Nesen vairāku ražojošo nozaru asociācijas nodibināja Latvijas Industrijas attīstības konfederāciju. Par tās mērķiem ražošanas attīstībai valstī, kā rūpniecība attīstās pasaulē pieaugušās spriedzes un dārgo kredītu laikā, sarunā ar “Neatkarīgo” stāsta jaunās konfederācijas viceprezidents un Mašīnbūves un metālapstrādes uzņēmumu asociācijas padomes priekšsēdētājs Ivars Eniņš.
Šobrīd ir pagājuši divi gadi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Kādu iespaidu tas ir atstājis uz Latvijas rūpniecību? Vai tā ir kaut kā mainījusies?
Karam, protams, ir ietekme, bet, lai raksturotu, kas pēdējos gados noticis, ir jāpaiet vēl solis atpakaļ. Piemēram, jau 2021. gadā aktuāls jautājums bija energoresursu cenas un pati šo resursu pieejamība. Paralēli tam vēl noritēja ar Covid-19 saistītā krīze. Rūpniecību gandrīz vai gribēja nostādīt lielveikalu režīmā. Tad mēs veicām konsolidācijas soli. Ražošana visiem ir vienāda. Tas ir cilvēku kolektīvs, kas strādā un rūpnieciskā procesa rezultātā rada kaut kādus izstrādājumus. Ieviesām dažādas preventīvas, kas ir saistītas ar veselības aizsardzību, lai droši varētu turpināt darbu arī šajos bargajos apstākļos. Mēs radījām savdabīgu “rāmi”, kas derēja visai rūpniecībai, kurš ar Latvijas Darba devēju konfederācijas un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras starpniecību transformējās, un katrs ražojošais uzņēmums to varēja piemērot savām vajadzībām. Tiekot pāri kovidam, nācās saskarties ar jauniem izaicinājumiem, kas saistīti ar Krievijas iebrukumu Ukrainā. Pirmā cieta tieši mūsu nozare - mašīnbūve, metālapstrāde, jo metāls bija viena no pirmajām sankcijām pakļautajām precēm. Saskaņā ar tirgus likumiem mums tobrīd vajadzēja faktiski apstāties. Taču mēs jau gan deviņdesmitajos gados, gan 2008.-2009. gada krīzē bijām iemācījušies, ka uzņēmumiem ir nepieciešams arī otrais un trešais izejvielu piegādātājs. Iepriekš Latvijā lielā mērā bijām uzsēdināti uz “Severstaļlat” adatas. Sākoties karam, mēs, protams, no tās kāpām nost, un tam bija nepieciešami divi trīs mēneši. Protams, cieta arī citas rūpniecības nozares, piemēram, elektroniķiem bija problēmas ar pusvadītāju komponenšu piegādēm. Tomēr ražošana pierādīja savu dzīvotspēju, un mēs izdzīvojām bez būtiska krituma. Nedaudz nostagnējām un tad atkal devāmies augšup. Analoģijas var meklēt arī citās rūpniecības nozarēs.
Kā jūs atradāt jaunos izejvielu piegādātājus?
Mums Baltijā liela bāze bija “Severstaļlat”, kas kontrolēja aptuveni 70% tirgus. Atlikušie 30% nāca no Somijas, Vācijas un citām Eiropas Savienības valstīm. Bija arī tālākas specifiskākas piegādes, piemēram, no Turcijas vai Ķīnas. Izmantojot citus piegādātājus, šo 70% atkarību mums izdevās divos trijos mēnešos pārvarēt.
Kāds ir jaundibinātās konfederācijas mērķis, un ko tā var sniegt jūsu pārstāvētās asociācijas uzņēmumiem?
Bez jau pieminētās kovidkrīzes un ģeopolitiskajiem izaicinājumiem vēl viens aspekts, kas spiež rūpniekus konsolidēties, ir inovāciju politika valstī. Tur iekļauti arī kompetenču centri, kuros vēsturiski pārstāvētas astoņas nozares. Šīs astoņas nozares jau vairāk nekā trīs gadus mēģina runāt ar valsti, lai atbalsts inovācijām, pētniecībai un attīstībai būtu ar saprātīgiem noteikumiem, jo rūpniecības pusē atbalsts no bankām šādām aktivitātēm ir nulle. Nauda, kas nonāk inovācijās, ir Eiropas atbalsta nauda. Parādījās tā dēvētais Atjaunošanās un noturības mehānisms u.c. līdzīgu finansējumu līdzekļi. Lai šos līdzekļus ar saprātīgiem nosacījumiem varētu dabūt līdz rūpniecībai, tās tehnoloģiskajiem procesiem, jaunajiem produktiem, nu jau mēs runājam arī par “zaļo” un “digitālo” dimensiju, ir izstrādāti attiecīgi noteikumi. Trīs gadu darbs ir vainagojies ar to, ka šie noteikumi, lai gan nav pārāk draudzīgi, nav arī galīgi “sačakarēti”.
Ko jūs vēlētos uzlabot ar jaunās konfederācijas palīdzību?
Latvijas Industrijas attīstības konfederācijā mēs konsolidējam vienotu rūpniecības viedokli. Viena joma ir inovāciju virziens. Otra - aizsardzības industrija, kam mums ir jāpievērš liela uzmanība. Trešais virziens ir vispārējā rūpniecības attīstība un tās konkurētspēja. Viens no aspektiem, kas ir jārisina, ir valstī esošā birokrātija, kas traucē rūpniecības attīstību un veicina mūsu atpalicību Baltijas valstu vidū.
Kādi šobrīd ir galvenie birokrātiskie traucējumi, kuri ierobežo attīstību?
Pēdējais piemērs - Saeimā nesen tika skatīts Aizsardzības industrijas likums. Mūsu uzstādījums saistībā ar to ir nepadarīt likumu tik sarežģītu, ka tas nav praktiskie izmantojams dzīvē. Likumam būtu jābūt vieglam “rāmim”, kas nosaka galvenos parametrus. Bez formulām un bez “dziļiem” skaitļiem. Nereti likumā ieliek konkrētus skaitļus bez konkrēta pamatojuma, taču šo detalizāciju var veikt ar Ministru kabineta noteikumiem. Pie tā ir jāstrādā. Mūsu uzdevums ir būt likumdošanas izstrādes procesā un neļaut normatīvos aktus sabojāt jau pašā sākumā.
Vai jums tas izdodas?
Ar inovācijām triju gadu garumā ir gājis raibi. Piemēram, programma, ko “palaida” aizpagājušā gada rudenī. Normatīvie akti ir pieņemti un izsludināti septembrī un oktobrī. Kompetenču centri jau piesakās un vāc projektus, bet janvāra beigās un februārī programma tiek apturēta.
Kāpēc tā?
Valsts aparātam pēkšņi šķiet, ka kaut kas ir jāpamaina. Tas apmēram būtu tā, it kā mēs sāktu spēlēt hokeju pēc hokeja noteikumiem, bet otrajā periodā mums liek pāriet uz rokasbumbas, bet trešajā periodā futbola noteikumiem. Ir saprotams, ka likumdošanas procesa izstrādē rodas kļūdas, taču nedrīkst kardināli mainīt spēles noteikumus jau pašas spēles laikā. Zem katra projekta ir reāli uzņēmumi ar piesaistītu finansējumu šī projekta finansēšanai. Piemēram, kompetenču centra gadījumā naudu var dabūt atpakaļ tad, kad kaut kas ir jau izdarīts. No sākuma uzņēmums tērē savu naudu. Tu esi iztērējis savu naudu, bet pēc pusgada pasaka, ka nav zināms, vai projekts turpināsies vai nē. Šādi valsts rada neuzticību pret saviem lēmumiem. [Daudznozīmīgi nopūšas, red.] Vēl ļoti dīvaina bija vēlme projektos iesaistītajiem uzņēmējiem piemērot valsts amatpersonas statusu [ar no tā izrietošajām sekām, red.], lai izvairītos no kādiem iespējamajiem interešu konfliktiem. Šāds uzstādījums uzņēmējiem nav pieņemams.
Turpinot par mūsu mērķiem, nākamā dimensija ir ražošanas tehnoloģiskā attīstība un jaunu produktu radīšana. Šeit ir plašs darba spektrs - gan jaunu produktu radīšana, gan tehnoloģiju attīstīšana, gan energoefektivitāte. Tas ietver arī jautājumus par CO2 izmešiem. Rūpnīcas kļūst “zaļākas”, taču tas arī prasa izmaksas. Kovida laikā visi teica: “Rūpnieki malači, jūs izvilkāt mūsu ekonomiku no bedres”, bet tagad rūpnieki atkal aiziet otrajā plāksnē. Reiz kādam ekonomikas ministram teicu, ka mans mērķis, ierodoties ministrijā, ir nevis staigāt no kabineta uz kabinetu, bet gan atrast vienas durvis ar uzrakstu “Rūpniecība”. Ja es pie tām durvīm klauvēju un tās man neatveras, tad es eju pie ministra.
Kā ir Lietuvā un Igaunijā? Vai viņiem šī ar valsts aparātu saistītā sistēma strādā, vai arī viņi tāpat mokās?
Katrai valstij ir savas problēmas un savi labie risinājumi. Ja salīdzina situāciju uzņēmumiem, kas ir gājuši Lietuvas un Igaunijas tirgū, tad saskaņošanas procedūras, telpas, elektrības pieslēgumi, atļaujas utt. ir vieglāk iegūstamas nekā Latvijā. Mums šie procesi ir gari. Vēl ir viens aspekts, ar ko patlaban saduras pašvaldības. Tas ir jautājums par industriālajiem parkiem. Tur zināma neloģika iestrādāta jau pašā sākumā. Dzirdam par daudziem tukšajiem industriālajiem parkiem un dzirdam arī par veiksmīgajiem industriālajiem parkiem. Potenciālajam industriālā parka īpašniekam ir jāsaprot, kas tad pēc šī parka uzbūvēšanas tur strādās. Kļūdaina doma ir mēģināt būvēt “universālu” industriālo parku. Ja tajā plāno darboties metālapstrādes uzņēmums, ir nepieciešamas gan izturīgas grīdas, gan kolonnas, tāpat ir svarīgs vārtu platums un augstums. Tāpat vēl viens aspekts. Politiskā līmenī tiek runāts, ka rūpniecībai ir jādraudzējas ar zinātni. Taču atkal rodas jautājums saistībā ar “interešu konfliktu” interpretāciju. Ja mēs kompetenču centru atlasē piesaistām kādu zinātniskās vai mācību iestādes speciālistu, līdz ar to mēs viņu izslēdzam no dalības projektos. Lai rūpniecība attīstītos un mēs nezaudētu konkurētspēju, mums šis inovāciju virziens ir ļoti svarīgs. Tāpēc mēs tur arī ejam un cīnāmies.
Kā mainījies jūsu organizācijas biedru biznesa mērogs?
2000. gadā mums apgrozījums bija pusmiljards eiro, bet aizpagājušajā gadā apmēram divarpus miljardi eiro. Pagājušais gads varētu būt līdzīgs aizpagājušajam. Tā ir bijusi normāla uzņēmumu organiska izaugsme bez liekas palīdzības no valsts puses.
Vai ir iespēja, ka šogad būs labāk nekā pērngad? Runā, ka līdz ar procentu likmju samazināšanos patēriņš augs, tajā skaitā arī precēm, ko piedāvā jūsu nozare.
Mūsu nozarē ir ražošanas virzieni, kas sāka atkopties jau pagājušā gada beigās. Patiesībā arī pērnā gada pirmais pusgads bija ļoti labs. Tad vasarā un rudenī bija neliels kritums, bet gada beigās ražošana atkal sāka kāpt augšup. Pēc manām domām, šogad būtu jābūt nelielam pieaugumam. Dažādas tirgus prognozes pagaidām vieš optimismu. Procentu likmju kritums vairāk varētu ietekmēt tos tirgus segmentus, kur gala patērētājs ir individuālais pircējs, tādām precēm kā laivu piekabes un benzīna kannas. Šajā segmentā lielie noliktavu krājumi iet mazumā. Eksporta tirgos varētu atdzīvoties pašvaldības. Piemēram, Skandināvijā, kur tās iepriekš bija piebremzējušas infrastruktūras objektu attīstību. Savukārt attiecībā uz būvju komercprojektiem var teikt, ka tie nebija pilnīgi apstājušies, bet arī šeit varētu būt izaugsme. Tiesa gan, šis gads nebūs viegls, taču, ja mēs būsim pietiekami rosīgi un mācēsim pavingrot starp eksporta tirgiem, tad šogad varam kāpināt ražošanas apjomus.
Ražošanai nepieciešamos komponentus jūsu nozare lasa kopā pa visu pasauli. Vai arī jūs kaut kā ir ietekmējusi situācijas saasināšanās Sarkanajā jūrā?
Tā kā mums ir segmenti, kas ražo rūpnieciskās iekārtas, tad mums ražošanā ir nepieciešamas arī elektroniskās komponentes. Piegādes, piemēram, no Austrumāzijas, ir kļuvušas problemātiskākas. Taču tas nav nekas jauns. Piegāžu ķēdes jau bija iedragātas kovida rezultātā, tad tās vēlreiz iedragāja ģeopolitika. Toreiz risinājumi tika atrasti, un gan jau tāds atradīsies arī šoreiz. Šeit ir arī svarīgi, cik lielus uzkrājumus ar komponentēm ir izveidojuši arī atbalsta piegādātāji Eiropā.
Esmu dzirdējis, ka kovidkrīzes laikā līdz ar tālākām un nedrošākām piegādēm no Ķīnas un citām Āzijas valstīm pie jauniem pasūtījumiem bija tikusi Latvijas tekstila rūpniecība. Varbūt tālo piegāžu nedrošums un nepieciešamība vairāk ražot Eiropā varētu dot papildu pasūtījumus un izaugsmi arī jūsu nozarei?
Tas nenoliedzami jau ir noticis. Patiesībā jau pirms kovida, izvērtējot tālās piegādes, piemēram, Ziemeļvalstis nonāca pie secinājuma, ka atbilstošu cenu un augstu kvalitāti viņi var nodrošināt tepat Baltijas jūras reģionā. Daudzas lietas, kas zemo cenu dēļ iepriekš bija pārvietotas uz Ķīnu, tagad ir atgriezušās Baltijas jūras reģionā, tajā skaitā arī Latvijā.
Tātad Latvijas rūpniecībai nākotne ir pozitīva?
Rūpnieks jau pēc dabas ir optimists. Rūpnīcu vienā dienā neuztaisīsi un vienā dienā neslēgsi. Līdz ar to rūpniecības segmentu pārstāv “izdzīvotāji”, kuri domā uz priekšu un mēģina rast risinājumu jebkurā situācijā. Piemēram, ja aplūkojam darbaspēka problēmas. Kādreiz ražošanā ļoti trūka metinātāju. Šobrīd ir daudz metināšanas robotu. Mēs izgatavojam ražošanas iekārtas kokapstrādei. Ja kādreiz pie ražošanas līnijas kokapstrādē strādāja padsmit cilvēku, tad tagad tās apkalpošanai ir nepieciešami divi, maksimums, trīs. Tādējādi mēs radām risinājumu citai nozarei. Tomēr, ja runājam par attīstību, tad ļoti nopietns jautājums ir izglītība. Tehnoloģijas paliek sarežģītākas, prasības pret darbiniekiem augstākas. Lai celtu kvalifikāciju, mēs izmantojam dažādas apmācību programmas, taču mums valstiskā līmenī ir jādomā par tiem, kas šobrīd uzsākuši mācības pirmajā klasē. Lai tālākā mācību procesa gaitā viņi mācās matemātiku, fiziku, ķīmiju. Lai viņiem būtu tehniskie pulciņi, un lai viņiem būtu interese par tehniku.
