Kāpēc Zigmars Liepiņš šobrīd jūtas slikti, par to, kas palīdz un kas traucē sacerēt mūziku, vai komponists rakstīs vēl vienu grāmatu, kā mūsdienās top mūzika, par Eirovīziju un Donu – saruna ar komponistu Zigmaru Liepiņu.
Tu bieži braukā no Rīgas uz savu Ģipkas īpašumu. Kā jūties, tā braukādams?
Ļoti labi. Pa ceļam nopērku ēdamo.
Bet kā jūties šajā laikā? Ir ļoti daudz kas noticis kopš mūsu pēdējās sarunas.
Vispār es jūtos slikti. Ne jau pats personiski, bet jūtos slikti par to, kas notiek apkārt. Es to uztveru personiski un dziļi kā lielu nelaimi, kā sodību, varbūt pat pasaules sabrukuma situāciju. Ne tik daudz domāju par sevi, jo esmu dzīvojis pietiekami interesantu un garu mūžu, bet es domāju uz priekšu, par bērniem, mazbērniem, par tiem, kuriem būs jādzīvo tālāk šādā situācijā, un tā situācija ir dramatiska.
Vai tu domā par karu? Varbūt par situāciju valstī?
Par karu. Iekšēji valstī - kā muļļājās, tā arī turpina muļļāties. Nekādi brīnumi šeit vairs mani nepārsteidz. Mainās valdības, bet viss paliek tas pats. Es vairāk domāju par pasaules situāciju. Ir traki.
Vai redzi kaut ko ļoti bīstamu nākotnē? Varbūt tomēr ceri, ka viss nokārtosies?
Nezinu. Mēs visi ceram. Varbūt nāks pie prāta gan Amerikas, gan Eiropas politiķi. Varbūt. Es diezgan rūpīgi sekoju visam līdzi, pārdzīvodams, klausos analītiķus. Un mani tas uztrauc. Ir pilnīgi skaidrs: ja nebūs kopīgu spēku, kas palīdzēs ukraiņiem uzvarēt, būs ļoti slikti arī mums. Domāju, ka krievi vienmēr gribēs atcerēties, ka daļa impērijas viņiem ir bijusi šeit.
Viņi jau to tagad atceras.
Putins savā runā piesauca 1652. gadu, tad jāatceras, ka mums tomēr te ir bijuši arī zviedri, bija Livonija. Bet tas neko nemaina: ja viņi gribēs iebrukt, tad iebruks.
Bet mēs paši ko varam darīt?
Mēs paši varam būt tikai sastāvdaļa no kāda lielāka spēka. Tas ir viss, ko mēs varam darīt. Tāpēc šeit izšķiroši svarīga ir katra kustība un darbība.
Vai esi apmierināts ar to, kā darbojas mūsu valsts valdītāji, kuriem vajadzētu rūpēties par to, ka mums ir laba aizsardzība, perfekta drošības sistēma?
Baidos, ka nē. Tas ir koks ar diviem galiem, un tās naudiņas ir tik, cik ir, un vairāk arī nevaram atļauties. Bet ar to pašu mazumiņu, kas tiek novirzīts aizsardzībai un drošībai, nepietiek. Un tā ķēpāšanās ar robežas žogu, nespēja savest kārtībā bumbu patvertnes un visu citu... Domāju, ka nav izdarīts viss iespējamais. Ļoti lēnīga, inerta sistēma.
Tev kā komponistam tas traucē vai - varbūt tieši otrādi - rosina sacerēt mūziku?
Es apmēram pirms gada pusotra uzrakstīju “Mesu”, kas būtībā ir liturģiska. Visa liturģija ir iekšā - sešas lielās daļas, kas ir vēršanās pie Dieva, augstākās varas. Tas ir tas, ko tu vari darīt. Tu vari uzrakstīt “traļi vaļi” dziesmiņu un dot cilvēkiem izklaidei kādu elementu, bet mana personiskā sajūta ir: es gribu rakstīt garīgākas lietas. Tas ir tas, kas mani patlaban interesē. Tas izsaka to, ko es domāju. Tas ir mans iespējamais pienesums sapratnei par labo un ļauno attiecībā pret Dievu, pasauli, pasaules radītāju. Ar to vien, ka aiziesi uz baznīcu un palūgsies, būs par maz, vajag būt arī iekšējai pārliecībai, un tā ir vajadzīga katram cilvēkam.
Pie šādas pārliecības nonāci salīdzinoši nesen?
Tā gluži nevar teikt. Esmu nācis no ģimenes, kurā bija arī ortodoksālie baptisti, tādi stingrās līnijas baptisti. Es nepiedalījos šajās baznīcas lietās, bet biju netālu. Mans tēvs bija svētīts luterāņu ticībā un arī nebija nekāds baznīcā gājējs. Bet vienalga ģimenes ietvarā garīgo vērtību skala bija augsta.
Un tas atstāja iespaidu uz mani, kad man bija 18 vai 25. Tas ir kaut kāds iekšējais pulkstenis. Varbūt viļņrādis...
Es nekad neesmu atļāvies lieki valkāt Dieva vārdu. Man šķiet, tā vairāk ir iekšēja lieta. Man personiski laika gaitā jau sen izkristalizējusies Dieva vārda izjūta. Un es to nedemonstrēju nekādā veidā, tas nav vajadzīgs.
Manos darbos arī neatradīsi neko, kur es būtu skāris dievišķo tēmu. Un grūti iedomāties uzrakstīt dziesmu par sātanismu, piemēram. Tas ir neiespējami. Līdz ar to daudzas lietas, kas ar to ir saistītas, proti, kulta lietas, ir automātiski tabu.
Pirms kāda laika iznāca tava grāmatu "Mūzaīka". Kā nonāci pie domas, ka jāraksta ne tikai mūzika?
Bija vairāki apstākļi. Kad biju Nacionālās operas vadītājs, praktisku apsvērumu dēļ rakstīju dienasgrāmatu: kurš atbraucis, kurš dziedājis, kad bija kaut kādas ziepes... Arī pirms gadiem 40 mēģināju rakstīt dienasgrāmatu.
Un tad es iedomājos, ka man ir pietiekami daudz ko teikt par to laiku, kas aiziet. Būsim reālisti, tie, kas tagad ir manā vecumā, un tie, kas tajā laikā ir spēlējuši uz šīs poproka skatuves, mirst…
Un tad es sāku lēnā garā atcerēties, kas ir bijis. Izrādījās, ka man ir pietiekami laba atmiņa, ka es atceros ļoti daudzus notikumus, vārdus, cilvēkus, kurus esmu saticis un kādi viņi ir bijuši. Dažādi, ļoti dažādi ir notikumi, kas veido šo mozaīku.
Bet ko tad par mozaīku runāsim, tad jau es kaut kādā klubā varētu iestāties… Nesanāca! Tad atcerējos, ka man ir mājas ar nosaukumu “Mūzas”. “Mūzas”, mūzika, un tā kopā izveidojās vārds “Mūzaīka”.
Lai saprastu, kas ir “Mūzaīka”, grāmata ir jāizlasa. Romāns tas nav, memuāri arī tie īsti nav. Tā ir manas dzīves mozaīka caur mūziku.
Varbūt domā par nākamo grāmatu?
Nē, noteikti nedomāju.
Bet tev taču būtu ko teikt.
Es to kā joku stāstu. Grāmatu pabeidzu 2019. gadā, pieci gadi pagājuši. Tagad varētu kādas burtnīcas lipināt klāt aizmugurē. Tur vēl diezgan būtu ko ierakstīt.
Kā tev šķiet, kā šobrīd mainās muzikālā gaume? Kādreiz astoņdesmitajos gados bija grupas “Līvi”, “Credo”, vēl citas grupas. Un tās tiešām bija grupas, kas sastāvēja no konkrētiem cilvēkiem, kuri nestaigāja no vienas grupas uz otru, neviens neklejoja no vienas mūziķu apvienības uz citu, negāja bungas uzspēlēt kaut kur.
Drusku jau staigāja gan. “Līvos” nemaz tā nebija, ka visi uz vietas stāvēja. Tur bija Fomins, tad tur nebija Fomina. Laiki tomēr ir mainījušies tādā izpratnē, ka grupa jau nevar tik viegli izdzīvot. Solists vēl kaut kā. Izdzīvot var “Prāta vētra”, vēl tādas grupas, kas konsekventi turas kopā. Bet šodien jau arī dziesmas neraksta viens, bieži vien tas ir autoru kolektīvs. Raksta, tad producents kaut ko piemet klāt, tad kombinē. Arī komponistu laiks gandrīz ir pagājis.
Vai tad mākslīgais intelekts to dara?
Nē, nu paskaties! Pauls, Lūsēns, Marhilēvičs, Lācis, nu jau aizgājušie Brauns un Kulakovs, tad vēl es un vēl kādi pāris tādu, kas raksta vieni paši. Bet īstenībā tādu ir ļoti maz. Bet tagad popmūzikā prasības tādas, ka es ar to labāk nesasaistos. Esmu tālu no tā visa. Taču es visam sekoju līdzi. Es pietiekami labi zinu, kas apkārt notiek. Daudzus jaunos vārdus neatceros tāpēc, ka viņi vēl nav tik nozīmīgi.
Tendencēm līdzi sekoju. Redzu, ka mainās žanri. Nopietns ir repa žanrs, tas popularitātes ziņā aizgājis garām popmūzikai. Reps eksistē vairāk nekā 30 gadus, bet Latvijā tas ir uzplaucis tieši šajā laikā. Tas ir atkal kaut kas cits. Tā ir cita pieeja mūzikai.
Nupat redzēju vienu interesantu pētījumu par to, kā dziesmu garums ir samazinājies. Jā, tas ir pierādīts ar laikiem. Dziesmas garums astoņdesmito gadu sākumā bija vidēji četras minūtes, tagad ir divas vai trīs minūtes.
Kāpēc tā?
To diktē radiostacijas. Tas ir tāpēc, lai stundā varētu ielikt attiecīgu daudzumu dziesmu ar reklāmām. Tā ir normāla shēma. Tur garas dziesmas neieiet. Un radiostacijas aiziet uz trīs minūšu dziesmām. Brīžiem dzirdu, ka tajā jaunajā mūzikā, tajās divarpus minūtēs nekā jauna nav. Balādes jau neviens vairs neraksta.
Žēl. Man patika tā “senā” mūzika. Nepatīk reps vai kas tur vēl.
Visa dzīve tagad ir tāda ding dang, ding dang. Ir “Tik Tok”, “Instagram”, tas un šis. Cilvēkiem nav laika!
Atceros no senākiem laikiem, kad atlasīja dziesmas: paklausījos sākumu kādas četras taktis, paklausījos piedziedājumu un tad vēl kādu tiltiņu pirms dziesmas beigām. Tagad visas dziesmas ir vienādas. Es domāju struktūru. Un tur neko nevar darīt, tas raksturīgi šodienai.
Vai noklausījies Eirovīzijas dziesmas?
Es taču biju eksperts. Rezultāts bija tieši tāds, kādam tam jābūt. Vienīgi tā kaķu dziesma varēja drusku augstāk tikt, tāds lipīgs gabaliņš. Pārsteidzoši labi sevi parādīja muzikālā apvienība “Vēstulēs”: tādi zaļknābji, kuri knapi no čaumalas izkūlušies, bija uztaisījuši ļoti veiksmīgu dziesmu.
Par to, ka šoreiz pirmais būs Dons, nebija nekādu šaubu. Paldies dievam, ka šoreiz arī latviešu tauta stratēģiski, nevis emocionāli izvērtēja situāciju. Man patika video ar tiem plikpaurainajiem večiem. Tas bija vienkārši lieliski.
Bet es zinu, ko tas nozīmē, cik tam gabalam ir grūti sagatavoties. Tieši tam, kas viņu sagaida. Situācija tiek risināta nevis kā māksla vai mūzika, bet kā bizness.
Visam jābūt izveidotam smalki, detalizēti, līdz acu mirkšķinājumam. Tev ir sava dzīve, bet divus mēnešus tev ir jākoncentrējas trīs minūšu gabalam. Zinu, ir pieaicināti cilvēki, kas ar to nodarbojas profesionāli. Tas jādara komandai. Tas ir nopietni. Es vēlu viņam veiksmi.
Kad pēdējo reizi skatījos tavu un Māras Zālītes rokoperu “Lāčplēsis”, raudāju teju vai pēc katra gabala. Tāds aizkustinājums! Atcerējos, kā tas bija vairāk nekā pirms 30 gadiem. Es tās dziesmas visas zinu no galvas, un tas mani skar. Visi tēli, kas tur ir, mani skar. Un mūzika mani skar, un vārdi mani skar. Kāpēc tagad vairs nekā tāda nav? Lielo formu pietrūkst.
Esmu pa šo laiku kaut ko sarakstījis, nav jau gluži, ka nekā nav. Ir “Vadonis", ir “Adata”. Tur tāpat ir savi meldiņi, ir saturs.
Ir baigi grūti ar sižetiem mums, latviešiem. Lielo formu var rakstīt tad, kad tev ir varonis, ar ko tu līdzpārdzīvo, domā, kāpēc tu esi ar viņu kopā, kāpēc ir vērts rakstīt tā, lai cilvēki pēc tam viņu atceras. Lai viņš atstāj nospiedumu un pēdas.
Bet mums visu laiku ir skumīgie stāsti, un daudzos gadījumos es nevaru atrast tādu varoņa sajūtu. Reiz es mēģināju vienu darbu, kam, kā man šķita, ir iespējams sacerēt mūziku. Es izmēģināju ar diezgan daudziem dzejniekiem, bet mani īsti neviens neuztvēra. Es to neuzrakstīju.
Tas bija kaut kas konkrēts?
Ir latviešiem tāda filma, pati pirmā padomju laika filma, kas taisīta pēc Rūdolfa Blaumaņa noveles “Salna pavasarī” motīviem. Tur ir elegants scenārijs, ko toreiz taisīja Maskavas džeki, kas mācēja no Blaumaņa trīs gabaliem uztaisīt vienu gabalu.
Bet tad sākās runas, ka šodien sieviete savu bērnu neupurētu. Kāpēc lai šodien sieviete savu bērnu upurētu viena vīrieša dēļ? Ir citi laiki. Un tad tas negāja cauri, un to nevarēja uztaisīt kāds dzejnieks. Cits dzejnieks atkal nevarēja uztaisīt kaut ko citu.
Uztaisīt muzikālam darbam libretu ir grūtāk nekā uzrakstīt lugu, tāpēc ka tam dzejniekam, libretistam ir jābūt ar sajūtu, cik viņš atstāj vietu mūzikai. Viņš nevar rakstīt daudzus dzejoļus pēc kārtas un teikt, ka tas ir īstais darbs. Tā nav, un tā problēma ir bijusi vienmēr.
Tā bija pat vēsturiski, piemēram, Pučīni savus libretistus ir lamājis no panckām ārā, un tā, šķiet, bija “Turandota”, kam septiņi libretisti nomainījās. Septiņi vienai operai tāpēc, ka viņu neapmierināja šie libreti. Vāgners vispār visu rakstīja pats. Visām operām viņš ir viens autors. Tā ir viņa ģenialitāte. Cita lieta ir, ka viņš nezināja robežas, un viņam saturs plūda tādos daudzumos, ka septiņas stundas bija jāklausās “Nībelungu gredzens”.
Mana prakse ir pietiekama, ir trīs operas un vairāki muzikālie darbi, šis un tas teātriem, un es, atverot lapu vaļā, varu pateikt, ir vai nav tur librets. Es redzu struktūru. Tā arī neesmu uzrakstījis to darbu, un noteikti es to vairs arī neuzrakstīšu tāpēc, ka nav īsta partnera.
***
Turpinājums seko. Turpinājumā - kāpēc nav iespējams atrast Lāčplēsi, vai Zigmars Liepiņš ies uz Kultūras ministriju naudu prasīt, kāpēc Kristapa Porziņģa iemestās bumbas ir svarīgākas par Marinas Rebekas nodziedāto augšējo do, kas jādara operas mecenātiem.
