Ko nozīmē tiesiskums, kā Stambulas konvencijas ratificēšana ietekmēs izmaiņas likumdošanā, kā mazināt vardarbību un dzērājšoferu skaitu, kā izmērīt ierēdņa lojalitāti, vai ar lojalitātes apšaubīšanu būs iespējams apkarot politiskos konkurentus – par šiem un citiem jautājumiem “Neatkarīgās” intervija ar tieslietu ministri Inesi Lībiņu-Egneri (“Jaunā vienotība”).
Gadu desmitiem politiķi skandējuši saukļus, ka valstī jānostiprina tiesiskums. Arī jūs 2011. gadā ienācāt politikā ar saukļiem par tiesiskuma nostiprināšanu. Tagad, kad Latvija pat Stambulas konvenciju ratificējusi, vai nu varam teikt, ka esam tiesiskuma templis? Kur vēl tiesiskāka valsts varam būt?
Tiesiskums nozīmē to, ka visiem ar vienu likumu ir noteikta kārtība, kuru visi zina un kura visiem vienādi piemērojama. Tiesiskums nav nekas abstrakts. Tas ir ļoti konkrēts. Mēs, Latvija, acīmredzami esam tiesiska valsts. Cits jautājums, ka taisnīgumu katrs izprot dažādi, atkarībā no tā, kurā pusē šajā tiesiskuma procesā viņš ir. Mūsu, politiķu, uzdevums ir skaidrot un darīt visu iespējamo, lai arī taisnīgums būtu sajūtams. Lai cietušais saņemtu arī morālu atlīdzību, lai viņam būtu sajūta, ka vainīgajam piespriestais sods ir taisnīgs. Arī lai varmāka apzinātos, ka sods ir neizbēgams, ka nevar izvairīties no atbildības tikai tādēļ ka viņam ir, piemēram, augsts ieņemamais stāvoklis. Vieglajā valodā skaidrojot, tas ir tiesiskums.
Redzam, ka sabiedrības reakcija uz vardarbības gadījumiem kļūst aizvien neiecietīgāka. Stambulas konvencija ratificēta. Kas vēl traucē mazināt vardarbību, kādi likumi vēl jāgroza?
Stambulas konvencija nav brīnumnūjiņa nevienā valstī, arī Latvijā. Stambulas konvencija ir valsts apliecinājums, ka vardarbību ģimenē, vardarbību pret sievieti mēs uztveram kā ļoti nopietnu problēmu, kas kavē mūsu ekonomisko attīstību. Vardarbība Latvijā ir reāla problēma. Šobrīd Latvijā tā dēvētie maznozīmīgie miesas bojājumi nav kriminalizēti. Diskutējam par to, lai atbilstoši konvencijai mēs Krimināllikumā arī par tiem paredzētu atbildību. Arī seksuālā uzmākšanās Latvijā nav kriminalizēta. Mēs dzīvojam digitālā laikmetā. Seksuālās uzmākšanās un seksuālās pazemošanas veidi, personas ietekmēšana nav sastopami tikai ielās. Tie ir arī dažādās interneta vietnēs, sociālajos tīklos. Tas viss šobrīd nav kriminalizēts. Tā nav tikai Latvijas, tā ir arī visas Eiropas Savienības problēma. Mēs strādājām pie tā, lai visas Eiropas Savienības valstis šo problēmu risinātu līdzīgi, lai mums būtu pārnacionāls tiesiskais regulējums. Reizēm ir grūti noteikt, tieši kurā valstī ir noticis šis noziedzīgais nodarījums. Fizisko vardarbību ir visvieglāk redzēt. Psiholoģiskās, emocionālās, seksuālās vardarbības veidi ir dažādi, nemaz jau nerunājot par digitālo vidi, kur varmākas mēdz nesodīti slēpties. Lai nonāktu līdz fiziskai, reālai personai, izmeklēšanas iestādēm bieži vien ir jāveic ļoti sarežģītas izmeklēšanas darbības.
Ir vardarbības veidi, kuros nav vienkārši konstatēt, vai ir noticis noziedzīgs nodarījums. Piemēram, ASV filmās par seksuālo uzmākšanos vīrietis apgalvo, ka vienkārši vēlējies iepazīties ar skaistu sievieti, aicinājis viņu uz sarunu. Sieviete to traktē ka seksuālo uzmākšanos. Domstarpības par šo jautājumu samilst, līdz lieta nonāk tiesā.
Es tomēr pieturēšos pie Latvijas tiesību sistēmas. Lai kaut ko kriminalizētu, nodarījumam jāatbilst visām Krimināllikumā noteiktajām noziedzīgā nodarījuma pazīmēm. Svarīgs ir nodoms pazemot otru personu. Te nav runa par kaut kādu romantisku iepazīšanos vai komplimentu, ko bieži vien mēdz piesaukt. Nevēlos komentēt filmu industriju, bet reālās lietās Latvijā verbāli tiek pazemotas personas, vājākā, mazāk aizsargātā persona tiek pazemota citu cilvēku klātbūtnē, norādot uz viņas dzimumu, uz to, ka viņa varētu būt mazvērtīgāka. Mēs kā tiesiskas valsts sabiedrība vēlamies, lai sievietēm un jaunām meitenēm ir iespējas izglītoties, lai viņas savā dzīvē var izvēlēties profesiju, savus dzīves biedrus un lai viņas nepazemo ne emocionāli, ne seksuāli. Normālā valstī tas jānostiprina likumos un tie, kuri šos likumus pārkāpj, ir jāsoda.
Diskutējam un lemjam par to, ka jāpastiprina sodi dzērājšoferiem. Dzīve rāda, ka, sodus palielinot, dzērājšoferu mazāk nekļūst. Cik tālu varam iet dzērājšoferu sodīšanā? Taču jau tādēļ neatjaunosim nāvessodu?
Statistika rāda, ka Latvijā šogad noķerti vairāk nekā tūkstotis dzērājšoferu. (Ziemassvētku brīvdienās vien četrdesmit.) Jautājums: tas ir daudz vai maz, vēl jo vairāk ņemot vērā, ka ne katru šādu gadījumu iespējams konstatēt. Ja persona ir sēdusies pie stūres tādā reibuma stāvoklī, ka nespēj reaģēt, piemēram, uz ceļa iznākušu gājēju, vai to, ka ceļš ir slidens. Jautājums: ko mums ar to darīt? Ko darīt ar to, ka daudzi no mums to uztver kā normu. Ir arī blakussēdētāji, kuri zina, ka persona vada automašīnu dzērumā. Protams, ne jau Krimināllikums ir vienīgā atbilde, kas visu atrisina. Par to daudz mēģinām runāt, izmantojot arī sociālās reklāmas. Mūsu sabiedrībai ir jāvienojas, ka tas ir bīstami. Neviens nerunā par to, ka saviesīgā vakarā vienas vīna glāzes lietošana būtu nosodāma. Ir noteiktas konkrētas promiles, kuras pārsniedzot tu pie stūres nedrīksti sēsties. Ja transportlīdzekļa vadītājam konstatē 1,5 promiles, iestājas kriminālatbildība. Ar šādu promiļu daudzumu atrašanās pie stūres ir sprādzienbīstama. Laimējas tam, kurš nepagadās ceļā. Kā varam izolēt šos dzērājšoferus no satiksmes? Saeimas komisijās ar Tieslietu ministrijas dalību notiek diskusija, ko varam vēl pilnveidot Krimināllikumā, lai mazinātu šāda veida noziegumus.
Esmu apmeklējusi Ieslodzījuma vietu pārvaldi, kur atrodas cilvēki, kuri tur atrodas par vairākkārtēju braukšanu dzērumā, ir nonāvējuši personas. Viņi saka: jā, mani neviens no tā neatturēja, visi ballītē zināja, ka es braucu piedzēries. Te svarīgi nevis kratīt ar pirkstu uz valsti, bet gan uz pašu sabiedrību. Mēs pret šo parādību esam pārlieku iecietīgi. Ja mēs par to nerunāsim, mēs par to arī neaizdomāsimies. Arī kriminālsods kaut kādā ziņa ir prevencija. Šobrīd, Juridiskajā komisijā par to diskutējot, ir Saeimas deputāti, kuri balso pret soda palielināšanu. Tas parāda, ka tolerance pret auto vadīšanu reibumā ir visaugstākajā politiskajā līmenī. Pat šajā līmenī tiek uzskatīts, ka sēsties pie stūres ar 1,5 promilēm ir pieļaujami. Sēšanās pie stūres alkohola reibumā ir dzīvībai bīstama, un ir jārod risinājumi, lai mazinātu izdarītos pārkāpumus ceļu satiksmē alkohola vai citu apreibinošu vielu ietekmē.
Vai nav tā, ka sapratne sabiedrībā par iepriekš pieminētajām negācijām veidojas, kad par tām vairāk runājam?
Protams. Piemēram, Tieslietu padome organizējusi pētījumu par vardarbību ģimenē un konstatējusi, ka izpratne sabiedrībā ir bijusi ļoti dažāda, jo šī tēma nav bijusi prioritāte. Šobrīd mēs tiesnešiem un citiem tiesu varas darbiniekiem organizējam mācības, lai viņi saprastu, ka, ja, piemēram, sieviete tiesā ir iesniegusi pieteikumu par aizsardzību no vardarbības un ja viņa to pēc divām nedēļām atsauc, tas nenozīmē, ka vardarbība pārvērtusies lielā mīlestībā. Tas var nozīmēt gluži pretējo. Iespējams, viņa pieteikumu atsaukusi aiz lielām bailēm. Varbūt šai ģimenei, kurā ir bērni, nepieciešama papildu palīdzība. Apmācībās tiek analizēts, kā šo situāciju risināt. Mums nav statistikas, cik daudz policijas izsaukumu ir uz tā saucamajiem ģimenes strīdiem, kur policija ierodas, bet tai neatver durvis, sakot, ka pie mums viss ir kārtībā. Mēs tā arī neuzzinām, kas šajā ģimenē patiesībā notiek. Svarīgi, lai mēs kā sabiedrība saprastu, kas ir varmācība, un prastu aizsargāt no varmākām ne tikai konkrētā varmācības brīdī, bet arī nākamajā un aiznākamajā dienā.
Kopējās izpratnes veidošana ir liels izaicinājums, tādēļ burvju nūjiņa nebūs nedz šī Stambulas, nedz cita konvencija. Tā būs tikai un vienīgi mūsu pašu attieksmes maiņa. Tas, ko konvencija palīdz, tā ir darba kārtība, tas, ka par to daudz tiek runāts. Ir labi, ka arī mediji par to runā, pat tie, kuri ir pret šo konvenciju. Svarīgi par to ir runāt, un tad par to var diskutēt. Konvencija ir ratificēta. Jau gandrīz visi to ir pieņēmuši un to saprot. Apmācībās tiesnešiem aicinām tiesnešus no citām valstīm. Viņi stāsta, kā viņi ir radījusī sistēmu, pie kuras cilvēki vairs nebaidās doties uz tiesu un stāstīt par vardarbības gadījumiem. Viņi skaidro, ka vardarbības statistika pieaug nevis tāpēc, ka cilvēki kļūst vardarbīgāki, bet gan tādēļ ka vardarbība pirms tam tikusi noklusēta. Vēl nesen mūsu politiķi stāstīja, ka Skandināvijā ir augstāki vardarbības rādītāji tikai tādēļ, ka tur ir ratificēta konvencija, ka konvencija nozīmē to, ka visi kļūst vardarbīgāki, noklusējot, ka varmācības gadījumi pirms tam nebija redzami. Tagad tie tiek saukti vārdā, mēs tos fiksējam un tie parādās statistikā.
Pēdējos gados statistikā pieaug izvarošanas gadījumi. Pieaugums ir tādēļ, ka šie gadījumi biežāk tiek fiksēti. Iepriekš tas bija liels kauns, par ko, iespējams, neviens neuzzināja. Pat ģimenē tuvākie neuzzināja.
Saeima lēmusi par likuma grozījumiem, saskaņā ar kuriem turpmāk no valsts dienesta varēs atbrīvot valstij nelojālus darbiniekus. Vai nav svarīgi saprast divas lietas - kā noteikt lojalitāti, kā to nomērīt, un vai likumā iestrādātās normas netiks izmantotas, lai valdošā partija varētu ērti izrēķināties ar sev netīkamiem ierēdņiem un politiskajiem konkurentiem?
Par šiem jautājumiem Saeimā noritēja diskusijas. Mēs, Tieslietu ministrija, vairākkārt norādījām, ka ir jābūt konkrētiem izmērāmiem apstākļiem. Par lojalitāti mēs runājam, raugoties no valsts drošības viedokļa. Tur jautājumu nav.
Mēs esam runājuši par to, ka vārda brīvība, biedrošanās brīvība, reliģiskā brīvība, ja mēs esam tiesiska valsts, tas nekādā gadījumā nedrīkst būt apstāklis darba attiecību izbeigšanā valsts pārvaldē. Ja šāds strīds nonāks tiesā, tiesai būs saistoši to ņemt vērā un raudzīties, lai likums tiek piemērots visiem vienādi, lai nebūtu tā, ka tiek ierobežotas personas cilvēktiesības. Mēs esam tiesiska valsts, esam Eiropas Savienībā, un mums ir kopīgas Eiropas Savienības vērtības, kuras esam vienojušies ievērot. Redzam, ka tās Eiropas Savienības dalībvalstis, kuras ierobežo vārda un pulcēšanās brīvības, saņem negatīvus tiesiskuma ziņojumus no Eiropas Savienības un tādējādi arī var ierobežot piekļuvi Eiropas Savienības fondu finansējumam. Kamēr vien esmu tieslietu ministre, Latvija stingri pieturēsies pie mūsu Satversmē noteiktā. Neviens likums, arī lojalitātes likums, nevar tikt skatīts atrauti no tā, ko nosaka Satversme.
No jūsu teiktā noprotams, ka paļaujaties uz to, ka nākotnē iespējamās lojalitātes lietas tiesa spēs taisnīgi izvērtēt un nošķirt to robežu, kur amatpersona ir kritizējusi to vai citu negāciju valstī un kurā brīdī tā ar šo savu kritiku paudusi nelojalitāti?
Katra likuma piemērošana var tikt pārbaudīta tiesā, un īpaši arī šajā gadījumā. Šobrīd, saprotot apstākļus, kādos mēs dzīvojam, šai normai ir laiks un vieta. Svarīgi, kā mēs šo normu piemērosim, un tā jāpiemēro kopsakarā ar Satversmi.
Ja personai nedod pielaidi valsts noslēpumam, tā var tikt atzīta arī par valstij nelojālu?
Tās ir nesaistītas lietas. Atļauja strādāt ar valsts noslēpumu nepieciešama darbam konkrētos amatos, lai varētu strādāt ar informāciju, kura ir aizsargāta ar likumu. Nav runas tikai par Latvijas valsts noslēpumu. Mēs aizsargājam arī Eiropas Savienības un NATO noslēpumu. Ir skaidri noteikta procedūra, kā persona var pārsūdzēt šos lēmumus. Ir tiesas procesi. Pielaidi var atteikt arī veselības traucējumu dēļ, aizdomu dēļ par korupciju, tie var būt ekonomiski, mantiski jautājumi, dažādas atkarības.
Šajās tiesvedībās ir arī kāds uzvarējis?
Jā.
Daudz ir šādu uzvarējušo?
Ir tādi tiesas nolēmumi, kuri ir stājušies spēkā, kur persona ir pārsūdzējusi lēmumu par pielaides atteikumu. Tiesa lēmusi, ka atteikumam bijis pamata.
Drīkstat nosaukt resoru, kura lēmums tiesā veiksmīgi apstrīdēts?
Nē.
Intervijas turpinājums sekos. Turpinājumā: būs vai nebūs ģimenes lietu tiesa, vai Latvijā nav pārāk liels tiesnešu skaits, cik tiesiska ir a/s “Latvijas gāze” īpašnieku maiņa, valsts dažādās attieksmes pret sankcijām pakļautām personām, ko darīt ar ieilgušajām krimināllietām un kāda būs Latvijas cietumu nākotne.
