Kāpēc joprojām turpinām akli "uzķerties" uz akcijas cenām?  

© Ģirts Ozoliņš/MN

Par patērētāju sabiedrību, par iedzīvotāju finanšu (ne)pratību un kāpēc joprojām dodam priekšroku zemākajai cenai, nevis izvērtējam produkta, preces kvalitātes rādītājus. Par to raidījumā “Nra.lv sarunas” skaidrojumu sniedz biedrības “Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūts” valdes locekle Dace Helmane un AS "Balticovo" komunikācijas un attīstības direktors, uzņēmuma valdes loceklis Toms Auškāps.  

Intervijas sākumu lasiet šeit.

Ir aptaujas, kas apliecina: patērētājam visbiežāk noteicošā ir cena un viņš nevērtē, vai prece ir kartona, plastmasas iepakojumā vai auduma maisiņā. Sanāk, ka ilgtspēja ir jautājums, par ko domā uzņēmuma vadības līmenī, nevis patērētājs.

Dace Helmane: Jā, iedzīvotāju aptaujas rāda, ka tikai 7% patērētāju pievērš uzmanību vides jautājumiem. Vairāk nekā 90% izvēlas zemāko cenu. Un te nav runa tikai par pārtiku, bet arī ilgtermiņa lietošanas precēm. Tāpēc ir svarīga uzņēmēju loma, lai atbildība par ilgtspējīgām izvēlēm gultos nevis uz patērētāju pleciem, bet lai jau sākotnēji šī prece būtu radīta atbildīgi. Uzskatu, ka mazumtirgotājiem būtu vairāk jāskaidro preces, produkta dzīves cikla principi jeb jāattīsta doma, ka mēs neesam tik bagāti, lai pirktu lētas preces. Piemēram, cilvēkam īstenībā kādu laiku pietiek ar trim T krekliem, nav vajadzības pirkt ceturto, piekto un tā tālāk.

Bet tu trešo reizi uz skolas pasākumu esi atnācis ar vienu un to pašu kreklu, taču klasesbiedram atkal jauns. Mēs esam patērētāju sabiedrība.

D. H.: Tā arī ir lielākā problēma. Tāpēc mēs runājam par klimata pārmaiņām. Mums ir jādomā, kā tērēt mazāk, nevis cik man mājās ir auduma maisiņi un vai man ir elektroauto. Latvijā ir zema finanšu pratība. Mums ir milzīgs pārtikas atkritumu apjoms. Mēs izvēlamies zemāko cenu, bet izvēlamies daudz. Atkal piemērs par T krekliem. Viena krekla izgatavošanai vajag vismaz 2000 litru ūdens, nerunājot par ķimikālijām un kokvilnu, un visiem citiem resursiem. Vidēji katram cilvēkam ir desmit T krekli. Kā tās visas drēbes var novalkāt? Vai mums patiešām šo drēbju kalnu vajag?

Ģirts Ozoliņš/MN

Bet tu ieej veikalā, un tur izlikta akcija “Trīs par viena cenu". Kā lai nepērk...

D. H.: Jautājums, vai mums šo kreklu vajag arī par vienu eiro. Mani bērni zina, ka viņi netiks finansiāli atbalstīti masu produktu (ar zemu kvalitāti) pirkšanā.

Toms Auškāps: Sabiedrībai kopumā ir liels spēks. Es kā patērētājs balsoju ar savu rīcību, ar savu izvēli. Aicinu iedziļināties pirms izvēles izdarīšanas, piemēram, pirkt vietējās preces. Arī tas ir ilgtspējas risinājums. Patērētājs ar savām izvēlēm balso par nākotnes uzņēmējiem. Aicinu pircējus būt prasīgākiem - taujāt, uzdot jautājumus ražotājam, prasīt atbildību. “Balticovo” ir atvērts sarunām. Aicinu sabiedrību būt auditoriem. Un pēc tā sauktā audita izdarīt izvēli pie veikalu plauktiem.

Ģirts Ozoliņš/MN

D. H.: Es savukārt aicinu pirms pirkuma izdarīšanas vismaz apskatīt, kur ražots ir produkts. Tiek izmantoti simboli, kas liek domāt, ka prece radīta Latvijā, bet, izlasot visu aprakstu, var nākties vilties. Diemžēl šobrīd virkne, tostarp starptautiski, uzņēmumu īsteno zaļmaldināšanas praksi, radot iespaidu, ka cilvēks, iegādājoties konkrēto preci, it kā izvēlas videi draudzīgu produktu, piemēram, uzņēmējs iepakojumā izmanto zaļo krāsu, produktu iefasē papīra iepakojumā. Tā kā šīs negatīvās maldināšanas tendences vēršas plašumā, Eiropas Savienība ir izstrādājusi regulējumu par eko marķējumu, kas vairs neļaus izmantot tā dēvētos zaļos saukļus preču, produktu iepakojumā.

Tad, kad patērētājs nonāk veikalā, ir milzu izvēle, piemēram, produkts ir gan kartona kastītēs, gan plastmasas kastītēs. It kā pircējs varētu dod priekšroku kartona kastītei, bet uz plastmasas kastītes rakstīts, ka tās vistas, kas olas dējušas, turētas brīvā dabā, nevis būrī, un atkal tā izvēle sašķobās. Un galu galā pircējs, visticamāk, izvēlēsies zemāko cenu. Liels audzināšanas, skaidrojošais darbs jāveic, lai paradumi mainītos.

D. H.: Iegādājoties preces ar ilgu kalpošanas laiku - auto, ledusskapis un tamlīdzīgi -, daudzi no mums nerēķina, cik tā lietošana man izmaksās ilgtermiņā. Un nereti lētākā prece ilgtermiņā izrādās pati dārgākā. Līdzīgi ir ar pārtiku. Cik no mums skatās cenu kilogramā? Cik maksā viena ola? “Ķeram” akciju, lai gan galu galā izrādās, ka tā noteikti nav lētāka prece.

T. A.: Kā piemēru minēšu pensionārus. No vienas puses, viņi ir apdomīgi pircēji, bet arī viņus jo īpaši aicinātu ar savu pirkumu atbalstīt vietējos uzņēmējus, jo mūsu pašu uzņēmēji pilda valsts budžetu, no kura tiek maksātas pensijas. Viss ir saistīts.

Ģirts Ozoliņš/MN

D. H.: Cilvēki ar lielu dzīves pieredzi daudz atbildīgāk izturas pret resursiem nekā jaunākās paaudzes, piemēram, viņu pārtikas atkritumu apjoms ir nesalīdzināmi mazāks nekā jaunākām paaudzēm.

T. A.: Eiropa olām ir noteikusi 28 dienu derīguma termiņu. Ārpus Eiropas Savienības ir daudzas valstis, kur šis termiņš ir trīs mēneši, bet obligātas noteikums ir olas turēt ledusskapī. Eiropas ietvaros tam ir ieteikuma raksturs. Pats svarīgākais, lai ola ir vesela (šim “Balticovo” pievērš ļoti lielu uzmanību), tad arī pēc šīm 28 dienām tai nekas nebūs noticis un par to ikviens var pārliecināties ar savām acīm un degunu. Cilvēkam “jāieslēdz” kritiskā domāšana, kas zem lozungiem un mārketinga saukļiem slēpjas. Kā jau teicu - jāprasa no uzņēmumiem atklātība.

Ģirts Ozoliņš/MN

D. H.: Tas, ko Toms minēja, ir apritīgums, kas stāv līdzās ilgtspējai. Mums ir ierasts domāt, ka apritīguma pamatā ir izvēlēties tādus produktus, preces, kuras pēc tam var pārstrādāt. Bet patiesībā apritīgums, pirmkārt, sākas ar lēmumu, vai mums vispār vajag konkrēto lietu. Otrkārt, izvērtēt, cik ilgi es varēšu šo priekšmetu lietot, vai es varēšu to salabot, ja ar to kas notiks, vai es to varēšu nodot pārstrādei. Tie ir tie faktori, kas ietekmē cenu - jā, varbūt šodien es par šo preci samaksāšu vairāk nekā izvēloties līdzīgu alternatīvu. Bet ilgtermiņā es iegūšu vairāk.

“Balticovo” ar savu 3,5 miljonu vistu saimniecību olu tirgū nav vienīgais spēlētājs. Vēl nesen bija tracis, ka Latvijas tirgu pārpludina Ukrainas olas.

T. A.: Joprojām pludina. Un vietējie uzņēmēji to ļoti izjūt un cieš. Nav īsti godīgi, ja mums jāievēro augstie un dārgie! ES standarti un kvalitātes prasības, taču paralēli vienos plauktos mums jākonkurē ar ārpus ES ražotiem produktiem, kur kvalitātes un labturības prasības ir daudz zemākas un lētāk izpildāmas. Citiem vārdiem - negodīga konkurence.

Ģirts Ozoliņš/MN

Kādus labumus bez atalgojuma iegūst “Balticovo” darbinieks?

T. A.: Labumu ir daudz, pirmkārt, klasiskie labumi, piemēram, veselības apdrošināšana. Otrkārt, rūpējamies ne tikai par saviem darbiniekiem, bet arī viņu ģimenēm. Rīkojam “Balticovo ģimeņu svētus.” Rēķinām, ka katram darbiniekam ir vidēji viens bērns, par kuriem jo īpaši piedomājam 1. septembrī, Ziemassvētkos, Lieldienās. Un, strādājot “Balticovo”, protams, katram darbiniekam pienākas ikmēneša bezmaksas 90 olu grozs. Apmaksātas sporta nodarbības. Mudinām mācīties. Un rūpējamies, lai mums būtu saliedēta komanda - lai ikviens justos piederīgs un noderīgs uzņēmumam. Pēdējos gados īpaši lepojos, ka regulāri organizējam lielās darbinieku sanāksmes, kur veicinām atklātību, caurspīdību un iesaisti. Vadība stāsta par izdarīto, par plāniem un atbild uz visiem kolēģu jautājumiem. Jautājumus var uzdo gan anonīmi (pasta kastītēs, sms vai elektroniski) gan arī drīkst “pārsteigt” vadību visu kolēģu priekšā ar neērtiem jautājumiem. Taču pēdējā laikā vadība arī saņem ierosinājumu un par pa kādai uzslavai. Šobrīd arī nodrošinām darbiniekiem transportu (Iecavas-Bauskas robežās) un katru dienu visi varam paēst situ zupu.

D. H.: Daudzi pētījumi apliecina, ka piederības un iesaistes sajūtas ir tas, kam darba devējiem jāpievērš uzmanība, ja vēlas noturēt esošos darbiniekus. Ar klasiskajiem labumiem vairs nevienu nepārsteigsi. Darbinieki vēlas būt sadzirdēti, uzklausīti, svarīgi.

Intervijas

Kopš pērnā gada rudenī tapa zināms, ka ekspremjers Krišjānis Kariņš (JV) speciālos reisus (privātlidmašīnas) izmantojis vismaz 36 Eiropā notiekošu pasākumu apmeklēšanai, kam iztērēts vairāk nekā 1,3 miljoni eiro valsts budžeta un Briseles naudas, skandāls nerimstas. Par vainīgo šajā naudas šķērdēšanā ar esošās premjeres labvēlību “norīkots” nu jau bijušais Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis.

Svarīgākais