Edgars Rinkēvičs: Mums jābūt gataviem dažādiem scenārijiem, bet bez nolemtības sajūtas

Edgars Rinkēvičs © Foto: Kaspars Krafts/F64

Par diktatora Putina draudiem Latvijai, kuros viņš sola aizstāvēt “krievvalodīgos”, “Neatkarīgās” intervija ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču.

Kāda ir šī aizstāvība, mēs ļoti zinām no tā, kas notiek Ukrainā. Kā komentēsiet Putina draudus Latvijai?

Putina draudi… Tā ir iebiedēšanas politika. Pēdējā laikā tas ir izplatīts Krievijas propagandas naratīvs, ka visus viņu valstspiederīgos vai “krievu pasaules” piederīgos nežēlīgi abižo. Patiesībā tā ir cenšanās notušēt visas tās zvērības, ko Krievija veic Ukrainā. Tie pat nebija tieši draudi, tas vairāk bija mēģinājums sapurināt un aicināt uz kādām pretvalstiskām darbībām tos, kuri joprojām jūtas piederīgi “krievu pasaulei” un kuri domā, ka joprojām dzīvo Krievijas impērijā.

Mēs visi labi zinām, ka Latvijā dzīvojošie krievi netiek diskriminēti, bet eksistē pilnīgi leģitīmas prasības - pārzināt valsts valodu, un tā ir katras valsts pamatā. Redzam, ka Krievijā - ar tiem, kuriem ir cits viedoklis, vai ar tiem, kuri nav spējīgi komunicēt krieviski, - nenotiek nekādas demokrātiskas diskusijas.

No tāda skatu punkta raugoties: tā ir daļa no stratēģiskā naratīva, kur dominē centieni iebiedēt. Pēdējā laikā esmu manījis, ka ir mēģinājumi šķelt ne tikai mūsu, bet arī Rietumu sabiedrību, lai dažādos veidos mazinātu atbalstu Ukrainai - praktiskā, politiskā un morālā aspektā.

Bet šķeļas jau arī. Ir tādi novērojumi.

Zināt, es teiktu tā… Man ir novērojumi, ka sociālie tīkli ir viena pasaule, bet dzīve “uz zemēm” ir pilnīgi cita. Kad tiekos ar cilvēkiem - vienalga, kurā novadā - un tad, kad paskatos, kas notiek virtuālajā telpā, šķiet, ka tās ir paralēlās pasaules. Tas, kas satrauc cilvēkus tīmeklī, gandrīz nekad man nav ticis uzdots kā jautājums, tiekoties ar cilvēkiem, piemēram, Viesītē, Balvos, Krāslavā vai Liepājā.

Taču kopumā - vai cilvēkiem nevajag satraukties par Putina draudiem, par iespējamo karu un tamlīdzīgām nelaimēm? Un vēl - ja Ukraina zaudēs, tad arī mēs zaudēsim.

Tas, ka mēs jūtam līdzi Ukrainai, tas, ka uztraucamies par savu valsti, liecina, ka ar mums kā ar sabiedrību viss ir daudz labākā kārtībā nekā dažkārt varbūt šķiet. Nesen man iznāca pārlasīt… laikam tā ir diagnoze, ja cilvēks sāk citēt pats sevi, bet (smejas)… pērnā gada marta sākumā rakstīju, ka šis karš būs uz ilgu laiku. Panākt Ukrainas teritoriālās nedalāmības atjaunošanu un sakaut Krieviju - tas nebūs tik ātri un tik vienkārši. Šis būs ilgs karš. Tas prasa un prasīs pacietību, izturību, gribasspēku, lai neļautos pesimismam.

Mēs redzam, ka dažādās valstīs ir dažādi viedokļi. Ir valstis, kas turpina atbalstīt Ukrainu, ir valstis, kas to nedara. Mēs darīsim visu, lai Eiropas Savienību un NATO mobilizētu gan militāram, gan finansiālam atbalstam. Jā, ir grūtāk, parādās arvien vairāk skeptiķu, un to prasmīgi izmanto gan Krievijas diplomātija, gan propagandas mašinērija, cenšoties iestāstīt, ka atbalsts Ukrainai ir beidzies, tūdaļ tā padosies, jūs būsiet nākamie - baidieties, sēdiet zem eglītes un gaidiet briesmīgo vilku!

Tas ir viņu mērķis: iebiedēt cilvēkus. Bet mums - tā vietā, lai baidītos - maksimāli labi jādara tas darbs, kas katram uzticēts. Vai tā ir valsts aizsardzība, iekšlietu sistēma, veselības aprūpe un tā tālāk. Arī atbalsts Ukrainai ir svarīgs: ne tikai materiāli, bet arī morāli.

Jā, šis karš būs ilgs. Patlaban lasu tādu kā ekspertu sacensību, kas prognozē, ka Krievija uzbruks kādai no NATO valstīm. Izkliede ir starp vienu un desmit gadiem. Bet tajā pašā laikā es teikšu, ka nekādas nolemtības te nav. Tas, cik veiksmīgi mēs paši stiprināsim savu aizsardzību un sadarbību ar sabiedrotajiem, iekšējo drošību, tiesu varas darbu saistībā ar kriminālnoziegumiem - no spiegošanas līdz naida kurināšanai, tas, kādā veidā parādīsim, ka valsts vara ir stipra, un cik mēs paši būsim saliedēti, tik spēcīgi mēs arī būsim.

Ja viņpus robežas sapratīs, ka ar šīm lietām Latvijā nejoko, gan jau viņi divreiz padomās. Arī Krievija ir pamācījusies no Ukrainas pieredzes: krievi domāja, ka trijās dienās ieņems Kijivu. Nu, nē. Taču tas nenozīmē, ka es aicinu uz dvēselisku mieru un nekā nedarīšanu. Tieši otrādi: mums ir daudz ko darīt. Ļoti daudz. Ir pareizi, ka palielinām aizsardzības budžetu - tas paredzēts pretgaisa aizsardzības sistēmai, top Sēlijas poligons. Arī sabiedrotie vēl nāks iekšā.

Nupat runāju ar Saeimas priekšsēdētāju par valsts noslēpuma pielaidēm pašvaldību vadītājiem. Tas ir gan Ukrainas pieredzē balstīts priekšlikums, gan, ņemot vērā visus valsts aizsardzības un civilās aizsardzības procesus, pašvaldību vadītājiem, viņu vietniekiem, izpilddirektoriem būs nepieciešamas šīs pielaides. Viņi tāpat ir jāvērtē, kā mēs vērtējam ministrus.

Cilvēkos tomēr ir bažas, dzirdot draudus vai saņemot no Ukrainas ziņas, kas ne vienmēr ir priecīgas.

Es saprotu cilvēku bažas. Pats biju Kijivā un Čerņihivā, un tur jūtama vilšanās par to, ka netiek piegādāti ieroči un munīcija pietiekamā daudzumā. Rietumu rūpniecība ir diezgan lēni iekustināma, bet tad, kad tā iekustas un sāk ražot, tā tomēr saražos visu nepieciešamo.

Ukraiņi ir gatavi cīnīties, viņi negrib piedzīvot to, kas piedzīvots Irpiņā un Bučā. Viņi turpinās karot arī tad, ja būs pavisam slikti. Savukārt mūsu uzdevums ir tāds, lai Ukrainas jautājumi nepazūd no starptautiskās dienaskārtības. Mums pašiem - nezaudēt modrību, neiespaidoties no Krievijas propagandas un nekrist panikā, bet vēsi un saskaņoti darboties kopīgā labuma vārdā.

Intervijas

Kādas ir kodolenerģijas perspektīvas Latvijā; kurās vietās būtu pareizāk būvēt kodolreaktorus; kādas ir ūdeņraža ieguves un uzglabāšanas tehnoloģijas; cik reāla ir to ieviešana Latvijā; vai Latvijā jau tiek gatavoti speciālisti jaunajām tehnoloģijām un jauniem izaicinājumiem enerģētikā, “Neatkarīgās” intervijas turpinājums ar valsts akciju sabiedrības “Latvenergo” padomes priekšsēdētāju Aigaru Laizānu.

Svarīgākais