“Pērn pret kovidu vakcinējās aptuveni 37 000 cilvēku. Tā kā vakcīnas bija kopīgs ES iepirkums, tika nolemts, ka šis iepirkums tiks samazināts. Mēs vakcīnas saņemsim šogad un nākamgad. Mēs varējām atteikties un tās nesaņemt, bet nauda par tām tik un tā jāmaksā. Tad labāk saņemt, jo ir vēl cilvēki, kuri vēlas vakcinēties. Un ir vēl daudzi nāves gadījumi,” skaidro veselības ministrs Hosams Abu Meri (JV). Par šo un daudzām citām problēmām – “Neatkarīgās” intervija ar ministru.
Kuras, jūsuprāt, šobrīd ir lielākās veselības aprūpes problēmas?
Viena no lielākajām problēmām - medikamentu pieejamība un cena, otrā problēma - pacientu rindas sakārtošana, trešā problēma - digitālā sistēma nav sakārtota, mums trūkst informācijas par to, kas noticis ar pacientu, kas notika, kāpēc neizārstēja utt. Medijos lasām par pacientu pieredzi, un ne vienmēr tā ir laba. Ja digitālā sistēma tiks sakārtota, ārstiem atliks vairāk laika sarunām ar pacientiem, jo daudzi - sevišķi vecāka gadagājuma cilvēki - nesaprot, ko stāsta ārsts.
Medikamentu pieejamība un cenas - par to runājam jau sen.
Jā, es tikko JV valdē prezentēju savu plānu. Mēs gribam 15-20% cenas pazeminājumu medikamentiem, vienlīdzīgus cenu veidošanas principus visām zālēm, informācijas pieejamību un atklātību - tas nozīmē vienmēr pateikt, kurā aptiekā vai noliktavā atrodas vajadzīgie medikamenti, kad tie būs pieejami, kāda būs to cena utt. Šie jautājumi saistīti ne tikai ar aptiekām, bet arī ar ražotājiem, kuri dod informāciju lieltirgotājiem.
15 līdz 20% cenas kritums - tas ir daudz.
Jā, tie ir miljoni eiro.
Un lielākā pretestība šādam kritumam, protams, ir no lieltirgotājiem?
Jā. Viņi ir vienīgie, kam nav uzcenojuma griestu. Ja medikaments nav kompensējamo medikamentu sarakstā, tad uzcenojumi ir lielāki. Ja ražotājs, lieltirgotājs un aptieka ir apvienoti vienā uzņēmumā, tad ir citas konsekvences. Ja mūsu plāns tiks pieņemts janvārī, tad līdz 1. aprīlim mēs revidēsim un paplašināsim kompensējamo zāļu sarakstu, klāt pieliekot 30 miljonu eiro investīciju. Tie ir jauni medikamenti, kas vēl nav kompensēti. Savukārt no 1. janvāra jau pielikām 21 miljonu eiro. Mēs strādājam pie tā, lai samazinātu arī citu recepšu medikamentu cenas, piemēram, antibiotiku cenas. Šī reforma ietekmēs visus Latvijas iedzīvotājus.
Ir problēmas, kas palikušas no kovidpandēmijas laikiem. Valsts krājumos palicis milzīgs skaits ar neizmantotām kovidvakcīnām. Kas ar tām notiks?
Pērn pret kovidu vakcinējās aptuveni 37 000 cilvēku. Tā kā vakcīnas bija kopīgs ES iepirkums, tika nolemts, ka šis iepirkums tiks samazināts. Līgums ir spēkā līdz 2025. gadam.
Tas nozīmē, ka mums šīs vakcīnas vēl ir jāiepērk?
Mēs tās saņemsim šogad un nākamgad.
Vai tiešām mums jāiepērk vakcīnas, kas faktiski vairs nav nepieciešamas?
Mēs varējām arī atteikties un tās nesaņemt, bet nauda par tām tik un tā jāmaksā. Tad labāk saņemt, jo ir vēl cilvēki, kuri vēlas vakcinēties. Un ir vēl daudzi nāves gadījumi.
Miršanas gadījumi ir arī no citām slimībām, ne tikai no kovida.
Protams. Bet kovids pasliktina slimnieka stāvokli, saasina tās slimības, kas viņam jau ir. Katrā ziņā vakcinācija samazina komplikācijas.
Bet ko darīsim ar tām vakcīnām, kas paliks pāri?
Viena iespēja - ziedot valstīm, kas atrodas ārpus ES. Bet varam arī pārdot.
Kā ar vakcīnu lietošanas termiņu?
Zāļu lielražotājs “Pfizer” ik pa laikam pagarina lietošanas termiņu…
Smalki. Atteikties nav iespējams, jāmaksā tāpat, arī par vakcīnām, kuru termiņš iztecējis. Izspiedēji. Bet ir vēl viena nepatīkama lieta: Stradiņa slimnīcas jaunā korpusa būvnieki nav apguvuši ES fondu naudu - 23,3 miljonus eiro. Šo finansējumu valsts nezaudēs, daļu novirzot Bērnu slimnīcas Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centra aprīkošanai. Kāpēc tā noticis?
Viens no finansējuma neapgūšanas iemesliem ir būvmateriālu cenu kāpums. Darbu apjoms, kas bija jāpaveic, nav izdarīti. Septembra beigās, kad pirmo reizi apmeklēju korpusu, tur nekas nenotika.
Kāpēc?
Starp iepriekšējo valdi un būvniekiem nebija gandrīz nekādas komunikācijas. Katrs kaut ko runā, bet neviens neieklausās. Turklāt būvniecībā nebija pietiekami strādnieku: darbi ritēja ļoti lēni. Tur vajadzēja būt vismaz 200 strādniekiem, bet septembrī, kad uz turieni aizbraucu, bija tikai kādi 50 strādnieki. Pēc ministrijas spiediena ar būvnieku tika panākta vienošanās par vairākām izdarāmām lietām - jāuzliek jumts, jāpabeidz fasāde, telpās jābūt siltumam. To būvnieks izdarīja, iztīrīja arī pagrabu, apstrādājot to ar ķīmisku vielu, lai no jauna neveidotos pelējums. Bet tagad ir ekspertu atzinums, ka pelējums tomēr vēl ir, kas ir nepieļaujami.
Tomēr nesaprotu: burtiski no gaisa nokrīt 23,3 miljoni eiro, bet nav kas tos apgūst?
Iepriekšējā valde par šo situāciju zināja jau no pērnā gada sākuma. Rakstīja kaut kādus papīrus, bet nekas reāli netika darīts.
Un kā vienmēr - neviens nav vainīgs. Bet nu par citu tēmu. Regulāri tiek vākti ziedojumi slimniekiem, piemēram, vēžiniekiem, kuru zāles maksā ļoti dārgi, un viņi tās nevar atļauties nopirkt. Zāles maksā, piemēram, 4000 eiro mēnesī. Cik lielā mērā valsts ir atbildīga par šo situāciju? Vai valstij ir jāiesaistās šādās lietās?
Sociālajos tīklos mani ietago un sauc palīgā. Ir gadījumi, kad iesaistāmies. Bet ir gadījumi, kad neko jēdzīgu vairs nevar izdarīt. Zāles ir jāizraksta sākuma stadijā, tad tās dos efektu.
Ir tāds viedoklis: ja cilvēkam jau ir metastāzes, konkrētās, ļoti dārgās zāles var lietot, bet tās nedod efektu. Terminālajā stadijā šīs zāles nav vērts lietot. Cilvēks varbūt nodzīvos vienu mēnesi ilgāk. Ja slimnieks nodzīvos vēl piecus gadus, tad ir vērts. Pirmajā un otrajā stadijā zāles ir kompensējamo sarakstā, trešajā un ceturtajā - vairs ne. Protams, saka ārsti, tas ir nežēlīgi, toties patiesi.
Tāds viedoklis eksistē. Tāpēc es vēlos paplašināt kompensējamo zāļu sarakstu. Daudz kas atkarīgs no tā, kāds mums būs budžets nākamajā gadā. Mana prioritāte ir zāļu pieejamība un to cenas.
Otra prioritāte: digitālā pacientu rinda, kas steidzami jāsakārto. Vairs nevaram teikt, ka mēs kaut ko sāksim pēc pieciem gadiem.
Protams. Tas bija jāsāk… aizvakar.
Precīzi! Bet man gan teica: Hosam, nomierinies, tu visu gribi ātri! Mums ir tik iesūnojusi sistēma, kurā jāiziet visi saskaņošanas līmeņi, jācīnās ar birokrātiem, viss jāizlemj politiski. Bet laiks iet, un valdība arī nav mūžīga: nāks nākamā un atkal sāks visu no nulles.
Vai tiek domāts par to, ka pēdējo gadu laikā palielinājies to pusaudžu skaits, kuriem ir autisma vai citas psihiskas problēmas?
Agrāk, vēl pirms desmit gadiem, Latvijā par to netika runāts. Tagad ir vairāki pusaudžu centri, lai palīdzētu. Ir arī konsultatīvais telefons, jo ne visi, kuri atrodas ārpus Rīgas, var atļauties atbraukt uz galvaspilsētu. Gan vecāki, gan pats pusaudzis var zvanīt uz šo telefonu un runāt. Speciālists, kurš uzklausīs zvanītāju, varēs noteikt, vai viņam akūti vajadzīga palīdzība vai vēl var gaidīt.
Psihiskās veselības problēmas kļuvušas nozīmīgas tieši pēc kovida un tā radītās izolācijas. Ja kovidam pieplusojās slikti sadzīves apstākļi, varbūt arī mobings skolā - tad tau ir ļoti slikti. Ir zināms, ka pagājušajā gadā tikai Pusaudžu resursu centrā palīdzību un atbalstu saņēmuši vairāk nekā 12 000 pusaudžu ar psihiskās veselības problēmām.
Ļoti bieži sociālajos tīklos var lasīt sūdzības par to, ka pacienti vēršas pret ārstiem, kuri runā latviski. Tas ir absurds, un tādu konfliktu ir daudz.
Un tie arī turpināsies. Īpaši tagad, kad gandrīz divus gadus Krievija karo pret Ukrainu. Bet latvieši dzīvo savā valstī, un tas ir normāli - runāt latviešu valodā. Par to vispār nevar būt nekādu diskusiju! Ja es ar savu pacientu runāju latviski, bet viņš man pieprasa runāt krieviski - tas nav pieņemami. Ir, protams, situācijas, kad pacients ir vecs un vairs nespēj neko apgūt, tad jārunā valodā, ko viņš saprot. Bet ja cilvēks atnāk pie manis uz konsultāciju - jauns, visu savu mūžu dzīvojis Latvijā un spiež mani runāt nevalsts valodā, tad - piedodiet, tā nebūs. Lai ņem līdzi tulku.
Jūsu privātprakse joprojām noslogota?
Ne katru sestdienu, bet vismaz trīs sestdienas mēnesī pieņemu pacientus. Man patīk, ka cilvēki ar mani runā. Kādreiz, kad biju deputāts, arī runāja, bet tagad - vēl vairāk. Jo es pat kā ministrs ne visas lietas zinu: bet cilvēki nāk un izstāsta. Un tas ir stimuls manai rīcībai.
Es ceru, ka pēc reformām, ko esmu sācis ieviest, Latvijas cilvēki izjutīs, ka viņiem paliek vieglāk, un paliek vieglāk tieši reto slimību, onkoloģijas pacientiem. Būs vajadzīgs vairāk nekā gads, jo viss nenotiek uzreiz.
