Vakar Rīgā notika lauksaimnieku un mežkopju protesta akcijas. Par šo protestu mērķiem un to rīkošanas cēloņiem saruna ar bijušo zemkopības ministru Didzi Šmitu.
Uz Rīgu brauc traktoru kolonnas. Daudziem nav saprotams, ko tie zemnieki un mežkopji atkal grib. Kas viņus neapmierina?
Šo mūsu traktoru kustību uz Rīgu nevar skatīt nesaistīti ar to, kas notiek Eiropā kopumā. Nesaku, ka mūsējie nebūtu vieni paši kaut ko darījuši, bet tā ir zināma pievienošanās tam, kas notiek Eiropā. Ja skatāmies uz atsevišķām Eiropas valstīm, tad katrā ir savas atšķirīgas nianses (piemēram, vāciešiem tiek noņemtas degvielas akcīzes atlaides, poļiem ir ar Ukrainas precēm saistīti jautājumi), bet vienojošais ir protests pret pilnīgi neprātīgo klimata un zaļo politiku, kura tagad jau saplūdusi vienā, un protests pret šīs politikas sekām. Runa ir par ticību tam, ka, mainot lauku politiku, glābjam pasauli no klimata pārmaiņām. Šī ticība, kas bieži vien iegūst kvazireliģisku nokrāsu, ir iedevusi spēcīgu vilkmi šai politikai. Tajā skaitā finanšu vilkmi ierēdniecībai, birokrātijai, Eiropas Komisijai uzsākt šī, manuprāt, ārprāta izpildi. Ko tas nozīmē praksē? EK birokrātiskais aparāts sadarbībā ar dalībvalstu politiķiem un ierēdņiem ir izstrādājis šīs politikas stratēģiskos plānus katrai dalībvalstij, bet nevienai tas nebija apjomā mazāks par 1000 lappusēm. Jūs saprotat? Stratēģiskais plāns uz 1000 lappusēm.
Gribētu precizēt, ko gribējāt teikt ar vārdiem - deva vilkmi?
Neiedziļināsimies šajā intervijā, kurš vai kuri uzsāka šo tā dēvēto klimata ārprātu taisīt, kas, par laimi, jau iet mazumā. Tikai norādīsim, ka tas, kas notiek Eiropā un kura atblāzmas redzam šeit, ir saistīts arī ar Eiroparlamenta vēlēšanu tuvumu. Būs jauna EK, un kāda tā būs, būs lielā mērā atkarīgs no Eiropas Parlamenta. Kas uzvarēs? Vai Fransa Timmermana kurss, kura centrālā ideja ir turpināt šo “klimata” ārprātu (klimata pēdiņās, jo tam ar klimatu ir tikai attāls sakars), vai arī notiks atjēgšanās un parādīsies sapratne, ka šī politika ir fundamentāli jākoriģē. Runa ir par lauksaimniecisko politiku un arī mežsaimniecības politiku. Pēdējo tas skar mazāk, jo tur vairāk saglabājušās nacionālo valstu regulējuma prioritātes.
Latvijā šajās vēlēšanās šī politiskā komponente varbūt būs mazāka, bet, piemēram, Vācijā lauksaimnieki politiķiem pieprasa skaidru izšķiršanos: vai jūs būsiet ar mums vai pret mums? Tas tomēr ir liels un skaļš elektorālais stāsts. Ja runājam plašākajā kontekstā. Atgriežoties pie jautājuma par vilkmi, tad ideoloģijai ir milzu nozīme lielu izaicinājumu neesamības laikmetā. Proti, laikā starp 2. pasaules karu un Krievijas karu, kas gan vēl Eiropā līdz galam nav apjēgts. Miera laikos arī ir ar kaut ko jānodarbojas. Tā mierīgi dzīvot, rūpēties, lai vienotais tirgus strādā, un nodarboties ar sīku lietu lobēšanu - par mobilo tālruņu unificētu lādētāju un tamlīdzīgi - ir vienkārši garlaicīgi. Politiķiem jau patīk, ka ir kāds lielāks karogs, aiz kura iet. Klimata pārmaiņas vai “Zaļais kurss” 2030 vai 2050, tas ir tāds - oh, te ir rāmis, zem kura varam dzīt cauri gan savtīgas regulas, gan vispārīgas regulas.
EK kopā ir 25 000 ierēdņu. No tiem vismaz 15 000 ir saņēmuši ideoloģisku uzdevumu strādāt pie tā, lai glābtu klimatu. Birokrātiskais aparāts ir iekustināts, un pat tagad, kad vērojami jau šī trakuma atplūdi un arvien biežāk parādās idejas, ka šis ir muļķīgs ceļš, visa tā mašīna strādā un iet tik uz priekšu. Mūsu, tas ir, Krievijas pierobežas gadījumā būtu jābūt tā, ka šis, piedošanu, vispār nav šodienas aktualitātes pirmais jautājums. Ja mēs tagad gribam runāt par klimata stabilitāti (es pat nerunāšu par to, cik mēs tur vispār varam kaut ko ietekmēt), zaļām lietām un biotopiem, tad primāri jārunā par ieguldījumiem aizsardzībā. Lai šeit neienāk blakus valsts, kurai būs dziļi vienaldzīgi ne tikai klimats un putni, bet arī mēs kā tādi. Šī Eiropas ierēdniecība ir ārkārtīgi inerta pret reālām pārmaiņām. Ja runājam par notiekošo protestu “sakni”, tad tas ir protests pret šo klimata politiku plašākā tā aspektā. Varētu teikt, pret tā ierēdniecisko izpildījumu.
Šajos protestos jaušama nepatika pret Briseli. Savukārt nosacītie protestētāju pretinieki viņiem pārmet: Brisele jau tā jums dod milzu naudu traktoriem, bet pateicības vietā jūs spļaujat akā, no kuras pašiem jādzer.
No savas ministrēšanas laika pieredzes varu teikt, ka lai kāda nacionālā līmenī būtu izpratne par to, ko vajag un ko nevajag darīt no tā, kas uzrakstīts Briselē, tas neatceļ minētās tūkstoš lapaspuses. Neviena valsts nevarēja šo “stratēģisko plānu” samazināt līdz, teiksim, 500 lapaspusēm. Līdz ar to šī zaļā kursa un klimata pārmaiņu apvienotā ideoloģija dzimst EK un Briseles ierēdniecībā. Šī politika un šī ideoloģija ir lauksaimniecībai kaitīga, tāpēc nepatika pret Briseli kā šīs ideoloģijas simbolu ir saprotama. Šajā tūkstoš lapaspušu “stratēģijā” ir neskaitāmi pilnīgi absurdi sīkumi, kuri neko citu kā vien dusmas un niknumu izraisīt nevar. Tiek noteikts, kā jābrauc traktoram pie noteikta slīpuma nogāzēm; jāfotografē katrs minerālmēslu vai augu aizsardzības līdzekļu maiss; katrs traktors, kurš izbrauc uz lauka, jānobildē un jāievada GPS. Katrs solis ir tā pārbirokratizēts, ka rodas iespaids, ka šo “plānu” sastādītāji uz reāla lauka nekad nav bijuši un sacentušies dažādu kontroles mehānismu izgudrošanā. Trakākais, ka lielākajai to daļai nav nekādas konkrētas ietekmes uz uzstādītajiem mērķiem. Protests pārsvarā ir tieši par to. Tas, ka mūsu gadījumā lauksaimnieki ir pievienojuši arī savas vietējās prasības (PVN samazinātā likme vietējiem augļiem un dārzeņiem un citas), ir tikai tāpēc, ka pie mums šī “lielā” cīņa par klimata ārprātiem vēl nav ieguvusi vispārēju raksturu. Mums ir citas aktualitātes.
Pie mums vēl Purvīša gleznas Nacionālajā mākslas muzejā ar zupu neaplej.
Tieši tā, un plašākai sabiedrībai šīs kopsakarības vēl nav īsti skaidras. Pašiem lauksaimniekiem tās ir tikpat skaidras kā Nīderlandes lauksaimniekiem, bet sabiedrībā kopumā šis apjēgums vēl nav noticis. To var arī redzēt mūsu Eiroparlamenta vēlēšanās. Tur loģiski dominē drošības tēma, bet gandrīz neviens, laikam izņemot Kiršteinu, neuzdrošinās atklāti pateikt, ka tā saucamā klimata un zaļā kursa politika ir jābeidz. Šī doma līdz mūsu pusei vēl nav atnākusi. Tāpēc zemnieki prasa kaut kādas vietējas nozīmes lietas, bet neprasa partijām nomainīt to politiku šajos jautājumos, jo šādas prasības sabiedrībai varētu šķist nesaprotamas. Lai sabiedrību iekustinātu, jāpievieno citas tēmas.
Latvijas protestos, atšķirībā no Eiropas, priekšplānā izvirzās mežinieki. Tas arī saprotams, jo pie mums mežu ir daudz, bet Rietumeiropā maz. Līdz ar to arī citas problēmas. Kas notiek šajā jomā?
Šajā jomā ir būtiska atšķirība no lauksaimniecības. Ja lauksaimniecībā, es teiktu, 90% neprāta nāk no EK un citām ES institūcijām, tad mežu nozare kā tāda pārsvarā atrodas nacionālās pārvaldības kompetencē. Tur nav visā
ES noteikts vienots pieļaujamais koku ciršanas caurmērs. Somijā tāda nav vispār, savukārt mēs te cīnāmies ap izmēriem, kurus noteica 1959. gadā, un uzskatām, ka ir pareizi to turpināt. Toreiz PSRS tika ieviesti jauni gateru zāģi, kuriem bija optimālais koku resnums, lai visefektīvāk izmantotu šo zāģu jaudas. Pie šādām muļķībām ES vēl nav ķērusies klāt, bet ir parādījušās regulas, kas mežiniekus ietekmē netieši. Piemēram, dabas atjaunošanas regula, kura paredz applūdināt noteiktas teritorijas. Latvijas gadījumā, kur ir mitruma pārbagātība, tas ir vienkārši absurds. Varbūt Spānijā tas ir aktuāli, bet ne mums. Tas gan netraucē uzlikt visiem vienādas prasības. Tāpat centieni aizliegt koksni kā kurināmo ir piemērs, kurā atšķiras izpratnes, kas ir “zaļš” un kas nav “zaļš”. Tas ir tas Eiropas spiediens, bet šajā sfērā daudz lielāks ir nacionālo īpatnību īpatsvars.
Jūs teicāt, ka lauksaimniecības sfērā līdz mūsu sabiedrībai vēl nav atnācis šis “lielās cīņas” stāsts, bet mežkopībā tas ir stipri jūtams. Ir ļoti aktīva “mežu aizstāvju” grupa Viestura Ķerus vadībā, kura cīnās faktiski pret jebkādu mežu saimniecisku izmantošanu. Turklāt cīnās ārkārtīgi fanātiski, ar gluži vai reliģisku sektantu dedzību.
Es piekrītu. Ja lauksaimniecībā tas trakums pārsvarā nāk no Briseles, tad mežu nozarē mēs paši esam tam vilcienam priekšā. Esam priekšā zviedriem, somiem, austriešiem. Lielajām mežu valstīm. Priekšā savā trakumā. Jebkurš var uzlikt tavam mežam liegumu. Tur parādās ārkārtīgi daudz patvaļības elementu, jo šobrīd pietiek ar vienkāršu privātpersonas iesniegumu, ka kādā mežā, iespējams, ir kaut kas aizsargājams, lai Valsts mežu dienests (VMD) uzsāktu pārbaudi. VMD ir pienākums šo teritoriju apsekot. Tas nozīmē, ka viņiem ir pienākums algot Dabas pārvaldes apstiprinātus ekspertus (turklāt bez noteikta cenrāža, tāpēc eksperts var noteikt sava pakalpojuma cenu, kādu grib), kuri sniedz atzinumu par šo teritoriju. Līdz tam tur nekādu saimniecisko darbību nedrīkst veikt. Izejot no šī atzinuma, VMD pieņem attiecīgu lēmumu. Jebkurš cilvēks var piestrādāt, lai kādam šādu liegumu uzliktu. Tev var faktiski atņemt īpašumu, ja tajā ir nolaidusies zaļā vārna. Formāli tev šo īpašumu neatņem, bet to, ka tu tur neko nevari darīt, kompensē nesamērīgi niecīgos apmēros. Mazāk par 1% no īpašuma vērtības.
Mēs visi esam dabas draugi un dabas aizstāvji. Kaut kādam saprātīgam risinājumam jābūt, lai zaļajai vārnai būtu kur ligzdot un mežsaimnieki nepaliktu muļķa lomā, kuriem jācer, ka neviens putns uz viņu zemes nesadomās ligzdot.
Man šķiet, ka normāli būtu, un daudzviet tāds princips strādā, ja mēs nolemjam, ka noteikta platība, teiksim, 10% Latvijas teritorijas ir īpaši aizsargājama, tad turamies šo 10% ietvaros. Ja pēkšņi kaut kas mainās un kāda teritorija vairāk jāaizsargā, tad tas tiek izdarīts, noņemot šo lieguma statusu kādai citai teritorijai, kurai tas varbūt vairs nav vajadzīgs. Tāpat arī šīm kompensācijām jābūt samērīgām. Atkārtošos, sakot, ka atšķirībā no lauksaimniecības šis ir mūsu pašu lemšanas jautājums. Lai gan arī šeit lielā politika nāk iekšā.
Sevi uzskatu par lielu mežu draugu. Man ļoti patīk pa mežu staigāt, tur labi jūtos un priecājos par Latvijas mežiem. Manuprāt, Latvijā mežu ir daudz, tie ir bagātīgi un būtībā tos nekas neapdraud. Mežu platības tikai palielinās, nevis samazinās. No kurienes rodas šī apmātība pret mežu kopšanu un apsaimniekošanu?
Šī apmātība rodas no izglītības sistēmas defektiem. Ja mēs paskatāmies, no kādiem līdzekļiem visas šīs organizācijas un aktīvisti barojas, tad tas ir viņu darbs, bizness. Tāds pats kā visi citi biznesi. Radot problēmas, tiek vienlaicīgi radīts darbs pašam. Es nesaku, ka viņi ir citu valstu vai citu industriju sazvērestības locekļi, kuri tiek speciāli algoti, lai šeit visu sagrautu. Šī nauda varbūt arī nāk šādiem mērķiem, bet viņi paši pārsvarā, cik man ir gadījies saskarties, dzīvo ar šo pārliecību. Tur nestrādā nekādi argumenti, jo valda fanātiska ticība.
Piemēram, kad tu runā par to padomju laikos noteikto koku ciršanas caurmēru, kam nebija nekāda sakara ar dabas aizsardzību, viņiem izslēdzas dzirde un viņi neko negrib dzirdēt, lai gan tas ir viegli pārbaudāms fakts. Kādreiz “Vides vēstis” taisīja raidījumu par mežiem. Viņi aizbrauca uz “Silavas” mežu institūta eksperimentālajiem mežiem, kur ir dažādu kopšanas režīmu meži. Kad visi šie “dabas draugi” izgāja dažādiem mežiem cauri, tad nepārprotami atzina, ka “visīstākais” un labākais ir kopts mežs, nevis aizaugušais, brikšņainais mežs. Sižets no šīs ekskursijas netapa, jo tik ļoti sagrozīt faktus nevar. Filmas par labo, “dabīgo” mežu tāpēc vienkārši nav. Tāpat neviens nevar noliegt, ka mūsu mežu platības ir pieaugušas. Kopš Ulmaņa laikiem, kad mežus intensīvi cirta un meliorēja zemes, platības gandrīz vai dubultojušās. Kāpēc to ignorēt un teikt, ka pie mums ir katastrofa, nevaru atbildēt. Visdrīzāk tas ir kaut kāds sociālpsiholoģisks fenomens.
