“Valstī tiek radīta baiļu atmosfēra – tā vietā, lai vēsu prātu izvērtētu, kas ir nepieciešams, lai Latvijas un visas Austrumeiropas gatavība varbūtējai Krievijas agresijai būtu pietiekami liela un atvēsinātu “krievu pasaules apvienotāju” dedzību,” “Neatkarīgās” intervijā par kara draudiem Eiropā, par situāciju Ukrainā, par mūsu varasvīru rīcību norāda Starptautiskā Nobela informācijas centra Ukrainas ofisa moderators Andris Ruģēns.
Uz Krievijas asiņainā diktatora Putina pieaugošo agresiju amatvīri reaģē dažādi. Tā, piemēram, pēc Minhenes 2007. gada drošības konferences, kurā runāja arī Putins, ASV senators Džons Makeins, kurš arī apmeklēja konferenci, sacīja, ka “tā bija agresīvākā krievu līdera runa kopš auksta kara beigām”. Savukārt Čehijas ārlietu ministrs Karels Švarcenbergs izteica bijušās Austrumeiropas valstu bažas par Krievijas impērisko tieksmju atjaunošanos: “Mums jāpateicas prezidentam Putinam, kurš ne vien labi parūpējās par šīs konferences publicitāti, kas bija lielāka, nekā mēs gaidījām, bet arī skaidri un pārliecinoši pierādīja, kāpēc NATO ir jāpaplašina.” Ir arī citi piemēri, kas apliecina Krievijas režīma augošo agresiju?
2008. gadā, pēc minētās Putina Minhenes runas - un par spīti otrā Čečenijas kara turpināšanai un Krievijas iebrukumam Gruzijā - tātad laikā, kad nevarēja nesaprast, ar ko jārēķinās nākotnē - toreizējais Latvijas aizsardzības ministrs, veterinārārsts Vinets Veldre nāca klajā ar oriģinālu domu: izveidot īpašu godasardzes vienību, kas uz zirgiem sagaidītu ārzemju viesus. Visu cieņu bijušajam aizsardzības ministram un viņa mīlestībai uz zirgiem un krāšņām ceremonijām, bet man personīgi tas atgādināja poļu kavalērijas uzbrukumu vācu tankiem ar zobeniem 1939. gadā…
Krievijas iebrukums Ukrainā, Putina “ultimāts” NATO, dažāda ranga Krievijas oficiālo un neoficiālo runasvīru un runassievu draudi bombardēt Vašingtonu, Londonu, Berlīni un Baltiju beidzot atvēra acis arī Latvijas valstsvīriem. Pēc vairāk nekā trīsdesmit gadiem neatkarības daudzi ieraudzīja, ka mūsu drošības ēka ir nestipra…
Pēc tādām atklāsmēm loģiski būtu domāt, ka mūsu varneši steigšus sāks atjaunot bumbu patvertnes un veidos jaunas, ieguldīs naudu tautas vispārējā militārā sagatavošanā, par paraugu ņemot Izraēlu un Somiju, veicinās militārās rūpniecības attīstību…
Joprojām nav pabeigta pat robežas izbūve ar Krieviju un Baltkrieviju, kas paredzēta ne jau krievu tanku vai Pleskavas desanta divīzijas atvairīšanai. Pēdējo ukraiņi papluinīja tā, ka vajadzīgi daži gadi, lai atjaunotu tās pilnās kaujasspējas. Robežbūve paredzēta civilpersonu - Sīrijas, Irākas un Āfrikas “bēgļu” - atturēšanai.
Ievērojot dažu pseidohumānistu aktivitātes, kuri grib šos ekonomiskos bēgļus, laimes meklētājus un “īstenā islāma” krustnešus sagaidīt ar puķēm un konfekšu turzām, pieņemu, ka nāksies būvēt vēl vienu žogu pret sagaidītājiem. Taču, lai atturētu krievu armiju, prasās kas nopietnāks.
Bet nevaram taču teikt, ka aizsardzības jomā nekas netiek darīts?
Jā. Mēs beidzot sākam apmācīt jaunatni militārās prasmēs, par dažiem simtiem karavīru palielinām armiju, iegādājamies dažus HIMARS, pastiprinām krasta apsardzi, mūsu sabiedrotie izvieto Latvijā 15 tankus “Leopard”, kā arī tuvāko gadu laikā grasās palielināt savu kontingentu par dažiem tūkstošiem karavīru…
Taču tas notiek lēnām, ar reveransu uz austrumu pusi, lai nesadusmotu jau tā nikno kremļa fīreru, citādi kremļa lakstīgala Vladimirs Solovjovs vai, nedod dievs, pats Dmitrijs Medveģevs sāks runāt, ka latviešu nacisti gatavo karagājienu uz Maskavu! Toties reālā militārā spēka deficītu un trūkumus valsts civilajā aizsardzībā lieliski kompensē vecum vecais ganuzēna brēciens - vilks aitās! Piemērus šai histērijai var atrast visos interneta izdevumos.
Ja pareizi saprotu, jūs domājat, ka medijos tiek kultivēta histērija, kam nav pamata?
Ir skaidrs, kāpēc ukraiņi biedē ar Krievijas tālākās ekspansijas plāniem, ja ukraiņi zaudēs - šis brīdinājums ir domāts ES, ASV un NATO, lai netiktu pārtraukta palīdzība Ukrainai. Ir saprotamas ES politiķu un militāro speciālistu bažas: ja ASV atteiksies no saistību pildīšanas pret saviem NATO sabiedrotajiem Eiropā, Eiropas Savienībai būs vienai pašai jāstāv aci pret aci ar Krievijas lāci.
Dažiem mūsu bāleliņiem, arī vienam otram Eiropas valstu stratēģiskajam “dižgaram” - vācietim Gerhardam Šrēderam, itālim Silvio Berluskoni - domāšana savulaik sākās un beidzās ar personīgo kabatu, bet vācu nācijas “mammai” Angelai Merkelei - ar Tuvo Austrumu pseidobēgļu iefiltrēšanu Vācijā, lai pārvērstu savulaik kareivīgo vācu tautu par pazemīgu slaucamo govi, kas vēl nākamos simt gadus maksās par izdarītajiem un neizdarītajiem kara noziegumiem. Vai kādam bija laiks domāt par Eiropas armiju, kas varētu uzturēt militāru līdzsvaru kontinentā pat tajā gadījumā, ja galvenā NATO partnere ASV būtu ierauta konfliktā Dienvidaustrumāzijā?
Loģiski, ka šodien Vācijas aizsardzības ministrs prasa nekavējošu rīcību, lai brīdī, kad Krievija būs aplaizījusi savas rētas, viņa valsts, kas ir galvenais ES potenciālais spēks, būtu gatava atvairīt iespējamo agresoru. Ir saprotama arī ASV politiķu situācija, kuri gatavojas prezidenta vēlēšanām un izmanto karu Ukrainā kā argumentu - demokrāti biedē ar perspektīvu, ka “amīšiem” būs jākaro ar Krieviju pašiem, ja Ukraina zaudēs, tādēļ jādara viss, lai tas nenotiktu. Trampisti savukārt spēlē uz ASV mietpilsoņa jūtām: kas man par daļu, kas notiek kaut kādā tālā valstī, sadalām pasauli, un lai ripo skanošais!
Ko nepareizu dara mediji?
Eļļu ugunī pielej žurnālistu intervijas ar kompetentiem speciālistiem, pareizāk - šo interviju interpretācijas. Ja jūs militārpersonai jautāsiet, ar ko sāksies karš, ja tas sāksies, loģiski, ka viņš atbildēs - ar aviācijas un raķešu triecieniem. Vai tas nozīmē, ka karš noteikti sāksies?!
Es nemaz nerunāju par dažiem Rietumu preses izdevumiem, kuri “zina” visu - ne tikai to, kas notiek premjeru un ministru galvās un gultās, bet arī to, ko runā aiz slēgtām durvīm un pie izslēgtiem telefoniem. Cik sen šie visu zinošie spalvas bruņinieki sludināja, ka mūs neviens neaizstāvēs Krievijas iebrukuma gadījumā un NATO 5. pants ir tikai fikcija?
Diemžēl arī šie pirmā kursa studentu mentālie vingrinājumi nekritiski tiek pavairoti un pasniegti kā autoritatīvi slēdzieni, veicinot daudzos bezcerības sajūtu, pat histēriju.
Ko nodara šādi “vingrinājumi”, kurus jūs faktiski nodēvējāt par feikziņām?
Šāda histērijas kurināšana nāk par labu tikai agresoram un rada paniku iedzīvotājos, veicina neticību spējām agresijas gadījumā aizstāvēt savu valsti.
Man ir jautājums - kādā veidā šie pastardienas sludinātāji iedomājas militāru konfliktu starp Krieviju un NATO? Krieviju, kuras ekonomiskais potenciāls ir vienāds ar divām Nīderlandēm, Krieviju, kuras “analogov ņet” (analogu nav - krievu val.) supertehnika neiztur salīdzinājumu kaujas apstākļos pat ar iepriekšējo paaudžu Rietumu tehniku?
Un vēl - krievu mentalitātes īpatnība visos karos ir bijusi saistīta ar skaitliskā pārākuma sajūtu. Šobrīd skaitliskā attiecība ir 140 miljoni Krievijas iedzīvotāju pret 1,2 miljardiem iedzīvotāju, kuri mitinās NATO valstīs… Par ekonomisko, militāro un tehnoloģisko potenciālu pat nerunāsim.
Var, protams, vicināt kodolrungu - bet cik no Krievijas kodolpotenciāla vēl reāli funkcionē? Putins ir pārņemts ar vājprātīgu ieceri atjaunot cara Nikolaja II impēriju, bet viņš nebūt nav pašnāvnieks! Un ne jau Ķīna būs tā, kas nāks palīgā Krievijai tās nāves stundā - lai atceramies seno ķīniešu teicienu - gudrais sēž upes krastā un noraugās, kā garām aizpeld ienaidnieku līķi. Un būtu muļķīgi karot, ja nekarojot un nogaidot var iegūt Sibīriju līdz Urāliem…
Vai tas nozīmē, ka militārs konflikts starp Krieviju un NATO nav iespējams? Varbūt tiešām ministram Veldrem bija taisnība un vismaz tagad ir pienācis īstais laiks padomāt par goda sardzi zirgos ar spalvām pie jātnieka cepures?
Retrospektīvi paraugoties uz notikumu gaitu, sākot ar 1999. gadu, kad toreizējais Krievijas premjers - pēc neliela brīža jau prezidents - Vladimirs Putins sāka otro Čečenijas karu, uzmanīgam vērotājam kļuva skaidrs, ka tas ir ne tikai mēģinājums novērst Krievijas kā valsts sabrukumu, tas ir pirmais solis Krievijas impērijas atjaunošanā.
Uzpērkot Rietumu presi, politiķus un uzņēmējus, iefiltrējot savus aģentus dažādos sabiedrības slāņos, soli pa solim tika gatavota impērijas atdzimšana, līdz Putins to neslēpti pieteica Minhenes konferencē 2007. gadā. Pēc gada sekoja Krievijas iebrukums Gruzijā, bet 2014. gadā - Krimas un Donbasa aneksija.
Tobrīd sāka arī izkristalizēties jaunās/vecās impērijas iecerētās robežas un ideoloģija - atblāzma no vācu nacionālsociālisma panslāvisma mērcē. Ne velti viens no Putina mīļākajiem filozofiem un publicistiem ir Ivans Iļjins,* kurš daudz domājis un rakstījis par krievu fašismu, bet virkne Putina līdzgaitnieku ir saistīti ar okultismu…
Sekojot “labākajiem” paraugiem, kremļa vadonim izdevās iemidzināt Rietumu modrību ar mājieniem, ka “mēs tikai aizstāvam savus tautiešus, kurus apspiež ukraiņu nacionālisti”. Te vietā ir atcerēties Hitlera retoriku par vācu minoritāti Čehoslovākijā…
Iespējams, gan ES, gan ASV būtu norijušas arī visas Ukrainas aneksiju un tai sekojošo “krievvalodīgo aizstāvību Moldāvijā”, ja trīs dienu iecerētā uzvaras gājiena vietā nebūtu sācies reāls karš ar Ukrainu, kas tūlīt jau turpināsies trešo gadu, un ja Ukrainas prezidents Zelenskis labi apmaksātas trimdas vietā nebūtu izvēlējies palikt kopā ar savu tautu.
Skaidrs, ka šobrīd Putina režīmam izvēles nav - karš jāturpina, cerībā, ka NATO vai nu uzpirktu miera baložu ietekmē, vai iekšpolitisko kolīziju mudināta pārtrauks atbalstīt Ukrainu ar militāro tehniku un Kijeva piekritīs kompromisam ar agresoru.
Krievija šobrīd ir gatava draudzēties ne tikai ar radikālajiem režīmiem - Ziemeļkoreju un Irānu - tā aizstāv arī “Hamās” teroristus, un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka zem terorisma draudiem gadu mijā stāv ne tikai islāma ekstrēmisti: galvenā loma ir Maskavas specdienestiem, kuri cer tādējādi nošaut divus zaķus - radīt baiļu un haosa atmosfēru un pārliecināt Rietumu sabiedrību par savu informētību un spējām palīdzēt. Protams, ja nāks pretim viņu ambīcijām. Bet kremlim ir aizmirsies vecais teiciens - ar labām cerībām bruģēts ceļš uz elli…
Cik reāli šāda scenārija gadījumā būtu sagaidīt Krievijas agresiju pret kādu no NATO dalībvalstīm?
Lai kaut kas tāds realizētos, būtu jāsakrīt virknei nosacījumu, kuri katrs par sevi ir ar varbūtību tuvu nullei. Un viens no šādiem nosacījumiem ir ES valstu vadošās elites ieslīgšana letarģiskā snaudā, naivi cerot, ka Krievijas lācis reizē ar spalvu nomainījis tikumu un atguvis veselo saprātu. Lūk, kāpēc ES valstu un ASV politiķu un militāristu brīdinājumi, kurus diemžēl daudzi mūsu mediji pasniedz sensacionālā mērcē, netiek precīzi atstāstīti: publikāciju autori nepadomā, ka lej ūdeni uz potenciālā (šodien jau reālā) ienaidnieka dzirnavām!
Uz šī fona otrā plānā paliek nosvērtu analītiķu, piemēram, Latvijas vēstnieka NATO Māra Riekstiņa un viņam līdzīgo viedokļi. Valstī tiek radīta baiļu atmosfēra - tā vietā, lai vēsu prātu izvērtētu, kas ir nepieciešams, lai Latvijas un visas Austrumeiropas gatavība varbūtējai Krievijas agresijai būtu pietiekami liela, un atvēsinātu “krievu pasaules apvienotāju” dedzību.
* Krievu fašisma idejas attīstītājs, filozofs un publicists Ivans Iļjins (1883-1954) daudz rakstīja par fašisma filozofijas saknēm krievu emigrantu kustībās “Melnā sotņa” un “Baltā kustība”. Viņš bija “Baltās kustības” ideologs, kurš atzinīgi vērtēja Benito Musolīni Itālijā un Ādolfa Hitlera Vācijā nākšanu pie varas. Viņa uzskati balstījās pārliecībā, ka pasaule ir samaitāta un tai vajadzīga pestīšana, ko var dot tikai pilnīgi totalitāra Krievija. Var uzskatīt, ka Putins balstās Iļjina fašistiskajā filozofijā.
Iļjins tika apglabāts Collikonā netālu no Cīrihes. 2005. gada oktobrī Iļjinu un viņa sievu, klātesot Putinam, pārapbedīja Svētā Donas klostera kapsētā Maskavā.
