“Lai pieņemtu lielus lēmumus, vajag lielus cilvēkus, tādus, kādi savulaik bija Čērčils, Tečere, Reigans… Diemžēl Latvijā un daudzviet Rietumu pasaulē pie varas ir mazi un maziski cilvēki,” ar rūgtumu atzīst vēsturnieks un politiķis, Vecrīgas aizsardzības operatīvā štāba priekšnieks Odisejs Kostanda, ar kuru runājam ne tikai par Barikāžu laiku, kas jau 33 gadus jauns, bet arī par to, kas notiek pasaulē un Latvijā.
Notiek globāla eskalācija. Krievijas iebrukums Ukrainā un “Hamās” uzbrukums Izraēlai - tās nav nesaistītas lietas. Uzskatu, ka trešais pasaules karš ir sācies, un tas patlaban notiek hibrīdkara formā, bet dažviet - arī “karstā” formā, piemēram, Ukrainā. Tam visam var pieskaitīt arī hutiešu uzbrukumus pasaules tirdzniecības kuģiem. Redzam provokatīvus konfliktus, draudus sagrābt kaimiņu teritorijas, notiek terora akti. Un tad ir tikai viens jautājums: kurš tajā visā ir ieinteresēts? Domāju, ka vairāki, bet pamatspēlētājs ir Krievija. Mazas teroristiskas organizācijas vai ekonomiski vājas valstis nevar pašas sagatavoties un īstenot šādas akcijas. Ir vajadzīgs tāds, kam ir liela nauda. Un tā - kā jau teicu, - ir Krievija.
Un tev, protams, ir atbilde uz jautājumu: no kurienes šī nauda?
Protams. Krieviju ir uzbarojuši Rietumi. Ar simtiem miljardu eiro. Tāpēc tieši Krievija plāno, finansē un menedžē šo kara eskalāciju.
Kāpēc Krievijai vajadzīga šī eskalācija?
Krievija vēlas iznīcināt demokrātisko valstu pūliņus dažādos virzienos, un Rietumi nav gatavi šādai Krievijas rīcībai. Pirmām kārtām - nav gatavi tieši morālā aspektā un, redzot, kā sarukusi palīdzība Ukrainai, nav gatavi arī organizatoriski, tāpat nav gatavi ātri piešķirt materiāli tehniskos resursus. Savukārt Krievija jau ilgus gadus bija gatavojusies šim “pasākumam”, ko viņi dēvē par “specoperāciju”, bet mēs - par karu.
Pirmsākumus var meklēt vēl PSRS laikos, kad šī valsts “baroja” tai draudzīgos režīmus, piemēram, PSKP ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva galvenā bučotāja un terorisma tēva Jasira Arafata vadīto palestīniešu “atbrīvošanās kustību” vai Āfrikas nesalaužamos draugus.
Šobrīd šī “piebarošana” atkal ir aktualizējusies, Krievijas taustekļi ir piepildīti ar jaunu naudu un jauniem, daudz agresīvākiem paņēmieniem. Pērkot lētās izejvielas, gāzi un graudus, Eiropa ir uzbarojusi šo monstru. Un tas grib ēst nepārtraukti. Asiņaini ēst.
Krievija sāka ne tikai ar teritoriju pakļaušanu Gruzijā, Čečenijā, Ukrainā (Luhanska, Donecka utt.), bet arī ar sistēmiskām krīzēm. Tā, piemēram, migrācijas krīze. Un Rietumi tai nebija gatavi. Viens otrs pat piespēlēja šai krīzei, sak, nabaga bēglīši, palīdzēsim viņiem!
Krievija arī veidoja aģentu tīklu ārvalstīs, piesaistīja “noderīgos idiotus”, kas gāja uz Krievijas vēstniecībām dažādās valstīs un mielojās ar melnajiem ikriem, samaksā pienesot nepieciešamo informāciju. Tika un tiek uzpirkta Rietumu politiskā elite, vajadzīgie cilvēki tiek ielikti dažādās starptautiskās organizācijās utt. Krievija meklē vājos punktus visās valstīs un tos arī atrod. Krievijas mērķis ir iesist ķīli ES un NATO, un tas nereti izdodas. Tas nav viena gada darbs, tas notiek gadiem.
Nākamais Krievijas “darbiņš” ir dažādu teroristisku organizāciju finansēšana.
Protams. Krievija savulaik draudzējās ar Arafatu, veicinot antisemītismu, tagad notiek tas pats - draudzējoties ar līdzīgiem teroristiem. Tagad noder ne tikai Kalašņikova automāti, tagad teroristu apbruņojumā ir raķetes un citi - daudz nopietnāki - iznīcības ieroči. Metodes, kas sākās Brežņeva laikā, turpinās, tikai tās kļuvušas vēl draudīgākas. Tāpēc Krievija tagad atbalsta Irānu un citus diktatoriskus režīmus - vienalga, tas ir komunistisks kā Ziemeļkorejā vai reliģiski fanātisks kā Irānā. Galvenais, ka tie nes nāvi, haosu un iznīcību. Tieši tas noder Krievijai.
Krievija ar tiem resursiem, kas tai pieder, varētu dzīvot labklājībā un mierā. Bet ko dara šī fašistiskā valsts? Tā iegulda miljardus - kā tu saki - nāvē, haosā un iznīcībā. Tauta ārpus Krievijas lielajām pilsētām dzīvo sliktos apstākļos, nabadzībā, un vara vēlas, lai tādā pašā nabadzībā dzīvotu arī visi citi iekarotajās teritorijās. Kas tas ir? Kā tas ir iespējams?
Mūsu domāšanai tas ir grūti aptverams. Tāpēc mēs sakām: tas nevar būt tāpēc, ka tas nevar būt. Jo mēs taču tā nedarām. Ja nopelnām kādus līdzekļus, mēs cenšamies tos kaut ieguldīt, piemēram, iekārtot savu dārzu vai izremontēt dzīvokli. Lai pašam un citiem cilvēkiem prieks. Krievijā viss ir otrādi: ja kaimiņam kaut kas ir labāk, tagad vajag piegānīt viņam pagalmu vai nodedzināt šķūnīti.
Iespējams, tas nāk no Ļeņina boļševiku laikiem. Varbūt pat vēl agrāk - no mongoļu laikiem.
Tā varētu būt. Krievijas impērija ir attīstījusies kopš Aleksandra Ņevska laikiem, kad mongoļu - tatāru hani deva krievu kolaborantiem pilnvaras savākt nodevas no iekarotajām zemēm. Tas arī tika darīts, un krievu kolaboranti saprata: vajag vienkārši ar vardarbību atņemt citiem, nevis kaut ko attīstīt pie sevis. Šāds pārvaldības modelis Krievijā ir gadu simteņiem.
Vai tad mēs neredzējām, kas notika ar ukraiņu Mariupoli un Buču? Vai mūsdienu šausmas kaut kā atšķiras no tām šausmām, ko krievi veica pirms gadsimtiem? Tā, piemēram, Cēsīs: lai iebrucēji neizvarotu un nespīdzinātu Cēsu pils iemītniekus, viņi paši sevi uzspridzināja. Cilvēki, dzirdot tādus stāstus, parasti neieliek šos notikumus lielajā kopbildē.
Vai arī Pēteris Pirmais un viņa “logs uz Eiropu”. Patiesībā - iekarošanas karš. Vēstule caram, sak, mīļais ķeizar, visa Vidzeme ir izpostīta, nedzird ne suni rejam, ne gaili dziedam. Tas viss jau ir bijis, un Buča, Irpeņa un Mariupole nav pirmās pilsētas, ko izposta austrumu okupanti. Tikai zirga vietā - tanks, zobena vietā - Kalašņikova automāts.
Un kas mums no tā jāsaprot?
Ka Krievija redz apkārtējās valstis kā daļu no Krievijas vai kā savas satelītvalstis. Jo tālāk Krievija aizies, jo tālāk parādīsies nākamās valstis, ko tā iekāros. Tā ir putinisma doktrīna.
Kas ir putinisms, tavuprāt?
Bija hitlerisms, staļinisms, tagad ir putinisms. Tas ir tāds pats fašisma paveids kā hitlerisms un staļinisms. Putinismā ir savienotas trīs it kā nesavienojamas lietas: carisms, staļinisms un pareizticība. Nenokauj savu tuvāko, dzīvosim mierā - tas ir savienots ar carisma impērisko un staļinisma represīvo politiku. Cilvēks var aiziet uz baznīcu, nolikt svecīti par asiņaino Nikolaju II, pēc tam aiziet mājās, slavēt Staļinu un doties uz Staļina pieminekļa atklāšanu.
Pēc Karaganova doktrīnas Krievijas tauta ir izredzētā tauta, proti, tie ir visi Krievijā dzīvojošie. Šai izredzētajai tautai, visu civilizāciju civilizācijai, ir daudz misiju, un viena no tām ir: atbrīvot pasauli no jebkuriem pretendentiem uz hegemoniju un dominanci, ar to saprotot Rietumu demokrātijas vērtības, kuras dominē mūsu dzīvē, un tās cilvēku savstarpējās attiecības, valstu attiecības, cilvēktiesības, ekonomiskā attīstība utt. Tā visa vietā jādominē dzīves modelim, kas ir pilnīga miskaste. Viņi nāk “atbrīvot” pasauli no tur valdošās dominances. Viņi nāk “atbrīvot” mūs no demokrātijas.
Bet Putins pirms pāris dienām vairs nerunāja ne par kādu atbrīvošanu. Viņš pateica: “Mūsu iekarotās zemes.” Un Karaganovs arī atklāja ilgi slēpto patiesību: “Mūsu mērķis ir sakaut Rietumus Ukrainā.”
Kas ir jādara civilizētajai pasaulei, lai šo visu apturētu?
Vispirms jāsaprot, ka atrodamies trešā pasaules kara pirmajā fāzē. Tas nozīmē, ka ES un ASV nāksies pieņemt ļoti svarīgus stratēģiskus lēmumus par militārajiem un drošības jautājumiem, un tā būs prioritāte. Militāro izdevumu jomā runā par diviem procentiem no IKP, domāju, ka jārunā jau par četriem vai par pieciem procentiem. Tas nebūs viegls lēmums, jo nozīmēs izvēli starp komfortu un gatavošanos civilās aizsardzības pasākumiem, lai pasargātu cilvēku dzīvību. Tas nozīmēs veidot rīcības plānu militāru draudu gadījumā.
Bet šāda gatavošanās taču nenotiek.
Un tas uztrauc. Ir svarīgi runāt ar cilvēkiem, lai ikviens saprot, kas ir jādara un kāpēc. Smago lēmumu pieņemšanai ir vajadzīgs sabiedrības atbalsts un varas profesionāla rīcība. Lai pieņemtu lielus lēmumus, vajag lielus cilvēkus, tādus, kādi savulaik bija Čērčils, Tečere, Reigans… Diemžēl Latvijā un daudzviet Rietumu pasaulē pie varas ir mazi un maziski cilvēki. Gaidām Čērčilu, taču redzam dombrovskus un kariņus, kuri runā nevis par lietas būtību, bet sapņo par krēslu… par eirokomisāra, par NATO vadītāja, vienalga kādu krēslu.
Mana radiniece Olena, kura Ukrainā dienē teritoriālajā aizsardzībā, piezvanīja pirms dažām dienām un teica, ka redzējusi sapni. Viņa ieiet ar dēļiem apsistā istabā un ierauga, ka istabas vidū uz krēsla, sarkanas acis izbolījis, sēž Putins. Viņa saprot: tas ir sātans. Viņš grib, lai Olena metas ceļos un bučo viņam kurpes un apliecina padevību. Olena izlauza dēli no sienas un sita, sita, sita viņu tik ilgi, kamēr tas nobeidzās.
Šāds cilvēka sapnis varbūt pasaka vairāk nekā politiskā analītiķa mēģinājumi salikt visu pa plauktiņiem. Tomēr šis sapnis pasaka arī to, ka nekāds kompromiss šajā karā nav iespējams. Vai nu Krievija uzvarēs un pasaule sadegs, vai nu Krievija cietīs sakāvi, un tad pasaule atgriezīsies mierā un attīstībā.
Bet par ko tad mēs cīnījāmies uz 1991. gada Barikādēm? Salīdzinot to, kas notika toreiz un kas notiek tagad, ir sajūta, ka toreiz mēs bijām savā brīvības atgūšanas bērnībā, tagad esam pieauguši ar visām konsekvencēm, kas no tā izriet.
Toreiz pussapuvusī impērija bija grīļīga, brūkoša un impotenta. Militārais spēks gan bija liels, bruņojuma daudzums - milzīgs. Taču lielākā daļa šīs impērijas “kareivju” iekšēji bija sabrukuši. Mēs toreiz bijām gatavi mirt, mēs arī nesām upurus - gan Lietuvā, gan Latvijā. Mēs cīnījāmies par Latviju. Viņi gan toreiz nebija gatavi mirt.
Tagad viss noskaņojums ir pagriezts pretēji. Viņi saka: “Možem povtoriķ.” (Varam atkārtot - krievu val.) Jā, viņi ir gatavi ievest nāvē gan miljonus savējo, gan miljonus citu valstu iedzīvotāju. Viņi alkst revanšu arī par 1991. gadu, ko viņi rūgti nožēlo - eh, vajadzēja jau toreiz viņus (mūs) nospiest, bet nesanāca… Tagad mēs gan iesim līdz galam!
Ja mēs esam mainījuši to nostāju, kāda mums bija toreiz, Barikāžu laikā, tad mūsu liktenis ir izlemts. Bet ja mēs apzināmies, kas tas ir, un ja spējam mobilizēties pret ļaunumu, tad ļaunums tiks uzvarēts. To uzvarēsim, ja cilvēki atkal būs gatavi - tāpat kā 1991. gadā - stāties tam pretim. Šoreiz mums ir daudz vairāk ieroču un sabiedroto, mēs neesam vieni - kā tolaik.
Svarīgi ir tas, lai tautas vairākums - kā strēlnieku laikā, kā Neatkarības karā, kā Barikāžu laikā - būtu gatavi aizstāvēt Latviju. Lai tas tā būtu, pirmkārt, ir jārunā patiesība. Gan mums katram, gan līderiem, kurus izvirzām. Šobrīd diemžēl ir izveidojies grāvis starp varu un tautu, un tas ir vēl bīstamāks par ārējo ienaidnieku.
Manuprāt, lai to visu saprastu, ir jābūt ne tikai emocionālajai inteliģencei, bet arī vēstures zināšanām. Bet to nav! Jo skolās, pateicoties “kompetenču izglītībai”, vēsturi vairs nemāca.
Tā ir. Vēsturi vajag sākt mācīt ar pamatiem: kas ir mans tēvs un mana māte? Kas ir mans vectēvs un vecmāmiņa? Par ko viņi cīnījās un par ko domāja? No kā viņi cieta? No tā mācāmies un šīs zināšanas nododam nākamajām paaudzēm. Tālāk - skatāmies uz savu dzimto novadu, uz visu Latviju. Tālāk - pētām, kas noticis kaimiņvalstīs. Un tad jau varam nonākt līdz Brazīlijas mūžamežiem.
Bet kas šodien tiek piedāvāts? Kaut kādas pseidoglobālas problēmas, kas ir aktuālas varbūt kādam 0,0001% sabiedrības, pļāpājam par klimatneitralitāti, jūsmojam par zviedru Grietiņu un izvirzām viņu par pasaules sabiedriskās domas līderi. Bet kur ir mūsu pašu ideāli un varoņi, kuriem gribam līdzināties?
Mūsu Latvijas vēsture ir jāmāca etnocentriski, vispirms izprotot, kas mēs esam un kādi gribam būt. Pretējā gadījumā nekad nespēsim vienoties kopīgam darbam nākotnes labā. Bez šādas vienošanās mēs kļūsim par vieglu mērķi ienaidniekam.
Atceries, pie Saeimas nama un Ministru kabineta ēkas 1991. gadā bija barikādes - latvieši, krievi, ukraiņi, baltkrievi, poļi, ebreji bija gatavi aizstāvēt savus līderus, savu ievēlēto varu. Vai tagad cilvēki būtu gatavi aizstāvēt varu? Valsti - jā, bet varu?
Cilvēki būtu gatavi aizstāvēt valsti, norijot sarūgtinājumu, ko viņiem nodarījusi vara. Turklāt vara uzvedas falši, tā nerunā patiesību. Kaut vai tie paši “progresīvie”, kuru kultūras ministre… nē, mums nav kultūras ministres, mums ir kultūras komisāre, kaut gan to vārdu “kultūras” tur nevajag kabināt klāt… Viņai patriotisms šķiet pārāk nacionālistisks. Varbūt tad lai saņem algu un neuzmācas citiem ar savām pļāpām?
Kad es viņu ieraudzīju stāvam pie Zaķusalas aizstāvju piemiņas ugunskura, neizpratnē nodomāju: paga, ko tad tu atnāci pie patriotiskajiem barikādniekiem, ja tev tas nepatīk? Kā jutās tie, kuri patiešām savulaik stāvēja barikādēs?
Tā arī nonācām pie atbildes: šo varu neviens neietu aizstāvēt. Nu, varbūt daži.
Varbūt tie daži būtu tādi, kuri ar plakātiem stāvētu, vispirms protestējot pret CO2 izmešiem, pēc tam atbalstot Stambulas konvenciju, beigās izbļaujot “frī, frī, palestain” un demonstrējot antisemītisku pozīciju. Tie noteikti būtu no “progresīvajiem”. Nez, ko viņi skolās ir mācījušies, ko vecāki viņiem ir mācījuši? Nē, tādus cilvēkus uz barikādēm es neredzu. Es redzu tikai tos, kuri patiešām ir par Latviju. Un tādi bija toreiz, 1991. gada barikādēs. Bet līdz tādai pārliecībai bija jānonāk. Tāpēc paldies jāsaka Atmodas laiku žurnālistiem, sabiedriskajām organizācijām - visi kopā palīdzēja domāt domas, kas aiziet līdz sirdij, nonāk līdz prātam un beigu beigās - līdz rīcībai.
