Kāda gaisotne valdīja Minhenes konferencē, par pasaules sabiedrības reakciju uz Alekseja Navaļnija nonāvēšanu, par atomelektrostacijām, par tautas izmiršanu un Latvijas lauku iztukšošanos, par Latvijas stratēģiskajiem mērķiem, kā arī vēlējumi Ukrainas tautai – turpinājums intervijai ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču.
Minhenes konference. Jūs tajā piedalījāties. Kāds tur bija noskaņojums? Mēs redzam, ka bruņojumu un munīciju Ukrainai gandrīz vairs nepiegādā, palīdzības nav, un mēs gaidām brīnumu. Vai šajā konferencē bija kaut kāds cerības stars, ka kaut kas mainīsies šajā ziņā?
Tā bija mana piecpadsmitā vai sešpadsmitā konference. Dažādos laikos, dažādus amatus ieņemot, to esmu apmeklējis no divtūkstošo gadu sākuma. Es, godīgi sakot, neatceros nevienu konferenci, kur visi būtu bijuši optimisma pārpilni. Bija Afganistāna, bija Irāka, tad neapšaubāmi tas, kas 2014. gadā sākās Ukrainā, ko mēs daudz esam apsprieduši.
Protams, visi zina, kas jādara, nav tā, ka trūktu ideju. Tagad tas ir atbalsts Ukrainai, sankcijas pret Krieviju, militāro aizsardzības izdevumu palielināšana visās NATO valstīs līdz diviem un vairāk procentiem, Eiropas militārās rūpniecības mobilizācija, jaunu industriju attīstība, piemēram, dronu. To visi labi zina, bet nelaime ir, ka tas neiet uz priekšu. Turklāt ASV šobrīd ir ļoti smaga iekšpolitiska cīņa.
Man bija iespēja piedalīties dažādos slēgtos formātos, kas mazāk tika translēti sabiedrībā, presē. Man bija iespēja runāt gan ar ASV kongresmeņiem, senatoriem, un viņi visi apliecināja, ka būs palīdzība. Bet tas “būs” nāk jau no pagājušā gada, un tikmēr ukraiņi vienkārši mirst un atkāpjas, un iestājas frustrācija.
Mūsu tā dēvētais Austrumu flangs uzsvēra, ka mums vissvarīgākais ir drošības jautājums, Ukrainas atbalsts, mūsu pašu drošības stiprināšana. Tas, kas varbūt mainās un nav tik pamanāmi: vairākas Eiropas lielvalstis tiešām kardināli sāk mainīt savu domāšanu, sāk vairāk investēt industrijā un aizsardzībā.
Bet tas notiek, kā viens kolēģis teica, ar sešu mēnešu nobīdi. To, ko vajadzēja izdarīt pirms sešiem mēnešiem, to beidzot darām tagad. Tas ir tas, kas izraisīja frustrāciju. Tas ir tas, kas rada dusmas. Bet padusmoties es varu mājās vakarā, savukārt pa dienu man jāturpina braukāt apkārt un pārliecināt cilvēkus, ka nedrīkst kavēties. Jā, bija diezgan sarežģītas sarunas.
Bet vai ir cerības?
Divas lietas tika solītas. Pirmkārt, ka ASV Kongress tomēr par 60 miljardu pakotni nobalsos. Otra lieta, kas manī raisa cerību, ir, ka vairākas lielvalstis sākušas saprast: nav labi, tāpēc vajag investēt ražotnēs. Tikko Vācijā bija svinīga pamatakmens likšana munīcijas rūpnīcai.
Mums pašiem arī, starp citu, ir labas iespējas. Tie paši droni. Jāsaka, ka Latvija šobrīd koordinē un vada dronu koalīciju. Bet viena lieta ir koordinēt un vadīt, pavisam cita - pašiem ražot. Tas ir tas, ko no sarunām ar premjerministri un mūsu aizsardzības ministru sapratu, tur arī tiek meklēti papildu līdzekļi, lai investētu un sāktu ražot. Tas ir atbalstāms virziens.
Vai Alekseja Navaļnija nāve kaut kādā veidā iekustina šo situāciju?
Nē, neiekustina. Lai gan, protams, bija šoks, kad šī ziņa atnāca. Mani šī ziņa sasniedza vienā no šiem slēgtajiem diskusiju formātiem ar amerikāņu senatoriem, Eiropas līderiem.
Sajūta visiem bija tāda, ka tas ir traģiski, bet tas bija gaidāms. Tas ir briesmīgākais. Tas bija paredzams. Šī ziņa aplidoja visu pasauli un rezonēja arī Minhenē, tas ir fakts. Navaļnija atraitne bija uzaicināta uz konferenci, viņa teica ļoti spēcīgu uzrunu, un tas bija neilgi pēc tam, kad šī ziņa parādījās.
Vispārējais viedoklis ir tāds, ka Krievija ir atpakaļ savos pirmsākumos - Ivana Bargā, Josifa Staļina vai kāda cita autoritāra, totalitāra vadoņa laikmetā, kur ne tikai neviens nerēķinās ar to, ko domā pasaule. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka kremlim ir dziļi nospļauties, kādus nosodījuma vārdus mēs esam pauduši, bet viņi ir neitralizējuši vienu no redzamākajiem opozicionāriem.
Skaidrs, ka opozīcija ir vāja, sašķelta, viena daļa atrodas cietumā vai trimdā, un tas parāda, ka ir izdarīts viss, lai varētu karot tik ilgi, cik vien tas ir iespējams, bez jebkādas iekšējas pretestības.
Atgriezīsimies Latvijā. Mēs jau ilgāku laiku vērojam, ka tiek likvidētas lauku skolas. Būtībā tiek likvidēti lauku reģioni. Tiklīdz nav skolas, tā nav arī visa pārējā - nav pasta, bibliotēkas, kultūras nama... Cilvēki neies dzīvot uz turieni, kur nav iespēju mācīt bērnus. Un šie lauku reģioni iztukšojas. Kā jūs skatāties uz šo situāciju?
Ir arī viedoklis, ka tieši tur, kur nav ražotņu un nav ekonomiskās aktivitātes, cilvēku vienkārši nav, jo viņi dodas prom. Tas ir divvirzienu jautājums, jo es jau tad, kad tika veidota šī valdība un kad man bija sarunas ar visām partijām, teicu, ka principā varu atbalstīt tikai tādas pārmaiņas skolu sistēmā, kas ir pārdomātas un saprātīgas.
Mēs bieži redzam, ka fokuss vairāk ir uz skolēnu skaitu, mazāk uz mācību kvalitāti. Un tad, kad mēs saprotam, kādu kvalitāti gribam, tad saprotam, ka tā konkrētā skola ir par mazu. Jo laikam 12 vai 14 skolēni skolā un divreiz vairāk skolotāju un atbalsta personāla arī nav normāli.
Bet, otrkārt, ir arī ceļi, autobusi. Par to jau runājām pirms gada, kad vēl biju valdībā. Tad tika dots uzdevums atrast kompleksu risinājumu. Jo nevar pārmest Izglītības ministrijai, ka tā nav parādījusi, kā skolēnu no viena ciemata aizvedīs uz skolu 20 vai 30 kilometru attālumā. Tas vairāk ir Satiksmes un Vides un reģionālās attīstības ministrijas jautājums. Un tagad es redzu, ka divas nedēļas šie jautājumi tiek pētīti.
Otra lieta. Esmu jau teicis, ka Latvija nav tik liela, lai taisītu ekseļa tabulu visai valstij. Mēs varam pietiekami labi realizēt arī individuālus risinājumus. Ja skolas līmenis ir virs vidējā, bet blakus ir skola, kas nav virs vidējā, tad varbūt labāk neslēgsim to skolu, kas ir mazāka, bet ar labāku rezultātu: paskatīsimies, kā šīs lietas var salikt kopā.
Tas, ka daudzos gadījumos lēmumi būs sāpīgi un tie būs jāpieņem, ir skaidrs. Bet, ja mēs tiešām gribam, lai lauki neizmirst, un es domāju, ka mēs visi to gribam, un mēs negribam, lai viss būtu koncentrēts vienā vietā - ap Rīgu un Pierīgā, bet valsts attīstītos vienmērīgi, tad tas ir jautājums: kā veicināt ekonomisko aktivitāti un darba vietas?
Un tad diemžēl sākas cits stāsts. Tur, kur parādās kāda ideja par rūpnīcas izveidi vai jebkāda ekonomiskā aktivitāte, ir diezgan daudz protestu. Man kancelejā katru dienu ienāk pa kādai protesta vēstulei.
Piemēram, par ko?
Par visu. Par vēja parkiem, piemēram. Mēs varam parunāt arī par atomelektrostaciju. Bet kur būvēsim?
Kādā nomaļā vietā.
Nav nomaļo vietu. Tur ir jābūt divām lietām. Ir jābūt pietiekami labai infrastruktūrai, kur savienot elektrotīklus, un ūdenim jābūt. Nav tā, ka mēs varam uzbūvēt nomaļā vietā. Tie jautājumi nav tik vienkārši.
Ir arī jautājumi par visu veidu rūpniecību. Protams, ir pret skolu slēgšanu, un tas viss ir saprotams, tāpēc ir jāizrunā, ir jāizdiskutē. Bet mums tiešām jādomā, kādā veidā - ar nodokļu sistēmas atvieglojumiem vai citādi - dot stimulu pašvaldībām, lai tās būtu ieinteresētas, ka attīstās rūpnīcas un pat nelielas ražotnes. Tad arī cilvēki tur būs.
Esmu ļoti daudz braukājis pa novadiem. Piemēram, Tukuma novadā cilvēki brauc uz ražotnēm pat 15 un 20 kilometrus, un tas ir normāli. Uz Tukumu pie viena uzņēmēja strādāt brauc no Rīgas. Saulkrastos vienā kuģu būves uzņēmumā Skultes ostā man teica, ka liela daļa darbinieku braucot no Rīgas.
Tad jau laikam laba darbavieta.
Vai arī tas ir saistīts ar to, ka tajā pašā kuģu būvētavā strādā cilvēki, kuri kādreiz strādājuši Rīgas kuģu būvētavā un citur.
Speciālisti, kuri, paldies dievam, ir atraduši savai specialitātei atbilstošu darbu.
Tā ka ekonomiskā aktivitāte ir ne mazāk svarīga kā skolu saglabāšana. Ja būs darba vietas un jaunās ģimenes redzēs perspektīvu, tad skolas būs. Un bieži vien vecāki paši “nobalso ar kājām”. Sarunās ar vecākiem esmu dzirdējis, ka, visu izvērtējot, viņi bērnu vedīs x kilometrus tālāk, uzskatot, ka skola novada centrā vai lielāka skola ir perspektīvāka.
Ir daudz faktoru. Katrā novadā, pagastā vai apdzīvotā vietā varēs nosaukt vēl citus aspektus. Tāpēc mans uzskats ir tāds: pārmaiņas jāīsteno, bet daudz saprātīgāk. Un es tiešām aicinu to darīt individuāli, izvērtējot katru novadu, katru vietu un tad arī izskaidrojot, kāpēc tomēr, varbūt par spīti daudziem emocionāliem aspektiem, viens vai otrs lēmums ir jāpieņem, vai arī tiešām pasteidzāmies un nevajag skriet.
Pašās beigās palūgšu tādu visaptverošu skatienu no prezidenta krēsla uz pasauli, Latviju, Ukrainu. Mums ir daudz problēmu, tās nešaubīgi ir jārisina, bet Ukrainai ir daudz grūtāk, turklāt Ukraina šobrīd karo arī par mums. Pasakiet, lūdzu, kādu novēlējumu ukraiņu tautai!
Man šķiet, ka mums jāatceras tas, ar ko mēs sākām. Ar atskatu, kas notika pirms diviem gadiem. Jūs taču atceraties, pirmajās Krievijas iebrukuma dienās vispārējais uzskats bija - Ukraina neizturēs. Trīs dienas, trīs nedēļas, un Ukraina būs pagalam. Divus gadus vēlāk ukraiņi turpina cīnīties.
Mēs visi zinām, ka varbūt tikai labās un ne tik labās filmās viss notiek diezgan strauji. Divas trešdaļas no filmas laika ļaunajiem veicas, un tad pēdējā trešdaļā labais beidzot triumfē. Diemžēl dzīvē ir tā, un arī vēsture rāda, ka cīņa var būt ilga, asiņaina, un ne vienmēr tā ir tikai ar labo varoņu uzvarām bagāta. Un arī tagad tā notiek. Mēs visi ļoti priecājamies par katru labu ziņu no Ukrainas, par katru nogremdētu krievu karakuģi un notriektu krievu lidmašīnu. Savulaik mēs ļoti priecājāmies par Hersonas atbrīvošanu, par to, ka okupantus padzina no galvaspilsētas apkārtnes, no lielas daļas Ukrainas.
Bet mēs arī redzam, ka cīņa prasa ļoti lielu izturību - gan psiholoģisku, gan fizisku. Es novēlu ne tikai ukraiņiem, bet mums visiem nepagurt, absolūti skaidri saprast un ticēt, ka ļaunums tiks sakauts. Mums pašiem šeit, Latvijā, neļauties izmisumam, bet atcerēties, ka visas mūsu problēmas, lai cik tās būtu mums pašiem svarīgas, un tās ir svarīgas, salīdzinot ar to, kas notiek Ukrainā, nav tik smagas, jo Ukrainā viss ir daudz briesmīgāk.
Un tikai tad, kad mēs spēsim panākt to, lai ukraiņi uzvar, un mēs to spēsim, tikai tas prasīs laiku un pūles, tad arī iestāsies miers, un mums būs vairāk laika un pūļu, arī resursu, ko atvēlēt dažādu vairāk ielaistu vai mazāk ielaistu problēmu risināšanai.
Es novēlu ukraiņiem noturēties un uzvarēt. Novēlu ukraiņiem tiešām tādu sajūtu, ka joprojām ar viņiem kopā ir cilvēki gan Latvijā, gan citviet Eiropā un pasaulē. Mums visiem kopā nepagurt un izcīnīt uzvaru!
