Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) pēdējo nedēļu laikā ir aktualizējusi jautājumu par slimības lapu apmaksas kārtību Latvijā, kas, pēc LDDK ģenerāldirektora Kaspara Gorkša un LDDK prezidenta Andra Bites sabiedriskajā medijā paustā, pašlaik mazina darba devēju konkurenci. Tāpēc darba devēji mudina regulējumu mainīt tā, lai strādājošie mazāk gribētu doties darba nespējā, kā arī drīzāk atgriezties darbā pēc saslimšanas.
Darba devēju idejas absolūti neapmierina Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību (LBAS), un tās vadītājam ir daudz iebildumu. Kas īsti neapmierina - par to “Neatkarīgās” saruna ar LBAS priekšsēdētāju Egilu Baldzēnu.
No dzīves dārdzības pieauguma cieš visi. Kāpēc arodbiedrības uztver darba devēju idejas par slimības lapām tik ļoti asi “uz nažiem”?
Jau ilgstoši notiek diskusijas, kurās LBAS ir nopietnas domstarpības ar LDDK. Arī darba devējiem pieaug dzīves dārdzība, ko mēs nekad neesam nolieguši. Taču darbiniekiem tā nebūt nav mazāka. Pašlaik LDDK piedāvā veikt izmaiņas slimības lapu apmaksas kārtībā, kas palielinās ieņēmumus darba devējam un samazinās tos darba ņēmējiem par darba nespējas gadījumā saņemamās kompensācijas apmēru un dienu skaitu.
Sākotnēji LDDK piedāvāja tādu priekšlikumu variantu, kur būtiski zaudētu gan sociālais budžets, gan darbinieki, bet tagad darba devēju priekšlikums ir mērenāks - zaudējumi būs tikai darba ņēmējiem, ieguvumi būs darba devējiem, bet sociālais budžets netiek skarts.
Darba devēji mums apgalvo, ka slimot ir izdevīgi, taču, ja paskatāmies, kā tas ir realitātē, tad iznāk, ka, ja cilvēks, kas saņem vidējo darba samaksu valstī, slimo deviņas dienas un astoņas tiek apmaksātas, tad viņš saņems par 120 eiro mazāk. Ja pieņems “mērenāko” variantu, ko LDDK piedāvā kopā ar ministrijām, tad darba ņēmēja zaudējumi pieaugs par vēl 33 eiro. Ja darba samaksa ir lielāka, tad darba ņēmējs zaudēs vairāk, ja darba samaksa ir mazāka, tad, protams, zaudēs mazāku summu.
Lai varētu apmierināt darba devēju vēlmes un pie viena sabalansētu sociālo budžetu, tiek plānots ķerties ne tikai pie A slimības lapām, bet arī pie B lapām. Tas skar ne tikai pieaugušos, bet arī bērnus. Tas nozīmē, ka pie vidējās darba samaksas Latvijā, kas ir 1537 eiro bruto, cilvēks zaudēs par katru bērnu trīs eiro katru dienu. Jo saskaņā ar LDDK priekšlikumu samazināsies kompensācija no 80% uz 75%.
Veselības ministrija ir iedevusi mums interesantu statistiku, kur redzam, ka 58% no visām slimības lapām pirmajā nedēļā ir sakarā ar slima bērna kopšanu. Otrajā nedēļā šādas lapas sastāda 69%. Bet nākamajās nedēļās vajadzība pēc šādām lapām krītas, jo bērni ir vitāli un trīs nedēļas reti kurš slimo.
No visiem bērniem, kas slimo, tie ir 67% bērnu, kas ir 2-6 gadu vecumā. Šo pirmsskolas bērnu vecākiem tātad draud lielākais finansiālais trieciens.
Mēs, LBAS, esam kategoriski pret šādiem priekšlikumiem, kas faktiski nozīmē ienākumu pārdali no darba ņēmēja uz darba devēju.
Vai slimības lapu kļūst vairāk?
Veselības ministrijas dati rāda, ka slimības lapu skaits samazinās - 2020. gadā cilvēki ar tām slimoja vidēji 9,2 dienas, bet 2023. gadā bija 7,4 dienas. Ja skatāmies B lapu statistiku, tad 2020. gadā bija vidēji 21,8 dienas, bet 2023. gadā ir 19,8 dienas.
Veselības ministrija nav šajās diskusijās piedalījusies, bet tā ir godīgi pateikusi savu viedokli - ja tiks samazināts kompensāciju apjoms, tad pieaugs saslimstība, īpaši hroniskā saslimstība, jo cilvēki ar vieglākām slimības formām baidīsies neiet uz darbu.
Vēl ir tāds aspekts, ka cilvēki ar infekcijas slimībām brauks sabiedriskajā transportā, vedīs bērnus uz bērnudārzu, ies uz darbu un visur aplipinās ar slimību citus cilvēkus. Arī darba devēji nevar būt tajā ieinteresēti.
Un arī valsts interesēs tas nav, jo hroniski ielaistu slimību ārstēšana gulsies uz valsts budžeta pleciem.
Darba devēji saka, ka viņiem ir grūtības ar konkurētspēju. Varbūt tā ir?
Paņemsim kaut vai jaunākos datus, kas atrodami “Eurostat”. Tik tiešām Latvijā darbaspēka izmaksas no 2021. gada pirmā ceturkšņa līdz 2023. gada otrajam ceturksnim ir pieaugušas par 386 eiro.
Bet Lietuvā šajā pašā laika periodā darbaspēka izmaksas ir pieaugušas par 491 eiro! Jāatzīmē arī, ka pirktspējas paritātes ziņā Lietuva darba ņēmējiem ir par 8% piemīlīgāka zeme, jo tur cenas ir zemākas.
Igaunijā cenas ir mazliet augstākas, taču darbaspēka izmaksas šajā pašā laika periodā ir pieaugušas par 625 eiro.
Turklāt darbaspēka izmaksu pieaugšanas tendence Latvijā ir daudz lēnāka nekā kaimiņvalstīs.
Igaunijā darba devēji no uzņēmuma vai iestādes līdzekļiem apmaksā darbiniekam no ceturtās līdz astotajai slimības dienai, bet no devītās slimības dienai līdz beidzamajai no Nacionālā veselības aprūpes fonda, kuru veido vienīgi darba devēja veidotās iemaksas par katru darbinieku un viņa bērnu - 13% sociālās apdrošināšanas iemaksas. Igaunijā nav valsts apmaksātas B lapas. Darbinieks maksā 1,6% bezdarbam un, ja vēlas, vēl 2% 2. pensiju līmenī. Tas arī viss. Latvijā darbiniekam sociālās apdrošināšanas likme ir 10,5%. Kopējā sociālās apdrošināšanas likme Igaunijā ir 37,4% , Latvijā - 34,09%. Secinājums - no mūsu darba devēju viedokļa sanāktu, ka Igaunijas darba devēji būtu bezcerīgi nekonkurētspējīgi ar Latvijas kolēģiem. Taču viss ir otrādi. Igaunija ilgā laikā sasniedz krietni augstākus rezultātus gan darba ražīgumā, gan investīciju piesaistē, gan IKP, gan veselības, gan izglītības, zinātnes finansēšanā un kvalitātē, turklāt ilgstoši - gadu no gada. Tas pierāda vien to, ko redzam Skandināvijā un Vācijā - ilgstoši augstāks sociālās apdrošināšanas līmenis nodrošina veiksmīgāku tautsaimniecības izaugsmi un sabiedrības labklājību.
Protams, var visu ko - var konkurētspēju celt uz valsts rēķina, uz darbinieku rēķina, taču LBAS tas neapmierina, un mēs stingri iestājamies pret šo priekšlikumu kopumu.
Darba devēju organizāciju pārstāvji mēdz teikt, ka “atrasties uz darbnespējas lapām ir izdevīgi”. Vai tas patiešām ir izdevīgi?
Aptaujas dati par slimības lapām uzrāda tendenci, ka nereti strādājošie iet uz darbu slimi - 39% Latvijas iedzīvotāju darbspējīgā vecumā norāda, ka
Latvijā strādājošais nevar atļauties slimot, jo baidās pazaudēt darbu. Pēc aptaujāto domām, galvenais iemesls, kāpēc Latvijā strādājošais nevar atļauties slimot, ir augstās veselības aprūpes pakalpojumu un medikamentu izmaksas - gandrīz puse (48%) respondentu uzsver, ka nevar atļauties slimot, jo medicīna ir pārāk dārga.
To arī apliecina statistika - vidējā lieltirgotavas realizācijas cena par vienu zāļu iepakojumu Latvijā (eiro bez PVN) 2023. gada septembrī, salīdzinot ar 2019. gada janvāri, ir pieaugusi par nepilniem 38%, tas ir, zāļu cena vairumtirdzniecībā ir pieaugusi vairāk nekā par trešdaļu, un klāt vēl nāk mazumtirdzniecības uzcenojums. Veselības ministrija ir nospraudusi mērķi panākt, lai zāles kļūst lētākas, taču pagaidām tas nav izdevies. Lietuvā un Igaunijā medikamentu cenas ir būtiski zemākas nekā Latvijā - Lietuvā atsevišķas zāles pat par 20%, 30% un 40%.
Kuros normatīvajos aktos darba devēji vēlas izmaiņas? Kādā stadijā ir to apspriešana?
Darbnespējas lapu izsniegšanas un apmaksas kārtību regulē Darba likums, likums “Par maternitātes un slimību apdrošināšanu” un vēl virkne normatīvo aktu, taču pašlaik diskusijas nav par konkrētām izmaiņām konkrētos likumos, bet par vispārējiem principiem. Pašlaik vēl nav tāda “ķīļa”, kas jau būtu virzīts uz caurdzīšanu.
Šā gada 26. februārī LBAS piedalījās sanāksmē par darbnespējas lapām. Sanāksmē piedalījās pārstāvji no Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK), Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK), Ekonomikas ministrijas (EM) un Labklājības ministrijas (LM). Bet nepiedalījās Veselības ministrija (VM). Šajā sanāksmē LDDK un LTRK pārstāvji atklāja, kādi ir šo organizāciju mērķi.
Jautājumu par it kā nepamatoti izsniegto slimības lapu problēmu darba devēju organizācijas ir centušās aktualizēt vairākkārt pagājušajā gadā un šogad. Taču Veselības inspekcija norāda, ka tikai retos gadījumos secināma darbnespējas lapas izsniegšana bez medicīniska pamatojuma. Visā pērnajā gadā bijuši četri gadījumi, kad par medicīnisko pamatojumu bijušas šaubas.
Taču tas neliedz LDDK izplatīt paziņojumus un izteikt apgalvojumus plašsaziņas līdzekļos atkal un atkal - šonedēļ 3. aprīlī LDDK prezidents Andris Bite LSM “Rīta panorāmā” turpināja stāstīt, cik ļoti pašreizējā slimības lapu izsniegšanas kārtība esot kaitīga darba devēju konkurētspējai.
Ko LBAS darīs, ja slimības lapu apmaksas kārtībā darba devēju ieceres tiks virzītas uz priekšu?
Tad LBAS sasauks ārkārtas padomes sēdi un dalīborganizācijas apsvērs iespēju rīkot protesta akcijas vai pat arī streikot.
Vēl jautājums par citu tēmu. Vai ir dzirdēts kas par pensijas vecuma palielināšanu?
Ekonomikas ministrija ir izvirzījusi vienu tēzi, kas saistās ar pensijas vecumu, par iespēju paaugstināt to par vienu gadu. Tas dotu papildus 20 tūkstošus darbinieku darba tirgū. Tā gan ir tikai tēze, par kuru nav diskutēts. LBAS ir vienmēr teikusi, ka nav pieņemama pensijas vecuma paaugstināšana pie labas veselības dzīves gadiem, kas vīriešiem ir nedaudz virs 52 gadiem un sievietēm nedaudz virs 54 gadiem. Pašlaik ir paredzēts, ka 2025. gadā pensijas vecums gan vīriešiem, gan sievietēm būs 65 gadi, taču vēl lielāka pensijas vecuma paaugstināšana ir absolūti noraidāma.
