Saruna ar Starptautiskās Šaha federācijas FIDE rīkotājdirektori un valdes priekšsēdētāja vietnieci Danu Reiznieci-Ozolu par viņas vietu FIDE struktūrās, par iespēju kļūt par pirmo sievieti FIDE prezidenti, šaha attīstības nākotni un cīņu ar blēdīšanos šahā.
Jūs ilgu laiku bijāt arī Latvijas politikā, un jums kā jau daudziem politiķiem bija iesauka - "šahiste," gan pēc iniciāļiem "DRO", kas angļu valodā nozīmē "neizšķirts". Kam jūs devāt priekšroku gan šahā, gan dzīvē sarežģītās situācijā - vai iet uz drošu neizšķirtu, vai tomēr riskēt, cīnīties par uzvaru? Visu vai neko?
Kopš bērnības treneris man vienmēr mācījis, ka jāspēlē droši, tā, lai neizšķirts kabatā, un tad jau var atļauties kādas ekstravagantākas lietas.
Man šķiet, ka man dzīvē bijis ar to grūtāk, jo man vienmēr ir gribējies kaut ko mainīt, kaut ko uzlabot, kaut ko panākt, bet es sev vienmēr mēģinu atrast attaisnojumu, ka es taču nāku no Mihaila Tāla skolas (bijušais pasaules čempions šahā, kuru joprojām visi atceras ar lielu mīlestību un cieņu).
“Burvis no Rīgas”, kā viņu sauca, jo viņam bija raksturīgs azartisks spēles stils, viņš neskaitīja figūras, bija gatavs upurēt par labu interesantai, aizraujošai, taktiskai spēlei. Viņam vienmēr centrā bija uzbrukums karalim. Skaistas partijas tādā veidā sanāca, bet ne drošas.
Es domāju, ka gan pie šaha galdiņa, gan dzīvē labāk jūtos, kad ir sarežģītākas situācijas. Jo vairāk stresa, jo vairāk samežģījumu un problēmu, jo man šķiet, ka intuīcija strādā labāk, prāts kļūst asāks, un es bieži vien atrodu risinājumu, kuru citkārt būtu grūti iedomāties.
Jūs tagad esat FIDE rīkotājdirektore un valdes priekšsēdētāja vietniece. Varbūt ir doma mērķēt augstāk, kļūt par FIDE prezidenti?
Varētu būt. Nekad nesaki nekad. Bet jāņem vērā viens - es nekad neesmu plānojusi savu darbu, alkstot vai skatoties pēc kādiem amatiem. Dzīvē iespējas pašas ir nākušas, un pats svarīgākais, manuprāt, ir bijis teikt "jā", pat tajā brīdī, kad tev šķiet, ka neesi tam īsti gatavs, diez vai vajadzētu, nez vai es varēšu.
Piemēram, neviens nepiedzimst par gatavu ministru. Tad, kad tev visu politisko peripetiju rezultātā tāda iespēja ir, ir jābūt pietiekami drosmīgai, ne pārgalvīgai, lai ar šo iespēju tiktu galā.
Līdzīgi ir ar FIDE vadību. Ar savu pieredzi un vēsu prātu domājot, es redzu visus ja ne gluži mīnusus, tad izaicinājumus. Ja tu esi prezidents, tad tev faktiski galvenais uzdevums ir ne tikai reprezentēt šaha spēli un izplatīt to pozitīvo “vīrusu” visā pasaulē, bet arī nodrošināt tam resursus. Lai katru gadu notiktu gan pasaules čempionāta cikla sacīkstes, gan jauniešu čempionāti, gan senioru, gan sociālie projekti tiek īstenoti.
Es nenāku no lielas valsts, par kuru būtu liela interese starptautiskajā sporta arēnā, kas spētu finansējumu nodrošināt. Mums nav tādu lielu mecenātu no šīs pasaules daļas. Lielākā daļa resursu šobrīd nāk no Austrumu valstīm - Indijas, Ķīnas, Arābu Emirātiem, arī Saūda Arābija ir ieinteresējusies attīstīt lielu šaha programmu, gatava finansēt mūsu projektus vairākus gadus uz priekšu, bet tas uzliek milzīgu atbildību. Ar to ir jārēķinās.
Turklāt arī šajā pozīcijā, kur es šobrīd esmu, man ļoti patīk mans darbs. Ir faktiski neierobežotas iespējas īstenot savas idejas. Piemēram, bez visiem profesionāliem šaha notikumiem realizējam tādas programmas kā "Šahs cietumos", "Šahs bēgļiem", "Šahs bērniem ar autismu”, šaha ieviešana skolās, sieviešu programmas. Tās ir programmas, ar kurām mēs varam atbalstīt ne tikai saujiņu elitāro profesionālo šahistu, bet ar šahu visu sabiedrību padarīt labāku, gudrāku, spēcīgāku, inteliģentāku, stiprāku.
Kāda tieši ir jūsu niša, kurā jūs darbojaties FIDE ietvaros?
Mans pienākumu lauciņš ir ļoti plašs. Kā jau rīkotājdirektorei, manā rīcībā ir visa administrācija, cilvēkresursu, arī budžeta plānošana. Mans pienākums, un tur es lielā mērā izmantoju savu politikas pieredzi, ir darbs ar federācijām. Vairāk nekā 200 federāciju visā pasaulē ir mūsu biedres, un ne vienmēr viss tur notiek labi. Bieži vien ir dažādas konflikta situācijas, kur notiek cīņa par vadību vai ir kādas problēmas, kas jārisina.
Tās mēģinu risināt es, gan ar diplomātisku pieeju, gan dažkārt ar viltībiņu, kombinējot burkāna un pātagas metodes, bet tas ir ļoti interesanti, tas liek man strādāt ar dažādām kultūrām, māca risināt dažāda līmeņa problēmas. Šahs galu galā ir spēle, kas iemāca risināt daudzslāņainas situācijas.
Tas ir gan grūti, gan arī aizraujoši. Es dažkārt pieslēdzos arī lielo projektu īstenošanai un esmu atbildīga par šā gada šaha Pasaules šaha olimpiādi, kas notiks Budapeštā, Ungārijas galvaspilsētā.
Es esmu atbildīga par visiem mūsu svinību pasākumiem. Šogad FIDE svin 100 gadu jubileju, esam viena no vecākajām sporta federācijām pasaulē, kopā ar kriketu un vēl dažām, kas tika nodibinātas 1924. gadā. 20. jūlijā Parīzē tika parakstīts dibināšanas līgums, tādēļ 20. jūlijs arī ir Starptautiskā šaha diena par godu FIDE dibināšanai. Mēs šogad mēģinām svinēt ar dažādiem pasākumiem dažādās pasaules vietās. Mums bija šaha lāpas ceremonija Indijā. Nākamais pasākums tiek plānots Ganā, pēc tam Šveicē, tad Marokā, Kolumbijā, Parīzē, Francijā, Kazahstānā.
Vai kaut kas ir paredzēts Latvijā? Rīgā sen nav bijis liels, nopietns turnīrs.
Salīdzinoši nesen pie mums jau bija viens no būtiskākajiem turnīriem. Kovida laikā, 2021. gada nogalē, tad, kad Latvija pilnībā aizslēdzās un nekas cits šeit nenotika, tad notika Eiropas čempionāta basketbola posms un "Grand Swiss" šaha turnīrs. Mums bija vairāk nekā 200 šahistu. Tas ir viens no pasaules čempionāta cikla turnīriem, kas jau bija ieplānots vasarā, kad Latvijā viss bija labi, un tad tika no Menas salas pārcelts uz Latviju, jo Menā vēl bija lieli ierobežojumi, bet mēs Latvijā bijām tik labi tikuši galā ar kovidu, ka domājām, ka tas neatgriezīsies.
Taču īsi pirms turnīra sākuma mums bija ārkārtas situācija, un visus pasākumus, izņemot šos divus, atcēla. Bet pārsteidzošā kārtā mums no vairāk nekā 200 dalībnieku, divu nedēļu laikā šeit dzīvojot, nesaslima neviens. Nebija neviena pozitīva gadījuma, šahistus mēs katru dienu testējām.
Tas bija ļoti grūts pasākums, es katru rītu modos ar "mandrāžu", jo ikdienas testi bija veikti, vai šodien nebūs kāds gadījums. Pārāk liela likme bija likta, bet viss norisinājās labi. Mēs sevi esam labi parādījuši gan organizatoriskā ziņā, gan viesmīlības ziņā. Rīga arī visiem patīk.
Tas arī ir viens no uzdevumiem, kāpēc mēs vedam dažādus sporta pasākumus uz Latviju. Ne tikai tādēļ, lai vietējiem faniem būtu azarta pilns brīdis lētāk nokļūt uz sacīkstēm un tām sekot tiešsaistē, bet mēs gribam parādīt, ka Latvija ir droša, skaista, laba valsts.
Kādreiz bija "Tāla memoriāls". Jūs pieminējāt "Grand Swiss", bet nākotnē? Kur ir problēma sarīkot sacensības - naudas nav vai sponsoru? Kāpēc Rīgā nenotiek lieli turnīri?
Pirmkārt, mums notiek liels pasākums. Katru gadu notiek Rīgas Tehniskās universitātes organizēts atklāts turnīrs, pasaules festivāls augustā. Tā ir augusta pirmās nedēļas nogale, kad notiek seši turnīri vienlaikus, un tie ir visiem pieejami. Gan lielmeistariem, gan bērniem, gan senioriem, gan ļoti aizņemtiem cilvēkiem nedēļas nogalēs, gan tiem, kas vispār nevar atrast laiku garākām spēlēm - ātrspēles un blices turnīrs. Tas ir viens no lielākajiem atklātajiem turnīriem Eiropā un lielākais Ziemeļeiropā. Tiem, kuri saka, kur tad Latvijā var uzspēlēt šahu, gribas teikt: gaidiet augustu, augustā atkal būs turnīrs.
Par pasaules līmeņa sacīkstēm. Lai tādas šeit notiktu, ir vajadzīgs starta kapitāls. Vai nu valdībai, vai kādiem mecenātiem ir jāpiedāvā kāda "sēklas nauda", lai redz, ka valsts ir ieinteresēta, un jābūt arī organizatoriskai spējai.
Jāsaka tā, ka šobrīd Latvijas Šaha savienība nav pārāk spēcīga organizatoriskā ziņā. Cik nu tā var, atbalsta vietējos šahistus. Ir vēl tādas atsevišķas organizatoru kopienas kā Rīgas Šaha klubs ar Albertu Ciniņu priekšgalā. Arī citās pilsētās šaha dzīve notiek diezgan aktīvi, bet ne tādā mērogā, lai pievilinātu lielos pasaules notikumus.
Tad parunāsim par šahu kopumā. Līdz ar datortehnikas attīstību šahs pēdējos gados būtiski mainījies. Kā jūs skatāties uz šaha attīstību turpmāko desmit gadu laikā? Kur tas virzīsies? Daudzi augstas klases šahisti runā, ka klasiskais šahs pēc desmit gadiem varbūt vispār pazudīs. Kāda ir jūsu vīzija nākotnē?
Viens tāds kritisks brīdis šaha pasaulē bija 1997. gadā, kad Garijs Kasparovs spēlēja maču ar "Deep Blue" datorprogrammu un pirmoreiz zaudēja. Pasaules čempions zaudēja datorprogrammai. Visa cilvēce uzdeva jautājumu - vai tas tagad nozīmē, ka ir cilvēces beigas?
Dators tagad apspēlēs ne tikai šahā, bet daudzās citās jomās. Mēs tagad redzam, ka ar mākslīgā intelekta palīdzību daudzas lietas tiek darītas vienkāršāk, ātrāk, cilvēks tiek aizvietots, un cilvēkus joprojām māc bažas, ka mūs pilnībā aizvietos dators. Tāpat tika uzdots jautājums - vai šaham vispār nepazūd jēga? Ja jau dators spēlē labāk, tad kāda jēga cilvēkiem vispār sacensties?
Man patīk tāds salīdzinājums. Automašīna brauc ātrāk par cilvēku, pat velosipēds pārvietojas ātrāk, nekā cilvēks spēj skriet, bet vai tādēļ mēs esam atteikušies no vieglatlētikas sacensībām? Cilvēki joprojām savā starpā sacenšas skrienot. Galvenais, lai šī sacīkste būtu godīga. Lai nav tā, ka viens skrien, bet otrs blakus brauc ar velosipēdu. Un šahā ir līdzīgi.
Šahā mēs galvenajās sacensībās pārbaudām dopingu, bet es teiktu, ka mūsu galvenais dopings nav nekādi ķīmiski savienojumi, nekādas zālītes, kas var palīdzēt ātrāk skriet vai domāt, bet mūsu dopings ir dators, un ir aizvien grūtāk kļuvis kontrolēt to, vai spēle tiešām ir godīga - vai es spēlēju ar jums, nevis ar kādu mūsdienīgu datorprogrammu, kas jums dod signālu austiņā vai kādā citā veidā.
Un mēs aizvien biežāk redzam, ka ir godīgas spēles skandāli jeb, iespējams, šmaukšanās skandāli. Viens no redzamākajiem bija pirms pusotra gada, kad publiski saķērās Hanss Nīmans ar tā brīža pasaules čempionu Magnusu Kārlsenu. Jo Magnuss Kārlsens šaha sabiedrībai deva skaidru signālu, ka, viņaprāt, Hanss Nīmans ir šmaucies. Diskusija sākās par to, kā Hanss Nīmans to varēja izdarīt, jo viņš taču sēdēja tajā pašā telpā un spēlēja ar Magnusu Kārlsenu. Neviens neredzēja, ka viņam būtu mobilais tālrunis vai kāda cita ierīce kabatā, un tiesneši apgalvoja, ka viņi ir šahistus noskenējuši pirms spēles, kontrole tiek veikta.
Manuprāt, tas bija Īlons Masks, kurš pirmais pajokoja tolaik vēl "Twitter" vietnē, ka Hanss Nīmans acīmredzot ir izmantojis kādas anālās lodītes. Un tiešām, šī diskusija izvērtās plašumā un cilvēki apsprieda to, kā šahā var pateikt priekšā.
Tā ir taisnība, ka tehnoloģiski ir diezgan plašas iespējas pateikt priekšā gājienu, bet tas nenozīmē, ka cilvēku nevar pieķert. Un mums šaha pasaulē viena no atbildīgākajām profesijām šobrīd ir godīgas spēles kontrolieris, tāds "universālais kareivis", kurš spēj ne tikai tehniski pārbaudīt, kad tu ienāc šaha spēles zālē, bet arī kontrolēt, vai šahistam netiek doti kādi signāli spēles laikā. Viņam vienlaikus ir jābūt arī psihologam, kurš spēj novērot ne tikai šajā turnīrā, bet arī citos, mēģinot saprast, vai tava uzvedība ir dabiska, vai tu ko nemēģini, vai tavas domas nav vērstas kaut kur citur, nevis uz 64 lauciņu cīņas vietu. Es domāju, ka mēs pagaidām ar kontroli tiekam galā tīri labi, vismaz FIDE turnīros. Privātajos ir grūtāk.
Par nākotni. Domāju, ka šahs vairāk attīstīsies tiešsaistē, un kovida laiks jau parādīja, ka šaham ir tā unikālā priekšrocība, ka visi sporta veidi bija aizliegti, bet šahā notika pat pasaules olimpiāde.
Tiešsaistē pēc būtības sporta veids nemainās, tā ir tā pati disciplīna. Varbūt tu nesēdi pretī savam pretiniekam un nejūti viņa baiļu smaržu, bet sacīkste ir tā pati. Grūtāk ir kontrolēt drošu spēli. Domāju, ka tiešsaistes režīmā būs aizvien dinamiskāki turnīri, ātrāki, varbūt būs kādi jauni izklaides elementi, vairāk būs šova elementu, bet šahs noteikti būs.
Es gribu atgriezties pie kontroles. Jūs pieminējāt vieglatlētiku. Vieglatlētikā un citos sporta veidos pasaulē ir starptautiska organizācija “World Anti Doping Agency” (WADA), kas kontrolē dopingu. Vai FIDE nav paredzēta speciāla struktūra, kas veiktu šo pārbaudi, jo tomēr daudzi šahisti sūdzas, ka tā kontrole, ko jūs pieminējāt, ir diezgan primitīva - noskenē ar metāla detektoriem un viss. Bet šodien ķīmija nemitīgi attīstās, radot arvien sarežģītākus dopingus, tāpat šaha blēži izgudro arvien sarežģītākas tehniskās iespējas. Jūs pieminējāt arī psihologu, bet Magnuss Kārlsens toreiz tieši uzsvēra, ka viņam radās iespaids, ka Hanss Nīmans spēlē pārāk viegli, bez stresa, un viņš Kārlsenu apspēlēja kā puiku. Vai ir paredzēta kāda speciāla FIDE struktūra, kas nodarbotos ar šmaukšanos?
FIDE jau ir Godīgas spēles komisija, kas jau šobrīd apmāca godīgas spēles uzraugus tehnoloģiju, tiesiskās bāzes un psiholoģiskajos aspektos.
Cita lieta, ka pieprasījums ir izaudzis tik strauji, ka nespējam radīt tik daudz speciālistu tik īsā laikā. Mēs tiekam galā ar saviem oficiālajiem turnīriem, bet šobrīd tieši šahistu pieprasījuma dēļ arī privātie organizatori saprot, ka nekur neliksies. Kontrole būs jānodrošina. Un tad ir jautājums - kur ņemt cilvēkus?
Labu speciālistu nevar apmācīt vienā dienā, un, pat ja visas teorētiskās zināšanas viņam dažu nedēļu laikā iedosi, praksei ir milzīga nozīme. Tādu cilvēku, kas prot strādāt ar visām šīm jomām - būt fiziski klātesošs uzraugs, juridiski saprast, pat ja es redzu, ka tu varbūt blēdies, dažkārt ir prātīgāk neiet klāt un nepieķert pie rokas, bet ļaut turpināt, lai varētu sagādāt pietiekamu pierādījumu bāzi. Tā, lai arī tiesā varētu pierādīt, ka blēdījies.
Jo tās ir tādas jutīgas lietas, tu nevari vienkārši apgalvot, kā Kārlsens publiski apgalvoja, ka Hanss ir blēdījies, bez pietiekamiem pierādījumiem. Beigu beigās tiesvedības procesā viņš, visticamāk, zaudētu, jo tur ir arī medaļas otra puse.
Ja viens pasaules čempions apgalvo, ka tu esi blēdījies, tas nozīmē, ka tava karjera var sabrukt vienā dienā, jo cilvēki domās, ka tu blēdījies, pat ja nebūsi to darījis. Un te mums, FIDE, ir jābūt kā tādam miertiesnesim, jāsaglabā objektivitāte. Nedrīkstam pakļauties emocijām, ja visai sabiedrībai šķiet, ka melns ir balts, tad mums ir jāatgādina, ka nedrīkst uzsākt raganu medības, kas var iznīcināt cilvēku.
***
Par nākamo šaha pasaules čempiona izcīņas ciklu, sīkajām šīs izcīņas intrigām, kā arī par Danas Reiznieces-Ozolas skatu uz Latvijas iekšējām politiskajām batālijām nākamajos “Neatkarīgās” numuros.
