Valmieras mērs Jānis Baiks: Pārspīlētā birokrātija dzen mūs grāvī

© Ģirts Ozoliņš/MN

Pērn Valmieras domē ieradās Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) cilvēki. Par to, ko viņi meklēja, un par daudz ko citu TV intervija “Nra.lv sarunas” ar Valmieras novada domes priekšsēdētāju Jāni Baiku.

Valmieras novads un jūs personīgi pagājušajā rudenī nonācāt tādā diezgan dīvainā situācijā - par jūsu darbību ieinteresējās Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) un ieradās Valmieras novada domē. Kas tur notika?

Mēs realizējam projektu ar Eiropas Savienības fondu līdzfinansējumu, un jāsaka, ka neesam vienīgā pašvaldība, pie kuras KNAB ieradies. Šeit kopumā ir liela neizpratne, jo valsts ir izveidojusi programmu uzņēmējdarbības attīstībai. Pašvaldības šo programmu ir izmantojušas, un uzraugošās institūcijas, piemēram, Centrālā finanšu un līgumu aģentūra, visus šos darbus ir akceptējusi. Tad beigās uzrodas vēl kāds, kuram liekas, ka viss nav kārtībā. Ir tāda dīvaina interpretācija tieši par procesu. Par sarunām ar uzņēmējiem, par sadarbību ar uzņēmējiem, un īsti mums vēl aizvien nav saprašanas par to, kāpēc tas viss tā notiek. Bet mums ir jāiet uz priekšu, jādarbojas un jāstāv tam visam pāri.

Ģirts Ozoliņš/MN

Jūs un dome droši vien esat konsultējušies ar juristiem. Varbūt tur ir kādas nepilnības likumos? Jūs jau minējāt, ka arī citās pašvaldībās ir radušās un var rasties līdzīgas problēmas. Vai nav nepieciešams kaut ko grozīt un precizēt likumos?

Manuprāt, šobrīd lielākā problēma ir tā, ka tie, kas ir veidojuši šos noteikumus, īsti nesaprot, kur ir problēma. Un to jau mēs šobrīd redzam - tiek izsludinātas jaunas programmas, šobrīd ir jaunas rekomendācijas, kā ieviest, kā darīt, ko labāk darīt, bet mēs esam sākuši braukt pavisam nepareizā grāvī, jo viss tiek tik sīki un punktuāli aprakstīts, ka nav saprotams: vai vispār to ir iespējams izdarīt, izpildīt visas šīs normas.

Ģirts Ozoliņš/MN

Varbūt varat precizēt, par ko ir runa?

Tas ir, piemēram, kādā veidā var runāt ar uzņēmējiem, potenciālajiem investoriem, kas nāks pie mums. Tas, ka ir jāliek vietējā presē sludinājumi un vēl dažādas lietas. Ka nedrīkstam tikties. Visiem jābūt vienādai pieejai.

Manuprāt, cilvēki, kas visu to raksta, nav dzīvē ne ar vienu investoru runājuši.

Mums kā novada pašvaldībai ir liela pieredze, mēs esam industriāli. Gan pilsēta, gan novads kopumā. Un labi, ka investors, kas atnāk, ir ticis līdz mums. Nav jau tā, kā kādam varbūt liekas, ka mums stāv liela rinda un tad mēs kā skaistuma konkursā izvēlamies, kurš būs tas labākais. Lai uz reģionu "atvilktu" kādu investoru, ir ļoti nopietni un daudz jāstrādā. Mēs strādājam gan ar ministrijām, gan ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru, gan ar vēstniecībām. Daudzos un dažādos veidos mēs to visu darām. Galvenais, kad investors ierodas, viņam pretī vajag mēru, ar ko runāt. Viņš vēlas runāt ar vadību par konkrētām lietām. Ja mēs skatāmies uz reģionu attīstību, tad mums ir ļoti jāveicina tieši uzņēmējdarbība.

Vai tas nozīmē, ka jūs nemaz nevarat tikties ar investoru?

Šobrīd, ja mēs kaut ko īstenojam ar Eiropas fondiem, tad pašvaldība nemaz ar šo investoru tikties nedrīkst. Tā tas tiek nostādīts. Tas jādara kādam citam, kuram ir jāapkalpo visas šīs vēlmes, un tad jāiedod pašvaldībai. Pašvaldība pēc vidējās temperatūras kaut ko dara, pēc tam skatāmies, kāds ir rezultāts. Un rezultāts būs tāds, kāds šobrīd tas ir daudzās vietās - ir sabūvēts, bet stāv tukšs.

Valmieras pilsēta un novads ir starp tām pašvaldībām, kas ir veiksmīgi realizējusi reindustrializāciju - pāreju no padomju laika ekonomikas uz jauno. Kā jūs šobrīd raugāties nākotnē? Varbūt jums ir vēl kādi lielāki un plašāki plāni?

Jā, plāni, protams, mums ir. Kaut gan, ja mēs skatāmies uz cipariem, šobrīd bezdarba līmenis novadā ir trīs procenti. Vasarā tas būs kādi 2,5 procenti. Iekšzemes kopproduktā, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, esam otrajā vietā aiz Rīgas. Visi strādā, viss darbojas. Dzīve strauji mainās, ir visādi notikumi, kas mūs iespaido katru dienu. Redzam, ka Valmieras pilsēta ir veidota kā ļoti industriāla pilsēta. Mums ir dzelzceļa sliedes, kas iet uz Rīgu. Tieši līdz brīvostai var aizvest, ko vajag. Un viss šis komplekss liecina, ka mums iespēju ir vēl vairāk.

Ģirts Ozoliņš/MN

Tāpēc mēs šobrīd attīstām divas industriālas teritorijas. Viena ir bijusī Valmieras gaļas kombināta teritorija, kas 2009. gadā bankrotēja. Tā ilgu laiku stāvēja tukša, un tur viss bija izlaupīts. Šo teritoriju 2019. gadā veiksmīgi pārņēmām un šobrīd atjaunojam infrastruktūru. Mums jau ir pieci nomnieki, kuri darbojas vai drīzumā sāks darboties. Otrs ir industriālais parks. Jau pirms desmit gadiem, veidojot savu attīstības plānu, sapratām, ka Valmierai pietrūkst vietas biznesa attīstībai. Brīvu telpu ražošanai, birojiem Valmierā šobrīd nav - viss ir apgūts, visi strādā pa visiem kaktiem, kur vien iespējams. Tad arī radās doma, ka varam veidot vienu lielu industriālu parku ļoti labā vietā. Tas ir Valmieras dienvidu pusē. Mēs šo projektu uzsākām 2014. gadā un šobrīd sākam to realizēt. Esam izgājuši cauri visām lietām, kas nepieciešamas. Zeme sākumā piederēja valstij. Mēs paprasījām zemi valstij, mainījām plānojumu, robežas utt. Ejot cauri visiem procesiem, ievērojot vides prasības, tas ir paņēmis desmit gadus. Protams, visas lietas nedaudz piebremzēja pandēmija un arī karš, bet šobrīd mēs to īstenojam un ceram, ka varēsim "ievilkt" vēl pie sevis kādu lielu investoru, kas, protams, ir jaunas, labi apmaksātas darba vietas. Visi gribam naudu pārdalīt, visiem vajag - tam sektoram un tam, bet mums visiem kopīgi jārunā par to, ka vajag vairāk nopelnīt, un tad mēs arī vairāk varēsim pelnīt.

Jūs teicāt, ka visas vietas jau ir aizņemtas, ražošanai nav brīvu teritoriju. Vai jums ir nenodarbināti cilvēki? Jo šobrīd daudzi uzņēmēji sūdzas, kas problēmas ir tieši ar darbaspēku.

Jā, problēma ir darbaspēks. Tur es piekrītu. Bet, no otras puses, mums ir jāskatās uz to, ka mums ir divas izglītības iestādes - Valmieras tehnikums un Vidzemes augstskola, kas kopā katru gadu sagatavo ap 150 absolventu, kuriem ir iespēja darboties tirgū. Paldies abām izglītības iestādēm, ar kurām mēs arī kopīgi strādājam, skatoties uz nākotnes profesijām, kādas ir vajadzīgas, kādi biznesa sektori var ienākt, un attiecīgi arī šie jaunie speciālisti tiek sagatavoti. Mēs esam rēķinājuši, ka Valmierā katru dienu ap 7000 cilvēku iebrauc strādāt. Ja Valmierā iedzīvotāju skaits ir 25 000, tad 7000 katru dienu iebrauc. Tas nozīmē, ka iespējas ir, un tās ir jāizmanto. Tāpat elektrības kapacitātes ir jāizmanto - tādas iespējas kā Valmierā citur nekur nav. Vienkārši jāizmanto un jāveido.

Ģirts Ozoliņš/MN

Kas Valmierā ir ar elektrību? Vai elektrostacija?

Mums garām iet Latvijas-Igaunijas augstsprieguma līnija. Ņemot vērā, ka Valmiera veidojās kā industriāla pilsēta un ir AS "Valmieras stikla šķiedra", kas ir liels elektrības patērētājs, tāpēc arī šis punkts izveidojies. Attiecīgi tas mums dod sava veida priekšrocību, un, ja ir kāds liels elektrības patērētājs, kam ražošanai ir nepieciešama elektrība, laipni lūgti!

Kā tagad iet "Valmieras stikla šķiedrai"? Atceros, ka divtūkstošo gadu sākumā uzņēmumam bija grandiozi plāni - sadarbība ar ASV utt.

Ražošana ASV diemžēl neizdevās. Tur bija daudz labu iespēju, bet galvenais ir cilvēkresursi. Viņi bija ASV štatā, kur bezdarbs ir 20%, bet diemžēl nevarēja nokomplektēt strādāt gribošu komandu. Un tā bija lielākā problēma, kāpēc viņiem tas neizdevās. Šobrīd es gribētu teikt paldies "Valmieras stikla šķiedrai", kas darbojas ar pilnu jaudu. Pēdējos gados uzņēmumā ir lielākais darbinieku skaits - šobrīd 1211 darbinieku, ja es nemaldos. Viss notiek, un viss strādā. Mēs varam par to būt priecīgi.

Jūs teicāt, ka 7000 cilvēku katru dienu iebrauc Valmierā strādāt. Jums savulaik bija novatoriska ideja par pašvaldības īres namu būvniecību. Kā iet šajā sfērā?

Šo projektu realizēja pašvaldības kapitālsabiedrība "Valmieras namsaimnieks", kas pilnībā uz biznesa pamatiem uzbūvēja divus īres namus - 150 dzīvokļus. Tas bija 2018. gads, kad tie tika nodoti ekspluatācijā, un pāris mēnešu laikā visi 150 dzīvokļi tika piepildīti. Šis projekts nebija vienkāršs, jo mēs bijām pirmie, kas kaut ko tādu uzņēmās. Mums bija ļoti daudz sekotāju no dažādām institūcijām, kas sekoja līdzi, vai mēs nesabojāsim tirgu vai vēl kaut ko. Jāsaka, ka Valmierā tirgus svārstības bija uz vienu mēnesi. Privātie nolaida par 50 eiro īres maksu, bet, kad mājas bija pilnas, viss aizgāja atpakaļ vecajās sliedēs. Šie 150 dzīvokļi neietekmēja procesu. Bankas arī atzina, ka projekts izdevies ļoti labi. Kad gribējām iet uz nākamo, sākās pandēmija. Tad visi sāka ar lielu piesardzību uz lietām skatīties. Ar kara sākumu cenas uzgāja "kosmosā", līdz ar to arī ievērojami sadārdzinājās izmaksas un negāja kopā cipari, lai varētu nodrošināt pieklājīgu, samaksājamu īres maksu. Tagad pirmoreiz ir programma par īres namiem, ko virza Ekonomikas ministrija. "Valmieras namsaimnieks" šobrīd ir gatavs šajā programmā startēt, un šogad esam gatavi uzsākt 120 dzīvokļu celtniecību. Iepirkums jau ir noticis, un šobrīd tiek izskatīti pieteikumi.

Pa vidu mums ir iekustējušies arī divi privātie projekti ar daudzdzīvokļu māju būvniecību, tā ka šajā jomā ir parādījies pozitīvs stars. Tas varētu pievilkt vēl daudz cilvēku.

Ģirts Ozoliņš/MN

Pagājušogad tika runāts, ka bankām ir ļoti liela peļņa, tomēr tās negribīgi kreditē, īpaši ārpus Rīgas. Valmiera ir industriāla pilsēta, kas vēl var augt un aug. Bet kā ir ar banku kreditēšanu?

Uzņēmējdarbības jomā ir visādi. Protams, noteikumi ir daudz smagāki, bet kreditēšana notiek. Tieši dzīvojamo māju jomā, tur ir smagāk. Ja ir valsts garantijas, tad cilvēks pats var dabūt kredītu, lai dzīvokli nopirktu. Bet viens no uzņēmējiem, kas būvē namus, ir teicis, ka viņam kredīts ir piešķirts, bet viņš to vēl nav izmantojis, jo noteikumi ir tādi, kas var traucēt biznesam. Tas nav vienkārši. Bet šobrīd mēs redzam, ka sāk parādīties pozitīvi signāli. Mēs nevaram salīdzināt Valmieru ar Rīgu šajā jautājumā, jo uz reģioniem skatās daudz piesardzīgāk, un tur ir jāizpilda virkne nosacījumu.

2008.-2010. gada krīzes laikā ļoti daudz cilvēku aizbrauca no Latvijas, un reemigrācija ir viens no resursiem, kas varētu papildināt trūkstošo darbaspēku. Kā jums iet ar reemigrācijas projektiem?

Ja mēs skatāmies Vidzemes reģionu, tad Valmiera ir pati pieprasītākā tieši no reemigrantu puses. Mēs esam ar daudziem cilvēkiem runājuši, un tajos pašos īres namos dzīvo ļoti daudzi, kas ir atgriezušies no emigrācijas.

Ir divas lietas, kas liek atgriezties. Tā ir darba samaksa - skatās, cik var nopelnīt un cik paliek pāri. Un otra ir, kad bērniem jāsāk apmeklēt skolu. Ja šīs abas komponentes sakrīt, tad strauji brauc atpakaļ. Ir prieks par daudziem cilvēkiem, kuri ir atgriezušies, un uzņēmumi arī ir priecīgi par to. Arī pilsētas pašvaldība var priecāties - galveno arhitekti dabūjām pēc desmit Londonā pavadītiem gadiem, kur ir iegūta arī ļoti laba izglītība. Bet atkal, vienīgā mūsu problēma šobrīd ir dzīvojamais fonds.

***

Turpinājums šeit. Turpinājumā par to, kā attīstīsies Valmieras pilsētas centrs; ko jaunu Valmiera piedāvās transporta jomā; kā noritēja administratīvā reforma Valmierā un apkaimē; kā sokas ar pašvaldības un centrālās varas sadarbību; kādas sekas uz novadu atstāj Latvijas depopulācija un kas notika ar krievu skolu Valmierā.

Intervijas

Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) plāno vienā iestādē apvienot Valsts izglītības satura centru (VISC), Valsts izglītības attīstības aģentūru (VIAA) un Latviešu valodas aģentūru. Par pirmajām divām iestādēm sabiedrībai šaubas nerodas, jo tām pat nosaukumi ir līdzīgi, savukārt par Latviešu valodas aģentūras (LVA) kā atsevišķas iestādes saglabāšanu iestājas pat Valsts prezidents. Šodien – “Neatkarīgās” intervija ar bijušo LVA direktoru profesoru Jāni Valdmani, kurš pēc 18 gadu darba aizgāja atpūtā 2022. gadā, tomēr joprojām tur rūpi par sociolingvistikas un valodniecības nozarēm.

Svarīgākais