“Mums jāceļ tautas vispārējais intelekta līmenis. Intelekts tika noplicināts jau padomju laikā, izkaujot un izsūtot izglītotāko tautas daļu, to aizvietojot ar okupantiem, kuri pirms tam nodarbojās ar izšaušanu, bet pēc tam ieņēma ne tikai izsūtīto un izkauto dzīvesvietas, bet arī augstus amatus. Ko okupanti mums deva? No intelektuālā – neko. Vienīgi – iemācīja dzert no “graņonkām”,” uzskata viens no Latvijas ietekmīgākajiem advokātiem – Saulvedis Vārpiņš, ar kuru sarunājamies par norisēm sabiedrībā.
Tu esi kāpis kalnos, niris dzelmē. Izklausās diezgan bezbailīgi. Bet vienīgā vieta, kur tev nebija omulīgi, izrādījās dzelme pie nogrimušā Staburaga. Bija mazliet tā kā bail? Kāpēc?
Nē, bail nebija… Bet sajūta bija ļoti dīvaina. To ir ārkārtīgi grūti aprakstīt.
Varbūt tāpēc, ka zem ūdens bija tumšs?
Nē. Lielākoties Baltijas jūrā, mūsu ezeros zem ūdens ir tumšs. Nevar salīdzināt ar niršanu, piemēram, Vidusjūrā. Bieži, kaut arī līdzi ir lukturis, tas neko daudz neizgaismo. Ir bijis tā, ka, darbojoties kopā ar arheologiem, zem ūdens izmantojam tikai tausti.
Bet Staburags… Pasaulē ir dīvainas vietas. Mans niršanas skolotājs Voldemārs Rains stāstīja par šādām vietām, kur tu savādā veidā pazaudē atslēgas, automašīnai motors pēkšņi noslāpst, notiek ķibeles ar ekipējumu. Tā ir neizskaidrojamā realitāte.
Pie Staburaga es gribu ienirt vēlreiz: lai ar tehnikas palīdzību piefiksētu, kādā stāvoklī tas tagad ir. Zinu par projektiem, kuros bija paredzēts atsegt Staburagu, taču šī klints ir sabojāta: ūdens ir darījis savu posta darbu. Tā šobrīd ir kapsēta, kurā sveša vara apglabājusi latviešiem nozīmīgu simbolu. Tieši kapsētās cilvēkus arī nereti pārņem dīvainas sajūtas. Bet šī ir kapsēta, no kuras mums vajadzētu kaut ko mācīties.
Ko tieši vajadzētu mācīties?
Nu kaut vai ja paskatāmies uz Latvijas un Igaunijas kopprojektu - vēja parku “Elwind” -, kas paredzēts ļoti plašā jūras teritorijā gar Kurzemes piekrasti, ir pilnīgi skaidrs, ka - tāpat kā mums pazuda Staburags, tāpat, ja mēs to pieļausim, pazudīs skaistie Kurzemes piekrastes skati, Jūrkalnes stāvkrasta unikalitāte, kas bija un ir neatņemama Latvijas ainaviskā vērtība un bagātība. Tā būtu glabājama nākamajām paaudzēm.
Bet mēs esam gatavi ar vieglu roku to visu atdot un pazaudēt pat tādā situācijā, kad nav skaidri mērķi un ieguvumi, kuru dēļ mēs to visu atdodam. Retorika par zaļo enerģiju, ar kuru mēs pelnīsim, - tai nav nekāda konkrēta aprēķinos balstīta pamatojuma. Tā ir tikai un vienīgi retorika, ar ko aizmālēt sabiedrībai acis - lai kāds varētu labi nopelnīt. Jo pelnīs ne jau Latvija, bet ārzemju investori. Mums varbūt pat nāksies viņiem par to piemaksāt.
Jāņem vērā, ka tie, kuri investē un pelna, piedalās sabiedriskās domas veidošanā. Tie, kuri pretojas zaļajai demagoģijai, tiek nodēvēti par nepareizajiem un atpakaļrāpuļiem.
Bet mūsu valsts taču ar sajūsmu atbalsta šādu vēja parku būvēšanu.
Valsts nav mistisks veidojums, tā sastāv no konkrētiem cilvēkiem, kuri darbojas konkrētās interesēs, kaut kādu motīvu vadīti. Vieniem motīvi ir tautas labklājība un tautas ilgtspēja. Bet ir tādi, kuriem acu vietā ir eiro vai dolāru naudaszīmes.
Mums daudziem pietrūkst ideālu. Mums nav ieaudzināts tas, ko nozīmē patriotisms, ja jau varam pat aizrunāties tiktāl, cik tas ir moderns (vai nemoderns) jēdziens. Kad un kur par to jārunā? Tas jāmāca un jāizskaidro jau ģimenē. Ja tikai skolā - tas būs par vēlu. Tad arī nonāksim līdz jautājumam: kam ir vajadzīgs patriotisms? Tad atradīsimies situācijā, kurā ne jaunietis, ne arī pieaugušais nepratīs novērtēt savu zemi, savu valodu.
Kultūras ministre taču teica, ka patriotisms ir “jāpārdefinē”, jo tas esot pārāk nacionālistisks.
Bet kā gan mēs varētu definēt sajūtas, kad cilvēks mīl savu zemi un savu nāciju, cīnās par savu valsti? Un Latvija pirmām kārtām ir nacionāla valsts. Šeit var dzīvot visi, taču tikai tie visi, kuri akceptē mūsu kultūru, valodu, vēsturi un likumus. Tas man šķiet pašsaprotami. Bet acīmredzot ir izaugusi paaudze, kura to nespēj saprast. Mēģināt patriotismu identificēt ar nacionālismu ir tuvredzīgi.
Diemžēl šī paaudze ir radījusi savu politpulciņu, kas tagad iekārtojies valdībā. Vai tu esi analizējis politisko situāciju, kas izveidojusies Latvijā?
Domāju, ka tā nav izveidojusies tagad. Tā ir atsevišķās jomās ilgstošas darbības vai bezdarbības rezultāts. Turklāt ir sajūta, ka normāla izpratne par daudziem jautājumiem ir tikusi apzināti bremzēta, jo, kā tagad redzam, Krievijas propagandas taustekļi ir izpletušies pa visu Eiropu.
Līdz karam esam dzīvojuši zināmā komfortā, labestīgā naivumā cerot, ka arī Krievijas sabiedrība ir mainījusies un ka mēs esam spējīgi draudzīgi sadzīvot. Esam bijuši toleranti pret krieviem, neesam centušies panākt, lai apkārt skan tikai un vienīgi latviešu valoda, esam turējuši valsts robežas atvērtas.
Bet tas, kas notiek tagad, parāda, ka Krievijas politika attiecībā uz Latviju un citām valstīm ir bijusi apzināta, apzināti ar savu ideoloģiju indējoša. Ir daudz cilvēku, kuri ir pilnīgi Krievijas pusē un kuri labprāt vēlētos redzēt Latviju Krievijas sastāvā. Vēl lielāks skaits ir to cilvēku, kuri gatavi pielāgoties jebkurai varai: viņi peld kā mēsli pa ūdens virsu pie jebkuras varas.
Ne velti interviju sāku ar tēmu par bailēm. Manuprāt, sabiedrībā šobrīd jaušamas bailes, jo ir draudi no visām pusēm: karš Ukrainā, karš Tuvajos Austrumos, robežu katru dienu apdraud simtiem “bēgļu”, Eiropā ir aprobežotu, naidīgu migrantu miljoni…
Pasaules vēsturē nekad nav bijis tā, ka ir tikai karš vai tikai miers. Viss mainās. Mierā esam dzīvojuši ilgu periodu. Mēs cerējām, ka sabiedrība ir tiktāl izaugusi, ka problēmas var risināt bez karošanas un nogalināšanas. Un tā bija mūsu lielākā kļūda. Diemžēl jāatzīst: kari ir ciklisks process, no kā mēs joprojām neesam iemācījušies izvairīties.
Mums jāpielāgojas jaunajai situācijai. Taču mēs to neprotam. Valdība saka: mēs visu kontrolējam! Nu, nekontrolē, bet ja arī kontrolē - tā ir tāda gliemežu ātruma kontrole. Tiek apgalvots, ka esam drošībā, bet pārliecības par šo drošību nav. Daudzos jautājumos rīcībai būtu jābūt daudz aktīvākai: civilās aizsardzības, robeždrošības un tamlīdzīgās sfērās, taču rodas sajūta, ka viss tiek bremzēts - vai tādēļ, lai mēs nebūtu gatavi kritiskām situācijām? Mūsu robežas sargāt nāk palīgā igauņu un lietuviešu robežsargi un policija - vai tas nav absurds? Aiz kauna var zemē ielīst. Un kāds vēl nepiekrīt apgalvojumam, ka Baltijā neesam vājākais posms!
Kāpēc robežas žogs joprojām nav uzcelts? Kāpēc tie, kuri par to ir atbildīgi, nevar beidzot apsēsties un kopā izlemt, noorganizēt, lai žoga uzcelšana notiek šodien un tagad, nevis līdz tādam un tādam gadam? Jo robežpārkāpēji nāk šodien un tagad!
Mēs visu turpinām mērīt ar tām pašām mērauklām, kas bija derīgas miera laikā, un spītīgi negribam saprast, ka situācija ir kardināli mainījusies un tā prasa citu attieksmi un domāšanu, citu rīcības ātrumu!
Vai tie kriminālprocesi, kas tika uzsākti sakarā ar robežas žoga celšanu, bija pamatoti vai arī speciāli paredzēti tam, lai bremzētu tā žoga celšanu? Mēs to nezinām, jo nevienam no šiem kriminālprocesiem vēl joprojām nav rezultāta, par spīti tam, ka tie skar valstiski svarīgus jautājumus.
Izskatās, ka valdību tas neinteresē.
Jautājums ir par valdības prioritātēm: ir jābūvē robežas žogs vai jācīnās par kaut kādām konvencijām. Tā kā prioritātes ir “interesantas”, tas liek domāt vai nu par lielu muļķību, vai nu par apzinātu kaitniecību.
Tu pieminēji konvenciju. Protams, tā ir Stambulas konvencija. Par to katru dienu runā un runā dažādas ministres, mēģinādamas pierādīt, cik ļoti mums vajadzīga šī konvencija, kaut arī neskaitāmas reizes ir pierādīts, ka šī konvencija mums NAV vajadzīga.
Mēs varam pieņemt vēl desmit konvencijas, bet mēs neatrisināsim problēmas ar vardarbību ģimenē, ja netiks atrasti līdzekļi policistu algām, ja netiks nokomplektēta normāla policija ar labi izglītotiem profesionāliem policistiem. Kamēr tas nenotiks, konvencijai nebūs nekādas jēgas. Taču tā tiek pasniegta kā brīnumlīdzeklis. Un tā jau ir sabiedrības apzināta maldināšana.
Un vēl tiek apgalvots, ka konvencija tikšot pieņemta ar atrunām. Nu ar kādām atrunām?! Konvencijā ir skaidri pateikts, kurus no regulējuma punktiem valsts var atrunāt. Un šie punkti galīgi nav tie, par kuriem ir vislielākie strīdi. Šajā gadījumā vajadzēja būt tautas nobalsošanai. Tas būti tikai demokrātiski.
Ja konvenciju pieņems, nedomāju, ka tā daudz ko mainīs. Cilvēki ar normālu domāšanu dzīvos tā, kā pirms tam dzīvojuši. Tieši tāpat kā varmākas turpinās dzīvot tā, kā dzīvojuši.
Bet cilvēkiem jau var iestāstīt daudz ko. Viss atkarīgs no sabiedrības brieduma, kas savukārt lielā mērā ir pakārtots izglītībai. Un tā gadu gaitā ir atstāta novārtā un pat noplicināta. Ja tautu izglītošanas ziņā mērķtiecīgi apdala, tā pārvēršas par pūli, ar ko viegli manipulēt. Patlaban mūsu izglītības sistēma ir kliba.
Tas ir vēl viens sāpju punkts: tikai padarot sabiedrību izglītotāku un ceļot tās vispārējo intelekta līmeni, mēs varam celt ekonomiku un veicināt valsts izaugsmi. Ja jau uzskatām, ka bērnudārzā bērniem vajag skaidrot dzimumorgānu detaļas, kāpēc neuzskatām, ka viņiem nepieciešams skaidrot arī Satversmi? Vai vismaz to, kas ir dzimtene?
Intelekts apzināti tika noplicināts jau padomju laikā, izkaujot un izsūtot izglītotāko tautas daļu, to aizvietojot ar okupantiem, kuri pirms tam nodarbojās ar izšaušanu, bet pēc tam ieņēma ne tikai izsūtīto un izkauto dzīvesvietas, bet arī augstus amatus. Ko viņi mums deva? No intelektuālā - neko. Vienīgi - iemācīja dzert no “graņonkām”.
Kopš Krievija iebruka Ukrainā, ir pagājuši vairāki gadi - es domāju, kopš 2014. gada, kad tika okupēta Krima. Krievos jau nekas nemainās. Ja Putins nomirs, viņa vietā būs tāds pats vai vēl sliktāks “putins” - tajā valstī nekas nebūs citādi.
Tagad priekšstats par Krieviju ir pilnīgi cits, ja salīdzinām ar pirmskara laiku. Krievijā tās mērķtiecīgā propaganda un ideoloģija ir sabojājusi ļoti lielu sabiedrības daļu, un Krievija vairs nevarēs apstāties: pat ja Ukraina atbrīvos savu teritoriju un atspiedīs Krieviju atpakaļ līdz robežai, tas neatrisinās situāciju. Tas būs tikai pārtraukums līdz kādam nākamajam uzbrukumam valstij “X”. Un viņi pat medijos nekautrējas paziņot, ka tā var būt Latvija. Tāpēc mums daudz nopietnāk jāgatavojas aizsardzībai, mums ir jābruņojas gan materiāli, gan mentāli. Neviens mums nepalīdzēs, nekāds NATO pants mūs nesargās, ja mēs paši nebūsim gatavi sevi, savu valsti aizstāvēt un to arī nedarīsim.
Vai mēs esam gatavi to darīt?
Domāju, ka liela sabiedrības daļa noteikti ir gatava. Protams, vajadzētu, lai šī daļa būtu lielāka. Bet tās ir ilglaicīgas valsts politikas sekas: cilvēki neuzticas valstij un politiķiem, viņu lēmumiem. Līdz ar to arī patriotisms un vīrišķība - lai aizstāvētu valsti - nereti ir tādā līmenī, kāds nu tas ir… Manuprāt, sabiedrība vispār ir kļuvusi sievišķīgāka: daudzi jaunie vīrieši vairs neuzvedas kā vīrieši, viņi gatavi pat kleitās staigāt. Kādreiz bija tāds jēdziens - bruņnieciskums: vīrietis ir tas, kurš aizstāv sievieti, aizstāv jebkuru vājāko, ir kā spēka plecs. Jā, tāds, kurš prot arī zaudēt, bet tāpēc neatkāpjas. Un šī īpašība kādā mūsu sabiedrības daļā ir zudusi.
Nē, es to nesaku par visiem. Mums ir ļoti daudz kolosālu jauniešu, kuri ir izglītoti, patriotiski un situāciju izprotoši. Viņi ir pateikuši, ka prom no Latvijas nebrauks, ir ieguvuši labu izglītību ārzemēs, atgriezušies Latvijā un dzīvo Latvijai.
Mums sabiedrībā kopumā ir daudz lielisku cilvēku, bet ne vienmēr viņi ir tie skaļākie: mēs viņus neredzam un nedzirdam. Vairāk dzirdam tos, kuri klaigā sociālajos tīklos, kuru taisnība balstās skaļumā, bet ne patiesībā. Neiecietība pret citādu jeb atšķirīgu viedokli ir sasniegusi nebijušus augstumus, un tā nav laba tendence. Par oponēšanas ieroci kļuvusi rupjība, bet ne pamatots viedoklis.
Varbūt tā neiecietība rodas no nesakārtotās dzīves, no bezcerības, ko arvien vairo tie, kuri ir pie varas? Visi šie valdīkļi taču dzīvo savā cietajā burbulī, un diez vai viņi zina, ka dzīvība eksistē arī ārpus tā.
Jā, valdības lēmumi dažkārt ir grūti izprotami… Un dažbrīd arī Saeimā notiekošais. Kaut vai, ja ņemam nupat pieņemtās izmaiņas likumā, kam būtu jāierobežo Krievijas automašīnu iebraukšana
Eiropas Savienībā. Vai ierobežos? Likuma izmaiņas ir brāķis acu aizmālēšanai, ka pildām Eiropas Savienības noteiktās sankcijas, jo izmaiņas paredz liegumu Krievijas automašīnām pa Latviju braukt, nevis, piemēram, vest tās uz treilera.
Un Baltkrievijas izmešana no projekta ar pamatojumu, ka tā nav sankciju sarakstā, ir pat asprātīga, jo neviens netraucē Krievijas pilsoņiem autiņu pārreģistrēt Baltkrievijā un, attiecīgi noformējot dokumentus, pārvietoties, kur vien tīk. Bezkontrole šajā jomā turpināsies.
Šeit izmaiņas likumdošanā, ja tiešām būtu bijusi griba ko mainīt, vajadzēja ņemt plašāk un arī veidot pakotni, kā tas tika darīts kādā citā “steidzamā” gadījumā, bet acīmredzot valsts drošības jautājums atkal nevienam nešķiet tik svarīgs.
Politiķu dīvainās rīcības norāda uz to, ka manuprāt, ir jādomā, kā tomēr izveidot jaunu politisko spēku, kā apvienot tos, kuri ir spējīgi kaut ko mainīt un skatīties uz Latvijas attīstību ilgtermiņā - nevis periodā no vienām vēlēšanām līdz nākamajām. Jo izskatās, ka tās partijas, kas patlaban eksistē, faktiski ir izsmēlušas savu potenciālu, tās neko jaunu valsts attīstībā vairs nevar ienest.
Iedomājies, ka esi Valsts prezidents un tev ir jāuzrunā nācija. Kādi būtu tavas uzrunas galvenie punkti?
(Pauze). Prezidents es nebūšu. Bet… Mums ir jādomā par to, lai mēs saglabātu Latviju kā savu valsti. Par to jādomā katrā ģimenē, katrā skolā, katrā lielākā vai mazākā kolektīvā, jebkur, kur mēs atrodamies. To, ko nozīmē, ka nav savas valsts, mums parāda Tuvo Austrumu konflikts. Ebreji ir izkliedēti pa visu pasauli. Arī latviešu tūkstoši ir emigrējuši. Ir jābūt vienai vietai, kur tu stabili vari atgriezties un kur tu jūties kā mājās. Ir jābūt vietai, kurā tu gribi atgriezties. Ir jābūt vienai zemei, par kuru tu cīnies un par kuru tu esi gatavs mirt.
