LMT prezidents Juris Binde ir arī viens no Latvijas Industriju attīstības konfederācijas vadītājiem un Mākslīgā intelekta (MI) izmantošanas aktīvs popularizētājs. Aicināju Bindi uz sarunu par MI nākotnes attīstības perspektīvām, riskiem un iespējām, kā arī par LMT nākotni. Šī ir sarunas otrā daļa.
Aizvadītā 2023. gada pirmā puse pagāja zināmā MI zīmē. Bija vērojams gluži kā tāds informatīvais sprādziens. Šķita, ka tieši šajā brīdī notiek kāda grandioza tehnoloģiskā revolūcija un “pasaule vairs nebūs tāda kā vakar”. Arī jūs publiski paudāt līdzīgu uzskatu, sakot, ka 2023. gads būšot izšķirošs MI attīstībā. Tagad šis MI sākotnējais bums ir nedaudz noplacis un ļauj mums mierīgāk uz šo jautājumu raudzīties. Ko jūs teiktu tagad, 2024. gadā?
Tā ir taisnība, ka 2023. gada martā bija viena nedēļa, kurā parādījās ļoti daudz dažādu ziņu par MI jautājumiem. Tas gan nav nekas pārsteidzošs, jo jebkurai jaunai tehnoloģijai (savulaik tas pats notika ar 5G) ir spēkā tā saucamā Gartnera uzmanības līkne (Gartner hype cycle), kura parasti sākas ar ārkārtīgi lielām gaidām. Ažiotāža ir milzīga, pēc tam tiek sasniegts kaut kāds piesātinājums, kuram seko vilšanās ieleja, jo daudz kas no tā, uz ko mēs cerējām šajās pārspīlētajās gaidās, izrādās, nemaz nav. Izejot cauri šai vilšanās ielejai, sākas pakāpeniska (normāla) attiecīgās tehnoloģijas attīstība. MI nav izņēmums. Šī nedēļa aizvadītā gada martā to skaidri parādīja.
Tagad ažiotāža ir kritusies un viss nostabilizējies normālā līmenī. Sabiedrība un speciālisti sāk mierīgi analizēt, kur ir MI plusi, kur mīnusi. Ir lietas, uz kurām jāraugās ļoti uzmanīgi, jo ir valstis un struktūras, kuras izmanto MI ne pārāk labiem nolūkiem. Kaut vai veidojot šos dziļās maldināšanas (deep fake) gadījumus, tāpat balss sintēzi, kas tiek izmantota dažādiem krāpniecības paņēmieniem, lai izkrāptu no cilvēkiem naudu un tamlīdzīgi. Taču pret jebkādiem šādiem gadījumiem ir pretlīdzekļi.
Pirmais un galvenais - veselais saprāts. Ja mums nebūs dabiskā intelekta, mākslīgais mums nepalīdzēs. Šobrīd mēs esam šajā normālās attīstības fāzē. MI jau šodien daudzās lietās var dot lielu pozitīvo efektu. Mēs to jau vairākās vietās izmantojam. Piemēram, Rīgas starptautiskajā autoostā, kur autobusu dispečeru vadības sistēma ir izveidota, izmantojot numuru atpazīšanas sistēmu, kombinācijā ar balss sintēzes elementiem (sadarbībā ar “Tilde”). Cits virziens ir datorredze, kas tiek izmantota, lai identificētu tās automašīnas, kuras šķērso krustojumu pie sarkanā gaismas signāla. Tāda sistēma jau komercrežīmā ir uzstādīta Liepājā, Uliha un Robežu ielas krustojumā, kur agrāk notika daudz avāriju ar smagām sekām. Arī Rīgā vairākas šādas sistēmas ir uzstādītas testa režīmā. Šīs sistēmas jau tiek eksportētas un divas uzstādītas Austrijas pilsētā Grācā. Ļoti strauji MI attīstās rentgenogrammu un magnētiskās rezonanses datu analīzē, kur šī diagnostika var būt pat precīzāka, nekā to spēj izdarīt ārsts radiologs.
Runājot par MI attīstību, skaidrs, ka jebkurās eksaktās lietās MI pārspēs cilvēku pavisam drīz. Taču skaitās, ka MI nekad nespēs cilvēku aizvietot, piemēram, asprātībā, humorā un citās it kā pavisam nekonkretizējamās, cilvēciskās lietās. No otras puses, labi atceros šaha programmu attīstību. To sākumā šķita, ka konkrētu variantu aprēķinā dators cilvēku viegli pārspēs, bet šahā milzu lomu spēlē pozīcijas novērtējums, kurš šķita mašīnai neatrisināms uzdevums, taču šaha programmas ātri vien iemācījās arī to. Tieši tajās marta dienās, kad bija jūsu pieminētā ažiotāža ap MI, notika Holivudas scenāristu streiks. Varbūt pavisam drīz arī filmu scenārijus ar visādiem asprātīgiem dialogiem, jūtu izpausmēm, sižeta pavērsieniem rakstīs MI un visiem šiem scenāristiem būs jāmaina profesija?
Vienmēr ir ļoti bīstami izteikt dažādas prognozes. Pat ļoti autoritatīvi cilvēki ir savulaik smagi kļūdījušies. Gan Bils Geitss, gan citi. Tomēr es domāju, ka vēl kādu laiciņu emocionālā inteliģence un jūtas MI nebūs. Līdzšinējā pasaules vēsture un bioloģijas zinātne liecina, ka saprāts un emocijas piemīt tikai dzīvām būtnēm. Mašīnām tas nepiemīt... lai gan viņas dzird. Piemēram, pret savu automašīnu ir jāizturas labi, tā jākopj, jāaprūpē, viņu nedrīkst lamāt, un tad arī mašīna labi kalpos. Tas varbūt izklausās smieklīgi, bet cilvēki, kas tā dara, ir ļoti apmierināti ar savām mašīnām. Tā ka uzrakstīt scenāriju MI var. Viņš [Binde lieto vietniekvārdus, ar kuriem latviešu valodā apzīmē dzīvas būtnes] jau tagad to var un nākotnē varēs vēl labāk, jo adaptīvā programmatūra, algoritmi dod iespēju strauji mācīties. Bet algoritms nevar zināt vairāk, nekā viņā ir ielikts.
Domāju, ka MI spējas var ļoti labi izmantot, lai veidotu informācijas masīvu jebkuram šādam darbam. Tas var būt scenārijs, maģistra darbs, doktora disertācija vai kas tamlīdzīgs. Tam ir vajadzīga datu bāze, ko MI var viegli izveidot milzīgā apjomā. Tas nenozīmē, ka MI ģenerēts teksts būtu jāizmanto šajos darbos, jo jebkurā gadījumā tas jāizlaiž (jāpārlasa) caur cilvēku saprātu. Citādi var visādi brīnumi šajos tekstos parādīties.
Šodien, kad MI ir bērnu autiņu stadijā, varbūt, bet nākotnē...
Domāju, ka jāpārlasa būs vienmēr.
Runājot par to, ka MI varētu daudzās sfērās aizvietot cilvēku, jau tagad būtu jādomā, kā tas nākotnē ietekmēs darba tirgu. Varbūt jau šodien izglītības ministrijai būtu jāapsver augstskolu programmu pārskatīšana, lai tad, kad tagad mācības uzsākušais students pēc četriem, pieciem gadiem studijas beigs, neatklātos, ka izvēlētā profesija vairs nav vajadzīga?
Jāsāk ar to, ka mums nav tāda plānveida komandu ekonomika. Mums ir brīvais tirgus. Ja kāds cilvēks ir izdomājis mācīties kaut ko tādu, kas nevienam īsti nav vajadzīgs, tad tā, no vienas puses, ir viņa izvēle, bet, no otras, uzliek zināmas problēmas sabiedrībai. Viena no lietām, kas pilnīgi noteikti mainīsies un jau ir mainījusies, ir pati šī mācīšanās sistēma. Tagad cilvēkiem ir jāmācās nepārtraukti. Kvalifikācijas maiņa, izglītības papildināšana, jaunu jomu apgūšana - tas ir nepārtraukts process. Ar tām zināšanām, kas cilvēkam ir tagad, pēc dažiem gadiem darba var nebūt. Jāveido šī permanentās mācīšanās sistēma. Tāpat ir (būs) vesela virkne profesiju, kuras šobrīd vēl neeksistē, bet pēc pieciem gadiem būs.
Kādas jaunas profesijas tieši saistībā ar MI varētu parādīties un kuras pazust?
Katra industriālā revolūcija ir ienesusi būtiskas izmaiņas darba tirgū. Šī jau ir ceturtā industriālā revolūcija, un arī tā to izdarīs. Interesanti, ka neviena no tam nav palielinājusi bezdarba apjomu. Tātad, par spīti visam, lielākā daļa cilvēku ir spējuši pārkvalificēties un piemēroties jaunajām prasībām. Tāpēc es negribētu zīlēt: kādas jaunas profesijas būs pēc pieciem gadiem, bet es varu diezgan droši pateikt, kādas lietas būs jāzina pēc pieciem, desmit un arī divdesmit gadiem. Tās ir pamatzināšanas. Tā ir matemātika, fizika, ķīmija. Tās ir trīs pamata eksaktās zinātnes, kas paskaidro: kā ir uzbūvēta pasaule. Plus filozofija un valodas. Tās ir lietas, kuras būs vajadzīgas vienmēr. Filozofija ir vajadzīga, lai saprastu lietu kārtību un spētu puslīdz atšķirt labo no ļaunā. Ne vienmēr tas filozofijā izdodas, bet tomēr. Šīs piecas lietas ir visbūtiskākās, kuras jāmācās visu laiku. Ja kāds pārmet pārlieku noslieci uz eksaktām zinātnēm, tad gribu norādīt uz valodu un valodas zināšanām. Bez grāmatu lasīšanas ir gandrīz neiespējami iegūt plašu vārdu krājumu, neveidojas prasme izteikties. Savukārt domāšana ir vistiešākajā veidā saistīta ar valodu un vārdu krājumu, jo cilvēks domā jēdzienos. Pat ne vienmēr vārdos, bet jēdzienos.
Tātad zināšanas un loģiskā spriestspēja būs pieprasītas vienmēr. Jūs esat ilggadējs LMT prezidents. Piesaucot jau pieminēto Gartnera līkni, šķiet, ka mobilo sakaru attīstība, kura pirms desmit, divdesmit gadiem piedzīvoja ārkārtīgi strauju izaugsmi, tagad ir nonākusi tādā kā plato fāzē. Vai tāda sajūta ir, skatoties arī no sistēmas iekšienes?
Mēs esam tīklā palielinājuši datu pārraides ātrumu, kapacitāti utt., bet šodien ātrumi ir sasnieguši tādu līmeni, ka cilvēku, privātpersonu rīcībā nav nemaz tādu datu apjomu, ko viņam vajadzētu pārraidīt caur šo tīklu. Tāpēc nākamais attīstības spirāles vijums attiecas uz industrializāciju, un 5G paaudzes sakari tika radīti jau kā industriālie tīkli. Tie tiek izmantoti dažādu ražošanas procesu automatizācijai, plānošanai, vadīšanai utt. Šobrīd mēs strādājam, lai izveidotu 5G tīklu Baltijas jūrā. Somu līcī un Rīgas līcī veiktie testi rāda ļoti labus rezultātus, kas nozīmē, ka šos liela ātruma datus mēs ienesīsim no sauszemes jūrā. Otrs virziens ir tāds, ka, pārveidojot antenas, mēs varam starot radioviļņus uz augšu. Tos varēs izmantot gan dronu vadībā, gan citur aviācijā. Tie ir virzieni, kuros ir jāstrādā.
Tas viss tā ļoti skaisti un daudzsološi izklausās, bet es te pirms dažām dienām braucu ar vilcienu no Liepājas uz Rīgu, un diemžēl vairākās vietās izrādījās, ka esam ārpus uztveres zonas. Atceros, vēl pirms divdesmit gadiem dažādi konkurējošie mobilo sakaru tīkli sacentās, kuram būs plašāks pārklājums. Jau tad šie tīkli reklamēja 97% un vairāk pārklājumu. Ir pagājuši 20 gadi, bet nekas daudz nav mainījies. Joprojām tie 97%.
Tīkla izvēršanas jaudas ir ierobežotas. Pirmkārt, tīkla izvēršana ir ārkārtīgi dārgs process. Katru gadu mēs tīkla izvēršanā ieguldām 27-30 miljonus eiro. Nav runa tikai par izvēršanu, bet arī par paplašināšanu. Ir jāveido bāzes stacijas ar lielāku kapacitāti, plus jābūvē jaunas bāzes stacijas, kur ir intensīva datu plūsma. Mēs arī bieži vien atduramies pret cilvēku, kā lai to pieklājīgi nosauc, neizpratni par lietām. Ideja ir vienkārša: mums vajag sakarus, bet jūs te torni nebūvēsiet. Lieta no valsts puses ir novesta līdz tam, ka visur jārīko sabiedriskās apspriešanas, savukārt pašvaldības, kuras ir atkarīgas no saviem vēlētājiem, ar cilvēkiem konfliktēt negrib. Rezultātā bieži vien mēs būvējam tur, kur var, nevis tur, kur vajag.
Ir vēl viena lieta. Daudzās vietās, kur esam uzstādījuši šo torni, īpašnieki domā, ka var noteikt tādus nosacījumus, kuri bieži vien ir mums pilnīgi nepieņemami. Ir bijuši gadījumi, kad mums ir nācies to izīrētāju beigu beigās, rupji runājot, pasūtīt. Ja viņu neapmierina tas, kas ir, un viņš grib nezin ko, tad var palikt arī pavisam tukšā. Runājot par to neizpratni par lietām, ģeniālākā frāze, kuru esmu dzirdējis, skan: kāpēc vēl vajadzīga bāzes stacija, ja man ir mobilais telefons?
Es saprotu, tas tāds kuriozs, bet tomēr gribu vēlreiz jautāt: kā tas nākas, ka jūs runājat par Baltijas jūras pārklājumu, par antenām uz augšu, bet 20 gadu laikā tā arī nav izdevies izveidot 100% Latvijas sauszemes pārklājumu?
Tieši tie pēdējie procenti vienmēr izmaksā ārkārtīgi dārgi. Atcerēsimies Pareto principu - attiecības 80% un 20%. Šos 80% var samērā viegli uztaisīt, bet pēdējie 20% kļūst arvien grūtāki. Paši pēdējie 5% izmaksā visdārgāk. Tad bieži vien sanāk, ja to balstām biznesa loģikā - jāiztiek bez. Tas varbūt ciniski skan, bet, lai uz šīm vietām aizvilktu elektrību, sakaru kabeļus, tas izmaksā nesamērīgi dārgi. Ja par to pašu naudu mēs varam uzbūvēt trīs stacijas pilsētās, kur ir liels pieprasījums, liela datu plūsma, tad šī izvēle kļūst visai loģiska. Tas nenozīmē, ka mēs šajā tīkla izvēršanas virzienā nedarbojamies. Kā šīs lietas notiek praksē, redzam kaut vai “Rail Baltica” projektā, kur totāli tika ignorēts operatora piedāvājums. Ja jūs projektējat, tad paredziet arī kabeļa kanalizāciju, lai varam gar “Rail Baltica” trasi nodrošināt šo tīklu. Nē, mums to nevajag, to jūs domāsiet pēc tam. Tāda bija attieksme. Šādu stāstu mums vēl trijām intervijām pietiktu.
Tos tad nākamreiz. Šoreiz nobeigumā - kādu redzat LMT nākotni?
LMT vairs nav tikai sakaru operators. Tas ir daudzfunkcionāls IKT jomas uzņēmums, kas nodarbojas gan ar sakariem, gan ar sistēmu integrāciju, gan IT sistēmu izstrādi, izpētes un attīstības projektiem gan tautsaimniecības, gan valsts aizsardzības jomās. Perspektīvas visās šajās jomās ir ārkārtīgi plašas. Ne tikai mums, bet arī citiem uzņēmumiem. Līdz ar to nākotni saskatu gaišās krāsās.
