Kādēļ vistas ola jāizklaudzina ar 16 āmurīšiem, kādēļ olas dzeltenums Skandināvijas vistām ir blāvs, bet Spānijas, Itālijas vistām oranži dzeltens, kādēļ Eiropā ir liels pieprasījums pēc vārītām olām, ko nozīmē vistu labturība un vai vistām tiek atskaņota mūzika – sarunas turpinājums ar a/s “Balticovo” valdes locekli, komunikācijas un attīstības direktoru Tomu Auškāpu TV raidījumā "Nra.lv sarunas".
Vai pēc augstākiem un zemākiem labturības standartiem turētu vistu olas atšķiras pēc kvalitātes, garšas?
Barības sastāvs garšā noteikti atspoguļojas. Eiropā dētajām vistu olām ar garšām nevajadzētu būt nekādiem pārsteigumiem. Pie mums, piemēram, zivju miltus sen jau vairs neizmanto. Dzīvnieku barībā, lai tā nesāktu ātri bojāties, ir aizliegts izmantot dzīvnieku izcelsmes proteīnus. Ir daudzi mīti par olu dzeltenuma intensitāti - jo dzeltenāks dzeltenums, jo ola veselīgāka. Tas ir mīts. Skandināvijā bioloģiskas olas dzeltenums būs stipri bālāks. Ja aizbraucam uz dienvidiem - Spāniju, Itāliju, tur tas būs košs, pat iesarkans. Viņi barībai pievieno mākslīgās krāsvielas, lai olas dzeltenums būtu tumši oranžīgi dzeltens.
"Balticovo" kā dabisko krāsvielu izmanto kukurūzu. Karotīns nonāk dzeltenumā. Mēs lielāko daļu olu un olu produktu eksportējam ārpus Latvijas. Šeit Latvijā paliek aptuveni 30%. 70% tiek eksportēti uz vairāk nekā 20 valstīm. Tāpēc mums ir svarīgi, lai Polijā, Vācijā, Čehijā šis dzeltenums būtu pieņemamā tonī.
Vai labturībā turēta vista ir priecīgāka?
Viens no labturības rādītājiem ir olu dējība. Ļoti labs rādītājs ir, ja vista dienā izdēj vienu olu. Ja vista labi jūtas, viņa labi dēs olas. Ja viņai kā pietrūkst vai kaut kas traucē, tad viņa atradīs citus veidus, kur novirzīt vielmaiņā proteīnus un kalciju. Mēs sekojam līdzi dējības rādītājiem. Ir dējības standarts, un mēs pārsvarā esam virs šī standarta. Mēs pozitīvā ziņā esam ķīlnieki - jo labāk pret vistām izturēsimies, nodrošināsim viņām labākus apstākļus, jo viņas būs devīgākas ar olām.
Vai bez Lieldienām ir vēl kādi svētki, piemēram, Ziemassvētki vai Jāņi, kad olu pieprasījums ir īpaši liels?
Olu ir tik, cik vistas spēj izdēt, un mēs tās nevaram uzkrāt noliktavā. Mēs nevaram atļauties olas uzglabāt ilgāk par piecām dienām. Mums ir savi līgumi ar veikalu tīkliem, pārtikas tirdzniecības nozari, kurai mēs esam apņēmušies piecu dienu laikā nogādāt olas. Latvijas veikalu tīklos, ja šodien tiek izdētas olas, rīt tās nogādājam veikala noliktavā.
Tas drīzāk ir izaicinājums. Ir divi saspringti laiki gadā - decembris, kad tuvojas Ziemassvētki, Jaungads, bet tas ir īss un straujš kāpums, un Lieldienas, kad pieprasījums mēdz divkāršoties. Tad lielākais izaicinājums ir kristīgi sadalīt visiem, un tad mēs arī rūpējamies par to, lai visiem pietiek. Bieži vien mūsu pārdevēji ir gudrāki par gudrajām plānošanas sistēmām. Pēc uzkrātās pieredzes mēs zinām, cik daudz un kas, tāpēc es ļoti uzticos mūsu komandai, kura bieži vien ir kā konsultanti iepircējiem, cik daudz olu viņiem vajadzēs. Viegli nav, protams, visiem olu nepietiek. Tas ir brīdis, kad patēriņš ir lielāks par piedāvājumu, tāpēc tas, iespējams, atsaucas uz olu biržām un cenu.
Ko darāt ar olām, kas paliek pāri, nenonāk pie pasūtītāja? Vai tās pārstrādājat?
Pirmkārt, tas ir ļoti rūpīgs darbs, plānošana, lai nebūtu tāda situācija, kad kaut kas paliek pāri. Tas ir darbs ar mūsu klientiem, ražošanu. Mums ir putnkopības ražošanas direktore, kas ļoti rūpīgi plāno, cik kilogramu barības vajadzīgs putniem, kad un kāda būs dējība utt., lai mēs zinātu, cik un kurā dienā olas iegūsim.
Otrkārt, visas olas nav perfektas, visas olas neatbilst A kategorijai. A kategorija nozīmē, ka ola ir ļoti rūpīgi pārbaudīta, ir izgājusi pārbaudi mūsu šķirošanas mašīnā dažādos veidos. Šķirošana sākas ar to, ka katra ola tiek izklaudzināta ar maziem āmurīšiem. Katru olu izklaudzina 16 āmurīši, kuriem katram galā ir sensors. Tas pats klausās savu sitienu atbalsis un salīdzina frekvences ar pārējiem uzsitieniņiem, un, ja šī skaņa kaut kur atšķiras no pārējām, tas nozīmē, ka kaut kur olā varbūt ir mikroplaisa, ko ar aci nemaz nevar pamanīt. Bet no pārtikas drošības viedokļa tas nozīmē, ka šī mikroplaisa apdraud olas drošību un tur var iekļūt kādi mikrobi un sākties nevēlams process.
Nevienu šādu olu mēs ārā nemetam. Taču to nepakojam nosūtīšanai tirdzniecībā, jo tad mēs šo risku pārliktu uz patērētāju. Visas šīs olas tiek izņemtas. Bet nevienu olu mēs ārā nemetam. Mēs visas olas, kas kaut kādā veidā neatbilst - par daudz mēsliņš pieķēries vai spalviņa, novirzām uz šķidro olu pārstrādi - tās pa konveijeru dodas uz plēsēju, kur olas tiek saplēstas, šķidrā olu masa sadalīta dzeltenumā un baltumā. Dzeltenums iet uz majonēzes ražošanu, bet baltums uz konditorejas vai fitnesa proteīnu ražošanu. Tāda ir aprites ekonomikas filozofija.
Aptuveni ¾ olu nonāk līdz iepakojumam, bet ¼ daļu mēs pārvēršam šķidrajos olu produktos. Tiek ražoti kulteņi viesnīcām, saldēta olu masa tiek vesta pat uz Jaunzēlandi, Vjetnamu kuģu apgādei vai tepat uz Eiropu, uz viesnīcām.
Nedaudz ražojam olu pulveri, un tas ir labs veids, kā nevadāt pa pasauli ūdeni. Olu baltumā ir 90% ūdens un 10% sausnes, attiecīgi desmit mašīnu vietā ir viens konteiners. Vēl viens ieguvums ir tas, ka iegūstam termiņu. Ja produktā nav ūdens, ir tikai pulveris, tā produkts var būt derīgs līdz pat diviem gadiem.
Ko darāt ar olu čaumalām?
Čaumalas arī ir ļoti laba lieta, ko var izmantot lauksaimniecībā zemes atskābināšanai. Mūsu apjomi ir tik lieli, ka nespējam visu realizēt šādā veidā. Ir prieks par dažiem farmācijas uzņēmumiem, kas uz kalcija bāzes izgatavo uztura bagātinātājus cilvēku vajadzībām.
Bet tas, ko mēs plānojām, un diemžēl kara sākums izjauca šos mūsu plānus ar straujo energocenu kāpumu, mums bija iecerēts taisīt čaumalu kalti. Čaumalas varētu izmantot otrreizējā pārstrādē, bet no tām viss ir jānodedzina nost - proteīna plēvīte, kas atkal ir dzīvnieku proteīns un var veicināt arī kanibālisma riskus. Svarīgi, lai paliek tīrs kalcijs, ko mēs varētu likt klāt vistu barībai.
Kalcijs vistām ir ļoti nozīmīgs, bet šobrīd mēs pērkam mūsu pašu zemes dzīļu dolomīta miltus un jaucam tos ar sasmalcinātiem gliemežvākiem. Ja mums būtu čaumalu kalte, mēs varētu aizvietot paši ar savu kalciju. Gadā saražojam 120 000 tonnas barības, un kalcija īpatsvars tajā ir diezgan liels. Tagad čaumalas tirgojam lauksaimniecības vai farmācijas uzņēmumiem, kuri tās iestrādā zemē vai no tām ražo uztura bagātinātājus.
Daļa no olām tiek arī vārītas?
Izrādās, šīs vārītās olas izmanto plaša industrija. Pēdējie mūsu realizācijas apjomi ir ap 400 tonnu vārītu, lobītu olu mēnesī. Tās nonāk gan Vācijā, gan Polijā, kur ir milzīga industrija, kur tiek ražoti dažādi olu salāti. Arī Baltijā ir salātu bāri.
Ir viena lieta, ko es varētu ieteikt arī mājās - nevārīt pārāk svaigi dētas olas. Mēs olas pēc to izdēšanas noturam 9-10 dienas istabas temperatūrā, lai nedaudz iztvaiko ūdens un iekšā esošais baltums nedaudz saraujas. Jo, ja ola ir ļoti svaiga, tad to būs grūti nolobīt, čaumala atdalīsies kopā ar olu baltuma gabaliem.
Vistām atskaņojat mūziku?
Jā, man ir iecere uzrunāt Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes studentus, kuri varbūt varētu veikt pētījumu kādā no mūsu novietnēm. Es domāju, ka vistām varētu patikt mierīga fona mūzika. Vistiņas gan laikus iet pie miera. Ap pulksten četriem pieciem viņas dodas atpūsties. Tad gaisma tiek pieklusināta. Arī troksnim nevajadzētu būt, lai viņas uz laktām var mierīgi atpūsties. Tas ir brīdis, kad viņām olvadā sāk veidoties olas. Ir svarīgi, lai tajā brīdī kūtī būtu miers un ola būtu perfekta.
https://x.com/polittehnologs/status/1742922580397568397?s=20
