“Ir ļoti labi, ka mēs joprojām to varam darīt. Ļoti slikti, ka tas vēl joprojām ir nepieciešams,” kādā tīmekļa ierakstā pauž Reinis Pozņaks, projekta “Tviterkonvojs” izveidotājs, cilvēks, kurš apvienojis tos Latvijas iedzīvotājus, kuri palīdz Ukrainai gan ar brīvprātīgo darbu, gan ziedojot savas automašīnas un līdzekļus auto iegādei. Katru nedēļu automašīnas tiek nogādātas Ukrainā. 17. novembrī, ceļā devās kārtējais tviterkonvojs.
Cik daudz automašīnu jau aizvests uz Ukrainu?
Mašīnas ir kādas… 1850. Pilnīgi precīzi vairs nepateikšu. Bet divu tūkstošu robeža noteikti jānoķer. 17. novembrī aizgāja 117. konvojs. Līdz 1. decembrim ies pa diviem konvojiem nedēļā.
Tāda sajūta, ka tās automašīnas vairojas. Daudz dzērāju, kuriem tiek konfiscēti auto?
Daudz gan. Bet līdz 1. decembrim gribam aizsūtīt maksimāli daudz automašīnu, jo pēc tam mainās kārtība uz robežas: nāk atpakaļ birokrātija. Acīmredzot tālab, lai izvairītos no humānās palīdzības pazušanas. Lielākoties, protams, pazūd klasiskās humānās palīdzības sastāvdaļas, bet tagad nopietnākas pārbaudes būs visai palīdzībai. Vajadzēs vēl saprast, kā jaunā kārtība darbojas.
Tagad nebraucu līdzi katram konvojam, mēģinu reizi pāris mēnešos doties līdzi. Sākumā braucu biežāk, taču uzradās ļoti daudz brīvprātīgo, kuri bija gatavi doties uz Ukrainu kopā ar konvojiem.
Tātad - daļa automašīnu tiek konfiscētas dzērājšoferiem, daļa auto tiek atdota brīvprātīgi?
Savus auto ziedo ļoti daudzi cilvēki. Puse - labprātīgie ziedotāji, puse - dzērājšoferi. Mēs savedam kārtībā šos auto, lai aizripo līdz Ukrainai, un tur auto saņēmēji arī paši gatavi daudz ko darīt. Viņi prot un var darīt tādus darbus, ko Latvijā vairs nedara, piemēram, labo dzinējus.
Kāda visvecākā automašīna?
No astoņdesmitajiem gadiem. Bija viens brīnišķīgs “Peugeot” - vecs, no tiem pašiem astoņdesmitajiem, bet kā jauns, jo bija noripojis tikai 30 000 kilometru. Īpašnieks bija Jānis Roze, auto entuziasts. Ar šo auto joprojām braukā viens ukraiņu dakteris - ne pie frontes līnijas, bet pa Kijivu.
Vakar satiku jūrmalnieci Valdu Gavari, viņa izstāstīja, ka viņas vīrs Valdis Gavars arī atdevis savu auto tviterkonvojam.
Jā, viņš man zvanīja par savu vēlēšanos atdot auto. Tādu cilvēku ir ļoti daudz, piemēram, zemnieki ziedo savus auto.
Kas viņus motivē to darīt?
Viņi grib palīdzēt Ukrainai. Viņi saprot šādu dāvanu nozīmību, jo palīdzēt var jebkas. Nevienu brīdi es neesmu sajutis, ka šie auto tiek atdoti tāpēc, ka saimnieks tos uzskata par veciem lūžņiem, no kā grib tikt vaļā. Neviens gadījums tāds nav bijis.
Dzērāji droši vien negrib atdod savus auto?
Domāju, ka negrib gan. Reiz kāds dzērājšoferis man pat piedraudēja. Viņš man piezvanīja, jutu, ka viņš ir iedzēris, jo bija grūti saprast, tieši ko viņš grib no manis. Kaut ko viņš murmulēja par bildēm tviterā, par to, ka vedīs mani uz mežu un viskautko ar mani darīs. Noklausījos viņu un pajautāju: “Viss?” “Jā, viss,” viņš atbildēja. Es noliku klausuli, un ar to tas arī beidzās. Brīnos vienīgi par to, ka dzērājšoferu skaits nemazinās.
Jā, nedēļā joprojām tiek “nodzertas” vidēji 30 automašīnas. Nesaprotu, kā tas ir iespējams: tu zini, ka tev konfiscēs auto, ja tavas promiles būs vairāk par 1,5, bet tu tik un tā dzer.
Cilvēki vienkārši to nezina.
Nu bet kā to var nezināt?! Kriminālatbildība par automašīnas vadīšanu stiprā alkohola reibumā stājās spēkā pagājušā gada beigās, un kopš tā laika 635 cilvēki saukti pie kriminālatbildības par braukšanu reibumā. Vairāk nekā divas trešdaļas bija spiestas šķirties no sava transportlīdzekļa.
Laikam dzērājšoferi citiem nestāsta par saviem “piedzīvojumiem”. Tas pats dzērājs, kurš man zvanīja un draudēja, bija dusmīgs par to, ka viņa auto ticis viņam atņemts kā dzērājšoferim. Protams, neviens jau nestāstīs, ka auto viņam atņemts par dzeršanu. Viņam jautās: kur palika mašīna? Viņš tad atbildēs: pārdevu!
Dzērājmašīnas var daudz ko “izstāstīt”. Ir tādi auto, kas liecina: saimnieks šajā auto ir dzēris gadiem - mētājas stikla glāze, pusmetra slānis ar tukšām bundžām un pudelēm. Bet ir negadījumi. Piemēram, ģimenes krīze, vīrs izrauj polšu, iesēžas auto - nevis lai braukātu, bet lai demonstratīvi aizbrauktu no mājas simts metrus. Un pēc šiem simt metriem viņu notver policija…
Vēl ir bijuši tādi auto, kuros atrodam visas iespējamās licences, darba atļaujas un tamlīdzīgi: ar šo “notikumu” viņš ir pazaudējis visu - ne tikai mašīnu, bet arī darbu. Tas ir bēdīgi.
Kas tevi pašu pamudināja sākt tviterkonvoju?
Kad naktī uz 2022. gada 24. februāri noklausījos Putina runu televīzijā, sapratu, ka būs karš. Pēc tam trīs vai četras dienas skrollēju ziņu lentes, atrados tādā kā transā, aicināju savus ukraiņu draugus braukt uz Latviju, bet visi atteicās. Tad pamanīju tīmeklī kādu puisi, vārdā Miša, kurš pateica, ka ukraiņiem vajag automašīnas. Noskaidroju, ka Miša patiešām ir Miša, kurš dzīvo Karpatos, nevis kaut kāds viltvārdis. Viņa draugu kompānija sameta naudu un nopirka astoņus auto, uzaicināja mani un manus draugus kopā ar viņiem nogādāt šos auto vajadzīgajā vietā.
Atpakaļceļš uz Latviju, pateicoties nejaušību virknei, notika ar Jēkabpils domes auto, un tieši tad, jau Latvijā, mēs sākām domāt, ka ukraiņiem vēl ir vajadzīgi auto. Pirkt pašiem - tam naudas nepietika. Lūgt uzņēmējiem? Es nemaz nemāku tā pa tiešo prasīt naudu… Tad ierakstīju tviterlentē savu lūgumu. Jau aizbraucot līdz Rīgai, parādījās pirmie piedāvājumi. Tad viss aizgāja kā lavīna. Un iet joprojām.
Kā tu izjūti šā tviterkonvoja garu?
Tas ir patriotisms. Visi cilvēki izjūt šā pasākuma nozīmīgumu. Visi saprot, ka brīvība maksā dārgi. Lai nosargātu brīvību, par to ir jācīnās. Mums, paldies Dievam, vēl nav jācīnās, bet ukraiņi šobrīd cīnās - par mums visiem. Es apzinātā vecumā piedzīvoju Atmodu - man bija 13 gadu, vecāki mani iesaistīja visos notikumos. Kopā skatījāmies ziņas, gājām uz barikādēm, nesām pusdienas barikāžu sargiem, sēdējām pie Latvijas Radio un sekojām līdzi balsojumam par Neatkarības deklarāciju.
Konvoja sākuma laiks precīzi atgādināja Atmodas sajūtas. Cilvēki - izpalīdzīgi cits pret citu, uzreiz saprot, kas ir vajadzīgs. Ierakstu tīmeklī - vajag busiņu, to tūdaļ arī dabū. Kā ar burvja nūjiņu - trīs minūtēs viss tiek atrisināts.
Ja Latvijai uzbruks, ko tu darīsi?
Man nav ne mazāko šaubu par to, kas man būtu jādara. Jākaro. Pirms Krievijas iebrukuma es daudz par to domāju. Skaidrs, ka nekādā okupācijā es dzīvot nevarētu - mani ātri vien pieliktu pie sienas. Domāju, ka jau tagad esmu visos krievu sarakstos - kā viens no pirmajiem vai vismaz pirmajā simtā. Esmu bijis Ukrainā, esmu redzējis, kā viss tur notiek, un krievu iebrukums vairs nav nezināma nelaime.
Ir kaut kas tāds, kas tevi aizkustina?
Šobrīd vairs nav. Sākumā bija puņķi un asaras trīsreiz dienā. Tagad - diemžēl vai par laimi, - emocijas ir notrulinājušās. Esmu sapratis, ka ir jādistancējas. Daudzi ukraiņi, ar kuriem esmu komunicējis, ir gājuši bojā… Tas ir smagi, un es mēģinu nepieķerties. Bet ja cieš bērni… tas ir nenormāli sāpīgi.
Ko tu novēlēsi Latvijai dzimšanas dienā?
Saules mūžu! Mūsu valsts ir tādā kā pusaudža vecumā: esam paklupuši un sasitušies, savi puni būs, droši vien vēl klupsim un kļūdīsimies, tomēr galvenais ir ticēt, ka viss beigu beigās būs labi.
