Ko ekonomikas ministrs un viņa ministrija dara, lai neceltos cenas veikalos un degvielas uzpildes stacijās; vai mūsu uzņēmēji tiek sadzirdēti un viņu priekšlikumi respektēti; kādēļ valsts šķērdējusi miljonus naftas magnātiem par tukšu gaisu; cik skaļi jābļauj Eiropas Komisijā, lai Latvijas intereses tiktu ņemtas vērā, raidījumā "Nra.lv sarunas" skaidro ekonomikas ministrs Viktors Valainis (ZZS).
Jūs politikā ienācāt kā jauns, apņēmīgs cilvēks kopā ar Valdi Zatleru un viņa Reformu partiju ar saucieniem uz lūpām par tiesiskumu un ka Lembergs ir ļauns. Pagāja gadi, jūs cieši iesaistījāties arī pašvaldību darbā, bet Aivara Lemberga vadītā partija “Latvijai un Ventspilij” kļuva par sabiedroto jums un Zaļo un zemnieku savienībai.
Es ienācu politikā ar stāstu par reformām, un tas bija mans aicinājums. Visu šo gadu laikā tas nav ne par kripatu mazinājies. Un, protams, strādāju kopā ar cilvēkiem, kuri ikdienā domā, kā padarīt mūsu valsti labāku ar skatu uz reģioniem, reģionu attīstību. Es pats esmu no reģiona, no Jelgavas. To no manis nav iespējams dabūt ārā. Tāpēc uz ikvienu jautājumu es skatos no reģionālās attīstības prizmas, kā mēs tās ikdienas lietas varam darīt labāk. Es to no tieši šāda skatu punkta darīju pirms desmit gadiem, un tieši tāpat es uz šiem jautājumiem skatos šobrīd. Man ir prieks darboties komandā, kurā ir man līdzīgi domājoši cilvēki, un mēs kā vienots spēks ejam uz priekšu.
Rezultāts ir redzams. Daudzi jūsu bijušie kolēģi ir iestūrējuši politiskajā mēslainē. Lai viņiem veicas! Bet parunāsim par ekonomiku, mazumtirdzniecību, lietām, ar kurām cilvēki saskaras ik dienu. Ko valsts dara, lai ierobežotu lielveikalu alkatību, spiedienu uz ražotājiem, lielo cenu starpību starp preci, kas tiek nodota tirdzniecībai, un cenu, ar kādu tā parādās veikalu plauktos?
Skatoties ekonomiskos datus, mēs redzam, ka inflācija veikalos ir vidēji divreiz lielāka nekā inflācija valstī. Neskatoties uz to, ka pārtikas cenu inflācija mazinās, tā vienalga ir divreiz lielāka nekā kopējā inflācija vidēji valstī. Protams, tas rada jautājumus, kādi ir konkurences apstākļi šajā tirgū un vai šī prakse (celt cenas) tiek izmantota godprātīgi.
Šobrīd jau esam saņēmuši otro ziņojumu no Konkurences padomes par cenu politiku veidošanos, kādi uzcenojumi ir vietējai pārtikai un kādi ir tai, kas nāk no ārvalstīm. Vienlīdzība nav novērojama. Ārvalstu pārtikai ir ievērojami mazāki uzcenojumi nekā mūsu vietējai pārtikai. Tas raisa dažādus jautājumus.
Šobrīd Saeimai ir nodota iniciatīva, lai aizstāvētu vietējos ražotājus - tā dēvētā karodziņu iniciatīva. To virza deputāti. Man jau ir bijušas tikšanās ar mazumtirgotāju pārstāvjiem, arī ar mūsu vietējiem ražotājiem, gan eksportējošiem, gan tiem, kas strādā vietējā tirgū.
Mēs plānojam izmantot iespēju strādāt kopā ar zemkopības ministru. Esam no vienas partijas. Mēs kopīgi veiksim darbu ar lielveikaliem, lai aizsargātu mūsu vietējos ražotājus, lai viņu ražotais arvien vairāk nonāktu veikalu plauktos un lai attieksme pret viņiem būtu taisnīgāka.
Jāveic darbs, lai veikalos cenas paliktu zemākas, lai darbotos konkurence pašu tirgotāju vidū. Mēs pētām, kā veikaliem kļūt efektīvākiem caur investīciju piesaisti, tajā skaitā arī caur pieeju struktūrfondu līdzekļiem. Tā no mūsu puses būtu atbalstāma pieeja, lai palīdzētu veikaliem mazināt kopējās izmaksas. Gatavojam gan savus priekšlikumus, gan runāsim ar nozari, lai tā nāk klajā ar saviem priekšlikumiem, kā veicināt konkurenci, kā mazināt cenas. Tur ir ko darīt. Dati parāda, ka situācija nozarē nav līdz galam korekta. Tāpēc ir jānāk ar priekšlikumiem.
Kā šī darīšana varētu izpausties? Darīšana būs vienkārši runāšana ar lielveikalu ķēžu pārstāvjiem, to vadītājiem, ar nozari?
Man jau ir bijušas sarunas, kurās es aicināju veikalniekus gada nogalē godprātīgi ieviest izmaiņas PVN Latvijas augļiem un dārzeņiem un neveikt negodprātīgi šo pāreju. Redzam, ka viens otrs tirgus dalībnieks ir publiski paudis, ka cenas nemainīsies un saglabāsies iepriekšējā gada līmenī. Pēc sarunām kaut kādas darbības notiek. To mēs reāli dzīvē redzam.
Ir priekšlikumi nozarei, kas varētu uzlabot darbu un samazināt cenas. Būtiska ir kasu elektroniskās sistēmas sakārtošana. It kā vienkārša lieta, bet izmaksu pozīcijā rada ļoti būtiskas izmaksas veikaliem. Viena lieta ir tas, ko mēs kā politiķi varam darīt, aizstāvot mūsu ražotājus, bet otra lieta ir ieklausīties pašos tirgotājos, saprotot, kur viņiem (no valsts puses) ir nejēdzīgi uzkrauta birokrātija. Viņi mums ar skaitļiem parāda, kur viņi tērē miljonus, administrējot grūti izskaidrojamas lietas, kā rezultātā neviens no tā nav ieguvējs, bet iedzīvotājs ir tas, kas beigās samaksā par šīm lietām, pērkot pienu vai maizi.
Šeit varam meklēt kopīgu valodu par konkrētām lietām, kuras saredz paši ražotāji. Ja šis darbs tā tiks orientēts, mēs panāksim attieksmes maiņu, labāku attieksmi pret mūsu ražotājiem un cenu samazināšanos veikalos. Redzam, ka atsevišķās produktu grupās cenas tiek samazinātas.
Bet par kases aparātu nomaiņu jārunā ar finanšu ministru Arvilu Ašeradenu, koalīcijas partneri, kuram droši vien būs cits viedoklis - jauns kases aparāts, tā ir liela nauda.
Mēs runājam par šiem jautājumiem, un mani pārsteidz (Arvila Ašeradena) konstruktivitāte. Redzam sadarbību ar Finanšu ministriju. Šajos jautājumos es lielas cerības lieku arī uz jauno Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vadību, jo tieši ar jauno VID vadību mums jārisina vesela virkne jautājumu, kas saistīti ar uzņēmējdarbības vides uzlabošanu, nodokļu administrēšanu. Neslēpšu, mēs arī gaidījām, kad VID būs jauna vadība, lai risinātu šos biznesa videi svarīgos jautājumus. Es ceru, ka ar jauno vadītāju mums izdosies pavirzīties uz priekšu.
Prieks, ka jums ir laba sadarbība ar finanšu ministru, jo iepriekšējā valdībā starp koalīcijas partneriem notika rīvēšanās, rādīšana ar pirkstiem, kā dēļ cietām mēs visi.
Situācija ir mainījusies ar to, ka šie ekonomiskie jautājumi ir nonākuši prioritāšu visaugstākajā līmenī. Ja agrāk mēs dzirdējām stāstus, ka ar biznesa organizācijām vispār netiek runāts, tad šobrīd tās tiešā veidā tiek iesaistītas valdības rīcības plāna apspriešanā. Gan neformāli, gan formāli - visādos veidos.
Piemēram, diskusijā par nodokļu reformu notiek tiešā komunikācija. Tā ir atklāta diskusija, kurā biznesa organizāciju vadība sēž pie viena galda kopā ar politiķiem un uzklausa tieši tos pašus datus un informāciju, kurus sniedz mums kā ministriem un Saeimas deputātiem, un mēs kopīgi domājam, kurš būtu labākais risinājums valsts ilgtermiņa attīstībai. Attieksmes fons ir stipri izmainījies. Nedrīkst ignorēt uzņēmēju prasības. Agrāk, kad bija divu trīs procentu ekonomiskā izaugsme, kāds varēja atļauties izlikties gudrāks par uzņēmēju: ko jūs te saprotat, profesionālās organizācijas, mēs (politiķi) zinām labāk. Pagājušā gada dati rāda, ka ekonomika virknē jomu bija absolūti negatīva. Jābūt ne tikai politikas maiņai, bet arī attieksmes maiņai. Un šī valdība, esmu pārliecināts, ir atvērta biznesa vides uzlabojumiem. Virzot jautājumus, es redzu pilnu atbalstu sadarbības iniciatīvām.
Par degvielas cenām. Mūs sagaida ne pārāk skaista perspektīva - degviela tiks atšķaidīta ar biokomponentēm, kas sadārdzinās degvielu, un tauta par to maksās?
Tās ir Eiropas Savienības (ES) prasības virzībā uz zaļo kursu. Iepriekš arī šādas prasības ir bijušas spēkā. Tieši mēs, Zaļo un zemnieku savienība, kad degvielas cena tuvojās jau diviem eiro un pat gāja pāri, kad bija absolūta krīze, mēs skaļi iestājāmies par to, ka komponentes ir uz kādu laiku jāatliek. Mēs nevaram ietekmēt situāciju pasaules tirgos, taču mēs varam izdarīt maksimālo, lai ietekmētu cenu šeit vietējā tirgū un to dabūtu lejā. Mums izdevās panākt, ka šo komponenti uz laiku atliek. Laiks ir pagājis, un šobrīd no janvāra tā atkal atgriežas. Uzpircēji sāk to iekļaut savā apritē. Tas nenozīmē, ka jautājums ar to arī ir beidzies. Par šī zaļā kursa izaicinājumiem ar nozari noteikti sēdīsimies pie viena galda un pētīsim, ko darīt, izvērtēsim, kāda ir reālā ietekme. Paredzams, ka tā būs ap trijiem līdz pieciem centiem. Sagaidīsim, cik būs patiesībā, un tad, izejot no situācijas, mēs ar nozari sēdīsimies pie viena galda. Jāatceras, ka pilnībā neko nedarīt (ar biokomponentēm) mēs arī nevaram, jo tad varam iebraukt otrā grāvī un dabūt soda naudu. Jāmeklē balanss. Situāciju rūpīgi monitorējam. Pieķērāmies arī jautājumam par degvielas rezervēm. Ieviešam jauno sistēmu - degvielas rezerves pērkam nevis kā nākotnes biļeti, iespējamību, ja ar mums kaut kas notiek (un tad mēs drīkstam izmantot iespējas degvielu iepirkt ārzemēs), bet pārejam uz jauno kārtību, kad degvielas rezerves ir valsts īpašumā un glabājas Latvijā. Potenciālais ietaupījums tautsaimniecībai būtu vairāk nekā 800 miljonu desmit gados. Un ir garantijas (ka šī degviela būs). Bet cik miljonus mēs esam samaksājuši iepriekšējos gados par šo iespējamību un beigās mums pašiem nekas nepieder?
Mēs esam patiesībā pirkuši tukšu gaisu - naftas magnātiem atdevuši miljonus, bet pretī saņēmuši tikai iespējamību?
Neko pozitīvu es iepriekšējā sistēmā nevarēju saskatīt. Bija virkne uzņēmēju, kas uz šo varēja labi nopelnīt. Tā nav pareiza ilgtermiņa pieeja. To var darīt valstis, kurām ir atbilstoši apstākļi. Eiropas Savienībā ir valstis, kurām ir naftas pārstrāde un cita veida apstākļi, un tāpēc šāda pieeja viņiem ir atbalstāma. Mūsu gadījums nav tas gadījums. Mums būtu jādara līdzīgi kā Igaunijā, kur 100% degvielas ir pašu īpašumā. Jau esam konsultējušies. Kad būsim tuvāk tam, ka 100% būs mūsu īpašumā, mēs varētu veikt kopīgus iepirkumus, uz lielāku apjomu iegūstot vēl zemākas cenas. Kopīgi mēs varētu risināt ne tikai degvielas cenas, bet arī citus rezervju jautājumus. Te ir liels potenciāls.
Varbūt uzdot prokuratūrai izpētīt, kāpēc esam šādu naudu maksājuši? Kas pieņēma šādu lēmumu?
Var jau daudz pētīt, ko mēs pagātnē esam darījuši, bet mums vairāk jādomā par nākotni. Redzot kādu nejēdzību, mēs varam sākt šķetināt, kas pieņēma lēmumus, bet šādi mēs tikai tērēsim laiku. Protams, kādu politisko atbildību mēs varētu paprasīt. Iedzīvotājiem ir svarīgāki jautājumi. Viņus interesē šodienas cena, un ko mēs turpmāk varam darīt, ir, lai kārtība būtu visiem saprotama. Tas prasa daudz laika. Nav laika šķetināt pagātnes notikumus. Jāiet uz priekšu. Tas arī ir tas, ko no mums gaida.
Vai ir kādas iespējas Eiropas Savienībai sniegt pamatotu skaidrojumu, ka mums nav jāpievieno tik daudz bioloģiskās piedevas?
Mēs ne tikai varam, bet mums tas būs jādara tad, kad mēs runāsim par klimata plāniem, klimata mērķiem. Varam redzēt šos plānus, kas Latvijai uzlikti no Eiropas Komisijas. Varam redzēt arī pirmos plānus, ko ir iesniegušas citas dalībvalstis. Nav tā, ka visi kopā sasniegs tos mērķus, ko ir uzstādījusi ES. Protams, uz Eiropas kopējiem mērķiem mums ir jāiet, bet stingrāk jārunā par to, ka mūsu ekonomika ir atšķirīga no tās ekonomikas, kas ir vecajās Eiropas dalībvalstīs, kur attīstības starta punkts bijis pavisam cits nekā mums. Lauksaimniecībā un citās jomās, uz kurām tiek izdarīts spiediens, mēs jau esam gana zaļi un efektīvi un būsim efektīvāki pat tad, ja neko nedarīsim, salīdzinājumā ar tām valstīm, kuras ieviesīs ekonomiskās zaļināšanas pasākumus. Jārunā skaļāk, paužot savu pozīciju Eiropas Komisijā, ka vienai otrai lietai, kas ir jāsasniedz Latvijai, nav ekonomiskā pamatojuma. Mēs varam zaudēt savu konkurētspēju. Ministriem tas jādara. Jau šobrīd redzam, ka plāni ir ļoti vispārīgi - Zemkopības ministrijai samazināt par tik un tik, Satiksmes ministrijai par tik un tik, kļūt efektīvākiem par tik un tik. Kad mēs nonākam līdz reālam cilvēkam, uzņēmumam, tikai tad redzam, ko tas viņam reāli nozīmē. Jārunā par lietām, kas ir nesamērīgas, kur jāmeklē papildus kompensējošie mehānismi, lai plānu tiešām varētu ieviest dzīvē. Jāsāk runāt pēc iespējas ātrāk. Ja mēs to nedarīsim, klusēsim, varam nonākt situācijā, kad Eiropas Komisija veiks auditus un prasīs: kāpēc jūs neko neesat izdarījuši? Atkal nonāksim otrā grāvī - būs soda naudas. Kā ekonomikas ministrs no savām pozīcijām redzu, ka tautsaimniecībā sasniegt šos rezultātus, lai noturētos konkurētspējā, būs ārkārtīgi grūti. Jāmeklē papildus kompensējošie pasākumi.
Tad gaidīsim skaļo Latvijas balsi Eiropas Savienības gaiteņos?
Visiem, kas piedalīsies Eiropas Parlamenta vēlēšanās, vajadzētu atbildēt uz jautājumu, vai šķelda ir atjaunojams resurss. Man šķiet, ka ir, bet Eiropas Parlamentā visiem tā nešķiet. Tāpēc ir svarīga vienota pozīcija, lai nav tā, ka biomasas, koģenerācijas stacijas, kuras esam sabūvējuši, vienā brīdī kļūst aizliedzamas. Mēs par ES naudu tās uzbūvējam, bet atnāk cits regulējums, kas saka, ka tās jāslēdz. Mums ir jābūt skaļiem. Ir bijuši balsojumi, kas pieņemti ar minimālu balsu pārsvaru, kur Latvijai sekas ir bijušas dramatiskas. Jābūt skaļiem!
***
Turpinājums sekos.
Turpinājumā par to, kādēļ ražojam lētu elektrību, bet dārgi par to maksājam; par ko un kāda atbildība jāuzņemas a/s “Latvenergo” vadībai un tās īpašniekam valstij; vai joprojām informācija tiek slēpta no ministra; kas notiks ar Latvijas investīciju un attīstības aģentūru; kā izrāpties no ekonomiskās atpalicības bedres.
