Jaunā desmitgade pasaulē ienesusi ļoti daudz un trauksmainu notikumu, kuru ietekme nav metusi līkumu arī Latvijas ekonomiskajai attīstībai. Vienlaikus liela nozīme ir arī lokālajiem faktoriem un pašu izdarībai. Par ekonomikas attīstības perspektīvām, problēmām ar nodokļu politiku un finansējuma piesaisti uzņēmumiem, kā arī to, kāpēc rodas atpalicība no abām pārējām Baltijas valstīm, ar “Neatkarīgo” pārdomās dalās Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes loceklis Jānis Lielpēteris.
Nesen klajā nāca informācija, ka starptautiskās risku pārvaldības kompānijas “Coface” publiskotajā Baltijas valstu lielāko uzņēmumu Top50 reitingā šogad iekļuvuši vien seši Latvijas uzņēmumi. Kāpēc, jūsuprāt, tik maz?
Uz šo jautājumu ir grūti sniegt vienkāršu atbildi, jo iemesli ir visdažādākie. Tie meklējami mūsu uzņēmējdarbības politikā un uzņēmējdarbības vidē kopumā. Ja salīdzinām, cik daudz uzņēmumu reitingā parādās no Lietuvas, Igaunijas un Latvijas, tad mūsu valstij vēl aizvien panākumi eksporta tirgos ir nedaudz sliktāki nekā kaimiņiem. To var attiecināt ne tikai uz apjomiem, bet arī uz eksporta struktūru. Nozīmīgu lomu spēlē arī tie jautājumi, kas saistās ar uzņēmējdarbības vidi.
Vai iemesls varētu būt arī apstāklī, ka Latvijas ekonomika ir mazāka nekā Lietuvas un Igaunijas ekonomika un tādējādi mūsu vietējā tirgū ir mazāka naudas aprite?
Es domāju, ka tiešā veidā tas nav ar to izskaidrojams, tomēr pastarpināti tas, iespējams, ar šo faktoru “sasienas”. Visvairāk reitingā iekļuvušo uzņēmumu ir no Lietuvas, tad seko Igaunija un pēc tam Latvija. Lietuvā uzņēmumi attīstās krietni vien ātrāk un veiksmīgāk, arī Igaunijā izaugsme ir bijusi gana dinamiska, bet nu jau kādu laiku mēs esam atpaliekošā pozīcijā. Ja runājam par makroekonomisko kontekstu, ir iespējams, ka tad, ja mūsu ekonomika būtu lielāka, tad reitingā parādītos vēl kāds lielāks Latvijas uzņēmums. No otras puses, ne vienmēr lielie uzņēmumi ir tieši tie, kas visvairāk nodrošina kopējo labklājību. Piemēram, tieši mazie un vidējie uzņēmumi ar darbinieku skaitu līdz 10 visā Eiropas Savienībā ir tie, kuros nodarbināti visvairāk darba ņēmēju. Tomēr šajā gadījumā zināmas paralēles ar kopējo ekonomiskās attīstības situāciju var saskatīt.
Vai saistībā ar iepriekš minēto reitingu varam teikt, ka nodokļu politika ir kavējošs apstāklis uzņēmumu izaugsmei Latvijā?
Pavisam noteikti dažādi ar nodokļu politiku saistīti aspekti ir būtiski tam, kā uzņēmēji jūtas konkrētā tirgū un kādas ir viņu uzņēmumu izmaksas. Uz nodokļu jautājumu var skatīties no “sausa likmju” skatu punkta vai arī raudzīties plašāk, piemēram, kādas ir uzņēmumu attiecības ar nodokļu administrāciju un citiem ar nodokļu sistēmu saistītiem faktoriem. Līdz ar to noteikti nodokļu politikai var būt zināma loma, skaidrojot to, kāpēc atpaliekam. Tā ir viena no jautājumu kopām, par ko no LTRK puses esam runājuši gana ilgi. Esam rosinājuši diskusiju par darbaspēka nodokļu un saistīto izmaksu konkurētspēju, jo šajā ziņā esam vissliktākajās pozīcijās Baltijas valstu vidū. Šo nodokļu ziņā mēs izskatāmies līdzīgāk Skandināvijas valstīm, kur labklājības līmenis ir pamanāmi augstāks. Šā gada pirmajā pusē veicām izpēti, kurā secinājām, ka Latvijas uzņēmumu grupa ar teju 500 darbiniekiem gada laikā darbaspēka nodokļos samaksātu par gandrīz 773 000 eiro vairāk nekā tad, ja uzņēmums strādātu ar Lietuvas darbaspēka nodokļu likmēm. Šāda analīze vedina aizdomāties, kā uzņēmums attīstītos, ja šo finansējumu varētu novirzīt uzņēmuma attīstībai, darba algu palielināšanai vai citiem svarīgiem mērķiem. Otrs aspekts, kas varbūt neietekmē jautājumu par lielo kompāniju reitingiem, bet gan attiecas uz mazajiem uzņēmumiem, ir par to, kā pēdējiem izveidot atbilstošu un ērti izmantojamu nodokļa režīmu. Tas diezin vai radītu ļoti strauju ekonomikas izrāvienu, taču uzņēmējdarbības ekosistēmai šāds režīms ir nepieciešams. Trešais būtiskais aspekts ir laiks, kas jāveltī nodokļu saistību izpildei. Ja raugāmies šeit, tad, pēc pieejamajiem datiem, gan darbaspēka nodokļu saistību, gan arī citu nodokļu saistību izpildē Latvijā ir jāpavada potenciāli vairāk laika nekā Lietuvā un Igaunijā. Tas ir laiks, kas tiek atņemts, lai nodarbotos ar biznesu. Ir jāvelta vairāk resursu saistību izpildei. Piemēram, jāapmaksā papildu grāmatveža slodze, kas Lietuvā un Igaunijā, iespējams, nav nepieciešama, līdz ar to uzņēmumam paliek vairāk naudas dažādu citu aktivitāšu veikšanai.
Kāpēc pie mums sistēma pieklibo?
Ekonomikas attīstības kontekstā, un tas attiecas arī uz nodokļu politiku, nav tādas vienotas “sudraba lodes”. Piemēram, “mehāniska” darbaspēka nodokļa samazināšana diezin vai spētu uzreiz radīt būtisku ekonomisko izrāvienu, taču konkurētspēja ir jāpanāk. Uz biznesu un ekonomikas vidi ir jāraugās kā uz vairāku elementu kopumu, kas strādā ciešā savstarpējā sazobē. Manuprāt, Latvijā ļoti mazs fokuss ir bijis uz biznesa vides pilnveidošanu caur prizmu, kad mēs kā valsts apzināmies, ka jaunu uzņēmumu rašanās un esošo uzņēmumu attīstība ir veids, kā mēs nonākam līdz labklājīgākai sabiedrībai kopumā. Tajā pašā laikā bieži vien diskusija par nodokļu politiku tiek aizvirzīta uz to, “kā mēs vairāk varam paņemt” no tā, kas jau ekonomikā funkcionē, nevis radīt vai piesaistīt kaut ko jaunu, kas dotu papildu ieņēmumus. Raugoties no uzņēmējdarbības viedokļa, tas ir ļoti labi saprotams, taču šķiet, ka publiskajā sektorā šī izpratne līdz galam neveidojās līdzīga kā uzņēmējiem. Iespējams, tur vairāk laika jāvelta ar ikdienas darbu saistītajiem izaicinājumiem, nevis risinot komplicēto jautājumu, kā radīt tādu vidi, kurā rodas jauni uzņēmumi vai jau esošie uzņēmumi var veiksmīgi attīstīties, un tādējādi kāpināt apgrozījumu un peļņu, celt algas un maksāt vairāk nodokļus.
Cik lielā mērā pie vainas ir finansējuma trūkums? Vai Latvijā esošie mehānismi, kā uzņēmējiem tikt pie naudas attīstībai, arī varētu būt sliktāki nekā Lietuvā un Igaunijā?
Finansējuma piesaistes jautājums noteikti ir starp pirmajiem izaicinājumiem. Par to šaubu nav. Diemžēl risinājumu meklējumi politikas veidotāju vidū nav bijuši pietiekami aktīvi. Tas noteikti varētu būt viens no iemesliem, kādēļ Latvijas uzņēmumi procentuāli mazāk pārstāvēti arī jau pieminētajā reitingā. Raugoties uz finansējuma pieejamības problēmu detalizētāk un raugoties vēsturē no iepriekšējās finanšu krīzes, Latvija ir gājusi cauri vairākiem smagiem finanšu satricinājumiem, situāciju vērtējot gan uz Eiropas, gan arī globālā fona. Tas, protams, ir atstājis ietekmi uz to, kā funkcionē mūsu finanšu sektors. Tajā pašā laikā jāteic, ka mūsu ieskatā situācija ir krietni labāka nekā pirms 2008.-2009. gada krīzes. Riski noteikti ir mainījušies un samazinājušies. Nereti dzirdam, ka bankās ar ārvalstu kapitālu zemā risku apetīte tiek noteikta jau no akcionāru puses, tas netiek noteikts tepat Latvijā. Akcionāri vēl aizvien ir bažīgi par to, kas notika pirms 15 gadiem. Pēc mūsu organizācijas domām, šo risku uztveres modeli ir pamats pārskatīt. Politikas veidotājiem, piemēram, valdībai, ir jāstrādā, lai ārvalstu investoros, kas nodrošina finanšu pieejamību Latvijā, radītu izpratni, ka šeit ekonomiskā situācija nav ar tādu risku profilu, kāds tas bijis agrāk. Tādējādi nav pamata ar tik lielu piesardzību raudzīties uz Latviju finansējuma izsniegšanas vai investīciju kontekstā. Vienlaikus redzam, ka aizņemšanās likmes visā Baltijā ir vienas no augstākajām Eiropas Savienībā. Līdz ar to finansējuma piesaistes ziņā ir tādas nianses, kas attiecas gan kopumā uz Baltiju, gan arī tādas, kas ir specifiskas tieši Latvijai.
Vai jūtat, kā ārvalstu finansētāji Krievijas dēļ uz Baltiju skatās kā uz vietu ar lielāku riska potenciālu?
Te ir jānošķir vairāki aspekti. Viens pavisam noteikti ir viss, kas saistās ar finanšu plūsmu vēsturisko kontekstu un kā tas ir saistījies ar naudas atmazgāšanas novēršanu. Ir prieks par to, ka “Moneyval” īstenotās naudas atmazgāšanas un terorisma finansēšanas novēršanas programmas ietvaros, kas sākās 2018. gadā, ir izdevies panākt, ka vismaz šajā aspektā Latvijas riska profils ir daudz pievilcīgāks nekā iepriekš, ciktāl tas nesaistās ar radītajiem izaicinājumiem regulatīvajā vidē, kuru sakarā šobrīd notiek darbs pie tā dēvētās “deriskinga” stratēģijas. Otrs aspekts ir gan Krievijas iebrukums Ukrainā pagājušajā gadā, gan arī mūsu ģeogrāfiskais tuvums Krievijai, kas kādam investoram var izrādīties bremzējošs faktors, lai šeit ieguldītu. Nav noslēpums, kur Baltijas valstis atrodas kartē. Šajā ziņā gan Latvija nav sliktākās pozīcijās par Igauniju un Lietuvu. Atrašanās blakus Krievijai var bremzēt atsevišķu investoru apetīti, bet tajā pašā laikā ir jāsaprot, ka visas Baltijas valstis ir NATO un Eiropas Savienības dalībnieces. Tādēļ piesardzība investēšanā militāru draudu kontekstā nav tas, ko mēs šobrīd saredzam kā lielu riska faktoru.
Vai Latvija un citas Baltijas valstis pietiekami skaidro potenciālajiem investoriem, kā esam attīstījušies, tādējādi nostādot savu ekonomiku uz daudz stabilākiem pamatiem, nekā tas bija tā dēvētajos treknajos gados?
Domāju, ka pavisam noteikti. Šeit gan ir jānorāda, ka, runājot ar investoriem, visas Baltijas valstis savā starpā ļoti konkurē. Iespējams, Lietuvā un Igaunijā tas skaidrojošais darbs kādos aspektos ir izdevies veiksmīgāk. Es domāju, ka investoru uztvere par šo reģionu ir uzlabojusies un tas turpināsies. Ja paraugāmies uz situāciju pirms divdesmit gadiem, kad vēl nebijām pilntiesīgi ES dalībnieki, un paši padomājam katrs savā individuālā, uzņēmuma un arī sabiedrības līmenī, tad situācija tiešām ir attīstījusies pozitīvā virzienā salīdzinoši strauji, taču ikdienā to, iespējams, tik ļoti nepamanām. Tas, ka situācija ir uzlabojusies, apliecinās arī kopējā investoru interesē par Baltijas reģionu. Gribētos, lai tie atbildīgie, kas investorus piesaista Latvijai, audzētu savu kapacitāti un būtu veiksmīgāki par saviem Lietuvas un Igaunijas kolēģiem. Runājot par ekonomiku, mēs redzam skaitliskos rādītājus, kuros Latvija atpaliek, bet tajā pašā laikā man ir stingra pārliecība par to, ka virknē aspektu mēs esam un varam būt spējīgāki un labāki. Atliek to tikai realizēt praksē, un par to jāļauj zināt arī investoriem.
Vai uzskatāt, ka atpalicība no Igaunijas un Lietuvas varētu būt saistīta ar to, ka pie mums uzņēmumos tiek radīti produkti ar mazāku vērtību?
Šie jautājumi lielā mērā saistīti ar iepriekš komentēto par eksporta rādītājiem. Viens būtisks aspekts ir eksporta apmērs, otrs ir eksporta struktūra. Attiecībā uz otro valstij ir svarīgi, ka uzņēmumi eksportē augstas pievienotas vērtības produkciju, no kuras arī valsts var gūt iespējami lielāku atdevi. Savukārt, ja runā par eksporta apmēru, tad tas nereti cieš no tā, kā tiek veidota mūsu nacionālā politika un kā mūsu valsts ekonomiskajā vidē jūtas katrs Latvijas uzņēmums. Ja runājam par praktiskajiem soļiem situācijas uzlabošanā, tad mēs LTRK esam ieskicējuši vairākus punktus, ko var vērtēt kā vienlīdz svarīgus uzņēmējdarbības vides uzlabošanā. To vidū ir viss, kas saistās ar birokrātiju un administratīvo slogu, un to, cik daudz laika uzņēmējam ir jāpavada saskarē ar publisko pārvaldi, lai panāktu vēlamo rezultātu. Citi jautājumi ir saistīti ar mūsu nupat jau diskutēto nodokļu politiku un finanšu pieejamību. Tāpat svarīgi ir jautājumi, kas saistīti ar darbaspēka pieejamību un enerģētikas stratēģiju. Pēdējā būtu svarīga, lai būtu skaidrs, kāda ir Latvijas nacionālā enerģētikas politika un kā uzņēmējs šīs politikas ietvaros var tikt pie iespējami zemākās energoresursu cenas.
Vai, jūsuprāt, Latvija nākamgad varētu iziet no ekonomiskās lejupslīdes un atgriezties pie izaugsmes?
Es domāju, ka nākamgad vajadzētu izdoties. Līdzīgi prognozē arī banku ekonomisti. Protams, saistībā ar iepriekš lielo inflāciju un augstajām procentu likmēm ir zināms nenoteiktības plīvurs. Šajā desmitgadē vispār, sākot ar Covid-19 atnākšanu, pēc tam ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, energoresursu cenu sadārdzinājumi, inflācijas “pīķi” ir bijuši iepriekš negaidīti faktori, un tie ir ietekmējuši to, kā bizness pēdējo triju gadu laikā ir attīstījies. Šobrīd ir cerība, ka nākamais gads varētu būt ar lielāku noteiktību, un tas ļautu sasniegt arī ambiciozākus mērķus, iespējams, pat pārsniedzot ekonomistu izteiktās prognozes.
