2024. gada 24. janvārī tika izveidota jauna organizācija: Latvijas Industriju attīstības konfederācija (LIAK). Viens no šīs konfederācijas vadītājiem, kura pārraudzībā ir aizsardzības rūpniecības jautājumi, ir ilggadējais LMT prezidents Juris Binde. Aicināju viņu uz sarunu par valsts industriālo politiku, tās problēmām un attīstības perspektīvām, īpaši aizsardzības un globālās nestabilitātes kontekstā.
Kāpēc radās nepieciešamība izveidot šo jauno organizāciju - LIAK?
Galvenais iemesls bija tas, ka Latvijā neeksistē lobijs industrijai un neeksistē lobijs inovatīvām tehnoloģijām. Līdz šim uzņēmējus pārstāvēja divas organizācijas: Latvijas darba devēju konfederācija (LDDK) un Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK). Papildus ir daudzas nozaru asociācijas, kuras parasti darbojas ļoti šaurā jomā. Tikai savas nozares interesēs. LDDK ir valdības sociālais partneris, kuru šajā statusā nosaka arī likums. Līdz ar to LDDK nodarbojas ar augsta līmeņa politiskās likumdošanas un ekspertīzes jautājumiem. Jāatceras, ka vienlaikus viņiem jāmeklē kompromisi ar arodbiedrībām utt. LTRK sastāv no ļoti liela skaita biedru, vairāk nekā 3000, un, gluži dabiski, katram no viņiem ir savas, ļoti atšķirīgas intereses. Arī tur atrast kopsaucēju parasti ir grūti.
Jaunveidotā konfederācija, protams, nebūs burvju nūjiņa, ar kuras palīdzību visi jautājumi tiks atrisināti, bet LIAK ir apvienojušās nozaru asociācijas, kuras ir tieši saistītas ar ražošanu - Latvijas elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācija (LETERA), Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācija (LIKTA), Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības asociācija (MASOC), Latvijas Kokrūpniecības federācija (LKF) un Latvijas Ķīmijas un farmācijas uzņēmēju asociācija (LAĶIFA). Visu šo asociāciju uzņēmumi nodarbojas ar augstas pievienotās vērtības produktu ražošanu.
Latvijā mums ir ļoti labi programmatiskie dokumenti. Piemēram, Nacionālās attīstības plāns līdz 2030. gadam un Nacionālā industriālā politika līdz 2027. gadam, bet nav nevienas institūcijas, kura rūpētos, lai šajās politikās sarakstītās ļoti labās lietas tiktu realizētas. LIAK ir paredzējusi būt galvenais lobijs, kurš veicinātu tautsaimniecības attīstību, jo mums ekonomika ir būvēta uz pārdalīšanas principiem. To, kas ražo, rada pievienoto vērtību, ir mazāk nekā to, kas šo pievienoto vērtību mēģina pārdalīt.
Kādi ir jaunās konfederācijas tuvākie galvenie mērķi?
Mums ir divi galvenie darbības virzieni. Inovācijas un valsts aizsardzība. Inovācijas mūsu uztverē ir ļoti būtiskas, un šajā jautājumā būtu jāpalīdz visiem uzņēmumiem, sevišķi maziem un vidējiem, jo pretējā gadījumā ir liels drauds nonākt tā saucamajā vidējo ienākumu slazdā. Tas attiecas gan uz cilvēkiem, gan uzņēmumiem. Problēma ir tā, ka maziem un vidējiem uzņēmumiem, lai tie spētu pāriet nākamajā, sauksim to tā, enerģētiskajā līmenī, ir nepieciešamas būtiskas investīcijas. Reāli uzņēmumiem pašiem šādu līdzekļu nav, un bankas aizdevumus dod nelabprāt. Līdz ar to viens no labākajiem veidiem, kā uz šo nākamo līmeni pāriet, ir līdzdalība dažādos Eiropas finansētos projektos. Tur ir atkal sava problēma. Pazīstot mūsu valsts pārvaldi un mūsu birokrātiju, pie mums ir iespējams jebkurai labai idejai sakabināt virsū 77 kontrolētājus, kuru dēļ daudzi uzņēmumi atsakās šos instrumentus izmantot. Te jāpiebilst, ka vairumā gadījumu Eiropas institūcijas šādas kontroles nemaz neprasa. Arī mēs LMT esam pārliecinājušies, ka bieži vien mums ir izdevīgāk piedalīties kādā konsorcijā, kurā vadošā organizācija atrodas ārpus Latvijas un jāatskaitās ir tur.
Jāatzīmē, ka, neraugoties uz to, atsevišķi mērķi jau ir sasniegti. Piemēram, aizsardzības industrijā metāla apstrādātāju asociācijas MASOC paspārnē šobrīd tiek ražotas bruņumašīnu “Patria” sastāvdaļas, tāpat ir daudz uzņēmumu, kas ražo augstas precizitātes metāla apstrādes iekārtas, kas izmantojamas gan eksportam, gan pašu rūpniecībā un aizsardzības industrijā.
Jūs LIAK struktūrā esat, ja tā var teikt, atbildīgais par aizsardzības rūpniecību. Tagad, kad Ukrainā notiek augstas intensitātes karš, pēkšņi atklājies, ka Eiropā šis, kā agrāk teica, militāri rūpnieciskais komplekss atrodas pagrimuma stāvoklī. Kādas ir Latvijas iespējas veikt būtisku industriālo izrāvienu šajā sfērā, un kura varētu būt tā niša, kuru ieņemt?
Skaidrs, ka mēs nesāksim ražot kodollādiņu nesējraķetes. Mūsu uzdevums ir nodrošināt dziļi ešelonētu aizsardzību, atbilstoši valsts aizsardzības plāniem. Tas, pirmkārt, ietver pretgaisa aizsardzības sistēmas. Mēs tās neražojam, bet Latvijā būtu nepieciešama šī bruņojuma montāža un tā tehniskā apkope, jo bruņotie spēki nevar nodarboties ar šo sistēmu apkopi. Arī pasaulē tas tā nenotiek. Ir privātās kompānijas, kas ar šo bruņojumu sistēmu apkopi nodarbojas. Tas ir ļoti nozīmīgs, praktisks un ļoti svarīgs darbības virziens. Ir jāatrod tie uzņēmumi, kuriem ir attiecīgā kapacitāte, lai tie spētu veikt gan mehāniskās, gan tehniskās, gan elektroniskās aparatūras apkopi un remontu. Tas ir viens virziens. Tas pats attiecas arī uz transportu.
Otrs virziens ir dažādi inženiertehniskie risinājumi, kas saistīti ar virtuālo un papildināto realitāti. Ar dažādu sakaru sistēmu veidošanu, vadības sistēmu veidošanu. Latvijā ir uzņēmumi, kas to reāli spēj darīt, un jau ir sasniegti zināmi rezultāti. Piemēram, pagājušā vasarā notika NATO ACT (Allied Command Transformation) testa eksperiments, kurā vairāku valstu pārstāvji testēja Ādažu militārajā bāzē 5G vidē dažādus tehnoloģiskos risinājumus.
Šobrīd Ukrainas frontē milzīga nozīme ir pretelektroniskajai aizsardzībai. Proti, elektrosakaru slāpēšanai, kas neļauj vadīt, teiksim, tos pašu dronus, vadāmās raķetes, traucē sakariem kā tādiem.
Radioelektroniskā izlūkošana un radioelektroniskais karš ir būtiska 21. gadsimta kara stratēģijas un taktikas sastāvdaļa. Tāpēc ir nepieciešams veidot iespējami daudzu dažādu līmeņu sakaru sistēmas. Ja ņemam Latvijas piemēru, tad praktiski nav iespējams noslāpēt pilnīgi visas frekvences pilnīgi visā Latvijas teritorijā. Tas tehniski nav iespējams. Vienīgais veids, kas nograuj jebkāda veida sakarus, ir elektromagnētiskais impulss pēc kodolsprādziena. Ceru, ka līdz tam nenonāksim. Visos citos gadījumos, jo vairāk mums ir šo sakaru līdzekļu slāņu un jo labāk tie savā starpā koordinēti, jo augstāka ir noturība pret elektromagnētiskā lauka uzbrukumiem. Tas ir viens no virzieniem, kurā darbojas šis NATO ACT eksperiments, jo tam NATO augstākā pavēlniecība un pētniecības institūcijas pievērš īpašu uzmanību.
Ja pareizi sapratu, tad Latvijas niša varētu būt sakaru tehnoloģijas. Bet ja runājam par materiālietilpīgākam nozarēm? Jūs jau pieminējāt “Patria” bruņumašīnas. Kas vēl?
Latvijas speciālisti ir izstrādājuši lielisku kājnieku kaujas mašīnu “VR1-FOX”, kas ir jau testēta un atzīta par ļoti noderīgu. Jautājums, kad Latvijas bruņotie spēki un Aizsardzības ministrija saņemsies šos transportlīdzekļus pasūtīt, jo tos pilnībā var ražot Latvijā. Tur jābūt zināmām saistībām. Gan no valsts puses, ka tiek garantēts finansējums un mašīnu iepirkums, gan no uzņēmuma puses, kas tādā gadījumā apņemtos šo ražošanu noorganizēt, jo sērijveida ražošanai nepieciešams iepirkt papildu iekārtas, tehnoloģiskās līnijas, varbūt par jābūvē papildu telpas. Tas ir virziens, kurš varētu būt ļoti perspektīvs. Es pats esmu braucis ar šo kaujas mašīnu un varu droši teikt - tā ir lieliska.
Lai arī 21. gadsimtā karš lielā mērā ir augsto tehnoloģiju karš, karadarbība Ukrainā liecina, ka milzīga nozīme ir artilērijai. Tagad Ukrainai pietrūkst artilērijas lādiņu, un tas nekavējoties ietekmē situāciju frontē. Ar kaujas mašīnām vien uzvarēt nevar. Nepieciešama munīcija. Vai Latvijas militārā rūpniecība skatās arī šajā virzienā?
Protams, par to ir jādomā. Baidos, ka nevarēšu dot pietiekami kompetentu atbildi šajā jautājumā, jo tas ir Aizsardzības ministrijas un NBS kompetencē, bet, cik man zināms, noteiktas darbības 155 milimetru artilērijas šāviņu ražošanas izvēršanai Latvijā norisinās.
Ir skaidrs, ka visi šie ar aizsardzības rūpniecību un aizsardzības pasūtījumiem saistītie jautājumi nevar tikt realizēti bez valsts atbalsta un iesaistes. Kādu šobrīd redzat šo valsts atbalstu, valsts iesaisti un ko gaidāt no valsts puses?
Nebūšu sevišķi oriģināls, bet viena no lielākajām problēmām ir šīs birokrātiskās procedūras, kuras ir spējīgas jebkuru labu lietu padarīt bezjēdzīgu. Kā jau mūsu sarunas sākumā teicu, šīs birokrātiskās struktūras, kurās kontrolētājs ir kontrolētāja galā, ir pirmais, ar ko valstij būtu jātiek galā. Nevajag jau uzskatīt, ka visi uzņēmēji ir zagļi. Varbūt kāds arī ir. Kāda melnā avs vienmēr atradīsies, bet kopumā, ja paskatāmies galvenos uzņēmumus, kuri ražo augstas pievienotās vērtības produkciju, tad redzam, ka būtisku problēmu ar šiem uzņēmumiem nav bijis. Tātad šajā ziņā gribētos lielāku uzticību no valsts institūciju puses, no valdības, no Saeimas un it īpaši no šīm kontrolējošajām institūcijām.
Tā vietā, lai stimulētu konkurenci, tās cenšas aizstāvēt konkurentus. Šobrīd ļoti izplatīta prakse ir, ka tie, kuriem nav pietiekamas jaudas vai kuri nav pietiekami labi, sūdzas Iepirkumu uzraudzības birojam (IUB) un Konkurences padomei (KP). Tiem ir jāreaģē. Varbūt mazāk IUB, kas lietas vērtē objektīvāk, bet KP darbība dažkārt rada skepsi. Arī valdības rīcības plānā ir atsevišķi punkti, kas paredz lielāku KP iesaisti. Turklāt jomās, kur tas pilnīgi nav nepieciešams. Piemēram, elektronisko tirdzniecības platformu uzraudzība. ES līmenī šis regulējums ir paredzēts, lai varētu ietekmēt tādus globālos spēlētājus kā “Amazon”, “Google” vai citus, bet mūsu aktīvisti to pašu mēģina iedzīvināt Latvijā, kas ir pilnīgi bezjēdzīgi. Problēma ir tā, ka, tādā veidā bremzējot Latvijas uzņēmumus, potenciāli tiek bremzēta šo uzņēmumu iespēja konkurēt pasaules mērogā. Rodas iespaids, ka valda princips - ka tikai kāds mūsējais nebūtu pārāk labs.
Runājot par aizsardzības ražošanas paplašināšanu, jūs minējāt, ka var rasties nepieciešamība būvēt papildu ražošanas telpas. Mums ir divi gadījumi, kad šādas ražošanas telpas pašvaldības ir uzbūvējušas, bet rezultātā nonākušas KNAB redzeslokā. Runa ir par gadījumiem Valkā un Valmierā.
Man nav pietiekami daudz informācijas par konkrētajiem gadījumiem, bet tīri objektīvi pašos Ministru kabineta noteikumos ir iestrādāta zināma pretruna. No vienas puses, neviena pašvaldība neķersies pie kaut kāda industriālā parka būvniecības, ja viņi nezinās, kas tad tur potenciāli būs. Tas ir pilnīgi normāli, ka jebkurš uzņēmums, kurš grib kaut ko darīt, sāk ar tirgus izpēti. Vai tas, ko mēs ražosim, vai tas pakalpojums, ko gribam piedāvāt, kādam vispār ir vajadzīgs. Tāpēc gan Valmiera, gan Valka vispirms aptaujāja uzņēmējus, kuri tad gribēs tajā industriālajā parkā strādāt. Tur [Valmierā] pieteicās “Patria” un laikam vēl kādi, tātad ir vērts būvēt. Pēc tam izrādījās, ka tas esot interešu konflikts, lai gan interešu konflikts jau ir iebūvēts normatīvajā vidē. Šajos MK noteikumos. Vienkārši iztrūkst elementāras loģikas.
Vai mēs varam runāt par kaut kādu pārspīlētu burta kalpību, kas pārņēmusi ne vienu vien valsts pārvaldes institūciju?
Mēs jau šeit, ja gribam, varam saskatīt pat zināmu sazvērestības teoriju. Tajā brīdī, kad šīs telpas gribēja izmantot “Patria”... ir taču daudzi, kuriem nav vajadzīgs, lai Latvijai būtu militārā industrija.
