Pēc nepilna mēneša, 9. jūnijā, Eiroparlamenta vēlēšanas. Saruna ar LU profesoru, politologu Jāni Ikstenu par šīm vēlēšanām un to ietekmi uz politiskajiem procesiem gan Latvijā, gan Eiropā kopumā.
Kāda ir šo Eiroparlamenta vēlēšanu lielākā intriga, ja vispār tāda intriga ir? No Latvijas skatupunkta.
Tad vispirms jāvienojas, kas ir intriga. Intriga acīmredzot ir kaut kas tāds, kas ir nezināms un vienlaikus svarīgs.
Es biju domājis to, uz ko būtu jāvērš uzmanība. Kas būs tas, kas cilvēkus visvairāk interesēs šajās vēlēšanās.
Saistībā ar Eiropas Parlamentu cilvēkiem droši vien ir stipri mazāk interešu nekā saistībā ar Saeimu vai savu pašvaldību. Ja atgriežamies pie jautājuma par intrigu, tad man šķiet, ka lieta, kas ir svarīga un līdz galam nezināma, ir tā: vai Nacionālā apvienība (NA) dabūs vairāk vietu, uzsveru - vietu, nevis balsu, nekā “Jaunā vienotība”. Ja tas tā izgadās, tad tas būtu vēl viens trieciens “Jaunajai vienotībai” un vienlaikus uzmundrinājums NA. Es gan, balstoties uz šīm Eiroparlamenta vēlēšanām, nesteigtos izdarīt kādus tālejošus secinājumus par, teiksim, Rīgas vēlēšanu rezultātiem 2025. gadā vai Saeimas vēlēšanām 2026. gadā. Katrā gadījumā, ja būs kā minēju, tad tas būs vēl viens piliens “Jaunās vienotības” ciešanu biķerī. Tā arī būtu tā galvenā intriga, jo visā citā daudzmaz skaidrs - “Saskaņa” būs iekšā, tas ir, dabūs vienu mandātu, “Progresīvie” arī dabūs vienu mandātu.
“Progresīvie” šajās vēlēšanās ir, var gandrīz teikt, jauns spēks. Viņi jau bija arī agrāk, bet tagad tā ir valdošās koalīcijas partija, tātad nopietns, īsts spēlētājs. Vai arī viņi nevar “Vienotību” pastumt maliņā un apsteigt?
Ja mērām pēc mandātiem, tad tik lielu atbalstu “Progresīvie” neiegūs. Ja mēra pēc balsīm, tad, nu... pagaidām neizskatās, kas tā varētu gadīties, bet ja nu tomēr, tad tas uzdotu daudzus jautājumus. Bet es tiešām nedomāju, ka “Progresīvie” varētu iegūt divus mandātus šajās vēlēšanās.
Cik mandātus varētu iegūt “Vienotība”?
Viens mandāts viņiem ir tikpat kā garantēts. Jautājums, vai visas tās problēmas, kas pēdējā pusgada laikā vai mazliet ilgākā laikā ir uzpeldējušas, ļaus vai neļaus iegūt otru mandātu. Skaidrs, ka trīs mandāti šobrīd viņiem neizskatās iespējami.
Ja divi būs, tad tas jau jāuztver kā labi?
Es teiktu, divi ir tā augšējā robeža, uz ko “Vienotība” var cerēt šajās vēlēšanās.
Tad rodas nākamais jautājums. Ja mēs runātu pirms pusgada vai senāk, tad par to, kas iegūs otru mandātu, lielu šaubu nebūtu bijis - pirmais Valdis Dombrovskis, otrais Krišjānis Kariņš. Vai šobrīd Kariņam ir izredzes iegūt šo otru mandātu?
Nē, es tādas neredzu.
Tātad var teikt, ka Kariņa politiskā karjera ir beigusies? Nerunāsim nemaz par NATO ģenerālsekretāra, eirokomisāra vai kādas lielas Eiropas bankas prezidenta amatu.
Sapņot jau nav aizliegts, un sapņi bieži vien ir tie, kas mums paliek. Bet šajā brīdī es redzu virkni apsvērumu, kāpēc viņa politiskā karjera, vismaz kādā vēlētajā sadaļā, vēlētajos amatos, viņam varētu būt beigusies. Turklāt, spriežot pēc viņa izteikumiem, viņš pat īsti nesaprot, ko viņš ir sastrādājis un cik ļoti šķību meldiņu viņš velk. Ja piesaucam to bieži citēto video no dziesmu svētku gājiena, kur viņš lustīgi uzvilka meldiņu kopā ar raidījuma vadītājiem. Šajā gadījumā viņš pavisam šķībi dzied.
Vai viņam partijā neviens nepasaka - tu te mūs visus velc uz grunti?
Nezinu. Tas ir jāprasa pašiem partijas cilvēkiem, bet arī tie kautrie signāli no “Vienotības”, kas sasniedz ārpasauli, nerada tādu ļoti noteiktu iespaidu, jo tagad ir brīdis, kad sāk parādīties sejas uz māju sienām. Šlesers, Dombrovskis, vēl kāds, bet Kariņa nav, kaut gan viņš ir otrais numurs tīri teorētiski. Tas ir viens signāls, bet otrs no tās pašas sērijas bija, kad Jurēvica kungam, kurš ir “Vienotības” frakcijas vadītājs, žurnālisti vaicāja, kā Kariņš tiks izmantots un virzīts priekšvēlēšanu kampaņā, atbildes bija izteikti izvairīgas. Līdz ar to es secinu, ka viņš netiks atrādīts plašākai publikai.
Vai Eiroparlamenta vēlēšanas var kaut kādā veidā ietekmēt iekšpolitisko situāciju un valdības stabilitāti?
Tur ir divi momenti, kuriem es pievērstu uzmanību. Viens, kā “Vienotības” rezultātus uztvers “Vienotības” augšgals. “Vienotības” Saeimas deputāti, redzamākie pašvaldību pārstāvji. Vai viņos neraisīsies kaut kāds satraukums vai pat izmisums par partijas nākotni. Ja kaut kas tāds radīsies, tad mēs redzēsim atsevišķu partijas cilvēku darbības ar šķeltnieciskiem elementiem. Īpaši tas varētu aktualizēties pirms nākamgad paredzētajām pašvaldību vēlēšanām, kad viens otrs var meklēt kādu labāku starta platformu. Tas ir viens. Otrs, kas varētu būt laika ziņā tuvāks, ir saistīts ar jau pieminētajiem “Progresīvajiem”. Pēdējā laikā ir parādījušies signāli, ka “Progresīvajiem” varētu būt kāds vārds sakāms par eirokomisāra izvēli, kas tradicionāli ir premjera un premjera partijas izvēle. Ja “Progresīvie” iegūst salīdzināmu balsu daudzumu vai pat iegūst vairāk balsu nekā “Jaunā vienotība”, tad tas var veicināt kaut kādu rīvēšanos un ļoti pamatotus jautājumus: bet paga, paga, kāpēc tad mēs uzreiz gribam to komisāra posteni atdot Dombrovskim.
“Progresīvo” situācija koalīcijā ir tāda, ka tikai kopā ar “Vienotību” viņi var būt valdībā. Arī Elīna Pinto, kas šos mājienus par eirokomisāru izteica, nav “Progresīvo” ietekmīgāko personu lokā. Līdz ar to, vai “Progresīvajiem” vispār ir kādas reālas sviras, ar ko bremzēt “Vienotības” komisāra virzīšanu?
Vienmēr ir iespējams nākt ar kaut kādu publisku diskusiju par to, kā mums vajadzētu pareizāk rīkoties. “Progresīvie” varētu brīnišķīgi izspēlēt atklātības, caurskatāmības un tamlīdzīgu ideju kārti. Rīkot, piemēram, kaut kādas kandidātu diskusijas. Variantu, kā publiski izpildīties, ir diezgan daudz. Es šeit pat nedomāju par Pinto kundzi kā iespējamu kandidāti. Viņa nav eirokomisāra amatam piemērota savas iepriekšējās pieredzes dēļ, bet tur varētu būtu citi interesenti. Piemēram, Mārtiņš Staķis, kurš šajās vēlēšanās, visticamāk, arī dabūs vairāk balsu, tas ir, vairāk punktu. Tāpēc tāda diskusija varētu būt, un, pat ja tā nevainagosies ar kādām substantīvām izmaiņām, tad tas būs vēl viens triepiens gan “Progresīvo” kolektīvajā portretā, gan arī “Vienotības” kolektīvajā portretā.
Ja skatāmies uz Eiropu kopumā, tad kādas izmaiņas gaidāmas jaunajā Eiroparlamentā?
Es, protams, neizlikšos, ka pārzinu situāciju visās 27 dalībvalstīs. Varu balstīties tikai uz tām apkopotajām prognozēm, kādas ir pieejamas publiski. Šīs prognozes kopumā ir tādas, ka kreisās partijas zaudēs, bet labējās iegūs vairāk vietu. Ko tas nozīmēs praktiski, cik lielas būs tās izmaiņas, kāda būs nākamā Eiropas Komisija, kas būs nākamās komisijas prezidents, par to vēl ir pāragri runāt. Cits moments, kas dažreiz paslīd garām visā šajā stāstā, ir tas, ka starp tā saucamajām labējām partijām nebūs tikai Eiropas Tautas partiju grupa. Mums varētu būt darīšana ar ievērojami draiskākiem politiskajiem spēkiem. Visādiem orbānistiem un tamlīdzīgiem. Līdz ar to galīgi nav skaidrs, cik tas būs brīnišķīgi no Latvijas interešu viedokļa. Ja tur ir pilns ar dažādiem Krievijas piebarotiem politiskajiem līderiem, tad tas neko iepriecinošu mums nesola. Es šeit nedomāju konkrēti pašu Orbānu. Nupat bija svaigs AfD (“Alternatīva Vācijai”) skandāls, tāpēc būs jāredz, kas konkrēti tiks ievēlēts. Kādi konkrēti politiskie spēki, un kurās politiskajās grupās viņi ietilps. Tas stāsts par labējiem un kreisajiem ir ļoti plašiem triepieniem zīmēta bilde. Tur būs jāskatās niansētāk. Kā redzam pēc dažiem pētījumiem, tad lielākie ieguvēji varētu būt nevis saprātīgākie labējie, bet gan tie, kas līdz šim bijuši visai marginalizēti. Vispirms būs jāredz konkrētais parlamenta sastāvs, un tikai tad mēs varēsim spriest par to, cik tas ir vai nav izdevīgi, skatoties no Latvijas interešu viedokļa.
No Latvijas skatupunkta, kādi Eiroparlamenta rezultāti Latvijai varētu būt izdevīgākie?
Jautājums - kādas ir Latvijas nacionālās intereses? Tas ir mūžīgais, delikātais jautājums, uz kuru nevienam nav skaidras atbildes. Ja kāds to ir spējīgs definēt kaut pats sev vai kādā plašākā izpratnē, tad viņš par to var skaidri runāt, jo, ja jūs to jautāsiet kādam labēji noskaņotam cilvēkam, tad viņam būs viens vērtējums, savukārt kreisajiem, piemēram, “Progresīvo” atbalstītājiem, tas varētu būt pavisam cits.
