Par to, kāpēc vairs ne par ko nav jāuztraucas, par smieklīgākajiem politikas notikumiem un saliedētības pētīšanu, kas maksā 1,2 miljonus eiro, par “rus.lv” un “Amerikas balsi”, par kuivižniekiem, kuri līdzīgi Latvijas valdībai, par vietējiem pārmijniekiem, kuri gūst labu peļņu, eksportējot uz Krieviju burbuļūdeņus, kas ražoti Itālijā. Tas viss – sarunā ar Dzintri Kolātu, sabiedriski politiski nepieklājīga satīriska telefonradio raidījuma “Jautājumi no provinces” veidotāju.
Laiks tāds savāds… Ir taču citādāk nekā, teiksim, pirms desmit gadiem? Vai nejūti sevī satraukumu?
Nē, esmu mierīgāks palicis.
Uz kāda pamata? Blakus taču karš.
Atceros vienu vecu, primitīvu filmu - par krievu un amerikāņu spiegiem. Amerikāņi noķer krievu spiegu, pratina, tam draud teju vai elektriskais krēsls. Bet krievs vispār neizrāda satraukumu. Viņam jautā: ko tu tāds mierīgs? Viņš atbild: un ko tas mainītu, ja es uztrauktos?
Zini, es palieku vecāks un, šķiet, drošāks arī. Jaunībā bija citādi: bērni mazi, par tiem jāuztraucas, tie jāsargā. Tagad jau visi lieli. Tagad manī ir stabilitātes sajūta. Protams, ne tikai ārpus Latvijas, bet arī Latvijā notiek trakas lietas, un iemeslu uztraukumam ir pārpārēm. Taču uztraukums nav labākais palīgs lēmumu pieņemšanai. Līdz ar to es pasauli uztveru gana mierīgi: tas man ļauj meklēt savu vietu lielajā dzīves puzlē.
Tavi un Mārča Bendika raidījumi ir pilni ar ironiju, sarkasmu, humoru… Tas palīdz dzīvot un izturēt.
Jā, tas viss palīdz. Bet patiesība taču ir zināma: ko gan mēs varam izmainīt ar savu mazo raidījumu, ko var izmainīt tava avīze? Tikai nemitīgi skrubināt un atgādināt. Ir cilvēki, kuriem nav vērts kaut ko atgādināt, jo viņiem nav…
…atgādinātavas.
Protams. Tomēr ir virkne ļaužu, kuri nonāk pārdomās pēc raidījumiem un rakstiem. Bet ar humoru tiešām ir vieglāk. Turklāt es redzu smaidu arī citos cilvēkos, un smaids ir dzīvinošs - pretēji ārprātam ekonomikā un politikā.
Kas no pēdējā laika politiskajiem notikumiem tev šķitis vissmieklīgākais? Varbūt ar zināmu dramatisma piešprici…
Neteiksim, ka smieklīgākais… Es visu laiku sekoju Krievijas karam Ukrainā un apbrīnoju ukraiņu spēju ar satīru, humoru (arī ar melno) attēlot visu to vājprātu, kas tur notiek, neaizmirstot arī drūmas lietas pateikt nopietnā balsī. Ir virkne lietu, ko ukraiņi pasniedz - var pat teikt - gaiši. Piemēram, par Putinu un visu viņa varzu. Tas mani fascinē. Ja cilvēki tik briesmīgos apstākļos nezaudē humora izjūtu, tas ir lieliski.
Bet no pašmāju notikumiem?
Vissmieklīgākā man šķiet partija “Progresīvie” un tās trīs ministri. Katrs pa savai modei, bet viņi ir kaut kas vienreizējs. Viens tūlīt visu nokārtos ar sabiedriskā transporta atceltajiem reisiem. Otra - tik briesmīgi nespējīga, tāda, kāda vēl nav bijusi Latvijas politikā, neko nevar pateikt, bet tajā pašā laikā turpina runāt. Trešais - viņa vietā, manuprāt, mākslīgais intelekts visu ražo.
Nesaprotu, kāpēc to meiteni - Agnesi Loginu - ir pasvieduši zem tanka, ieliekot par kultūras ministri? Tajā partijā taču ir daži cilvēki, kuri vismaz nedaudz varētu pretendēt uz šo amatu, parādot izpratni par procesiem.
Bet varbūt cilvēkā varētu būt paškritika, sak, es taču to nevelku, labāk iešu prom?
Domāju, ka ne pārāk.
Latvijas Radio “Krustpunktos” bija leģendārs raidījums ar Agnesi Loginu.
Nu, tad man jārunā par bijušajiem kolēģiem. Zināmu apsvērumu dēļ es neesmu briesmīgs sabiedrisko mediju kritizētājs… Žurnālisti, kuri atradās tajā raidījumā, mēģināja tai nabaga meitenei palīdzēt, uzdodot uzvedinošus jautājumus. Man šķiet, ka kultūras nozari sagaida ne tie vieglākie laiki. Ja pie ruļļiem ir cilvēks, kurš neprot izteikties, bet vienlaikus ir paštaisns un pašpārliecināts… Nākamie darbi taču ir budžeta veidošana, dokumenti, nopietnas lietas. Bet es zinu, ka ir tādi cilvēki: viņus kritizē, par viņiem iesmej, un viņiem pat paliek labāk no tā.
Nu kāda iesmiešana. Briškens, piemēram, pārcēla sabiedriskā transporta pieturvietu pie lidostas. Un viņam ir arī ambiciozs plāns - divu gadu laikā kapitāli saremontēt Salacgrīvas tiltu.
Lūk, tieši tas - runājot melnā humora garā - manī izraisa bažas. Labāk nebūtu nekur braucis un nebūtu neko teicis… Gan jau ar to tiltu viss pamazām notiktu. Bet tagad šis tilts atrodas ministra tiešā redzeslokā, un tad var visādi gadīties.
Tomēr tas viss kopā - lai arī kā mēs smietos - ir bīstami valstij.
Sākam jau skatīties, cik ilgi šī valdība noturēsies. Iekšējās pretrunas un jautājumu dažāda izpratne agrāk vai vēlāk izlauzīsies uz āru. Iespējams, ka šā gada beigas vai nākamā gada sākums varētu būt kritisks laiks šai valdībai.
Kariņa iepriekšējā valdība, kurā arī netrūka komisku iezīmju, noturējās četrus gadus. Plus vēl deviņus mēnešus.
Tur bija tāda pašplūsma un premjerministra nevarība, bija politiķi ar zināmu pieredzi, katrs rušinājās savā lauciņā. Bijušajai valdībai noturēties palīdzēja kara sākums Ukrainā. Šādi lieli, briesmīgi notikumi cilvēkus saliedē, visi domā vairāk par to, kā tas viss ietekmēs Latviju, un sarunas kļūst pragmatiskākas. Bet pie kara diemžēl pierod, un tad ar mūsu valdību viss notika tā, kā notika.
Tu pateici vārdu “saliedē”. Tāpēc man atkal jāpieskaras Kultūras ministrijai, kas sadabūjusi 1,2 miljonus eiro, lai pētītu “sabiedrības saliedētību”. Valstij ir neskaitāmi daudz citu, akūtu vajadzību, bet te - vienkārši metīs ārā naudu.
Es pat gribētu norādīt uz ko citu. Mūžīgā saliedētības lieta ir iztērējusi daudzreiz vairāk miljonus eiro. Es runāju par Sabiedrības integrācijas fondu (SIF). Tā budžets vairāk nekā 30 miljoni eiro. Saliedēšanās projektus jau var visādus izgudrot, piemēram, nelatviskās diasporas apātijas mazināšana Pļavniekos. Varētu mazināt apātiju arī pie Kuivižu veikala. Bet tur būtu lētāk - tas maksātu kādu piecīti. Par trim pudelēm “Bocmaņa” alus.
Nešaubos, ka raibajā projektu jūklī tajā integrācijas fondā ir arī kaut kas vērtīgs. Tomēr dominējošie ir projekti par kaut kādu saliedēšanu, kuras nav vispār nemaz. Un šo saliedēšanās neesamību mēs redzam gan kara, gan šeit notiekošo lietu kontekstā. Tad beidzot vajag prasīt atbildību no tiem, kuri te gadiem kaut ko integrējuši, bet neko nav saintegrējuši - sākot ar Zaigu Pūci un citiem, kuri šajā fondā uzņēmušies atbildību.
Taču viss notiek otrādi: parādās ziņas, ka SIF organizēšot milzīga apjoma latviešu valodas kursus… Galvenais, protams, ir iztērēt naudu. Un sagaidāms, ka SIF nākamgad saņems gana lielu summu, bet atdeve būs nekāda vai minimāla. Toties varēs vismaz dažus medijus uzpirkt par to naudu.
Ko darīt ar sabiedriskā medija sadaļu “rus.lv”, kas 2026. gadā ir jālikvidē? Šim nolūkam gan aktīvi pretojas kultministre, SEPLP un pats medijs.
Interneta duļķainajos ūdeņos redzu virkni krievu valodā veidota satura, kas kārtīgi mauc pa Krievijas totalitāri nacistisko diktatūru. Tie ir Ukrainas mediji, daži Krievijas opozīcijas mediji. Ne velti aukstā kara gados liela uzmanība tika pievērsta dažādiem radio kanāliem, piemēram, bija tāda “Amerikas balss”, kas raidīja daudzās valodās, arī latviski un vēl jo vairāk - krieviski. Jā, tā bija propaganda, bet tai vajadzēja būt tādai, ka ugunis šķīst. Tagad ir tieši tas pats. Jā, tie ir raidījumi krievu valodā, bet tiem ir jābūt daudz asākiem nekā raidījumiem latviešu valodā.
Taču piekrītu kolēģim Mārcim Bendikam, kurš jautā: kur tu redzi tos cilvēkus, kuri varētu Latvijā veidot tādus raidījumus? Neredzu… Tad ir jāiepērk kādi “leģionāri”. Pārmetumi jāizsaka tiem, kuri izstrādājuši vadlīnijas, kā būs raidīt kara apstākļos: šīs vadlīnijas ir tik sviestainas, tik rožainiem cimdiem veidotas, ka nav iespējams izprast nostāju dažādos jautājumos.
Ja mani noliktu pie sienas un jautātu: nu, ko, Kolāt, vajag to krievu valodu medijos vai nevajag? Es tad teiktu, ka nevajag, jo tas, kas notiek tagad, nerealizē manu sapni.
Palestīnas iebrukums Izraēlā. Valdības koalīcijā ietilpstošās partijas “Progresīvie” jauniešu atzara “Protests” līdere Marta Bogustova Briselē aizgrābti auroja antisemītiskā mītiņā “Free Palestine!” - nebija tikai skaidrs, no kā viņa aicina atbrīvot to Palestainu. Šāda uzvedība ir simptomātiska?
Šobrīd tas ir jaunatnes trends: visi tā dara, es arī. Jo tas ir stilīgi. Patiesībā šie cilvēki politikā nejēdz gandrīz neko, bet eksistē šī protesta paradigma: protestēsim pret visu! Iespējams, kāds no jaunās paaudzes sāks protestēt arī pret Stambulas konvenciju…
Liela daļa no šiem protestējošajiem jauniešiem sačakarē savu dzīvi, jo šodien teiktais nekur nepazūd, bet vēlāk, kad viņi gribēs darīt kādus nopietnus darbus, viņiem atgādinās: atceries, tu pirms dažiem gadiem protestēji pret to un to. Lielās līnijās šie protestējošie jaunieši atsit tādu boļševisma smaciņu: visu salauzīsim un taisīsim no jauna. Kā taisīsim - neviens nezina.
Un kā mēs būvēsim robežas žogu?
Jā, tas ir jautājums. Un žogs jāuzbūvē tieši tagad. Kamēr mēs te ņemamies, Somija ļoti ātri būvē savu žogu uz Krievijas robežas, nemaz nerunājot par lietuviešiem. Latvija ir vājais posms. Tagad parādījušās runas, ka tas žogs jau neko neatrisinās. Nu bet ko tad tagad? Mēs to žogu būvēsim vai jauksim nost? Varbūt to robežu vajag sargāt citādi?
Domāju, žogs ir tas, kas jelkādu drošības sajūtu mums sniedz. Tur tikko bija Evika, tika runāts par novērošanas kamerām, jā, un ko tur vēl vajag digitalizēt. Bet tas viss atgādina tādu runāšanos aiz Kuivižu veikala, kur vīri sanākuši un klāsta cits citam: jā, izdarīsim to, un būs vēl tas… Visi Kuiviži spīdēs un laistīsies! Bet vajag no kaut kā sākt, taču nav to sācēju!
Zini, bieži vien es to kuivižnieku aizveikala darbībās saskatu lielu līdzību ar mūsu valdības darbībām: ir tikai plātīšanās bez reāla darba.
Manuprāt, tur nav nekādu atšķirību.
Gandrīz vai tā. Bet interesanta ir vēl viena lieta. Es regulāri skatos, kas tiek importēts uz Latviju no Krievijas un kas tiek eksportēts uz Krieviju. Izrādās, viena no lielākajām importa kategorijām ir lauksaimniecības preces: graudi, kukurūza, lopbarība. Tajā pašā laikā Ukraina ir nomocījusies ar to, ka nezina, kur likt savus graudus.
Bet mēs tos ņemam no Krievijas.
Jā. Bet būtu taču loģiski ņemt no Ukrainas.
Ja ņemam no Krievijas, tas ir krievu agresijas atbalsts.
Protams. Normāli būtu, ja Latvijas valdība pieņemtu lēmumu vismaz samazināt graudu importu no Krievijas. Bet nekas tāds nenotiek. Savukārt Latvija ir kļuvusi par lielu šmigas eksportētāju uz Krieviju. Turklāt tas nav “Latvijas balzams”, kas kaut ko eksportē uz Krieviju: Latvija pāreksportē lielu daudzumu “Martini Asti” un citus burbuļūdeņus, ko ražo Itālijā. Redz, ko dara liels piķis! Esi tikai pārmijnieks, un nauda nāk. Domāju, ka Latvijas valsts no tā negūst nekādus nodokļus, nevienu kapeiku. Bet kāds gūst.
