūces, atjaunot militāro spēku kapacitāti, saražot pietiekami daudz munīcijas un bruņojuma, turpināt savas avantūras jau Eiropas virzienā. Par to, ka šie draudi ir reāli, runā faktiski visi. Zviedri, somi, vācieši runā. Amerikāņu prezidents, ārlietu ministrs, gan arī viena no prezidenta amata bijušajām kandidātēm Nikija Heilija. Viņi visi vienā balsī saka, ja agresīvajiem Krievijas centieniem netiek pielikts punkts tagad un tūlīt, tad viņiem nav neviena cita scenārija kā vien turpināt savu militāro ekspansiju. Līdz ar to arī mums, kaut esam drošākā situācijā nekā Ukraina, esam jau kaut ko darījuši savas aizsardzības labā. Mūsu bruņotie spēki nav skaitliski tik lieli kā Krievijai, bet esam guvuši pieredzi, piedaloties dažādās starptautiskās misijās. Tur cita starpā ļoti labi novērtēti tieši latviešu karavīri. Mums ir zemessardze, kura ir atguvusi savu otro elpu. Savā laikā, kad aizsardzības ministra amatā stājās Artis Pabriks, bija tāda kā skepse, kas būs ar zemessardzi. Taču tiek domāts par jauna, moderna apbruņojuma iegādi. Zemessargi tiek apgādāti, apmācības stiprinātas, daudz kas ir izdarīts. Taču gulēt uz lauriem nevaram. Ir nopietni jādomā par jauno drošības situāciju un kā aizsargāt sevi rīt.
Mēs, piemēram, robežu nevaram sakārtot, kur, jūsuprāt, ir problēma?
Jā, drāšu žogu nevaram savest kārtībā uz robežas. Tas ir smieklīgi. Neizdarība, korupcija, arī muļķība. Birokrātija. Savulaik, cīnoties pret korupciju, esam ieviesuši birokrātiskas normas, kas tagad praktiski traucē veikt darbus. Ieviests zemākās cenas princips. Tādēļ katrs pretendents, kurš ir zaudējis konkursā, var apstrīdēt konkursa rezultātus. Ne vienmēr valsts intereses tiek stādītas pirmajā vietā. Netiek domāts par kvalitāti, bet tiek domāts, kā vairāk nopelnīt. Tāpēc mums arī bedres jaunas uz ceļiem īsi pēc remonta veidojas. Kvalitāte nav galvenais kritērijs. Šie signāli jāņem vērā! Ja mēs tā turpināsim, mēs ne tikai to drāšu žogu nepaspēsim uzbūvēt. Aizsardzības jomā tas, ko viņi dara, ir slepens. No otras puses, aiz šī slepenības plīvura gribētos būt pārliecinātam, ka darbs tiešām tiek darīts.
Ja mēs salīdzinām, kā poļi strādā uz savas robežas, ko būvē lietuvieši uz Baltkrievijas un Krievijas robežām. Mēs esam iestiguši tiesvedībās, un uz priekšu nekas neiet.
Te jums arī atbilde. Tā turpināt nedrīkst. Šobrīd visiem kam ir teikšana, Saeimā pārstāvētajiem spēkiem, arī ietekmīgiem cilvēkiem Latvijas rajonos, nepārtraukti jājautā pašiem sev un pārējiem dienestiem, vai viss ir izdarīts un kas vēl būtu jādara.
Kā var dažādas valstis attiekties pret savu aizsardzību, varam redzēt no Izraēlas un Ukrainas piemēriem. Pirms laika ASV apstiprināja ilgi kavēto likumprojektu par militāro un finanšu palīdzību konflikta zonās. Vienā paketē bija likumprojekts par palīdzību gan Izraēlai, gan Taivānai, gan Ukrainai. Arī Izraēla pēdējo pusgadu praktiski nesaņēma pietiekamu palīdzību. Izraēlas gadījumā sekas praktiski nekādas. Izraēla pēdējo sešpadsmit gadu laikā nopietni gatavojās savai aizsardzībai, tostarp pretgaisa aizsardzībai. Pēdējais masīvais uzbrukums Izraēlai no Irānas puses praktiski izgāzās. Mazliet, protams, sabiedrotie palīdzēja, bet spēkā ir teiciens - palīdzi sev pats, un tad arī Dievs tev palīdzēs. Izraēlas gadījumā palīdzības trūkums no ārienes atstāja nebūtisku nozīmi, Ukrainas gadījumā sekas bija gandrīz katastrofālas.
Tā dēvētā dronu koalīcija. Valdībā aizsardzības ministrs teica, ka viss būs, darīsim, ražosim. Bet beigās nekas tā īsti nenotiek. Kur ir problēma ?
Te ir sistēmiska problēma, kaut kas nestrādā kopumā. Es negribu nevienu personīgi kritizēt, bet tas, ka rezultāts varēja būt labāks, bija acīmredzams. Latvieši spēj saražot dronus, spēj izstrādāt, pārdot. Mēs varētu no valsts puses atbalstīt dronu ražošanu, produkcijai būtu lielisks noiets pasaules tirgū. Valdībai vajadzētu palīdzēt ražotājiem, dot pasūtījumus militāro dronu ražošanai. Militārās industrijas aizmetņi mums ir, ceru, ka pašreizējais aizsardzības ministrs to nav aizmirsis. Līdzīgi kā izraēļi ražosim paši, rūpēsimies par savu drošību paši, un tad arī nāktu palīdzība no ārienes. Gulēt uz lauriem un neko šobrīd nedarīt ir mazliet neuzmanīgi. Situācija krietni citādāka nekā pirms desmit vai divdesmit gadiem. Es nezinu, ko šobrīd dara bruņoto spēku virsvadība, bet ceru, ka dara, un lai viņiem veicas.
Vai jums ir pārliecība, ka valsts iedzīvotāji x stundā zinās, kas jādara?
Nē, šobrīd nav tādas pārliecības, man pat nav zināms, kur ir tuvākā bumbu patvertne. Rīdziniekiem tā ir nopietna problēma. Jo patvertnes vienkārši nav izbūvētas pietiekamā daudzumā. Politiķu teiktais meklēt glābiņu grāvmalēs skanēja diezgan sarkastiski. Nejūtu, ka šajā ziņā būtu nopietnas darbības. Tāpat nejūtu nopietnu pavērsienu aizsardzības gara stiprināšanā. Mēs varam salīdzināt, kā par šīm lietām runā, izturas Dānija, Polija, Somija, Šveice. Dāņi runā, ka arī meitenēm būs jāiziet militārā dienesta apmācība. Tam nav jābūt traumatiskam pasākumam vai pieredzei, tam nav jābūt divu vai vesela gada garumā. Tai ir jābūt tādai, lai tik tiešām jaunajiem cilvēkiem dotu elementāras zināšanas aizsardzības jomā. Elementāra fiziskā sagatavotība jāuzlabo.
Nav iedomājams šveicietis, vīrietis, kurš nebūtu dienējis. Ja nav dienējis, tam ir nopietni medicīniski iemesli. Tas ir kauns nedienēt. Tu vari tikt diskvalificēts kaut darba intervijā, ja izrādās, ka esi izvairījies no militāra dienesta. Militārajam dienestam ir pamatapmācība, un tad ik pa brīdim tiec iesaukts atsvaidzināt zināšanas. Šveicē militārais dienests ir pašsaprotama lieta. Katram pamatapmācības izgājušajam mājās ir nopietns strēlnieku ierocis, automāts, munīcija un uzkabe. Viņš zina, kur viņam kurā brīdī jāierodas, ja sākas militārs konflikts. Šveices valdība cenšas maksimāli ieinteresēt privātpersonas iegādāties ieročus. Atvieglo kārtību, lai tauta kāda konflikta gadījumā būtu apbruņota ar nopietnākiem ieročiem.
Ziniet, mēs esam stipri atpalikuši. Zemessargs nevar ieiet veikalā un nopirkt ieroci tikai tāpēc, ka viņš ir zemessargs. Lai iegādātos karabīni ar labu optisko tēmēkli, kas nepieciešams snaiperim un arī medniekam, viņi iziet medību kursus un kļūst par medniekiem. Es pats esmu izgājis medību kursus, lai gan man par medībām nav nekādas intereses, es netaisos iet uz mežu šaut zvērus, lai par saviem līdzekļiem varētu iegādāties ieroci.
Savulaik skolā bija civilā apmācība. Šķiet, tagadējiem vidusskolēniem nav skaidrības, ko darīt x stundā vai agresijas gadījumā.
Trūkst elementāro zināšanu, trūkst izdales materiālu. Savulaik ar aizsardzības ministru runāju, ka mums vajadzētu drukātā formā rokasgrāmatas. Savā laikā bija kareivja rokasgrāmata, domāju, jauni cilvēki kaut tādu grāmatu ar interesi lasītu. Latvijas laika kareivja rokasgrāmata, tur ir visiem dzīves gadījumiem, arī tad, kā izdzīvot, ja esi nomaldījies mežā vai tev ir kaut kāda nestandarta situācija. Šādu materiālu trūkst. Informētība sabiedrībā, praktiskā sagatavotība, runājot par būvēm un patvertnēm, ir maza.
Bet atgriežoties pie zemessardzes tēmas. Es neredzu iemeslu, kāpēc zemessargiem nedod tiesības nopirkt jebkuru aizsardzībai paredzētu ieroci. Kad mēs pieņemsim likumu par aizsardzību un ieročiem, zināšu, ka valdība to ir sapratusi. Ja šeit ienāks krievu pasaule, atsevišķi nelaimes gadījumi šķitīs kā tālas, skaistas rožu ziedlapiņas, salīdzinot ar slepkavībām un izvarošanām. Lai to novērstu, tautai ir jābūt gatavai, apmācītai, bruņotai. Vai tad mūsu cilvēki ir stulbāki par šveiciešiem! Nu var runāt par 5. kolonnu, bet zemessargiem ir jābūt tai iespējai nopirkt šauteni!
****
Turpinājums sekos. Turpinājumā par to, vai mums valstī ir civilās aizsardzības plāns; kādēļ jāievieš obligātā veselības apdrošināšana un veselības apdrošināšanā jāpārņem Nīderlandes modelis; kādēļ valstī jāmaina vēlēšanu sistēma un jāveic kardinālas reformas valsts pārvaldē; kādēļ Einārs Repše neatgriezīsies politikā, bet atradīsies tai ļoti tuvu.
