Latvijas iepriekšējā valdība kopā ar jaunradīto Klimata un enerģētikas ministriju (KEM) atstāja mantojumā arī jautājumu, vai ministriju kompetenču pārdalei nevajadzētu beigties ar kādas ministrijas likvidēšanu. Lai gan tagadējās valdības veidotāji šādu jautājumu nesadzirdēja, nespēs aizvien mazāks iedzīvotāju skaits uzturēt aizvien vairāk ierēdņu. Aizdomīga no šāda viedokļa izskatās Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), kurā ministre tagad ir premjeres partijas “Jaunā Vienotība” pārstāve Inga Bērziņa.
VARAM darba lauks ir ļoti plašs un ir svarīgi noteikt gan īstermiņa, gan ilgtermiņa mērķus. Nākotni nevar paredzēt, bet vados no pārliecības, ka šī valdība strādās līdz nākošās Saeimas vēlēšanām. Tāpēc svarīgi noteikt uzdevumus, kas paveicami īstermiņā, bet atbilstoši kopējam redzējumam par ilgtermiņa virzieniem. Ministrijas galvenās atbildība jomas ir trīs - reģionālā attīstība, digitālā politika un vide jeb dabas aizsardzība.
Itin bieži VARAM oficiālo nosaukumu mēdz pārtaisīt uz diviem vārdiem, ka īstenībā tā esot tikai “pašvaldību ministrija”.
Jā, šādu vārdu salikumu lieto, bet kontekstā par ministrijas darbību reģionālās attīstības un pašvaldību pārraudzības jomā. Tas, kas nonāca manā dienas kārtībā jau tad, kad tagadējā valdība vēl nebija juridiski apstiprināta, bija Rēzeknes jautājums. Par to bija ļoti liela sabiedrības interese. Risināt šo jautājumu esam iesākuši labi. Rēzeknes mērs ir atbrīvots no amata par tiešām būtiskiem pārkāpumiem. Nevienas citas pašvaldības vadītājs nav neko tādu atļāvies un finanšu situācija nevienā citā pašvaldībā nav kā Rēzeknē, lai gan ar grūtībām izveidot šā [2024.] gada budžetu sastopas arī citas pašvaldības. Bet tās nav salīdzināmas ar Rēzeknes gadījumu, kad novešana gandrīz līdz maksātnespējai notika apzināti.
Atbrīvosim no aizdomām Rēzeknes novadu, kam sava pašvaldība. Runa šeit vienīgi par Rēzeknes pilsētu un tās bijušo mēru Aleksandru Bartaševiču. Vai viņa atbildība beidzas ar atstādināšanu no amata?
VARAM un arī Finanšu ministrija esam vērsušās Ģenerālprokuratūrā un Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā. Gaidīsim tiesībsargājošo iestāžu lēmumus. Tik tikko bija Valsts kontroles ziņojums, kas apliecināja mūsu secinājumus.
Mērs aiziet, parādi paliek. Kas tos apmaksās?
Domei uzdots atkārtoti iesniegt Finanšu ministrijā finanšu stabilizācijas pieteikumu. Neizslēdzu, ka gadījumā, ja Rēzeknes dome nespēs nākt ar racionāliem un izpildāmiem priekšlikumiem, nāksies atgriezties pie jautājuma par domes atlaišanu.
Vai rēzeknieši sākuši sajust, ka kaut kas nav labi un viņiem nāksies samaksāt par Bartaševiča grēkiem?
Svarīgākais, lai iedzīvotāji neciestu. Pašvaldībai droši vien būs vismaz daļēji jāatsakās no brīvprātīgajām iniciatīvām, bet likumā noteiktās prasības Rēzeknei jāspēj pildīt. Pašvaldība apliecināja, ka pilsētas siltumapgādi nodrošinās, ka domstarpības par izglītības darbinieku algošanu ir atrisinātas un algas tiek maksātas atbilstoši valdības noteikumiem; atkritumi tiek izvesti, ielas uzturētas lietojamā stāvoklī un sociālā palīdzība iedzīvotājiem tiek sniegta.
Vai iztrūkums Rēzeknes finansēs tiešām tik maziņš, ka to var likvidēt, pārtraucot apsveikt pensionārus dzimšanas dienās vai kādas citas pašvaldības vadītāju pašreklāmas izdarības?
Nē, mīnuss ir liels, tie ir astoņi vai deviņi miljoni eiro, ja ne vairāk. Visticamāk, ka Rēzekne lūgs ārkārtas aizdevumu no Valsts kases. Jautājums, cik daudz Finanšu ministrija piekritīs aizdot un ar kādiem noteikumiem.
Te rodas jautājums par VARAM kā “pašvaldību ministrijas” pastāvēšanu, ja reālo lēmumu par naudu pieņems Finanšu ministrija, bet pašvaldību rīcības likumības un tikumības novērtēšanai der gan Iekšlietu ministrija, gan Tieslietu ministrija, gan Ģenerālprokuratūra, gan Valsts kontrole.
Šobrīd kopumā valsts līmenī par reģionālo un pašvaldību attīstību un pārraudzību, teritorijas attīstības plānošanu, pašvaldību pakalpojumu pārvaldību u.tml. ir atbildīga tikai VARAM, ar iepriekš minētajām institūcijām pēc būtības funkcijas nedublējas. Svarīgāk ir runāt nevis par ministriju skaitu, bet par to, ko katra ministrija dara. VARAM darba lauks ir ļoti plašs. Ja tas tiks pārdalīts, darāmie darbi tik un tā paliks gan attiecībā uz pašvaldībām, gan reģionālo attīstību, gan digitālajā jomā un vides aizsardzībā.
Vai tomēr nenotiek dublēšanās starp VARAM ar Ekonomikas ministriju attiecībā uz reģionālo attīstību un VARAM ar Satiksmes ministriju digitālo sakaru veidošanā?
Nē, digitālās politikas veidošana ir uzdota VARAM, nevis Satiksmes ministrijai. Tā tikai būvē digitālo sakaru infrastruktūru. Sakaru kanāli, pamata infrastruktūra, līdzekļi ir tikai viena sadaļa digitālās politikas realizācijā. Jā, digitālā politika nav taustāma un redzama kā zemē ieguldīts kabelis vai gaisā pacelts raidītājs, taču bez politikas nekādi signāli neplūstu ne pa kabeļiem, ne ēterā. Tautsaimniecībai, sabiedrības ērtībām un pārvaldes darba pilnveidē lielāko pievienoto vērtību rada tieši saturs, produkti un pakalpojumi. Digitālā joma pēdējos gados attīstās ļoti strauji un tajā vajadzīgi lielāki mērķtiecīgāki ieguldījumi ne vien infrastruktūrā, bet arī valsts pārvaldē. Augstvērtīgo valsts rīcībā esošo datu pieejamība jaunu produktu un pakalpojumu attīstībā, ērti valsts e-pakalpojumi iedzīvotājiem, izmaksu efektīvi pārvaldīta valsts IT saimniecība, digitālās inovācijas atbalstošs tiesiskais regulējums ir tikai daži no piemēriem. Valsts sniegto digitālo pakalpojumu pārraudzībai nav tieša sakara ar infrastruktūru, taču tā ietekmē pakalpojumu pieejamību. Ir bezgala daudz ko darīt, radot ietvaru tam, lai cilvēki varētu digitāli iesniegt slimības lapu, saņemt atbildes, būt digitāli prasmīgi utt. Tas ir absolūti kas cits, nekā kabeļu rakšana zemē.
Mūsu saruna notiek 3. janvārī, kad “Neatkarīgās” lasītākā publikācija ir zem virsraksta "Seniorus satracina e-veselības jaunumi" tieši par to, ka kopš 1. janvāra cilvēki vairs netiek klāt e-veselībai.
Sabiedrībai biežāk nepieciešamie pakalpojumi kļūst aizvien ērtāk pieejami, piemēram - e-receptes, drīzumā - e-nosūtījumi. Lielā daļā gadījumu tam nav nepieciešami speciāli rīki. Bankas izmanto šo pašu SmartID risinājumu, tāpēc likumsakarīgi, ka bankas vēlas atteikties no identifikācijas pakalpojuma sniegšanas valstij. Bankas vēsta, ka koda kalkulatoru popularitāte krītas. Vairums banku klientu jau lieto SmartID vai e-paraksts mobile risinājumus, līdz ar to viņiem pēc būtības nekas nemainās. VARAM sadarbībā ar pašvaldībām nodrošina Vienoto pakalpojumu centru tīklu, kur iedzīvotāji, arī bez digitālajām prasmēm vai rīkiem var saņemt atbalstu un praktisku palīdzību digitālo pakalpojumu izmantošanā. Tas ir ļoti labs darbs, kas izdarīts pagājušā gada beigās!
Labā darba rezultātā cilvēkiem problēmas, ka jāpērk viedierīce, jāielādē tajā SmartID un jāiemācās ar to visu apieties.
Lielākā daļa e-veselības pakalpojumu, sākot ar e-receptēm, cilvēkam ir pieejami bez viedierīces. Ja cilvēks prot izmantot kodu karti vai kalkulatoru, tad viņam jau ir pietiekošas prasmes, lai salīdzinoši viegli apgūtu e-paraksts mobile vai SmartID lietošanu. Esmu pārliecināta, ka lietojot šos rīkus, lietotāji novērtēs to ērtumu salīdzinājumā ar kodu kalkulatoru vai karti. Tomēr jāatzīst, ka iedzīvotāju digitālās pamata prasmes Latvijā, tāpat kā citās valstīs ir izaicinājums. Lai arī katrā mājā ir dators un katram kabatā telefons, cilvēki nespēj atbildēt uz konkrētiem jautājumiem, kas viņiem jādara, lai ar šīm ierīcēm paveiktu noteiktus darbus. Cilvēki netiek līdzi digitālās sfēras attīstībai Latvijā. Mūsu sasniegumus apliecina tāds Latvijas stratēģiskais partneris kā Vācija. Vācijas digitalizācijas ministrs pagājušajā gadā uzaicināja tieši Baltijas valstis, lai izveidotu inovāciju platformu, kurā nospraust digitālos mērķus visai Eiropai. Ar valsts pārvaldes pakalpojumu digitalizāciju mēs esam daudzām valstīm priekšā un šis ceļš ir jātupina. Piemēram valsts digitālo pakalpojumu pieejamībā iedzīvotājiem esam sestajā vietā ES valstu vidū.
Un jāturpina noteikti divu ministriju izpildījumā.
Vismaz triju, jo par kiberdrošību Latvijā atbild Aizsardzības ministrija. Un tālāk nāk nozaru ministrijas, kuras atbildīgas par e-pakalpojumiem un risinājumiem savos resoros. Nevar taču prasīt, lai VARAM vai Satiksmes ministrija izstrādā arī e-veselību Veselības ministrijai un e-izglītības risinājumus, piemēram, “skolas somu” Izglītības un zinātnes ministrijai.
Veselības ministrija ar savām vajadzībām tikpat labi kā pie jums varētu vērsties Satiksmes ministrijā, ja tur būtu apvienota digitālo pakalpojumu kanālu būvēšana un programmatūras izstrāde.
Varētu būt dažādi, bet ir tā, kā jau ir. Kāpēc mainīt to, kas labi darbojas?
Kāpēc vajadzēja taisīt KEM un kāpēc vajadzēs tai atdot vides politiku?
Pārmaiņas vajadzīgas tad, ja kaut kas nenotiek tā, kā vajag. Jā, bija problēmas ar klimata politiku. Šīs politikas pamatnostādnes vēl joprojām nav apstiprinātas.
Vai par vides politiku nevar teikt to pašu?
Šobrīd Latvijā beidzies dabas skaitīšanas process. Aizsargājamās teritorijas un biotopi ir uzskaitīti. Ir konstatēts, pēc kādiem rādītājiem Latvija nepietiekami veic dabas aizsardzību un kā to pastiprināt. Ziņojums ir sagatavots un tiks nodots publiskajai apspriešanai. Tajā aprakstīti vairāki scenāriji, kā Latvija varētu virzīties uz priekšu šo teritoriju aizsardzībā. VARAM iestājas par maksimālo programmu, ka aizsargājamo teritoriju un biotopu apjoms ir jāpalielina līdz Eiropas Savienības noteiktajam apjomam pret valsts un mežu teritoriju. Ļoti labi apzināmies, ka tas būs diskutējams jautājums ne tikai ar KEM, bet arī ar Zemkopība ministriju, Ekonomikas ministriju un gan jau vēl citām iestādēm. Grūti pateikt termiņu, bet šā gada pirmajā pusē publiskajai apspriešanai būtu jānoved pie kopēja viedokļa, kā mēs virzīsimies tālāk.
Viens virziens ir sargāt dabu no saimnieciskās darbības, cits virziens - sargāt dabu no saimnieciskās darbības sekām atkritumu veidā.
Atkritumu apsaimniekošanā svarīgākais un pats pirmais ir atkritumus neradīt. Pat ja ne vienmēr no atkritumu radīšanas var izvairīties, bet vienmēr jāatrod veidi, kā to rašanos samazināt. Jāpielieto ekodizains, nedrīkst likt vienu preci vairākos iepakojumos, jālieto lietas ilgāk, nekā esam pieraduši tās izmantot.
Vismaz kopš 2008. gada krīzes visa pasaules ekonomika balstās uz mākslīgi radīta pieprasījuma, ražojot pēc būtības atkritumus: zeķes, kas izdilst pēc pusstundas valkāšanas, automašīnas, kas apstājas pēc pusgada.
Pret tādām izdarībām ir vērsts dabas resursu nodoklis. Tas uzliek ražotājiem atbildību par viņu saražoto preču savākšanu un pārstrādi. Jo vairāk preču viņi laiž apgrozībā, jo vairāk viņiem jāsamaksā. Nodokļa likmes apzināti tiek noteiktas augstas, lai ražotāji būtu motivēti nodokli nemaksāt, iesaistoties atbildības sistēmās, kas rūpējas par viņu produkcijas tālāko likteni pēc tās nolietošanās.
Aizejam uz jebkuru mežu un redzam, ka atbildības sistēmas vietā ir radīta atpirkšanās sistēma. Ražotāji un tirgotāji samaksā, “zaļie” vai “zilie punkti” savāc naudu, bet ne atkritumus.
Pierīgas mežos pati sen neesmu bijusi, bet Kurzemes meži ir diezgan tīri. Piesārņoto vietu attīrīšanai daudz dod Lielās talkas. Jebkuram mežam ir īpašnieks, kam jāatbild par to, kas viņa īpašumā notiek. Pašvaldību policija kontrolē, lai nelegālās atkritumu izgāztuves neveidotos. Ir zināmi gadījumi, kad pieķerti tie, kas izgāž atkritumus mežā. Jāaicina iedzīvotājus būt atbildīgiem un modriem. Ja redzat automašīnu, no kuras izmet atkritumus, fotografējiet tos , sūtiet attēlus policijai.
Valsts liek iedzīvotājiem glābt vidi no valsts nespējas un nevēlēšanās izveidot vispārēju depozītu sistēmu, kurā nauda par atkritumu savākšanu tiek iekasēta jau tad, kad pircējs pērk jaunu riepu, šīferi vai saules paneli.
Tas būtu tālākas nākotnes jautājums. Viss strauji attīstās un varbūt pie tā novedīs, bet līdzšinējie dažādās valstīs notikuši mēģinājumi pielikt depozīta maksu ilglietošanas preču cenām ir bijuši neveiksmīgi. Var būt risinājums būs ievietot katrā precē čipu ar ziņām, no kurienes tā nākusi un kur atrodas depozīts, no kura jāizmaksā nauda par atkrituma nodošanu, pārstrādāšanu vai noglabāšanu. Ir preces, kurām depozītsistēmu var ieviest, bet ir preces, attiecībā uz kurām jārīkojas savādāk. Piemēram, nonēsāto apģērbu savākšanai depozīta nauda nav vākta, bet speciāli konteineri uzstādīti jau ir.
Konteineru uzstādīšana prasa mazāko daļu no izmaksām par konteineru savlaicīgu iztukšošanu un savākto materiālu pārstrādi.
Cerēsim, ka arī līdz tam nonāksim.
Jautāsim, vai valsts spējīga savākt atkritumu saimniecībai naudu ar pietiekami augstu dabas resursu nodokli un pēc tam neiztērēt šo naudu ierēdņu algās.
Tas ir plašāks jautājums, cik Latvijai kopumā resursu un kādas Latvijai vajadzības. Tas saistīts ar Latvijas izaugsmi. Pagaidām daudz ko no tā, ko valsts budžets neapmaksā, var izdarīt uz ES struktūrfondu rēķina. No tiem vides jomai aiziet samērā liela daļa.
Tātad pagaidām ES dod naudu, nevis striktus uzdevumus Latvijai savākt savus cietos un šķidros atkritumus tāpat, kā prasa savākt CO2.
Tad tā vairs nav saruna par atkritumiem vai par vidi kopumā, bet par Latvijas iedzīvotāju pirktspēju un labklājības līmeni.
