Ēriks Hānbergs: Kāpēc Peksītis nodzīvoja vēl piecus gadus?

© Mārtiņš Zilgalvis/F64

Valodas paradoksu meistars, rakstnieks un žurnālists Ēriks Hānbergs, kura nesamākslotā un dzirkstošā humora izjūta pat nopietnākās problēmas padara par atrisināmām, turpina sarunāties ar “Neatkarīgo”.

Intervijas sākums šeit.

Ja pareizi atceros, savulaik Alfrēds Čepānis sākuma stadijā noliedza Latvijas Tautas fronti. Bet pēc laika jau sāka nākt ciemos uz laikraksta “Atmoda” redakciju - pārspriest lietas, kā mēdz teikt.

Tā bija, jā. Vēlāk viņš kļuva par LTF deputāta kandidātu PSRS deputātu kongresā. Viņu atbalstīja gan garīdzniecība, gan negarīdzniecība, un viņš uzvinnēja pārējos konkurentus.

Man ir divi piemēri. Kolhozu laikos lopiem trūka barība, un bija stingrība, ka vispirms kolhoza lopiem jāsagādā ēdamais, tikai pēc tam - privātai gotiņai. Tajā laikā Čepānis, būdams kompartijas pirmais sekretārs Preiļu rajonā, deva mājienu, ka kolhozos vispirms jānodrošina barība privātgotiņai, tad visi gotiņu īpašnieki būs čakli strādātāji, nodrošinot kolhozu gotiņām barību. Neviens pat neiepīkstējās un “nenostučīja” Čepāni.

Otrs piemērs. Alfrēds palīdzēja Aglonai kā garīdzniecības centram. Kad Alfrēdu izvirzīja par deputāta kandidātu, tad arī garīdzniecība atbalstīja Alfrēdu.

Ar šādiem piemēriem mums jāparāda, ka mēs ne tikai izdzīvojām, bet arī dzīvojām. Diemžēl joprojām dominē uzskats: tie tur bija partijnieki, bet tie tur - kolhozu priekšsēdētāji. Tāpēc visi slikti. Sanāk tā, ka slaucējas, kuras slauca sociālisma govis, bija kolaboracionistes. Daudz kas izvērtēšanā aiziet līdz bezjēdzībām. Bet esmu stingri pārliecināts, ka patriotismu var veicināt ar pagātnes pareizu izvērtēšanu un paldies pateikšanu tiem cilvēkiem, kuri noturējās, paēdināja, izskoloja un padarīja nākamo paaudzi intelektuāli spēcīgu un gatavu Latvijas neatkarības atgūšanai.

Tu esi daudz braukājis pa Latvijas laukiem, rakstījis par tiem. Kā tu vērtē esošos situāciju, kurā lauki tiek iztukšoti, atstāti bez skolām, bez bibliotēkām, bez pasta nodaļām… Cilvēki brauc prom, jo viņiem vairs nav kam pieķerties.

Uz sava darbgalda redzamā vietā turu Imanta Ziedoņa, Aivara Berķa un Ērika Hānberga 2001. gadā radīto kopgrāmatu “Lauku sēta ir gudra”. Un Imants šajā grāmatā pauž: “Es jūtu pienākumu piesaukt ikvienu latvieti, kurš spēj lauku sētas spēku, skaistumu un labumu cildināt un atstāt emocionālu liecību par to dzīvesveidu, kas daļēji zudis, bet nedrīkst galīgi izzust. Tam jādzīvo starp mītu un šodienas realitāti, tad mūsu lauku dzīve būs gan romantiska, gan saimnieciski praktiska.”

Ar šo paudumu Berķis, Ziedonis un es - kopā ar Dainu Bruņinieci, vēlāk arī ar mazpulku vadītāju Ilzi Kļavu - piecpadsmit gadu garumā vērtējām sakoptākās lauku sētas un izdevām grāmatu “100 lauku sētas Latvijā”, kuras izvēlējāmies no 500 lauku sētām. Tās mēs bijām apciemojuši 15 gadu ritumā. Mazākajai lauku sētai piederēja trīs hektāri zemes, lielākā tuvojās 1000 hektāriem. Tad, kad šī grāmata nāca klajā, kādā nejaušā tikšanās reizē Operas teātrī mani pagodināja pazīstamais mecenāts Vilis Vītols, sakot paldies mums, autoru kolektīvam, par to, ka viņš ar šo grāmatu braucis pa Latviju, iepazīstot savu dzimto zemi.

Runājot par lauku sētām un par to, ko pauž Imants Ziedonis, jāatskatās Ulmaņlaiku pagātnē, padomju pagājībā un pašreizējā esībā. Kā Latvijā radās daudz mazu un lielu saimniecību tūlīt pēc Pirmā pasaules kara? Tās radās Latvijā tādā situācijā, kad trūka maizes un daudz kā cita. 1917. gada Krievijas revolucionārais apdraudējums atnāca arī līdz Latvijai. Un tad tika nolemts sadalīt muižnieku zemi zemniekiem, lai paši gādā sev maizīti. Tādā veidā tika noplacināta Latviju apdraudošā situācija. Radās gan mazas, gan vidējas, gan lielākas saimniecības. Vidējai lauku buržuāzijai piederēja ap 50, 60 vai 70 hektāriem.

Un kas notika padomju laikos?

Padomju laiks pulcināja cilvēkus ciematos, Latvijai pāri varmācīgi gāja meliorācija, tika likvidētas ļoti daudzas viensētas un mazsaimniecības. Nebija loģiskas nepieciešamības, viss notika piespiedu kārtā. Vēlāk, piemēram, kolektīvā saimniecība “Tērvete” iegādājās “John Deere” traktorus, viens traktorists varēja apart ap 700 hektāriem zemes. Ar šo piemēru var raksturot pašreizējības, kad tehnoloģijas ir tik jaudīgas, ka šajās 3000 hektāru teritorijās daudziem agrāk lauksaimniecībā strādājošajiem vairs nav ko darīt.

Un šajā apstāklī ir Latvijas problēma, ko laika gaitā neizdodas atrisināt. Ir taču dzirdēts, ka Latvijā grib ienākt investori ar nodomu būvēt rūpnīcas, pārstrādes uzņēmumus, bet lauku cilvēki sapulcējas un demokrātiskā veidā noraida priekšlikumus: to mums nevajag un to arī ne. Līdz ar to plānotie lielie centri, kas noturētu cilvēkus, neveidojas. Ja tie veidotos, paliktu skolas, rastos jauna infrastruktūra. Loģiski, ka cilvēki meklē vietu, kur palikt, ko darīt, kur strādāt.

Šis ir dramatisks pārejas process, kad ar sirdi un dvēseli ir jāaizstāv mazās skolas. Jo tur ir cilvēki, kuriem dara pāri. Un kā rīkoties tālāk, ja nav iespējams saglabāt to mazo skoliņu? Dzimstības ap to skoliņu nebūs, jo nebūs cilvēku - jo nav darba!

Mums šodien jādomā par to, kā atdzīvināt tukšos laukus. Viens no piemēriem vērojams Mazmežotnē, kur uz vecā centra bāzes veidojas jauns, pulsējošs centrs, kur cilvēki uztur ne tikai vecās jaudas, bet arī mēģina daudz ko radīt no jauna.

Tik daudz problēmu, kas jārisina. Bet vai valdība un parlaments spēj tās risināt?

Kad Atmodas laikos kopīgi gājām uz neatkarību, vairāk tika iesaistīta sabiedrība. Šobrīd sabiedrība ir vairāk kritiski noskaņota, mazāk - līdziesaistīta. Atcerēsimies, ka 1988. gada 2. jūnijā notika Radošo savienību plēnums, ko galvenokārt rosināja tautas diplomāts Jānis Peters kopā ar kolēģiem. Gan Jānis Peters, gan Imants Ziedonis, gan Jānis Škapars aicināja cilvēkus līdzdarboties, iesaistot ļoti daudzus.

Atceros to nakti, kad plēnuma laikā man bija tas gods būt lēmuma projekta komisijā. Mēs diskutējām par lēmuma punktiem - vai padomju armiju vest ārā tūlīt, vai tādu punktu vispār drīkst rakstīt? Man talkā pieteicās Sandra Kalniete, un mēs stāvējām divatā tribīnē, lai virzītu šo lēmuma projektu. Toreiz, iesaistot ļoti daudzus cilvēkus, radīja sabiedrības vienoto - ne tikai ideoloģisko, ne tikai ētisko - bet arī tautsaimniecisko domāšanu. Tāpēc arī tagad jāiesaista cilvēki līdzdalībā, uzklausot viņu ieteikumus. Nāc, mīļais cilvēk, ar padomu - kā izdarīt to un to?

Jo vairāk cilvēkus iesaistīsim, jo sabiedrība būs spējīgāka procesus ietekmēt. Savukārt tagad sabiedrība lielākoties ir kritiski noskaņota, līdz ar to - procesus bremzējoša. Valdība un parlaments šobrīd ir situācijā, kurā lielākoties jātaisnojas. Pārāk maz cilvēku iesaistās valsts mēroga diskusijās. Visasākos kritizētājus vajadzētu aicināt uz kopdarbu.

Bet neviens jau neaicina.

Par to jau runa. Ko vēl gribu pateikt… Mums jārosina smaidīgums, optimisms. Man ir 17 gadu pieredze kopā ar Jāni Ķuzuli, kurš amatu savienošanas kārtībā ir Māras Zālītes vīrs: kopā ar Ķuzuli vadījām Rīgas latviešu biedrības Omulību klubiņu. Tajā laikā iznāca 17 grāmatas, dažādi dokumentējumi. Esam veicinājuši līdzīgu klubiņu rašanos Latvijā.

Šādi klubiņi ir vajadzīgi, lai mēs atcerētos un saprastu, ka varam priecāties par to, kas Latvijā ir prieka vērts. Ja papētām repertuārus, komēdijas mums reti parādās. Rindas stāvētu gadu gadiem uz Raimonda Paula un Andra Keiša parodijkoncertu Dailes koncertzālē.

Kad ejam viesībās, esam gatavi par kaut ko strīdēties vai klausīties, ko kāds dzied. Bet es domāju, ka ikvienam jābūt krājumā pa kādam stāstam, kas izraisa smaidu. Smiekli ir ļoti, ļoti vajadzīgi! Omulību klubiņā, kas dibinājās pirms 21 gada, bet pandēmija klubiņa darbošanos pārtrauca, mēs stāstījām dokumentālos pieredzējumus, izveidojot Omulību klubiņa smaili ar mūsu vissmailākajiem paudumiem. Un viens no tiem ir šāds.

Ir runa par Edmundu Freibergu, Nacionālā teātra kādreizējo māksliniecisko vadītāju, un viņa kaķīti Peksīti. Kaķītis saslima, un Edmunds palūdza dakterim palīdzību. Tas apskatīja kaķīti, noplātīja rokas un pateica, ka te nekas vairs nav līdzams… Dakteris kaķītim sāka rakstīt miršanas zīmi: kaķīša vārds Peksītis, īpašnieks - Edmunds Freibergs.

Tajā brīdī dakteris paceļ galvu un ierauga, ka plauktā ir foto, kur Edmunds redzams kopā ar aktieru trupu un Vairu Vīķi-Freibergu, un Imantu Freibergu. Un dakteris vaicā: “Vai radi?” Tajā brīdī Edmunda domu ritentiņi sāk griezties paātrināti, un viņš atbild: “Tuvi.” Dakteris pārstāj rakstīt miršanas cedeli, pieliek Peksīti pie sistēmas, un Peksītis nodzīvo vēl piecus gadus. Un tajā brīdī atskan publikas aplausi. Gan par to, par ko jāpasmaida, gan par to, par ko ir ļoti jāpadomā.

Intervijas

Par neskaidrībām ar Eiropas Komisijas (EK) prezidenti Urzulu fon der Leienu, par to, kāpēc mums nav jābūt pasaules čempioniem svarcelšanā, par nelegālajiem migrantiem un par to, kas jālemj pašām dalībvalstīm – tā vietā, lai gaidītu, ko teiks Brisele, – “Neatkarīgās” intervija ar Eiropas Parlamenta viceprezidentu Robertu Zīli (NA):

Svarīgākais