“Vēl pagājušajā nedēļā kopā ar Juri spriedām par Edgara Liepiņa piemiņas koncertu, kam jānotiek 30. maijā. Bet pirmdien no rīta saņēmām ziņu: Juris Kulakovs ir miris. Nevaru attapties joprojām, ir smagi,” saka Juris Sējāns, mūziķis un Jura Kulakova draugs. “Pērkons” nu dārdēs bez Jura Kulakova. Par to skumst daudzi. Bet gandrīz katram, kam tuva “Pērkona” mūzika, ir kāda sava lādīte, kurā glabājas atmiņas par Juri. Tāda ir arī mūzikas žurnālistei, muzikoloģei Daigai Mazvērsītei. Dienu pēc Jura Kulakova aiziešanas parunājām par talantīgo, neparasto mūziķi.
Kāda bija tava pirmā tikšanās ar “Pērkonu” un Juri Kulakovu?
Tas bija 1987. gadā, braucienā uz festivālu “Liepājas dzintars”, kur grupa kļuva par laureātiem. Man kā jaunai mūzikas žurnālistei tas bija liels pārdzīvojums - tikšanās ar Kulakovu, Ievu Akurateri…
Juri esmu vērojusi ilgi, un viņš nebija parasts mūziķis. Viņš ne tikai sacerēja mūziku, bet arī uzmanīgi, ar interesi sekoja līdzi kolēģu darbam, ar ansambli “Elpa” viņam bija ļoti labas attiecības. Viņam bija liela interese par jaunumiem mūzikas instrumentu pasaulē. Jura mājās bija iekārtota radošā laboratorija, kur viss bija piekrauts ar instrumentiem.
Juris bija ļoti neparasts cilvēks - radošs, kūsājošs. Viņš no mazajām formām - no dziesmām - pārgāja uz lielajām formām, un tad tapa kantātes, rokoperas, mūzika izrādēm un filmām.
Zinu, ka viņam piemita interesantas dīvainības…
Jā. Viņš bija slavens ar savu aizgulēšanos. Vienreiz viņš nokavēja vilcienu uz kaut kādām ārzemēm, jo nogulēja līdz diviem dienā. Bet viņš par to neuztraucās, jo vienmēr bija nesatricināmi mierīgs. Emocionāls, tomēr pašpaļāvīgs. Juris savulaik man stāstīja, ka nodarbojas ar Austrumu cīņām, un toreiz viņš bija tāds fiziski rūdīts un mobilizējies, tāpēc spēja tikt pāri sarežģītām dzīves situācijām.
Kas no viņa daiļrades tev vislabāk patīk?
Daudz kas. Piemēram, “Septiņarpus dziesmas” ar Eduarda Veidenbauma vārdiem. Šis cikls atstāja uz mani milzīgu iespaidu. Uzskatu, ka Kulakovs ir viens no mūziķiem, kurš Veidenbauma dzeju ir pacēlis nebijušos augstumos.
Zinu, ka Juris šo ciklu sacerēja pēc viesošanās Veidenbauma muzejā, “Kalāčos” - lai aktualizētu dzejnieka darbus jaunatnes auditorijā.
Jā, “Kalāčos” viņš bieži uzstājās. Tur viņš bija ne tikai ar Ievu Akurateri, bet arī ar “Pērkonu”. Veidenbauma tēls ļoti sasaucas ar pašu Juri, kurš ar studenta cepuri galvā klīda pa pasauli. Jurī bija meklētāja gars, vēlme pēc ideālās patiesības, vēlme rakties kaut kur dziļāk, kur citi nemaz neskatās. Varbūt tāpēc viņš nerēķinājās ar savu veselību, ar līdzcilvēkiem.
Tas muzikālais, radošais ideālisms viņā dziļi mitinājās, un tas spēja pacelt viņu pāris metrus virs zemes. Tas izpaudās ne tikai mūzikā vien: viņš mēdza sajūsmināties par savām mašīnām, par savām sievietēm, par Ziemeļnieka dzeju… Viņš tiešām šķita kā cilvēks ne no šīs pasaules.
Bet viņa mūzikā tu redzi kādas īpašas straumes?
Tur ir divējādi. Ir teatrālais pomps, kas raksturīgs “Pērkona” mūzikai - tur Ieva meta savu krūšturi pa gaisu, Raimonds Bartaševičs pratināja meitenes, Juris ārdījās pie taustiņinstrumentiem. Otra ir personiskā, dziļā, dramatiskā stīga dziesmās ar Veidenbauma, Klāva Elsberga vārdiem.
Kā jau parasti - ģēnijos sadzīvo vairāki cilvēki. Viņš kā personība bija ļoti pretrunīgs, bet bez tā droši vien nav iespējams piesaistīt uzmanību. Sevis plosīšana pēdējos gados gan izvērtās pārāk akūti. Mēs nereti sarakstījāmies īsziņās, un es tikai varēju apbrīnot viņa domu skaidrību - pat tad, kad viņš apgalvoja, ka viņam ir veselības krīze.
Var teikt, ka Juris sevi sadedzināja.
Ja cilvēks sevi nededzina, viņš arī nespēj radīt. Daudzi vienkārši dzīvo labsajūtas un labas apetītes čauliņā, un tad nekas izcils nevar sanākt. Domāju, ka Juris labi apzinājās savu iekšējo neprātu, toties dzīvoja saskaņā ar savu mākslinieka sirdsapziņu. Daudz tādu talantu mums nav.
Tagad sociālie tīkli ir pilni ar atmiņām, ar skumjām…
Feisbukā bija tāda kā aptauja - “Pārbaudi savas zināšanas par Juri Kulakovu”. Es to arī aizpildīju. Un tur bija jautājums: “Kādu instrumentu grupā “Pērkons” spēlēja Juris Kulakovs?” Atbilde: taustiņinstrumentu. Bet tā īsti nav patiesība. Juris mēdza piesēsties arī pie bungām, viņš spēlēja akordeonu un arī dziedāja.
Kā bija ar Jura patriotisko stīgu?
Domāju, viņam nevajadzēja īpaši apliecināt savu patriotismu. 70.-80. gadu rokmūzika tika bāzēta uz tā, ka mūziķi un klausītāji pārkāpj kādas neredzamas robežas, spēlē tādu mūziku kā Rietumos, un Jurim tas bija ļoti organiski.
Patriotiskā stīga, manuprāt, izpaudās jau ar grupu “Arka”, ko savulaik izveidoja Juris. “Arkas” tapšanas iemesli bija loģiski: kad tika ierakstītas “Balādes par Matisonu”, izjuka ansamblis “Menuets”, kurā Juris Kulakovs spēlēja taustiņus. Kulakovam kļuva garlaicīgi, un viņš tad sasauca kopā savus mediņskolas biedrus, kas sāka apgūt savus rokmūzikas instrumentus. Kopā ar Juri bija ģitārists Armands Alksnis, bundzinieks Andris Reinis un basģitārists Ainārs Ašmanis. Dziedāja arī divi jaunekļi - Arnis Miltiņš un Aigars Godiņš.
Jā, Juris ir sacerējis vairākas kantātes, viena no tām - “Vēstules uz bruģa” ar Normunda Beļska vārdiem - par barikāžu laiku. “Pērkons” arī muzicēja barikāžu dalībniekiem toreiz, 1991. gadā. Bet par to, ka Juris bija latvietis caur un cauri, man nav nekādu šaubu.
Protams, pamatā viņš bija dauzonīgs oportūnists, kurš uzstājās pret varu, kas viņu arī krietni mīcīja. Beidzot konservatoriju, kultūras ministrs Kaupužs noorganizēja, ka Kulakovam neiedod diplomu, bet tikai izziņu, ka viņš ir noklausījies kursu.
Uz kāda pamata tas tā notika?
Tas bija sakarā ar “Pērkona” “nedarbiem”.
Pēc “Pērkona” koncerta Ogrē 1985. gada 6. jūlijā, kas notika Ogres estrādē? Grupas fani koncertā tik ļoti iekarsa, ka saprata: jāvēršas pret pastāvošo komunistisko iekārtu, izdemolējot divus pasažieru vilciena vagonus. Viņus, protams, varēja saprast.
Pirms tam bija koncerts Dzelzceļnieku kultūras namā, kurā cilvēki kāpa uz krēsliem un par daudz aplaudēja… Grupa tika aizliegta, jo tā esot bojājusi visu mūsu kārtīgās un mierīgās rokmūzikas ainu. Taču Jurim tas sagādāja zināmu gandarījumu, ka viņš atšķiras no pārējiem ne tikai ar saviem garajiem matiem un Lenona brillītēm, bet arī ar to, ka viņš spēj sakult ūdeni stāvošajā dīķī.
Tas, ka Juris kopā ar Klāvu Elsbergu un Māri Melgalvu astoņdesmitajos gados bija radošās inteliģences un jauniešu vaduguns, ir nenoliedzami. Un ir atzīmējama arī Jura Kulakova dziļā pietāte ne tikai pret mūziķiem, bet arī pret dzejniekiem.
Viena no mūsu pēdējām tikšanās reizēm bija fon Stricka villā, kad gaidījām grupas “Juuk” koncertu. Viņš bija atnācis uz šīs grupas koncertu, un es biju atradusi Māra Melgalva dzeju grāmatiņu “Meldijās iešana”. Uzdāvināju to Jurim. Viņš ļoti sapriecājās, teikdams, ka tā viņam esot pazudusi. Bet vai viņš vēl paspēja sacerēt kādu dziesmu ar vārdiem no šīs Melgalva grāmatas, to gan es nezinu…
