Vai saistībā ar kara gaitu Ukrainā ir pamats depresīvam noskaņojumam un kas jādara mums, Latvijas iedzīvotājiem, lai novērstu ienaidnieka vēlmi lauzties mūsu zemē – intervija ar zemessargu, Nacionālās apvienības politiķi Jāni Eglīti.
Pēdējā laikā publiskā telpā gan politiķos, gan sabiedriskos un kultūras jomas darbiniekos saistībā ar karu vērojama grūtsirdība un ik pa laikam uzplaiksnī neticība tam, ka pienācīgi spēsim tēvzemi aizstāvēt. Kādēļ tā?
Izvēle ir starp to, vai mēs sakām, ka neko nevaram, vai arī mēs apzināmies, kas mēs esam, ko mēs varam, ko nevaram. Un tad attiecīgi pieņemam lēmumus.
Ir skaidrs, ka neesam kodollielvalsts, bet mums ir ļoti sīksti cilvēki. Domāju, ka, ja mēs izmantosim savus resursus pareizi, tad mēs varam ne tikai aizstāvēties, bet vajadzības gadījumā arī uzbrukt.
Kāpēc nenotiek koordinācija un iedzīvotāju informēšana, ka šajā novadā mēs darām tā, citā novadā tā, uz kurieni jādodas un kas jādara trauksmes gadījumā? Vajadzētu taču darīt visu, lai cilvēki sajustu, ka mēs gatavojamies, ka esam spēcīgi un mēs varam nostāvēt. Kāpēc tāda muļļāšanās no valsts varas puses - ja prasa, ko X stundā darīt, viņi pat īsti nespēj atbildēt.
Ir ļoti grūti komentēt, neesot tam klāt, un kur neviens no mūsu politiskā spēka tam nav klāt. Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka mēs varam mācīties gan no lietuviešiem, gan igauņiem, kādā veidā valstsvīri pauž vēstījumus.
Varu piekrist Zemessardzes komandierim pulkvedim Kasparam Pudānam, ka pašlaik esam tik spēcīgi kā nekad iepriekš, jo tā tas tiešām ir - zemessargu skaits pašlaik ir ievērojami audzis, mēs esam kāpinājuši savas spējas.
Tomēr mums vajag vēl cilvēkus, motivētus cilvēkus, jo, ja cilvēks nav pārliecināts par sevi, labāk lai viņš iesaistās kādos cits formējumos.
Bet man ir grūti komentēt, kāpēc amatpersonas saka to, ko saka.
Ko jūs iesakāt ģimenēm? Es domāju, tikai retā ģimenē nav sprieduši, ko kurš darīs, ja notiks invāzija no Krievijas puses. Ko jūs iesakāt tiem, kas spriež, ka varbūt jābēg uz ārzemēm; kopā ar suņiem un kaķiem jāvirzās uz Suvalku koridora pusi?
Tie, kas gatavojas bēgt, lai bēg. Tiem, kas gatavojas cīnīties, jācīnās. Bet, ja mēs šobrīd jau domājam, bēgt vai nebēgt, tad kaut kas jau nav pareizi. Mums šobrīd jādara viss, lai neviens ienaidnieks nekādos apstākļos un nekad neiedomātos savu degunu šeit bāzt. Un, ja viņš bāž degunu, lai tad viņš dabū tā, ka maz neliekas.
To, kā kuram rīkoties vai nerīkoties, mēs nevaram izdomāt, sēžot pie televizora.
Pie televizora sēž daudz krekla plēsēju. Ja mēs skatāmies politiskajās aprindās, tad, ja cilvēks patiesi grib kaut ko veikt dzimtenes labā, tad vislabākais un vienkāršākais solis ir iet iestāties Zemessardzē.
Bet, ja cilvēks sēž un atrunājas, ka viņš jau nu gribētu, bet viņam zeķes spiež vai vecmāmiņas žēl, tad labāk lai viņš vispār neko nesaka.
Esmu pārliecināts, ka mēs savu valsti nevis varbūt varam nosargāt, bet gan noteikti nosargāsim.
Kāds ir jūsu viedoklis par režisora Alvja Hermaņa iniciatīvu, ka Latvijas robežas militāro nocietinājumu būve jāpārņem tautai un sabiedrībai pašai - 400 kilometru garā robeža jāsadala posmos, un par katru no tiem atbildība jāuzņemas konkrētai Latvijas pilsētai, rajonam, organizācijai vai privātai kompānijai?
Mums ir Nacionālie bruņotie spēki, kas plāno aizsardzības darbības. Vissliktākais būtu tad, ja katrs sāktu kaut ko darīt atbilstoši saviem ieskatiem. Aizsardzības darbības ir jākoordinē, un Nacionālie bruņotie spēki to dara.
Savukārt pašvaldībām ir jādara viss, lai cilvēki varētu normāli dzīvot un vajadzības gadījumā palīdzēt Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem.
Ja pašvaldības vadītāji, kuriem nav nojausmas par Nacionālo bruņoto spēku darbībām, sāktu darīt kaut ko savu, tas var tikai traucēt.
Vai koordinācija starp armiju un pašvaldībām ir pietiekami labi koordinēta, pilnībā vērsta uz aizsardzības mērķu nodrošināšanu?
Mūsdienu karš nav tikai karš kara laukā. Mūsdienu karā daudz kas ir atkarīgs no tā, cik daudz informācijas viena puse var otrai nozagt. Tā kā šī informācija ir ļoti svarīga, pašvaldību vadītājiem tā precīzi zināt visu nemaz nevajag.
Ogres mērs Egils Helmanis neskaitāmas reizes ir bijis Ukrainā. Viņš stāstīja gadījumu, ka bijis kāds zvans uz skolu. Runātājs jautājis, vai nav iespējas izvietot skolā pāris simtus ukraiņu karavīru. Skolas sargs atbildējis, ka nevar, hlopci, mums te jau ir izvietoti 100 karavīri. Un tajā vakarā uz skolu atlidojusi Krievijas raķete...
Informācija ir ļoti, ļoti svarīga lieta. Vai parastajam cilvēkam jāzina, kad būs uzbrukums?
To, ko darīt, viņam pateiks tajā brīdī, kad būs jādara.
Pārlieku daudz informācijas nevajag mētāt riņķī. Bruņotie spēki savu uzdevumu izpildīs. Galvenais ir viņiem netraucēt.
Ko jūs varat teikt tiem cilvēkiem, kuri šaubās par NATO palīdzību, savlaicīgu NATO iesaisti un uztraucas par pretgaisa aizsardzības sistēmu nepietiekamību?
Šaubīties ir normāls process. Es katru gadu šaubos, vai būs sēnes mežā. Bet pirms domāt par NATO palīdzību, mums pašiem ar savu izturēšanos jārāda agresoram, ka šeit iekšā līst labāk nevajag. Un, ja mēs to izdarīsim, tad arī NATO atnāks un viss pārējais būs.
Kā jūs vērtējat patriotisma līmeni jauniešu vidū un tautā kopumā?
Patriotisms ir konservatīva vērtība. Un tajā brīdī, kad sāk skanēt nepareizi vēstījumi, situācija sāk kļūt sarežģīta. Man nākas sastapt jauniešus, kuriem ir izdevies iziet cauri liberālisma tvaikam. Tomēr mūsu jaunieši ir gana patriotiski, dažbrīd pat drošāki nekā dažs labs pieaugušais.
Kuri šobrīd ir bīstamākie un kaitīgākie vēstījumi, kas tiek tiražēti informatīvajā telpā?
Kaitīgākie vēstījumi ir uzmanības novirzīšana ar dažādām pseidoproblēmām. Piemēram, par Stambulas konvenciju. Šī konvencija satrauc labi ja 6% cilvēku, bet uzmanība tai tika pievērsta milzīga. Tajā laikā, kad tiek spriests, kas tur būs, kas nebūs ar to Stambulu, netiek izdarītas daudzas svarīgas lietas.
Pašlaik jau tik ilgi notiek diskusijas par to, vai automašīnām ar Baltkrievijas numuriem vajag vai nevajag liegt iebraukt Latvijā. Bet Baltkrievija ir tikpat atbildīga par iebrukumu Ukrainai kā Krievija. Baltkrievija ir tuvākais sabiedrotais Krievijai. Kas tā par muļļāšanos par to, kur nav jāmuļļājas?
Tiek paceltas dažādas pseidoproblēmas, kurām mēs atdodam savu uzmanību.
Valsts varai jārīkojas tā, lai nerodas tāda situācija kā šobrīd, kad 40% jauniešu neatsaucas uz Aizsardzības ministrijas sūtītajām vēstulēm par karaklausību. Tāda situācija nedrīkst būt!
Tagad ir nevis jāsēž un jāgudro, ko darīt, bet jārīkojas. Aizsardzības ministres Ināras Mūrnieces laikā viss ir skaidri izdomāts. Par izvairīšanos no dienesta ir kriminālatbildība. Kad pirmie desmit iesēdīsies cietumā, tā vairs nebūs. Bet, ja sāksies galviņas glaudīšana, tad tas turpināsies. Mūsu pašu soļiem ir jābūt skaidri saprotamiem, lai nerodas šaubas, vai kaut ko esam gatavi darīt vai neesam gatavi.
Bet jūs šobrīd neesat pie varas.
Jā, pie varas ir citi un tajā skaitā partija “Progresīvie”, kas ir sarkanās idejas saēsta partija, tikai zaļā krāsā.
Jau kuru reizi ir cietis Okupācijas muzejs. Tajā pašā laikā Vecrīga ir pilna ar novērošanas kamerām. Kad vajag sodīt kādu, kurš nepareizi novietojis auto, sodītāji uzreiz ir klāt un aplīmē mašīnu ar kvītīm, bet, kad jānoķer nacionālo piemiņas vietu demolētāji, tik viegli neiet.
Okupācijas muzeja lietā pieslēdzies ir arī Valsts drošības dienests, un aizdomās turamais jau ir notverts. Mūsu valsts drošības dienestiem es uzticos, zinu, ka tur stādā profesionāļi.
Katram jādara savs darbs savā profesijā. Kā jau iepriekš teicu, pašvaldībām ir jāzina sava lieta un vairāk nekas. Nav jājaucas militārās lietās.
Viss, kas mums ir svarīgs, tā ir militārā spēja. To parādīja Ukraina. Daudz bija vietējo nodevēju, daudz bija ļaužu, kas meta kažokus uz otru pusi. Pirmajās kara dienās Ukrainas aizstāvji cīnījās ne tikai pret
Krievijas armiju, bet arī pret objektu iezīmētājiem un informētājiem, uz kurieni krieviem jātēmē raķetes.
Skatoties uz dažu Latvijas iedzīvotāju izpausmēm, ir skaidrs, ka pret valsti naidīgi noskaņoti ļaudis dzīvo arī starp mums. Jūs jau minējāt Okupācijas muzeju. Iemest degmaisījuma pudeli nav tik vienkārši kā iesist pa degunu kādam, kurš neiedeva smēķi. Ja ir ļaudis, kas gatavi darīt ko tādu, tad vajag saprast, ar ko tas var beigties.
Mēs gribam pārāk daudz informācijas, bet vajag ļauties, ka īstajā brīdī viss notiks tā, kā tam jānotiek.
