Kopš iepriekšējās desmitgades pēdējiem gadiem Latvijā izsludināts tā dēvētais finanšu sektora kapitālais remonts, kas radījis visai plašu viedokļu spektru, daudziem sūdzoties par visai absurdām komercbanku prasībām. Vienlaikus izskanēja arī paziņojumi, ka ciešāka naudas darījumu vētīšana ir ļāvusi piebremzēt pelēkās un melnās naudas plūsmas no tā dēvētajām trešajām valstīm un arī pašai Latvijai izdevies izvairīties no nokļūšanas tā dēvētajā pelēkajā sarakstā. Pēdējā laikā sūdzības par banku uzraudzības pasākumiem ir kļuvušas dzirdamas aizvien mazāk, taču samērā maz dzirdami paziņojumi, kā veicas ar nelegālo naudas plūsmu apkarošanu. Par to sarunā ar “Neatkarīgo” stāsta Latvijas Finanšu nozares asociācijas padomniece Laima Letiņa.
Nesen Latvijas Finanšu nozares asociācija atcēla noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas un sankciju ievērošanas politiku un vadlīnijas, tādējādi nozares standartu līmenī vairs neregulējot ar naudas atmazgāšanas novēršanu saistītus jautājumus. Ko šāds paziņojums nozīmē praksē? Vai tas nedraud ar to, ka naudas “atmazgātājiem” Latvija kļūs pievilcīgāka, jo uzraudzības prasības krītas?
Šis paziņojums ir saistīts ar to, ka finanšu nozares asociācija gada sākumā pārskatīja savus normatīvos aktus. Mūsu gadījumā gan tie nav visiem tirgus dalībniekiem saistoši akti, bet tikai mūsu organizācijas iekšienē. Mēs secinājām, ka 2019.-2020. gadā izdotās vadlīnijas, kuras bija paredzētas naudas atmazgāšanas jautājumu risināšanai, šobrīd vairs nav aktuālas. Šobrīd vairākus aspektus regulē ārējie normatīvie akti. Kamēr valsts nebija pieņēmusi normatīvo regulējumu, nozare bija veikusi pašiniciatīvu un izdeva pašregulējošas salīdzinoši vienkāršas vadlīnijas, ar kurām varētu sekot, lai ikdienā nodrošinātu starptautiskiem standartiem atbilstošu naudas administrēšanas sistēmu finanšu sektorā Latvijā. Tagad, kad ir daudz stingrāks un plašāks ārējais normatīvais regulējums, šīs mūsu vadlīnijas vairs nav nepieciešamas. Tās pat var pārklāties ar kādiem ārējiem normatīvajiem aktiem un, iespējams, radīt kādus pārpratumus. Tāpēc šīs vadlīnijas atcēlām. Bez starptautisko standartu prasībām vadlīnijās vēl bija identificētas noteikta veida nozares, kuras finanšu sektors savulaik uzskatīja par nesamērīgi riskantām. Ja risks tiek uzskatīts par nesamērīgu, tad šo nozari parasti neapkalpo vispār. Savulaik naudas atmazgāšanas kontroles sistēmas nebija tik spēcīgas kā šobrīd. Tāpat, ja runājam par kriptoaktīviem, šī nozare nebija regulēta, nebija apzināti tās riski un tie netika pārvaldīti ne no valsts, ne no pašas nozares puses. Līdz ar to šos riskus iepriekš uzskatīja par nepārvaldāmiem. Tas šobrīd ir mainījies, gan tāpēc, ka regulējums attiecībā uz kriptoaktīvu pakalpojumu sniedzējiem un elektroniskās naudas iestādēm ir kļuvis krietni caurspīdīgāks un saprotamāks, gan arī pati nozare laika gaitā ir pilnveidojusi savu atbildību, līdz ar to visos gadījumos nav uzskatāma par tādu, kura ir ar nesamērīgu risku. Tie tad būtu būtiskākie jautājumi vadlīniju atcelšanas kontekstā.
Vai šobrīd ir atrasti kādi tehniski risinājumi, lai kriptoaktīvus varētu vieglāk uzraudzīt?
Šeit ir jārunā par diviem līmeņiem. Viens ir normatīvā regulējuma līmenis. Runājot par to, pagājušajā gadā Eiropas Savienība pieņēma tā dēvēto MiCA regulu (Markets in Crypto Assets Regulation), kura ES līmenī regulē kriptoaktīvu pakalpojumu sniedzējus. Atbilstoši šim regulējumam Finanšu ministrija ir sagatavojusi mūsu vietējo likumdošanu, kura vēl ir pieņemšanas procesā. Tomēr nozarē tiek ieviesti krietni precīzāki un stingrāki normatīvie standarti. Savukārt bankas, kuras ir identificējušas, ka vēlas apkalpot tieši kriptoaktīvu pakalpojumu sniedzējus, savās sistēmās ievieš krietni stingrākus uzraudzības mehānismus un IT produktus to īstenošanai. Pārējās bankās ir noteikti konkrēti scenāriji un noteikta veida mehānismi, ar kuriem uzraudzīt darījumus, kur pats klients nav kriptoaktīvu pakalpojumu sniedzējs vai pats nedarbojas ar kriptoaktīviem, bet kura klientiem ik pa laikam parādās šāda veida darījumi kriptoaktīvos. Te droši vien ir būtiski pateikt, ka daudz pieminētā kriptoaktīvu anonimitāte ir izaicinājums tiešas identifikācijas kontekstā, bet paši darījumi ir daudz izsekojamāki un pārredzamāki. Tas tāpēc, ka tie notiek virtuālā vidē un izmantojot blokķēdes tehnoloģijas, kuru būtība ir nodrošināt, ka darījums ir izsekojams. Tāpēc, tiklīdz šie rīki tiek pietiekami apgūti, arī uzraudzības īstenošana kļūst salīdzinoši saprotama.
Vai mēs šobrīd varam justies drošāk, ka kādi noziedzīgi iegūti līdzekļi netiek pārvērsti kriptoaktīvos un pēc tam ar to palīdzību jau vēlāk “atmazgāti” caur banku sistēmu?
Katrā ziņā mēs varam būt droši par to, ka banku sistēma savās kontroles sistēmās šim aspektam pievērš ļoti lielu uzmanību. Tas notiek, aizvien vairāk un vairāk pilnveidojot no savas puses dažādus uzraudzības mehānismus. Savukārt tas, kas notiek kriptoaktīvu tirgū, jau ir atkarīgs no šī tirgus kontroles sistēmām.
Vai ar naudas atmazgāšanas apkarošanu saistītie jautājumi ir vairāk sakārtoti arī ar Krieviju, Baltkrieviju un vispār trešās pasaules valstīm?
Vadlīniju atcelšana šo aspektu tiešā veidā neietekmēs. Darījumu apjoms ar Krieviju un Baltkrieviju ir ļoti limitēts un tiek saglabāts, ja ir runa par kaut kādiem humāniem apsvērumiem. Taču, kā var redzēt arī no pēdējām ES un ASV sankciju paketēm, tad šīs valstis virzās pretī aizvien lielākai finanšu izolācijai. Bankām ir ļoti liels izaicinājums to darījumu pārvaldīšanai, kuri paredzēti sankciju apiešanai. Šiem darījumiem ir jābūt ļoti stingrai dokumentācijai, lai varētu pārliecināties, ka sankcijām pakļautu preču gadījumā gala saņēmējs neatrodas Krievijā.
Savukārt runājot par “trešajām valstīm”, kopumā jāsaka, ka izaicinājumi saglabājas. Tie objektīvi izriet no tā, kādas šajās valstīs ir naudas atmazgāšanas novēršanas prasības un konkrēti riski, kas ir vērojami katras valsts ietvaros. Piemēram, attiecībā uz valstīm, kur ir izteiktāki terorisma finansēšanas draudi, protams, ir jārēķinās, ka pārbaudes būs daudz skrupulozākas nekā citkārt, jo ir jāpārliecinās, ka darījumi neietver terorisma finansēšanu. Līdzīgi ir ar naudas atmazgāšanu. Ja šajā ziņā darījums notiek ar valsti, kura ir iekļauta pelēkajā vai melnajā sarakstā, tad, protams, pārbaudes būs daudz stingrākas.
Vai varam teikt, ka ar “finanšu tirgus kapitālā remonta” pasākumiem naudas pārskaitījumu “sieti” kļūst ciešāki?
Es teiktu, ka prasību izpilde kļūst daudz advancētāka un gudrāka. Tā ir mazāk birokrātiska un risku novēršanā balstīta. Prasības pašas kā tādas gan saglabājas, un tas bija pareizais ceļš, kas pēc 2018. gada arī bija jāveic. Tur, kur riski ir mazāki, uzraudzības procesu ir iespējams izdarīt daudz ātrāk. Bet tur, kur riski ir augstāki, ir pieejami vairāk rīku, lai veiktu izpēti, iespējams, pašam klientam pat neiesaistoties, un arī pašu risku pārvaldību veikt gudrāk.
Vai jūs kā finanšu asociācijas padomniece varat teikt, ka cīņu ar naudas atmazgāšanu var veikt aizvien efektīvāk?
Jā, precīzi. Varu piebilst, ka šogad ar dažādām institūcijām esam paredzējuši strādāt pie klientu pieredzes uzlabošanas. Proti, lai AML (noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas) prasību izpildes gadījumā netiktu samazināts paša klienta apkalpošanas standarts. Šajā gadījumā runa nav par prasību samazināšanu, bet lai prasību izpilde nebūtu nepatīkama, lai sajūta pēc apkalpošanas būtu “ekselenta” un patīkama.
