Kādēļ VARAM jākļūst par DARĀM, un kādēļ DARAM nepārcelsies uz Kuldīgu; vai būs pieejami Kohēzijas fonda līdzekļi arī pēc 2027. gada, kā Latvijai sokas ar Kohēzijas fonda līdzekļu apgūšanu, un kur redzami rezultāti; kā risināt Rīgas bedraino ielu jautājumu – par šīm un citām tēmām TV intervija ciklā "Nra.lv sarunas" ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministri Ingu Bērziņu (“Jaunā vienotība”).
Iecerētas reformas starp ministrijām. VARAM būs DARAM. Kas īsti saistīts ar šīm reformām? Kādēļ tās iecerētas?
Šīs reformas sāka īstenot jau iepriekšējā valdība, un jau iepriekšējās valdības laikā tika izveidota Klimata un enerģētikas ministrija (KEM) ar mērķi likt uzsvaru uz enerģētikas jautājumiem, enerģētiskās neatkarības jautājumiem un arī uz klimatneitralitāti. Un arī paskatoties citu Eiropas valstu pieredzi, kur daudzviet Eiropā šādas ministrijas jau ir izveidotas vai nodalītas atsevišķi, arī Latvijā tas tapa. Iepriekšējā valdība šo procesu nenoveda līdz galam, jo jau sākotnēji bija domāts, ka kopā būs enerģētika, klimats un vide. Iepriekšējā valdībā acīmredzot nebija iespējams panākt kompromisus attiecībā uz šiem risinājumiem, tāpēc var teikt, ka mēs šobrīd to pabeidzam, un vide kā trešā komponente, kas jau sākotnēji bija iecerēta Klimata, vides un enerģētikas ministrijā, tiks nodalīta no 1. jūlija un būs Klimata un enerģētikas ministrijā. Savukārt mūsu ministrijā, kurā jautājumu loks ir tiešām ļoti plašs un ļoti dažāds, sfēras, par kurām mēs atbildam, tiešām ir daudz un ļoti nozīmīgas Latvijai kopumā, un tās ir reģionālā attīstība un politika un viss, kas saistīts ar pašvaldībām. Tā viennozīmīgi ir digitālā sfēra. Mēs esam valstī atbildīgā ministrija par digitālo jomu. Ne tieši par infrastruktūru, bet par digitalizācijas procesiem, plānošanu, stratēģiju, par sistēmām, kurās mēs darbosimies, kā tās tiek savietotas ar “latvija.lv” un daudzām citām platformām.
Trešā lielā komponente, kas mums paliek, ir daba. Man bieži uzdod jautājumu: kā tad tā - vide būs KEM, bet daba VARAM un pēc tam DARAM? Cilvēki vidi saprot ļoti plašā kontekstā, bet, ja mēs skatāmies no administratīvā viedokļa, tad vides procesi ir tie, kas saistīti ar cilvēka radītajām sekām - atkritumi, skaņa, gaisa piesārņojums, ūdens piesārņojums u.c. jautājumi. Savukārt daba ir viss skaistais, kas mums jāsargā - putni, biotopi, meži, īpaši aizsargājamās teritorijas, un šī dabas aizsardzības komponente paliks mūsu ministrijā. Un no šejienes arī nosaukums - DARĀM. Šobrīd esam piedāvājuši nosaukumu Dabas aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, kaut gan mums iekšēji bija diezgan lielas diskusijas. Nav šis digitālais, kas arī sākas ar burtu ''D'' un būtu jāliek nosaukumā, bet, tā kā arī šobrīd nosaukumā nav digitālais, tad valdībai esam piedāvājuši Dabas aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija.
''X'' lasīju ISDARAM, kur IS būtu kā "informācijas sistēma", tad vēl sarežģītāk iznāktu, un tas droši vien būtu par sarežģītu. Šī abreviatūra DARAM arī ļoti labi skan, un tas, kā izrunā ministriju, spēlēs arī lielu lomu, un mēs esam darītāji un gatavi darīt, un arī pašiem patīk šis DARAM.
Štata vietu skaits ministrijā palielināsies?
Nē, štata vietas netiek palielinātas. Tiek nodalīta šī vides sadaļa, un tie, kas strādā vides blokā ar tām jomām, kuras es minēju, pāries uz KEM. Savukārt tie, kas strādā ar dabas jautājumiem, paliks mūsu ministrijā.
Tikai rakstāmgaldus pārstumdīs?
No vienas puses, jā, tā varētu teikt, bet no otras puses - tematiski būs kopā klimats, enerģētika un vide.
Jūs nākat no Kuldīgas. Skaista pilsēta, Latvijas pērle. Varbūt vajag DARAM ministriju pārcelt uz Kuldīgu? DARAM Kuldīgā?
Nebūtu nekādu iebildumu. Mums savulaik, kad vēl strādāju par Kuldīgas mēru, bija plāns, uz kuru pilsētu pārcelt katru ministriju, tādējādi veicinot reģionālo attīstību.
Bet, kā jūs saprotat, šeit ir gan plusi, gan mīnusi, jo ministrijām tomēr liela daļa darba ir jāveic klātienē, un, patīk tas mums vai nepatīk, ministriju atrašanās vienuviet darbu padara efektīvāku. Protams, ka daudz ko var izdarīt digitālā veidā, un arī no reģioniem var pieslēgties digitālā veidā, bet ir ļoti daudzas sanāksmes, kur ir vajadzīga klātiene. Ministrijas koncentrējas Rīgā, un vēl labāk būtu, ja tās būtu vēl vairāk kopā vienuviet.
Vienā ēkā vai vienā ielā?
Īstenībā jā. Mēs nesen bijām Igaunijā, un, ja es pareizi atceros, tur četras vai sešas ministrijas bija vienā ēkā, kas vēl vairāk efektivizē darbu. Un tas ir tas pamatojums, kāpēc ministrijas atrodas galvaspilsētā.
Tuvāk lidostai mūsdienās?
Arī, jā.
19. martā Monsā Eiropas Reģionu un pilsētu samitā esat runājusi par Eiropas Savienības Kohēzijas politikas saglabāšanu arī pēc 2027. gada. Kāpēc bija jārunā par saglabāšanu? Bija apdraudējums, ka beigsies pieejamība šiem fondiem?
Īstenībā jā. Tādas bažas pastāv. Jo fondi, ar kuriem mēs šobrīd strādājam, ir 2021.-2027. gadam. Struktūrfondu nākamais plānošanas periods sākas pēc 2027. gada. Reāli viss parasti iet ar divu gadu nobīdi, bet šim 2027. gadam divi gadi nāk plusā, un tas būtu apmēram 2030. gads. Eiropā jau ir sākušās diskusijas par to, kāds būs atbalsts pēc šī perioda. Ir valstis, kuras uzskata, ka kohēzijas politikas ieviešanas mehānisms ir ļoti smagnējs, iet lēni, dalībvalstīm ne tik ļoti veicas ar to mērķētu apgūšanu, tāpēc ir valstis - donori, kuras par to sākušas diskutēt, ka varbūt ir vajadzīgi savādāka veida instrumenti. Es varbūt konkrēti nenosaukšu, tieši kuras.
Tas, kas attiecas uz Monsu, man bija tikšanās ar teritorijas ziņā mazāku valstu pārstāvjiem, ar Valonijas šā brīža premjerministru Elio di Rupo, kas ir bijis arī Beļģijas premjerministrs. Man bija ļoti vērtīga saruna ar viņu tieši par kohēzijas politiku, kur mēs bijām pilnīgi uz vienas nots. Beļģija tieši tāpat ir ieinteresēta kohēzijas politikā kā Latvija, jo tur arī ir reģioni, kuriem nepieciešams īpašs atbalsts.
Un vēl man bija tikšanās ar Eiropas Savienības (ES) Reģionu komitejas priekšsēdētāju, kurš ir no Portugāles, un arī Portugālei, tieši tāpat kā Latvijai, ir ļoti svarīga šī kohēzijas politika. Tas ir ļoti labi, ka mēs Eiropā atrodam valstis, kurām ir tādas pašas intereses kā Latvijai.
Ja runājam par Monsu, tad jāuzsver, ka nav tikai Beļģijas vai Portugāles, vai Latvijas intereses. Mēs gribētu veidot īpašu Eiropas Savienības programmu Eiropas ārējai robežai, austrumu pierobežas valstīm, un tur būtu ne tikai Latvija, bet arī Lietuva, Igaunija, Somija un Polija. Man ir bijušas sarunas ar vairāku valstu vēstniekiem, Igaunijas vēstnieku, Polijas vēstnieci, un šajās sarunās mēs iezīmējām mūsu valstu kopīgās intereses, to, kā mēs varētu strādāt pie Eiropas ārējās austrumu robežas, izmantojot kopējas kohēzijas atbalsta programmas.
Ja šī programma izdotos, kādus labumus gūtu pierobeža? Tā jau nav tikai robežu stabiņu saspraušana?
Viennozīmīgi. Viens ir robežas aizsardzība. Tie būtu ieguldījumi infrastruktūrā šajos pierobežas reģionos. Man to gribētos skatīt arī plašākā kontekstā attiecībā uz visu valsti kopumā, jo, uzsverot Latvijas austrumu pierobežu, mēs būtībā visa valsts esam kā robežvalsts. Tie būtu galvenokārt ieguldījumi infrastruktūrā, uzņēmējdarbības atbalstā. Tāpat būtu jāiegulda arī pakalpojumos un cilvēkresursos. Tas jau būtu nākamais solis. Vispirms mums ir jāpanāk šī konceptuālā vienošanās.
Projekts varētu būt nākotnē, 2025.-2027. gadā, bet vienošanās jāpanāk tagad?
Sarunas ir sākušās tagad, un aktuālais risinājums par to, ka šāda programma kohēzijas ietvaros varētu būt. Par to noteikti jārunā jau šovasar, šogad.
Kā Latvijai sokas ar Kohēzijas fondu apgūšanu? Cik veiksmīgi, salīdzinot ar Lietuvu, Igauniju, Poliju?
Latvija ES struktūrfondus apgūst simtprocentīgi. Simtprocentīgi visi fondi tiks apgūti, ja mēs runājam par 2014.-2020. gada periodu. Plus šie divi trīs gadi. Cik veiksmīgi vai neveiksmīgi konkrētās nozarēs, tas jāvērtē ekspertiem. Manā ieskatā atsevišķas programmas ir ļoti veiksmīgas.
Vai varat nosaukt konkrēti?
Piemēram, attiecībā par uzņēmējdarbības atbalsta programmām, kas bija VARAM pārziņā, t.i., atbalsts industriālām teritorijām. Publiskais sektors, šajā gadījumā pašvaldība, izbūvē infrastruktūru, un uzņēmējs nāk pēc tam ar savām investīcijām ražošanā. Šāda programma pagājušajā periodā bija gandrīz 300 miljonu apmērā, un īstenota tā ir par visiem 100%. Šīs programmas rezultātā Latvijā ir izveidotas turpat 3000 jaunas darba vietas. Tā ir konkrēta programma ar konkrētu rezultātu.
Vai ir reģioni - līderi? Zinu, ka infrastruktūru uzņēmējdarbībai aktīvi veido Valmiera un Ventspils.
Ne tikai. Šī programma uzņēmējdarbības atbalstam industriālajās teritorijās tika realizēta praktiski visos reģionālās attīstības centros, ne tikai Valmierā un Ventspilī, kas ir valstspilsētas, bet arī mazākos centros - Cēsīs, Talsos, Saldū. Var saukt visas pilsētas pēc kārtas, jo principā visās pilsētās tika īstenota šī uzņēmējdarbības atbalsta programma, t.sk. arī Latgales reģionā. VARAM ļoti skatījās, lai atbalsts Latgales reģionam būtu lielāks nekā Rīgai un Pierīgai, jo jāatzīst, ka atšķirības Latvijā starp reģioniem ir lielas. Latgalē fondu finansējums šajā konkrētajā programmā bija divreiz lielāks nekā Rīgā un Pierīgā. Tas ir tādēļ, lai mēs palīdzētu attīstīties uzņēmējdarbībai tieši Latgales reģionā.
Vai jums ir dati par to, vai uzņēmēji patiešām nāk iekšā šajās jaunajās iekārtotajās teritorijās? Vai arī tie ir tikai noasfaltēti pievadceļi un pusiesākti angāri?
Piemēri ir ļoti dažādi. Parasti ir tā, ka publiskajā telpā ir kāds viens slikts piemērs, kur neiet tā, kā vajadzētu, un tad mēs visskaļāk dzirdam par šo vienu piemēru, kur varbūt tik labi nav veicies ar projekta īstenošanu, bet kopumā Latvijā ir ļoti labi piemēri. Kā vienu no tiem man gribas minēt Liepāju. Es arī pati esmu viesojusies šajās industriālajās teritorijās. Liepājā tieši šī pievadceļu, laukumu un stāvvietu būvniecība notiek, pateicoties šiem fondiem. Savukārt uzņēmēji jau tālāk būvē ēkas, angārus. Tur nāk dažādi investori, gan no Norvēģijas, gan citām valstīm. Beidzamajos gados investīciju apjoms Liepājā ir ievērojams. Iesaku aizbraukt visiem apskatīties tur izbūvētās ražošanas teritorijas.
Karostas teritorijā?
Ne tikai Karostas teritorijā. Liepājā ir vairākas industriālās zonas - gan Karostas teritorijā, gan Pieostā, gan bijušā Liepājas gaļas kombināta teritorijā, pilsētas slimnīcas rajonā. Šīs zonas ir vairākas, un attīstība notiek ļoti veiksmīgi.
Jūsu pieminētā Valmiera nav no lielākajām Latvijas pilsētām, bet iekšzemes kopproduktā uz vienu iedzīvotāju ir līderos, uzreiz aiz Rīgas un Pierīgas. Šeit pašvaldība ļoti veiksmīgi darbojusies uzņēmēju piesaistē. Diemžēl mēs visi zinām šo skandālu, kas ir attiecībā uz Eiropas prokuratūru. Jāskatās, kāds tur būs gala rezultāts. Jebkurā gadījumā, investīcijas ir piesaistītas, ražošana attīstīta, ir ļoti veiksmīgi izmantota fondu nauda, un nāk iekšā uzņēmēji.
Alūksnē arī ir izmantots viss iespējamais fondu finansējums un ir redzējums, kā izmantot nākamā perioda naudu. Ir pilsētas, kur būvē pievadceļus un ielas, un ir pilsētas, kur būvē angārus. Pieejas var būt dažādas. Alūksnē tiek būvēti angāri, un tie ir aizpildīti ar ražotājiem. Tas arī ir ļoti veiksmīgs piemērs. Tāpat arī Smiltene. Varu saukt daudzas pašvaldības. Piemēram, Kuldīgā, kur es savulaik strādāju, veidojam ielas, bet nebūvējam angārus. Izbūvējot vienu ielu - Meistaru ielu, mums ļoti attīstījies uzņēmums "Stiga M," kas ir investējis ap 40 miljoniem eiro vai pat vairāk, un tur ir 200 strādājošo. Tur ražo saplāksni un to eksportē uz visu pasauli. Uzņēmums turpina attīstīties un ieguldīt investīcijās. Piemēru Latvijas teritorijā ir gana daudz.
Infrastruktūra un angāri industriālajiem parkiem ir viena sadaļa. Vai ir vēl kādi redzami rezultāti Kohēzijas fonda ietvaros?
Šīs sadaļas ir diezgan daudzas un dažādas. Runāšu par aktuālo, jauno periodu. Tikko mums ir noslēgusies programma, kas atbalsta bērnudārzu būvniecību. No vienas puses, šķiet, ka tas nav tieši saistīts ar uzņēmējdarbības veicināšanu, bet, no otras puses, tas ir tieši uzņēmējdarbībai, tāpēc ka vecākiem darba laikā jāatstāj savas atvases drošā vietā. Vietu trūkst. Šīs programmas finansējums mēdz "nogulties" Pierīgā un Rīgā, arī apkārtējās pilsētās, piemēram, Siguldā, arī Liepājā. Pieprasījums pēc šī kohēzijas finansējuma bija lielāks, nekā iespējams atvēlēt, līdz ar to esam ļoti straujā tempā pārprogrammējuši fondus un tagad līdzfinansējumu jaunu bērnudārzu būvniecībai saņems visi, kas pieteicās uz šo programmu. Vienam projektam, vienai pašvaldībai ir atvēlēti pieci miljoni eiro. Jāatzīst, ka šie bērnudārzi daudzviet maksā dārgāk, pašvaldības ņem kredītus un līdzfinansē ar saviem resursiem. Arī šāda programma ir VARAM pārziņā.
Vēl ir viena programma "zaļajiem autobusiem" jeb elektroautobusiem. No vienas puses, šī programma ir diskutējama, un pilnīgi ir saprotams, ka daudzos Latgales novados, tāpat arī daudzos Kurzemes novados, ceļi un attālumi ir tādi, kurus nevar veikt ar elektroautobusiem.
Bet ir arī otra puse. Ir pilsētas, ir tuvā pierobeža, mums tieši no Latvijas reģioniem daudzas pašvaldības ir pieteikušās uz šiem "zaļajiem autobusiem," ar kuriem var gan skolēnus pārvadāt, gan varēs izmantot kopienām kultūras dzīves organizēšanai un arī citiem dažādiem pasākumiem. Arī dažādas iestādes varēs izmantot šos "zaļos autobusus". Arī šī programma ir VARAM pārziņā.
Aktuāls ir jautājums par publisko ārtelpu. Finansējums ir VARAM pārziņā, un šeit varbūt līdzīgi kā ar bērnudārziem, pirmajā mirklī šķiet, kas tā tāda publiskā ārtelpa. Ko mēs tur darām? Atbilde: sakārtojam pastaigu takas, skeitparkus, veloparkus, kopumā labiekārtojam vidi, jo publiskā ārtelpa ir saistīta ar "zaļo" ekonomiku. Ko tad tā dod uzņēmējdarbības atbalstam? Pēc Valsts prezidenta iniciatīvas bieži tiekos ar cilvēkiem reģionos un pašvaldību vadītājiem. Mana pieredze ir tāda, ka dažkārt tiešs ieguldījums parka izveidē cilvēkiem dod daudz lielāku pienesumu nekā daudzi ieguldījumi infrastruktūrā, kuri sākotnēji nav redzami.
Lai cilvēks vēlētos dzīvot ārpus Rīgas, viņam ir vajadzīga sakārtota vide, ir vajadzīgs, kur atpūsties ar ģimeni, bērniem. Šis finansējums publiskajai ārtelpai tieši to nodrošina. Tas veido dzīves vidi pievilcīgāku, aicinot cilvēkus vairāk būt ārā, dabā, svaigā gaisā, līdz ar to dzīvot veselīgi. Mums ir vajadzīgs veselīgs cilvēks, lai viņš varētu produktīvi strādāt.
Runājot par publisko ārtelpu, nāk prātā doma par Rīgas publisko ārtelpu. Aiciniet savu partijas biedru Vilni Ķirsi un aizejiet uz kādu parku. Lai tur nokļūtu, cilvēkam jādodas pa bedrainām ielām, kur viņš sadauza savu mašīnu un atgriežas no sakārtotā parka ne veselāks, ne laimīgāks. Varbūt iespējams pārkārtot fondus, lai mums beidzot galvaspilsētā saremontētu ielas? Tās šobrīd ir dramatiskas.
Protams, ar Vilni Ķirsi mēs esam tikušies, un vairākkārtīgi. Jā, jums ir taisnība, Rīgas ielas tiešām ir bedrainas, bet man tomēr gribētos uzsvērt, ka Rīga beidzamajos gados cenšas ieguldīt pilsētvidē un arī iegulda pilsētvidē. Mēs paši esam redzējuši Tērbatas ielu. Par to ir daudz diskusiju. Redzam, ka kopumā cilvēkiem patīk zaļās oāzes, cilvēki tās izmanto, un ielu infrastruktūra ir sakārtota. Rīga iet šajā virzienā. Varbūt līdz visam uzreiz rokas neaizsniedzas, bet kopumā šī politika ir vērsta uz cilvēku un vides sakārtošanu.
Lai aktivizētu un kopumā uzsvērtu Rīgas lomu, mēs šobrīd no VARAM puses esam iniciējuši Rīgas kā metropoles nozīmi. Ir biedrība "Rīgas metropole", un mums liekas, ka viss notiek, bet, no otras puses, mēs redzam, ka ir daudzi jautājumi, kas ir neatrisināti attiecībā starp Rīgu un Pierīgu. Mēs no VARAM puses esam iniciējuši šo jautājumu pacelt citā līmenī un tad vienoties, ko mēs gribam izdarīt, kāds ir mūsu mērķis, lai uzlabotu situāciju Rīgā. Sabiedriskā transporta jautājums starp Rīgu un Pierīgu joprojām nav atrisināts. Pēc tikšanās Rīgas domē radušies vairāki jautājumi plānošanas jomā, kur saskaras Rīgas un Pierīgas intereses. Uzņēmējs nāk, grib investēt, viņam jārunā gan ar Rīgas, gan Pierīgas pašvaldību. Viena pašvaldība saka: jā, otra saka - nezinu, padomāsim. Investoram arī rodas jautājumi, kā spert nākamo soli uz priekšu. Tāpēc arī šādi plānošanas jautājumi būtu svarīgi plašākā Rīgas metropoles kontekstā. Mums ir bijušas divas darba grupas sanāksmes, vēl būs trešā, un tad plānojam nākt ar VARAM redzējumu, kādu mēs saskatām Rīgas metropoles nākotni.
Tas ir svarīgs jautājums, jo Rīga ir mūsu vizītkarte. Ja ielido Rīgā un uzreiz saskaras ar bedrainajām ielām, rodas noteikts priekšstats arī par valsti.
Ziniet, ielidojot Rīgā, man biežāk iznāk braukt uz Jūrmalas pusi, un es braucu pa ļoti labi sataisītu šoseju, un, kad ielido no ne tik attīstītām valstīm, tad liekas, ka mēs dzīvojam eiropeiskā valstī. Bet tas laikam ir atkarīgs no tā, pa kuru ielu brauc.
Turpinājums sekos. Turpinājumā - vai gaidāms jauns administratīvi teritoriālās reformas vilnis; kas notiks ar Rēzeknes pašvaldības vadību; vai ir plāns, kā apturēt Latvijas iztukšošanos no cilvēkiem; cik pretimnākošas ir pašvaldības skolu reformu jautājumos; vai ir iespējams mazināt plaisu starp nabagajām un bagātajām pašvaldībām.
