Pirms 4. maija – Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 34. gadskārtas – “Neatkarīgās” ekspresintervija ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču. Par to, ka ikvienam ir savs 4. maijs, par to, kā ir mainījusies situācija, salīdzinot ar 34 gadus senu vēsturi, par to, ka vara atsvešinās no tautas.
Kā sagaidāt Latvija Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu? Ar gandarījumu, satraukumu, pārdomām?
4. maiju vienmēr esmu uztvēris kā brīdi, lai mazliet paraudzītos atpakaļ. Manuprāt, tas attiecas uz it visiem cilvēkiem, kuri 4. maiju ir piedzīvojuši visdažādākajās jomās. Es tajā brīdī vēl biju vidusskolēns, un, protams, tiem, kuri tajā dienā balsoja par neatkarību, bija pilnīgi citas sajūtas atšķirībā no manējām. Vienalga, kur ikviens tajā brīdī atradās un kas viņš bija, katram ir savs 4. maijs.
Pirmām kārtām es to uztveru kā atgādinājumu, ka cilvēkiem, kopā strādājot, ir izdevies izdarīt kaut ko tādu, ko daudzi nekad nav pieredzējuši - atjaunot neatkarīgu valsti. Iespējams, ka tas bija mazliet citādi nekā 1918. gadā proklamēt Latvijas Republiku.
Toreiz bija savi valsts ideāli, un katram uz tiem ir savs skatījums, bet jebkurā gadījumā tas ir brīdis, lai novērtētu visu, kas darīts kopš Atmodas, kopš 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, kopš faktiskās neatkarības atjaunošanas 1991. gada 21. augustā - lai to visu nosargātu un neļautu tam visam atkal pazust.
Tas ir kompleksu sajūtu rezultāts: ir daudz labu notikumu, ir vērts padomāt par to, kāpēc daudz kas nav izdevies, kā gribējās, bet jāsaprot arī tas, ka nekas nav pašsaprotams un garantēts. Jāsaskata labais un jādomā, kā to sargāt. Jālabo to, kas nav pareizs.
Pirms 34 gadiem, kad tika pieņemta Neatkarības deklarācija, mēs nevarējām iedomāties, ka mums kāds draudētu ar karu. Tagad šie kara draudi reāli eksistē.
Atcerēsimies, ka bija 1990. gada 4. maijs, bet jau 1991. gada janvārī sākās Barikāžu laiks. Nebija nekādas garantijas, ka mūsu Neatkarības deklarāciju mūsu ienaidnieki nepaslauka zem paklāja. Janvārī iedegās brīdinājuma lampiņa. Protams, mums, vidusskolēniem, Barikāžu laiks bija romantikas pilns. Iespējams, mēs ar savu klātbūtni traucējām nopietniem cilvēkiem, kuri tur atradās. No Pumpuru vidusskolas mēs kādas pāris dienas braucām uz barikādēm. Es nepārspīlēšu savu klātbūtni: mēs vairāk dauzījāmies pa pilsētu, lai visur paspētu būt klāt.
Bet ja nopietni: nekas nebija pašsaprotami. Pēc tam augustā sākās pučs, un tas bija ļoti nopietni. Tad daudzi saprata: lai redzētu valsts neatkarību ilgtermiņā, ir jādara daudz kas vairāk nekā tikai jāpasludina neatkarība. Lai ko mēs domātu, bet tie cilvēki, kuri 90. gados bija pie valsts stūres un relatīvi īsā laikā panāca Krievijas bruņoto spēku izvešanu no valsts, ir pelnījuši lielo paldies. Pēc tam iestājāmies NATO un ES.
Bet bija brīži, kad viss varēja aiziet pavisam pa citu ceļu. Atcerieties 1993. gada notikumus Maskavā, kad Krievijā notika konstitucionālā krīze, notikumi jau tad varēja pagriezties citā virzienā. Ja tā notiktu, mums, domāju, būtu daudz grūtāk jau 90. gados.
1990. gada 4. maiju atceros kā saulainu dienu, Jūrmalā visi skatījās televizoru - kā balso Augstākās Padomes deputāti. Un tad, kad tika saskaitīts, šķiet, līdz 134. nobalsojušajam, bija sajūta, ka ir kaut kas fundamentāli mainījies. Izejot uz ielas, varēja tomēr nojaust - nē, nekas nav mainījies. Izpratne, ka nekas nav nedz saulaini, nedz romantiski, atnāca kādus mēnešus vēlāk. Atceros, kā 1991. gada 2. janvārī OMON vienība pēc Latvijas kompartijas centrālkomitejas rīkojuma ieņēma Preses namu. Nekas nebija vienkārši, sarežģījumu bija arvien vairāk. Taču pamatlietās viss tika izdarīts pareizi.
Savukārt es atceros, ka toreiz, deviņdesmito gadu sākumā, cilvēku uzticēšanās deputātiem bija daudz lielāka nekā tagad.
To mēs visi ļoti labi zinām un redzam. Toreiz bija viens liels mērķis - neatkarības atjaunošana. Pēc tam sākās dalīšanās viedokļos: kādu tad īsti veidot atjaunoto neatkarīgo valsti? Sākās līdz galam neizvērtētais privatizācijas process, kas - ļoti daudzu cilvēku izpratnē - nebija īsti godīgs un caurspīdīgs.
Šobrīd iespējas sarunāties ar sabiedrību ir augušas. Toreiz bija radio, TV. Tagad tam visam klāt ir sociālie tīkli - ikviens var uzrunāt cilvēkus. Bet, patiesību sakot, sarunāšanās, skaidrošana un viedokļu uzklausīšana, kā arī ņemšana vērā - tas viss ir mazinājies. Atsvešināmies?
Jā, tas lielais sapnis - neatkarība - tika sasniegts, un tad sākās skarbā dzīves realitāte. Tā turpinās joprojām. Tagad ar to saskaros ļoti bieži, īpaši priekšvēlēšanu periodā: deputāta kandidāti sasola nezin ko, bet pēc tam izrādās, ka tie ir tukša gaisa solījumi, jo - naudas nav! Un cilvēki redz šo tukšo solīšanu. Tāpēc, tiekoties ar cilvēkiem, vienmēr viņiem saku: es jums pilnīgi neko nesolīšu.
Taču mums šobrīd ir ļoti būtisks mērķis: par spīti visiem trūkumiem - nosargāt to, kas mums ir. Turklāt nāk vēlēšanas - EP, pašvaldību un tad jau arī Saeimas -, tāpēc der kritiskāk apdomāt, kam savu balsi atdot. Iespējams, daudzi cilvēki gaida, ka viņu vietā kāds cits kaut ko izdarīs, bet tāda gaidīšana neveicina pārmaiņas. Var, protams, sēdēt pie datora un ierakstīt platformā “X” dusmīgu komentāru, bet ar vienu vai pat diviem ierakstiem lietas neizmainīt.
Un vienā rāvienā arī nav iespējams visu izmainīt. Atcerēsimies, daudzi uzgavilēja, kad tika atlaista Saeima. Tad visi atģidās, ka ar tādiem paņēmieniem nekas jau netiek izmainīts vai uzlabots. Nav vienas brīnumnūjiņas. Ir vajadzīgi mazi, secīgi soļi. Lietas, kas pamazām tiek izmainītas, un tad sāk mainīties tā kopējā bilde. Tagad galvenais tuvāko gadu uzdevums - nosargāt neatkarību un nostiprināt valsti, atgūt pārliecību un optimismu. Tas nebūs viegli!
Žēl, ka tā nenotika, ka nebija secīgu, loģisku soļu. Acīmredzot vairumā gadījumu ne tie īstie valstsvīri bija pie stūres. Un tomēr - tūlīt svētki. Ko novēlēsiet Latvijas valstij un cilvēkiem?
Man prātā ir tikai divi vārdi: izturību un spēku.
