Ainars Virga: 60 gadu jubilejas priekšvakarā jūtos labāk nekā jebkad agrāk

© Foto: Aigars Prūsis

Ainars Virga Latvijas rokmūzikā ir leģendāra figūra. Izcils ģitārists, komponists, viens no “īstajiem” līviem. Sestdien, 6. aprīlī, viņam paliek 60 gadu, un Liepājas Olimpiskajā centrā notiks liels jubilejas koncerts ar daudzu Latvijas mūziķu, Virgas draugu un līdzgaitnieku piedalīšanos.

Apaļā jubileja ir labs iemesls paskatīties un izvērtēt noieto dzīves ceļu. Padomāt gan par to, kā gājis, gan arī par nākotnes plāniem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Virga ir optimisma, darba spara pilns un tagad jūtoties labāk nekā jebkad agrāk.

Foto: Aigars Prūsis

Kādreiz Liepāju uzskatīja ar Latvijas roka galvaspilsētu. No Liepājas nāca daudzi slaveni mūziķi. Tagad daudzi no viņiem Liepāju pametuši. Piemēram, Zigmars Liepiņš, Igo un citi. Kuri no vecajiem cīņu biedriem vēl palikuši Liepājā, ar kuriem satiecies?

Tad jāprasa, ko saukt par cīņu biedriem? No maniem “riktīgajiem” cīņu biedriem konkrēti nav palicis neviens. Ā, Tomass Kleins. Mēs ilgu laiku tikpat kā netikāmies. Divdesmit gadus kopā neko nedarījām. Sasveicinājāmies, ja gadījās saskrieties, un viss.

Kādreiz taču daudz kopā spēlējāt.

Nuja, jaunībā mēs draudzējāmies, tad spēlējām kopā “Līvos”, spēlējām arī divatā ar akustiskajām ģitārām. Tagad divdesmit gadus to nebijām darījuši, bet nesen mūs uzaicināja Liepājas kultūras nama “Wiktorija” saimnieks Uldis Meļķis, tad uzaicināja spēlēt Līgatnē, viens cilvēks Madonā bija izlasījis, ka spēlējam, un uzaicināja uz Madonu. Spēlēsim arī Cēsīs.

Tātad tagad ar Tomasu Kleinu atkal spēlējat kopā kā senāk? Jūs jau pēc stila abi diezgan līdzīgi izskatāties. Ar tādu neatkarīgu, mazliet huligānisku raksturu, bet tādi, šķiet, jau ir visi “Līvi”?

Katram jau iekšā ir tas mazais huligāns. Kādā formā tikai katram tas nāk laukā. Katram citādāk.

Nupat ir iznācis klips dziesmai “Vēl vienu reizi”, kurā tiek iziets cauri visai tavai dzīvei kopš bērnības. Vai tas mazais puisītis tajā klipā esi tu pats?

Tad, kad es biju tik mazs, video vēl neuzņēma (smejas). Tās bija sešdesmito gadu beigas, kad biju tajā vecumā, kādā tas puisītis ar ģitāru. Tā ka tas ir inscenējums, lai gan līdzīgi kadri varētu ar mani realitātē būt, ja vien tajos laikos uzņemtu video. Tas ir paņemts no viena cita mana videoklipa.

Ja atgriežamies mūsu skolas laikos, tad nezinu, kā bija Liepājā, bet Rīgā septiņdesmitajos gados jau plaši cirkulēja Rietumu rokgrupu albumi. Mums skolā visi Rietumu mūzikas jaunumi ātri vien nonāca vietējā apritē. Plates gāja no rokas rokā un tika pārrakstītas uz magnetofona lentēm. Man pirmā plate, kas, pateicoties vecākajam brālim, nonāca mūsmājās, bija “Led Zeppelin IV”, un pirmā dziesma, ko labi atceros, bija “Black Dog”. Kas bija tava mūzika, kas veidoja tālāko muzikālo gaumi?

Man tētim un mammai bija plaša skaņuplašu kolekcija. Kad nebija vēl Raimonds Pauls, tad bija Edīte Pjeha. 1969. gadā iznāca pirmā Raimonda Paula lielā skaņuplate. Tas bija vienreizējs notikums. Es atceros kā šodien, ad gāju mājās no bērnudārza ar mammu vai tēti un dzirdu, ka kāpņu telpā skan Raimonda Paula mūzika un šī skaņa nāk no mūsu dzīvokļa. Es biju šausmīgi lepns. Tas bija tik vareni, jo šīs plates jau bija deficīts. Es šajā ziņā biju privileģētā stāvoklī, jo omammas kaimiņiene strādāja skaņuplašu fabrikā “Melodija” un mums tās plates sagādāja pat bez iepakojuma, vēl pirms tās nonāca tirdzniecībā.

Bet no Rietumu mūziķiem?

Mums mājās bija mazās bītlu plates, “Rolling Stones” platīte (PSRS ražojums ar divām dziesmām katrā plates pusē), bet man tā mūzika īsti negāja pie sirds. Man tā mūzika likās pārāk maiga. Un tad es pirmo reizi dzirdēju “Slade” “Alive” koncertu magnetofona ierakstā, un tas mani riktīgi aizrāva.

Jā, tolaik “Slade” pie puikām bija baigi populārs, lai gan, tagad paklausoties, nekā jau tur nav. To pašu “Alive” vēl var videoversijā paskatīties, vēl pāris gabalu, un vairāk arī nav.

Nuja, pārējais ir tā, kā ir, bet var teikt, ka tieši šis albums bija pirmais. Tad 1975. gadā man parādījās magnetofons. Tētis strādāja jūras skolā, un viņam mājās stāvēja japāņu kasešnieks “Orion”. Es viņam prasu, kas tas? Man viens onkulis atstāja. Es viņam kādu pusgadu prasīju, vai nevar pamēģināt. Nē, nē. Bet nu es laikam tā uzplijos, ka beigās viņš neizturēja un man atļāva to magnetofonu lietot. Tā es to lietoju, līdz nolietoju. Es tā arī neuzprasīju, no kurienes tas tur uzradās. Viņam līdzi bija divas oriģinālās kasetes. Tajā laikā es iepazinos ar Ēriku Ķiģeli. Viņš bija astoņus gadus vecāks. Man bija 12 gadi, viņam 20.

Parasti jau tādā vecumā divdesmitgadniekam divpadsmitgadnieks tāds pamatīgs “sīkais” liekas?

Jā, bet tur sanāca... tas ir baigais stāsts. Man jau ceturtajā klasē bija sava grupa, mēs skolas pasākumos uzstājāmies. Visi zināja, ka mēs ar brāli esam “riktīgi” mūziķi, un tā es tajā Liepājas grupu mūziķu apritē iekļuvu. Sākumā bija “Vabolītes”, tad “Corpus”, “Neptūns”, “Liepājas kvartets” un tad jau arī “Līvi”.

Cik gados sāki ģitāru spēlēt?

Es ģitāru iemācījos spēlēt, kad iznāca pirmā Raimonda Paula plate. Brālim uz dzimšanas dienu mamma uzdāvināja ģitāru. To mazo. Viņam bija četri gadi, man bija seši. Viens mans radinieks parādīja man akordus, un es to ģitāru spēlēju līdz otrajai klasei, kad man nopirka klavieres. Tad es sāku klavieres spēlēt.

Var teikt, ka biji ar zināmām muzikālām dotībām?

Man bija pieci gadi, kad bērnudārzā audzinātāja teica maniem vecākiem, ka mani jāved uz mūzikas skolu. Mani arī aizveda, un es no piecu gadu vecuma sāku iet arī mūzikas skolā.

Vecāki paši nebija mūziķi?

Nē, bet viņiem patika mūzika. Mammai arī bija teikuši, lai viņa iet mācīties spēlēt čellu un dziedāt, bet apstākļi tā sakrita, ka viņai nesanāca. Viņa arī ir teikusi, ka būtu gribējusi mācīties, bet... . Tētis arī bija muzikāls. Viņš atveda klavieres mājās un rādīja. Ar šito roku sit akordus, bet ar šito spēlē melodiju. Tā es pats ielauzos, kā tās klavieres jāspēlē. Vēl es kopš piecu gadu vecuma spēlēju vijoli. Tiesa, tagad jau sen neesmu spēlējis, bet varbūt pienāks laiks, kad atkal vijoli uzspēlēšu.

Ja runājam par pieredzi, tad samērā ilgu laiku pavadīji ASV. Ko tas tev deva? Kādas jaunas atziņas guvi?

Īstenībā tikai tagad es varu izvērtēt visu, kas ir bijis. Kad mēs aizbraucām uz Ameriku, man bija 24 gadi. Jauneklim pilnīgi svešā zemē, ar pavisam svešiem likumiem. Tas ir vēl krievu laikā aizbraukt un tur dzīvot. Pat ja tev tur ir cilvēks, kurš visu vada un grib palīdzēt, tad tu visu redzi no viņa skatupunkta. Viss notiekošais tiek pieņemts no šī viena cilvēka viedokļa. Mums līdz bija cilvēks, menedžeris, kurš bija ar mums kopā, visu stāstīja, un it kā viss jau bija pareizi. Visu laiku tika atgādināts: Amerikā visi tā dara, amerikāņi tā domā, dara tā un šitā.

Citiem vārdiem, lika saprast, ka Amerika ir Amerika un Latvija ir Latvija. Tur ir pieņemts tā, bet pie mums varbūt pavisam citādi.

Jā, bet jebkurā gadījumā cilvēks ir cilvēks. Ar otru cilvēku vienmēr var kontaktēt.

Amerikas kontekstā es domāju, un tas pirmām kārtām attiecas uz jaunajiem mūziķiem - vispirms sevi ir jāpierāda Latvijā, latviešu valodā un tad var domāt par kaut ko vairāk un plašāk.

Tieši tā. Ar to arī sāksim. Tu nevari sākt dziedāt citā valodā. Tu nevari to izbaudīt, ja tu tā nedomā. Tu nevari izjust katru vārdu. Tu vari šos vārdus izdziedāt, bet nevari izjust. Tu nevari pateikt tā, kā tu domā. Tu varbūt arī vari pateikt, bet tas būs translēts. Tas ir, tulkots.

Arī no skatītāju, klausītāju viedokļa.

Protams. Par ko mēs runājam? Kāds Latvijā var būt angļu valodas klausītājs? Aizmirsti.

Katrai grupai ir dziesma - sava firmas zīme. “Led Zeppelin” tā ir “Stairway To Heaven”, “Deep Purple” “Smoke On The Water”. Kura tāda dziesma ir tev?

To jau es nevaru pateikt. Tas jau man tev jāprasa. Tev no malas tas labāk redzams.

Man personiski šķiet, ka tāda tipiska tava dziesma ir “Kādā brīnišķā dienā”. Bet vislielākos panākumus, pirmo vietu “Mikrofona-86” aptaujā, ieguva “Dzimtā valoda”.

Katrs redz savu. Tev tāds gabals šķiet “Kādā brīnišķā dienā”. Kādam citam es asociējos ar “Rozes ziedu”, citam ar vēl kādu.

Bet kurš gabals tev pašam šķiet visvairāk tavs?

Nu, es nevaru tā spriest.

Bet kura ir tā dziesma, ko koncertā vislabprātāk izpildi?

Man nav tādu dziesmu, kuras es spēlētu nelabprāt. Man repertuārā nav dziesmu, kuras būtu jāizpilda tikai tāpēc, ka tā ierakstīta programmā. Vēl vairāk. Ja mums nav tur speciālas gaismas uzpariktes, kurām jābūt tur noteiktā brīdī, vai datora programma uzstādīta, tad koncerts mums notiek pēc sajušanas. Nevis tāpēc, ka jāspēlē dziesma, kura rakstīta programmā. Ja es jūtu, ka nākošā dziesma, kura ir ierakstīta sarakstā, neder, tad to mēs nespēlējam.

Tad tu saki saviem kolēģiem, ka spēlēsim citu?

Es neko nesaku. Es vienkārši sāku spēlēt. Piemiedzu ar aci un saku: skaties uz mani. Būs izmaiņas, un to visi saprot.

Ja pareizi tevi saprotu, tad tu turies pie principa: manā repertuārā visas dziesmas ir vislabākās?

Protams, es nespēlētu sliktas dziesmas, kuras man nepatīk. Īpaši jau, ja man ir izvēle un kaut kāda teikšana par to lietu. To esmu izvēlējies, un esmu tādā situācijā, ka es varu to darīt. Var teikt, ka man ir palaimējies, ka varu izvēlēties - kuru dziesmu spēlēt, bet kuru ne.

Vai vispār sevi uzskati par veiksminieku?

Jā. Noteikti. Kā cilvēks var būt neveiksminieks, ja viņš 60 gadu jubilejas priekšvakarā jūtas labāk kā nekad dzīvē. Es ar katru dienu jūtos arvien labāk. Nekādā gadījumā nedomāju, ka tas būtu definējams kā neveiksminieks.

Tas labi. Es arī vienmēr stāstu, ka tik labi kā tagad nekad neesmu dzīvojis. Un tā ir taisnība.

Bet es tā jūtos. Te reiz man taksists saka: atceries kā mēs deviņdesmitajos podus gāzām. To un to. Forši bija. Es saku: jā, forši. Viņš saka: es gribētu atpakaļ. Kaut uz stundiņu. Es saku: es gan nē. Viņš jautā: kāpēc? Es saku: es negribētu. Viņš: nu, kaut uz piecām minūtēm. Es: Nē. Kāpēc? Tāpēc, ka es zinu, kā es tad jutos un kā es tagad jūtos. Es tagad jūtos labāk nekā jutos tad. Tas ir galvenais.

Tad jau lieki prasīt: kad tev dzīvē bija tas augstākais punkts?

Noteikti šodien. Un rīt būs vēl labāk.

Noteiktā vecumā jau jābūt taktiskam, jautājot par nākotnes plāniem, bet, ņemot vērā nupat teikto, tomēr jautāšu.

Nesaprotu, par kādu vecumu ir runa. Kas tas tāds? Man plāni ir tādi paši, kā kad man bija 16 vai 12 gadi. Mani mērķi nav mainījušies.

Un tie būtu? Pastāsti.

Nē, kāpēc man tie jāstāsta. Es pierādīšu ar darbiem. Es eju tālāk, es priecājos, ka eju tālāk. Ja tos izdosies realizēt, tad labi, ja neizdosies, tad jau redzēs.

Atgriezīsimies pie sākumā runātā, ka no vecajiem cīņu biedriem Liepājā vēl satiecies ar Tomasu Kleinu. Bet ar ko tad tu tagad te Liepājā pārsvarā čupojies?

Es tev pateikšu: ne ar ko. Es kovida laikā iemācījos apkārt nevandīties. Reiz es braucu (Virga pārvietojas pa Liepāju ar unikālu velosipēdu, B.L.) desmit minūtes pāri desmitiem mājās no viena “čomaka”, pēkšņi man riņķī ar sirēnām. Jūs kovida karantīnas laikā atrodaties uz ielas. Nu, atrodos uz ielas. Jūs nedrīkstat te atrasties. Labi, nedrīkstu. Tad mēs jums uzliksim sodu. Tad bija cits gadījums. Brālim bija dzimene, domāju aizbraukšu uz kapiem, bet skatos, cigaretes jānopērk. Trīs tik palikušas. Divas mēs kapos nopīpēsim, un tad līdz rītam tikai viena paliks. Jānopērk cigaretes un svecītes. Veikalā man saka, ka alkoholu un cigaretes mēs šodien nepārdodam. Labi, līdz kapiem tur vēl viens veikals. Domāju, nopirkšu tajā. Tajā nepārdod svecītes. Tas man bija tāds sitiens. Pirmais bija, kad es atrados uz ielas pēc pulksten desmitiem. Pēc tam neļauj cigaretes nopirkt, nākošajā veikalā neļauj sveces nopirkt, tad vēl zeķes vienu dienu neļāva nopirkt. Nu neko nedrīkst darīt. Es tajā ritmā iekāpu un no tā neesmu izkāpis ārā. Diemžēl vai par laimi, nezinu.

Vai tas nozīmē, ka esi sašaurinājis tā sauktās tusēšanās apjomus?

Es jau nekad neesmu tā baigi “tusējies”. Neesmu bijis baigais “tusētājs”.

Tu tā vienatnē?

Ja runājam par košanu (alkohola lietošanu), tad es kodu vienatnē. Man nebija jāiet kaut kur īpaši kost. Uz restorānu vai bāru. Iekost labāk vienatnē.

Tu tāds introverts?

Es nezinu tās definīcijas, bet kodu es noteikti vienatnē. Man nebija vajadzīga kompānija, lai kostu.

Tagad tu skaities atturībnieks?

Nē, es neesmu atturībnieks. Es vienkārši pa lielam nekožu.

Bet iekost šad tad vari?

Pagājušo gadu pavasarī sieva teica: Ainars piedzērās vienu dienu. Bet es to pat nebiju piefiksējis. Kā? Kad? Sieva saka: nu tad un tad.

Bet šogad neesi kodis?

Nē, šogad nē.

Tad tiešām stipri reti.

Nupat pirms divām nedēļām mēs ar Tomasu spēlējām Madonā. Puikas aicina: nāc, iekod. Nu, labi. Viņi salej visiem, tagad mēs paņemam glāzes, visi nofočējamies. Visi iešauj, es tā paskatos uz to glāzi rokā. Kādā jēgā? Es to noliku atpakaļ uz galda un viss. Bet kāpēc lai es to glāzi nenoliktu? Pilnīgi dabīgi. Es pie tā pat nepiedomāju un par to tikai priecājos.

Atliek tikai novēlēt tā turpināt un realizēt iecerētos mērķus.

Intervijas

Kādas ir kodolenerģijas perspektīvas Latvijā; kurās vietās būtu pareizāk būvēt kodolreaktorus; kādas ir ūdeņraža ieguves un uzglabāšanas tehnoloģijas; cik reāla ir to ieviešana Latvijā; vai Latvijā jau tiek gatavoti speciālisti jaunajām tehnoloģijām un jauniem izaicinājumiem enerģētikā, “Neatkarīgās” intervijas turpinājums ar valsts akciju sabiedrības “Latvenergo” padomes priekšsēdētāju Aigaru Laizānu.

Svarīgākais