Par zinātnes un augstākās izglītības mūžīgajām naudas problēmām un visu līdzšinējo valdību nevērīgo attieksmi pret zinātni, par investīcijām inovācijās, kuru pietrūkst, par Eiropas “zaļā kursa” absurdajiem aspektiem un citām aktuālām tēmām “Neatkarīgās” saruna ar Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu, Latvijas Universitātes padomes priekšsēdētāju, habilitēto ķīmijas zinātņu doktoru Ivaru Kalviņu.
Gadu no gada zinātnei netiek atvēlēts pietiekami daudz līdzekļu - zinātne tiek hroniski badināta. Vai zinātnes finansējumā ir cerības uz kādu progresu? Kādu daļu no iekšzemes kopprodukta (IKP) Latvijas zinātne saņem salīdzinājumā ar Lietuvu, Igauniju un citām Eiropas Savienības valstīm?
Visas valdības, kuras esmu piedzīvojis pēc neatkarības atjaunošanas, ir solījušas attīstīt augstāko izglītību, investēt zinātnē un inovācijās. Un vienmēr ir bijis pareizs konstatējums, ka Latvijai nav cita ceļa kā attīstīt savu zinātni un izglītību, lai varētu ekonomiski konkurēt pasaules tirgos un celt tautas labklājību līdz tam līmenim, kādu mēs vēlamies - vismaz līdz vidējam līmenim Eiropā. Un vienmēr hroniski ir viens un tas pats, ka vārdi atšķiras no darbiem.
Sākot ar pirmo nacionālās attīstības plānu un beidzot ar tagadējo, ko paredzēts izpildīt 2027. gadā, ir solīts, ka zinātnei tiks atvēlēti 1,5% no IKP, taču līdz tam bija tālu un tikpat tālu ir pašlaik.
Valsts ieguldījuma apjoms zinātnē ir mazliet pieaudzis. Liela problēma ir tā, ka privātie uzņēmumi ļoti maz iegulda zinātnē un izglītībā un paši arī cieš, jo nav inovāciju.
Augstākajai izglītībai Latvijā finansējums no iekšzemes kopprodukta ir divas reizes zemāks nekā Lietuvā. Lietuvā ir 2,16%, Igaunijā ir 1,5%, Latvijā ir 1,08% no IKP. Latvijā augstākās izglītības finansējums nesasniedz 2008. gada līmeni, bet inflācija šajos gados ir divas vai pat trīs reizes noēdusi naudas faktisko pirktspēju. Bet no mums prasa sasniegt to pašu, ko sasniedz mūsu kolēģi.
Šā gada 16. janvārī Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Senāts apstiprināja trīspadsmit vārdbalvas, to vidū - sešas jaunajiem zinātniekiem, kā arī četras jauno zinātnieku balvas.
Balvas par zinātniskiem darbiem tika piešķirtas ļoti plašā spektrā - sākot no lauksaimniecības un valodniecības un beidzot ar ķīmiju un mežizstrādi. Tātad par spīti finansējuma trūkumam visdažādākajās jomās ir spoži prāti?
Zinātnieki ir ļoti interesanta sabiedrības daļa. Mēs esam fanātiķi. Un fanātiķi strādā arī tad, kad trūkst līdzekļu, kad jāekonomē uz personīgām lietām.
Vēl ir tā, ka redzam kādas spilgtas virsotnes, ļoti talantīgus zinātniekus, kuriem ir izdevies piesaistīt līdzekļus no privātām investīcijām vai no Eiropas Savienības fondiem un izvirzīties pasaules līmenī, varbūt pat apsteidzot citus.
Bet bēdīgākais ir tas, ka mēs katru gadu rīkojam konkursus un pasniedzam balvas, taču Izglītības un zinātnes ministrija šim mērķim ne centa neatvēl. Mums ar cepuri jāiet pie uzņēmējiem un jālūdz, lai viņi atbalsta valstij svarīgu lietu.
Latvijas Zinātņu akadēmija strādā daudzās nozarēs, un tā ir mūsu sūtība. Mūsu rindās ir visaugstākās raudzes speciālisti no visām zinātņu nozarēm - akadēmiķi, korespondētājlocekļi, ārzemju locekļi, goda locekļi. Un viņi nāk no augstskolām, no zinātniskiem institūtiem.
Mums ir četras nodaļas, un katra nodaļa atbild par kādiem zinātnes virzieniem.
Katru gadu mēs apbalvojam zinātniekus no visiem virzienem, atlasot divus līdz trīs atkarībā no tā, kāds ir bijis viņu sniegums konkrētajā gadā.
Bet kopumā bija 49 pieteikumi. Ārpus apbalvoto loka palika tāds sasniegums kā tālo kosmisko ceļojumu nodrošināšana ar enerģiju, veidojot termoakustisko dzinēju, kāda pagaidām pasaulē vēl nav nekur.
No tiem darbiem, kas tika apbalvoti, vēlos izcelt lietas, kas man personīgi šķita ļoti svarīgas. Viens no tādiem pētījumiem ir Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta Jevgeņija Katomina pētnieku grupas darbs par principiem, kā radīt ūdeņradi, izmantojot saules gaismu. Tas ir inovatīvs risinājums. Lai no idejas nonāktu līdz praktiskai rīcībai, ir nepieciešams investēt inovācijās.
Taču Latvijā inovācijās nenotiek ieguldījumi vai arī tie ir tik niecīgi, ka ar tiem nepietiek un ar tiem nevar runāt par nopietnu devumu ekonomikai.
Vēl vēlos izcelt Oskara Ozoliņa izgudrojumu, kas ir uz silīcija gotoniem balstīti mikročipi, var teikt arī nanočipi, kur signāla pārnese ir daudz ātrāka, nekā pašlaik ir pasaules rekords.
Tas ļauj ietaupīt daudz enerģijas, jo mākslīgais intelekts enerģiju patērē milzīgos daudzumos. Un katrs procents, ko var ietaupīt informācijas apstrādē, ir ar milzīgu ekonomisko efektu.
Arī šajā gadījumā vajadzētu investēt līdzekļus, lai šādus čipus varētu ražot. Taču šajā posmā starp zinātnieku darbu un ražošanu ir pārtraukums - aiza starp zinātni un ražošanu.
Ar ko var skaidrot daudzo valdību un nozares ministru nevērību pret zinātni un augstāko izglītību? Vai tad politiķi ir tādi ienaidnieki zinātnei un sabotieri pret augstāko izglītību?
Iemesls ir vienkāršs. Mēs varam atcerēties Vinstona Čērčila viedos vārdus, ka valstij ir vajadzīgi valstsvīri, nevis politiķi. Jo politiķi domā par nākamajām vēlēšanām, bet valstsvīri domā par nākamajām paaudzēm.
Latvijā valstsvīru tikpat kā nav, jo visas tās politikas, kas tiek deklarētas, ir vērstas uz to, lai vinnētu nākamajās vēlēšanās. Politiķi investē tur, kur panākumi ir labi redzami, kur var eksponēt savus sasniegumus un priecāties par to, ko viņi ir padarījuši. Bet, ja iegulda augstākajā izglītībā, tad speciālista sagatavošanai vajag astoņus gadus, un arī pēc šiem gadiem viņš tikai sāks strādāt.
Sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā un arī pirms tam diezgan daudz Baltkrievijas un Krievijas zinātnieku meklēja iespējas pamest savu valsti un strādāt Rietumos. Arī Latvijā ieradās gan zinātnieki, gan uzņēmēji. Kur viņi palika? Par viņiem maz dzirdams.
Nav precīzas uzskaites, ko dara no Krievijas un Baltkrievijas emigrējuši zinātnieki, bet skaidrs ir tas, ka Latvijas valsts viņu piesaistei neveltīja pūles. Jo arī Latvijas zinātniekiem trūkst līdzekļu un jābrauc projām strādāt uz ārzemēm.
Tikmēr lietuvieši gan attīstīja speciālu pasākumu kompleksu, lai viņus noturētu pie sevis. Un daudzus noturēja.
2017. gadā rakstīju par zinātnieku grupu, kurā vadošais dalībnieks bija no Krievijas. Viņi nodarbojās ar silīcija kristālu audzēšanu, pētīja, kā tos attīrīt no metālu un gāzu piemaisījumiem, kā šo procesu padarīt energoefektīvāku. Zinātnieki seminārā demonstrēja pirmo reizi pasaulē iegūtu tik lielu kristālu, kam diametrs 300 milimetru un masa 90 kilogramu. Šie kristāli ir pusvadītāji, tos var izmantot militāras tehnikas ražošanā. Šis zinātnieks aktīvi meklēja darbu Latvijā vai citur Eiropā. Negribētos, lai šādi zinātnieki paliek un strādā Krievijā...
Es zinu, par ko jūs runājat. Uzvārdu nesaukšu.
Tās ir iekārtas, kas audzē silīcija kristālu levitācijas stāvoklī - iekārta “pakaras” gaisā un nekrīt zemē. Tā ir speciāla iekārta, kurā bezsvara stāvoklī kristālam tiek veidota augšanas brīvība un kristāls veidojas ļoti labi. Šajā iekārtā var audzēt ne tikai silīcija, bet arī citus kristālus.
Šie zinātnieki strādā arī pašlaik, šim darbam ir liela nākotne, bet jautājums atkal ir tas pats - vai ir līdzekļi, lai šo darbu novestu līdz galam?
Tāda perspektīva lieta atkal atduras naudā?
Atduras politikā. Es esmu un Latvijas Zinātņu akadēmija kopumā ir nākusi ar iniciatīvu, ka veidosim uz Latvijas Zinātņu akadēmijas bāzes inovāciju atbalsta infrastruktūru jeb “silīcija ieleju”, kurā būtu tā infrastruktūra un tā materiāli tehniskā bāze, kuras nav augstskolās un uzņēmumos. Jo mums nav lielu uzņēmumu, kādi ir “Siemens” vai “Philips”, kuriem ir savi pētnieciskie centri ar tūkstošiem inženieru un zinātnieku ar atbilstīgu materiālo nodrošinājumu. Mums Latvijā nekā tāda nav. Latvijā sabiedriskajā sektorā tiek radītas inovācijas, kuras nevar pārtapt gala rezultātā tikai tāpēc, ka nav radīta inovāciju ekosistēma - nav konstruktoru biroju, nav elektronikas laboratoriju, nav mehānikas iecirkņu, kur var metināt, frēzēt, virpot un printēt 3D formātā. Vēl ir vajadzīgi sertifikācijas centri, lai produktu testētu un vērtētu atbilstību Eiropas Savienības vai ASV prasībām.
Inovāciju atbalsta infrastruktūru nevar radīt tā, kā to iecerējusi Izglītības un zinātnes ministrija - radīt katrai augstskolai savu bāzi, kas sadrumstalotu līdzekļus pa atsevišķām augstskolām. Tas jāveido kopā.
Taču atsaucības nav. Tās vietā Latvijas Zinātņu akadēmija tiek “smacēta”. Mums draud situācija, kurā visai drīz Latvija kļūs par valsti, kurai vairs nebūs savas zinātņu akadēmijas, jo tā nevar eksistēt tādā režīmā, kādā iedomājas ierēdņi un politiķi. Ja zinātnes un augstākās izglītības finansējums ir tāds kā 2008. gadā, bet reālā naudas pirktspēja ir nokritusi trīs reizes, kamēr kolēģiem Lietuvā finansējums ir pieaudzis, mēs vairs nevarēsim būt konkurētspējīgi.
Valsts bez zinātņu akadēmijas, tāpat kā bez parlamenta, operas, nacionālas operas un bibliotēkas nav valsts. Ja valdība uzskata, ka tādā garā var turpināt, tad mēs paliksim bez šā simbola, kas saucas Latvijas Zinātņu akadēmija. Un būsim vienīgā šāda valsts Eiropā.
Vai esat par šīm problēmām runājuši ar premjeri un premjeriem, ar ministrēm un ministriem, mēģinot viņus vest pie prāta?
Jā, esam runājuši un rakstījuši presē.
Es pat atvedu Bērklijas universitātes profesoru uz Saeimu, lai viņš pastāsta par plāniem sadarboties ar Latvijas Zinātņu akadēmiju. Tas bija tā kā tuksnesī - sauc, bet neviens nedzird. Profesors nolasīja lekciju, piedāvāja veidot atbalsta centru starp Latvijas Universitāti un Bērklijas universitāti, kas visos pasaules reitingos ir numur viens.
Man būtu liels atspaids, realizējot plānus izveidot “silīcija ieleju” Latvijā. Amerikāņu profesors vada arī fondu, kas varētu būt finanšu avots.
Taču nevienam nevajag.
Vai uz zinātnieku apbalvošanas pasākumu Latvijas Zinātņu akadēmijā janvārī ieradās arī kāds no Izglītības un zinātnes ministrijas?
Nē, neviens mūs nepagodināja. Acīmredzot tāda ir attieksme pret Latvijas Zinātņu akadēmiju un latviešu zinātniekiem.
Varbūt viņiem bija citas darīšanas?
Acīmredzot bija citas, svarīgākas darīšanas.
Kas notiek ar Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas jaunā korpusa būvniecību? Esot pazuduši kaut kādi dokumenti. Vai tie ir atradušies? Ir atstādināta slimnīcas padome un valde. Kāpēc?
Manuprāt, tā bija vainas novelšana uz tiem, kas situāciju mēģināja labot. Padome tika atcelta par to, ka tā norādīja, ka nevar maksāt par tādiem darbiem, kas ir izpildīti nekvalitatīvi. Celtnieki iespītējās, ka, ja netiks pieņemts tas, ko viņi ir uzbūvējuši, tad viņi neko neturpinās celt un slimnīcai drīz būs problēmas, jo Eiropas nauda ir jāapgūst noteiktā termiņā. Respektīvi, viņi nodarbojās ar šantāžu.
Jaunais veselības ministrs Hosams Abu Meri rīkojās ne visai pārdomāti, atceļot padomi, un pēc tam arī valde bija spiesta demisionēt.
Tagad būve būs jāiekonservē un būs milzīgi zaudējumi.
Bet Latvijas valstī nav iespējams tām institūcijām, kas ir valsts pusē, efektīvi iedarboties uz privāto sektoru, pieprasot pildīt uzņemtās saistības. Jo iepirkumu līgumi ir jāslēdz ar tiem uzņēmumiem, kas piedāvā zemāko cenu. Tam automātiski seko zemāka kvalitāte. Nu un galarezultāts tagad ir tāds.
Vai Latvijas zinātnieki piedalās militāras nozīmes ražošanā? Ko Latvijā ražo?
Aizsardzības ministrijai ir savas programmas par to, kas tiek ražots, un arī zinātnieki tur piedalās, taču es to nekomentēšu, jo tā var būt ierobežotas pieejamības vai pat augsti slepena informācija.
Ko zinātnieki saka par Eiropas “zaļo kursu”?
Tā ir visai diskutabla lieta.
Protams, klimata izmaiņas notiek. Bet daudzi zinātnieki apšauba, ka galvenais faktors, kas tās rada, ir izskaidrojams ar cilvēka darbību uz planētas. Jā, zināmā mērā tā tas ir, taču laikam tās ir kādas procenta daļas, kas attiecināmas uz cilvēka darbību. Pārējie ir dabas procesi.
Ir bijis laiks, kad pašreizējā Latvijas teritorijā auga tropiskie meži, un ir bijis ledus laikmets.
Tāpat viens vulkāns spēj izšaut tik daudz izmešu, ko visa planētas rūpniecība desmit gados nevar saražot.
Bet vide jāsaudzē un piesārņot to nedrīkst...
Paga, paga, tās ir divas dažādas lietas! Vidi nevajag piesārņot, taču tam nav nekāda sakara ar to, ka neaudzēsim govis, jo tās izdala metānu. Tas kļūst smieklīgi, jo neliels tundras apgabals, kas atkūst, rada vairāk metāna nekā visas pasaules govis desmit gados.
Tas ir pilnīgi pārspīlēti. Nedrīkst, piemēram, lietot kūdru no Latvijas purviem, lai audzētu stādus, jo tas esot pret “zaļo kursu”. Tās ir muļķības!
Ko Latvijas zinātnieki veic enerģētikas neatkarībai?
Latvijas Zinātņu akadēmija pērn bija sarīkojusi speciālu kongresu, lai risinātu enerģētikas neatkarības un viedās enerģētikas problēmas.
Par tām domā arī valdība, un Ekonomikas ministrijā ir viedās enerģētikas programma, kurā arī zinātnieki aktīvi iesaistās.
Es domāju, ka sabiedrībai vajag biežāk stāstīt, ka tā tiek muļķota, iegalvojot, ka atomenerģētika nav “zaļās enerģētikas” sastāvdaļa. “Zaļāku” enerģiju par atomenerģiju ir grūti iedomāties. Tas ir viens no enerģijas veidiem, ja mēs negribam pirkt fosilos resursus no Krievijas.
Vēl ir arī saules, ūdens un vēja enerģija. Tie ir atjaunojamie resursi, pie kuriem zinātnieki aktīvi strādā. Mums ir arī ūdeņraža tehnoloģiju attīstības centrs, kurā mēs pētām ūdeņraža izmantošanas iespējas.
Vai ūdeņraža ražošana no ūdens var būt rentabla?
Tur jau ir tā lieta, ka, ja neinvestē šajos pētījumos, tad nav rentabla un nebūs rentabla nekad.
Tas ir līdzīgi kā ar elektroautomobiļiem, kas agrāk bija pavisam konkurētnespējīgi ar iekšdedzes dzinējiem. Bet tagad tie aizvien vairāk sāk konkurēt, un paredzams, ka nākotnē tos ražot būs ekonomiski izdevīgāk.
Vai taisnība, ka milzīgajā Ķīnā nav izgudroti jauni medikamenti, kamēr Latvijā to ir daudz?
Tas tā ir, jo no Ķīnas Tautas republikas pasaulē vēl nav ienācis neviens oriģināls medikaments. Ir no vībotnēm pagatavotas zāles, kuras var lietot dažu malārijas veidu ārstēšanai.
Latvijā Organiskās sintēzes institūtam vien ir 18 oriģināli preparāti.
Jūs esat radījis mildronātu. Vai taisnība, ka nosapņojāt tā formulu?
Tas bija mazliet citādi. Man vajadzēja radīt tehnoloģiju preparāta radīšanai. Tas attiecas uz iepriekšējo preparātu leakadīnu, kas bija pirmais pasaulē pretvēža preparāts - imunomodulators.
Mildronāts daudziem palīdz, bet sportistiem var radīt problēmas, ja viņu asinsanalīze rāda, ka tas ir lietots. Sodi ir bargi - draud diskvalifikācija. Vai mildronāts ir dopings?
Tā ir nepareizi lietota terminoloģija. Mildronāts nav dopings.
Bet tas ir aizliegts?
Ir zāļu vielas un vispār vielas, kuras nedrīkst lietot sportisti un kas palīdz viņiem sasniegt labākus rezultātus. Mildronāts jeb meldonijs, kā tam ir starptautiskais nepatentētais nosaukums, palīdz optimizēt skābekļa izlietojumu enerģijas ražošanai. Kad ir fiziska slodze, skābekļa sāk pietrūkt. Preparāts tika radīts sirds slimniekiem.
Savukārt dopings ir tāda viela, kas palīdz izlietot organisma rezerves pretēji viņa veselības interesēm - atļauj nodedzināt to, ko nedrīkst nodedzināt.
