Par latviešu leģiona vēsturi “Neatkarīgajai” stāsta Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis: kāpēc tieši 16. marts ir leģionāru piemiņas diena; kādu pienesumu devis latviešu leģiona arhīvs; par ko cīnījās leģionāri; vai latviešu leģionā bija krievi; vai leģionam var inkriminēt noziedzīgas akcijas. Jānis Tomaševskis ir arī dalībnieks jaunajā projektā “Latvijas 20.–21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi”.
Kāpēc 16. marts ir latviešu leģionāru piemiņas diena?
16. marts ir izvēlēts par latviešu leģionāru piemiņas dienu 1952. gadā, kad “Daugavas vanagu” organizācija, kas ir karavīru atbalsta latviešu trimdas organizācija un eksistē arī mūsdienās, darbojas Latvijā un citās valstīs, izvēlējās šo dienu, kad pieminēt kritušos, gūstā nonākušos ievainotos leģionārus. Pirms tam leģionāriem nebija īpašas dienas, kad viņus pieminēt, un tādēļ “Daugavas vanagu” organizācija uzskatīja, ka tāda diena ir nepieciešama.
Šo atceri varēja noteikt arī kādā citā dienā. Tas bija daļēji mākslīgi izveidots datums, jo leģiona vēsturē varēja atrast arī citus datumus, kad pieminēt, bet izvēle krita par labu 16. martam.
Līdz astoņdesmito gadu beigām šo dienu pieminēja tikai trimdā. Protams, okupētajā Latvijā to nevarēja darīt, bet, sākot no 1990. gada, šo dienu sāka atzīmēt arī Latvijā, un to atzīmē joprojām.
Bet kāpēc tieši 16. marts?
Jā, 16. marts nebija izvēlēts kā tāds galīgi “akls” datums, tam bija vēsturisks pamats. Kāpēc 16. marts? Tāpēc, ka 1944. gadā pie Veļikajas upes Krievijā notika ievērojamas kaujas, vismaz latviešu leģiona kontekstā. Tur piedalījās 15. divīzija un 2. brigāde, kas kauju laikā faktiski tika pārveidota par 19. divīziju. Šo kauju laikā latviešu leģionāri ieņēma augstieni 93.4. Šīs kaujas bija diezgan veiksmīgas. Latviešu leģionārus komandēja latviešu virsnieks, virspulkvedis Artūrs Silgailis.
Datumi varēja būt dažādi, piemēram, kaut kas no Kurzemes kauju laika, Ziemassvētku kaujas, Mores kaujas, kas arī ir ļoti nozīmīgas. 16. marts, iespējams, atšķīrās tādā pozitīvā ziņā, ka tajā iekļāvās abas leģiona lielākās vienības - 15. divīzija un 2. brigāde -, līdz ar to šī diena tika izvēlēta.
2004. gadā Latvija ieguva leģionāru arhīvu. Tas bija nozīmīgs notikums. Kādā veidā tas notika, un kādā intensitātē šīs arhīvs ir izmantots? Cik cilvēki ir uzzinājuši par saviem tuviniekiem: kur viņi ir gājuši bojā vai - kur ir apglabāti?
Jā, latviešu leģiona arhīvs Latvijā nonāca 2004. gadā. Pirms tam tas ilgus gadus atradās dažādās vietās Vācijā, arī Freiburgā, no kurienes tas tika atvests uz Latviju. Ar to nodarbojās vecie leģionāri, sniedza ziņas no leģiona arhīva, kas veidojies vairāku gadu gaitā.
Pamatinformācija tur ir par leģionā mobilizētajiem karavīriem, kritušajiem un bez vēsts pazudušajiem, tāpat arī Zedelgemas kara gūstekņu nometnē nonākušajiem. Šis ir personu arhīvs, tur nav daudz ziņu par kaujām. Drīzāk tur ir ziņas par to, kādi cilvēki tur ir dienējuši, kur dienējuši, cik ilgi dienējuši.
Tas, ko darīja Vācijā, un tas, ko mūsdienās dara Latvijas Kara muzejs: ar leģiona arhīva starpniecību sniedzam ziņas leģionāru tuviniekiem, pētniekiem. Digitalizējam arhīva materiālus, lai digitālā datu bāze būtu pieejama ikvienam. Bet muzejam ir arī citi pienākumi, ne tikai būt izziņu birojam, kas palīdz cilvēkiem. Mēs saprotam, ka šī misija ir svarīga, taču mums ir jāiet tālāk, tāpēc tagad jau ir digitalizēts gan leģionā mobilizēto saraksts, gan Zedelgemas karagūstekņu nometnē nonākušo saraksts.
Tāpat mums ir izveidojusies ļoti laba sadarbība ar privāto pētnieku Udo Sietiņu, kurš ir trimdinieks un šobrīd dzīvo Latvijā. Viņš ir izveidojis savu privātu datu bāzi ne tikai par leģionā - 15. un 19. divīzijā - dienējušajiem, bet arī par policijas bataljonu karavīriem un citiem latviešiem, kas dienēja vācu militārajās vienībās. Viņam šobrīd ir, ja nemaldos, 107 tūkstoši individuālu karavīru šajā datu bāzē, līdz ar to arī šo projektu mēs plānojam tuvākajos pāris gados palaist apritē.
Cik cilvēku ir uzzinājuši par saviem bojāgājušajiem tuviniekiem? Ir tomēr pagājuši 20 gadi kopš arhīva ieguves.
Es strādāju ar leģiona arhīvu jau vairāk nekā desmit gadus, un katru gadu vairāki simti cilvēku vēršas pie mums. Šobrīd ļoti daudz cilvēku izmanto šos digitalizētos materiālus - ne tikai tos, kuri ir portālā “periodika.lv” un citur, bet arī dažādās starptautiskās datu bāzes.
Pēdējos gados cilvēki uz muzeju nāk gudrāki, zinošāki, viņiem jau ir daudz vairāk informācijas, ko viņi ir ieguvuši citos arhīvos, citās datubāzēs, līdz ar to mums kā muzejam reizēm ir daudz vieglāk šo informāciju sniegt, jo cilvēkam jau ir pamatinformācija. Agrāk cilvēki nāca tikai ar vārdu, uzvārdu un dzimšanas datiem, bet tagad viņi reizēm nāk ar dokumentiem, kas ir iegūti no ārvalsts vai Latvijas arhīvos. Līdz ar to mēs varam teikt, ka digitalizācija šajā radinieku pētniecībā ir nākusi par labu.
Leģionāri bija pārliecināti, ka viņi cīnās par Latviju, viņi bija gatavi vai velnam pārdot dvēseli, lai tikai varētu cīnīties pret boļševikiem. Taču Vācijas militārās virspavēlniecības plānos nebija nekādas brīvās Latvijas. Kā tad īsti ir?
Ļoti labs jautājums. Uz to droši vien varētu atbildēt katrs leģionārs individuāli. Joprojām mums ir dzīvi leģionāri, un es esmu pārliecināts, ka viņi atbildēs, ka cīnījās par Latviju.
Mūsu stāsts krietni atšķiras no tā stāsta, ko stāsta Rietumos. Ir Rietumu leģioni, kas ir izveidoti - flāmu leģions, norvēģu, beļģu un citi leģioni, kas tika izveidoti kara laikā. Viņiem nebija šāda dubultā okupācija, kāda bija mums, respektīvi, viņiem nebija padomju okupācija, līdz ar to viņiem šī motivācija - stāties vācu leģionā, vācu vienībās - bija pavisam cita.
Vāciešiem ienākot Latvijā, jau 1941./42. gadā, kad dibinājās policijas vienības, šiem daudzajiem karavīriem - tad tas vēl nebija leģions - motivācija tur dienēt bija tāda, ka viņi gribēja atriebt savus tuviniekus, jo padomju okupanti daudzus izsūtīja vai nogalināja.
Esmu dzirdējis vairākus stāstus no vēlākajiem leģionāriem un policijas bataljona karavīriem, kuriem bija izsūtīta ģimene, un viņi bija pirmie, kuri brīvprātīgi aizgāja leģionā. Loģiski. Tā ir katra normāla vīrieša reakcija. Domāju, arī mūsdienās.
Skaidrs, ka bija arī tādi, kas dienēja citu iemeslu dēļ. Piemēram, tā bija arī iespēja nopelnīt naudu. Pat ja viņam ģimene nebija izsūtīta, tā bija konkrēta samaksa, algots darbs, kas bija labāk apmaksāts nekā parasts strādnieka darbs Latvijā. Protams, tas saistījās ar risku, bet, no otras puses, ja pirms tam viņi jau bija bijuši profesionāli karavīri vai izgājuši obligāto militāro dienestu, iespējams, viņiem tas nešķita nekas pārāk bīstams.
Formāli viņi neparakstīja dokumentu, ka tagad ies cīnīties par brīvu Latviju, bet savā sirdī viņi to darīja.
Kā bija ar brīvprātību? Cik aizgāja brīvprātīgi leģionā un cik iesauca?
Formāli visi, kuri, sākot no 1943. gada februāra, leģiona dibināšanas, tika ieskaitīti leģiona 15. un 19. divīzijā, bija brīvprātīgie. Bet patiesībā lielāko daļu no viņiem mobilizēja. Tie, kuri gribēja aiziet brīvprātīgi, piemēram, iestāties policijas bataljonos, kārtības dienestā, tie jau tur bija brīvprātīgi iestājušies. Bet 1943. gadā brīvprātīgo skaits jau bija krietni sarucis. Vēsturnieki lēš, ka brīvprātīgi iestājušies varētu būt aptuveni 15-20%, ieskaitot tos, kuri bija iestājušies un dienēja policijas bataljonos, kurus pēc tam ieskaitīja leģionā.
Bija arī krievi latviešu leģionā?
Bija arī krievi latviešu leģionā, un bija izveidoti septiņi krievu jeb Latgales krievu policijas bataljoni, kas arī tika nosūtīti uz dažādiem frontes sektoriem. Arhīvā redzam krieviskus vārdus un uzvārdus, kas pārsvarā nāk no Latvijas austrumu daļas, kur tajā laikā dzīvoja vairāk krievvalodīgo.
Latviešu leģionam reizēm piedēvē noziedzīgas darbības. Bet Arāja brigāde leģionā tika ieskaitīta tikai 1944. gadā?
Jā, 1944. gada rudenī, faktiski tad, kad šī vienība jau bija beigusi savu aktīvo darbību, ko mēs pazīstam ar šiem sliktajiem darbiem. Arāja brigāde tika ieskaitīta leģiona 15. divīzijas sastāvā, kas tajā brīdī jau bija aizsūtīta uz Vāciju. Tur tika ieskaitīts arī Arāja komandas vadītājs Viktors Arājs, kurš kļuva par 15. divīzijas 34. grenadieru pulka bataljona komandieri, bet tikai uz nedēļu, jo pēc savas izglītības viņš bija tikai policists. Viņš nebija armijas vienības vadītājs, un diezgan ātri tika konstatēta viņa neprasme vienības komandēšanā, un līdz ar to viņš no šī amata tika atstādināts.
Bet, runājot par vēlākiem laikiem, kad karš ir beidzies un kad leģionāri nonāca Rietumu gūstekņu nometnēs, Arāja vienības locekļu atrašanās leģiona gūstekņu nometnēs sajauca kārtis tiem, kuri gribēja tos, no kuriem daļa bija noziedznieki, arestēt un sodīt.
Bet pašam latviešu leģionam mēs nevaram inkriminēt soda akcijas?
Absolūti nē. Latviešu vēsturnieki, kas ir pētījuši leģionu - Kārlis Kangeris, Valdis Kuzmins, Uldis Neiburgs, - neviens no viņiem nekādā brīdī nav konstatējis, ka latviešu leģionāri būtu piedalījušies soda akcijās. Ir bijusi tikai frontes darbība kaujās pret sarkano armiju.
Pomerānijā gāja bojā ļoti daudz latviešu leģionāru. Tur bija komandieris Jūlijs Ķīlītis. Tad vēl bija dīvains notikums ar 32 Polijas karavīriem, kuri cīnījušies sarkanās armijas pusē, un šos poļu karavīrus kāds šķūnī esot sadedzinājis. Sākumā domāja, ka tie ir latviešu leģionāri, bet tika atklāts, ka tie nav latviešu leģionāri, kuri to izdarīja.
Jā, šis stāsts Polijā joprojām dominē, ka šo noziegumu būtu paveikuši latviešu leģionāri. Mēs pērn devāmies ekspedīcijā uz Pomerāniju pa latviešu 15. divīzijas kauju vietām. Bijām Podgajē. Kara laikā to dēvēja par Flederbornu. Tikāmies arī ar vietējiem vēsturniekiem.
Par šo faktu ir iznākušas vairākas grāmatas, ir uzņemta filma “Elēģija”, kas jau ir kļuvusi par poļu kino klasiku. Un tur, protams, dominē viedoklis, ka tie bijuši latvieši, kuri sadedzināja poļus. Bet pēdējo desmit gadu laikā ir iznākuši jauni pētījumi. Arī poļi plāno, ka viņi izdos Jūlija Ķīlīša atmiņas un citu latviešu virsnieku atmiņas, kas attiecīgi stāsta pareizo, īsto stāstu, ka vainīgie nav bijuši leģionāri.
Jūlijs Ķīlītis savās atmiņās ir minējis, ka viņš šos arestētos poļu karagūstekņus ir nodevis vācu virsnieku rīcībā. Vēlāk viņi nodoti holandiešu vienībai, un pēc tam tā vairs nebija viņa atbildība ar šiem karagūstekņiem nodarboties. Pēc tam vienā no nākamajām dienām viņš ir prasījis: kas tad ar viņiem noticis? Vācieši/holandieši teikuši: jums par to nav jāuztraucas. Viņam tajā brīdī šķitis, ka tā ir dīvaina atbilde.
Pomerānijas kaujas bija ļoti asiņainas un straujiem notikumiem bagātas. Latviešu leģionāri lielākoties nevis kāvās ar pretinieku, bet centās no tā atrauties, lai ātrāk nonāktu Rietumos. Vācu fronte Pomerānijā bija sairusi, pārspēks bija tāds, ka bija jāatkāpjas.
Un, runājot par poļu karagūstekņu it kā sadedzināšanu šķūnī, šobrīd jaunākie pētījumi liecina par to, ka tā, iespējams, nav bijusi tīša dedzināšana, bet drīzāk viņi ir bijuši šķūnī sasaitētām rokām, lai neaizbēg, un tad ir sākusies padomju aviācijas un artilērijas apšaude, un šis šķūnis ir aizdedzies. Domāju, ka tie, kas uz šo lietu raugās nopietni, nerādīs ar pirkstu uz latviešiem, ka viņi ir vainīgi.
Vai latviešu leģionāru pārapbedīšana šobrīd ir aktuāla?
Līdz Krievijas iebrukumam Ukrainā šādas darbības notika, pat bija sadarbība ar Krievijas iestādēm, ka kritušie leģionāri tiek nodoti Latvijas puses rīcībā un tālāk pārapbedīti Lestenē vai citos kapos.
Šobrīd šī sadarbība, šķiet, ir iesaldēta, un grūti pateikt, kad tā varētu atsākties. Bija vairāki lielie izrakumi dažādās vietās - gan pie Volhovas, gan pie Veļikajas upes pozīcijām, un šie karavīri tiešām tika vesti mājās. No Latvijas puses turp devās meklēšanas vienība “Leģenda”.
Vai vajadzētu oficiāli atjaunot piemiņas dienu 16. martā?
Manuprāt, tā nav jāatjauno kā oficiāla piemiņas diena, bet tajā pašā laikā nav jāaizliedz cilvēkiem to pieminēt, doties pie pieminekļiem, uz baznīcu, uz Lesteni.
Pēc 2005. gada un līdz 2020. gadam tas ir bijis daļēji arī politisks jautājums. No mediju puses tas tika atspoguļots plaši, un sabiedrības nostāju tas radikalizēja gan no vienas, gan otras puses.
Ja tam netiktu pievērsta tik liela uzmanība, domāju, tā būtu normāla diena bez lieliem ekscesiem.
Mums ir 11. novembris - latviešu karavīru piemiņas diena. Un tomēr leģionāru piemiņas diena ir kaut kas īpašs.
Mēs nevaram pateikt nevienam, kad, ko un kurās dienās atzīmēt, tāpēc es to neuzskatu par nosodāmu, ka viens piemin karavīrus 11. novembrī, 8. maijā vai kādā citā dienā, vai sava leģionāra dzimšanas dienā.
Kas tas ir par projektu, kurā jūs piedalāties, ko mēs sākumā pieminējām?
Projekts “Latvijas 20.-21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi” - tas turpmākos trīs gadus tiks realizēts Latvijas Vēstures institūtā, Daugavpils universitātē, Liepājas universitātē un dažādos Latvijas Universitātes projektos. Šis projekts pēta 20. un 21. gadsimta vēsturi, un tas ir sadalīts vairākās apakšsekcijās.
Es esmu Otrā pasaules kara sekcijā, un mēs pētām gan pretošanās, gan kolaborācijas jautājumus, gan latviešu leģiona vienības. To, piemēram, dara Kārlis Kangeris, mūsu projekta vēsturnieks. Jācer, ka tuvākajos gados iznāks viņa monogrāfija par latviešu leģionu, par tā politiskajiem aspektiem.
Tāpat mēs pētīsim dezinformāciju: par to, kā Krievijas dezinformācija un daļēji no Rietumiem nākusī dezinformācija iespaido Latvijas vēstures pētniecību.
Projekta ietvaros arī top izstāde par Latvijas pilsētu ainavu iznīcināšanu. Tur būs stāsts par sešām Latvijas pilsētām, kas Otrā pasaules kara laikā tika nopostītas, un kā gandrīz neatgriezeniski tika izmainīta šo pilsētu ainava. Mēs stāstīsim, kā tas notika, kādas tās izskatās tagad, kā izskatījās tobrīd un kādi bija iemesli šo pilsētu iznīcināšanai. Tas daļēji arī sasaucas ar to, kas mūsdienās notiek Ukrainā, kad kara rezultātā tiek iznīcināts kultūrvēsturiskais mantojums, kas uzkrājies gadu un gadsimtu gaitā, un ka tas ir nepieļaujami.
