Ilggadējais Nacionālās apvienības līderis Raivis Dzintars ir politiskajā šķirā labi ieredzēts no visām pusēm. Korekts, izturēts, bez liekas augstprātības, lai gan tiek uzskatīts par vienu no ietekmīgākajiem Latvijas politiķiem.
Raivja Dzintara politiskais konkurents, partijas “Konservatīvie” pašreizējais vadītājs Gatis Eglītis savā Latvijas ietekmīgāko politiķu sarakstā viņu ierindo 5. vietā. Eglītis Dzintaru raksturo šādi: “Autoritāte partijā, autoritāte sabiedrībā. Uzticams elektorāts, kas piedod visu. Politikā piedzīvojis visu, ko var piedzīvot, tagad arī opozīciju. Opozīcija ļaus atsijāt nelojālus, nemotivētus pašlabuma meklētājus un pārgrupēties restartam valdībā pēc ne tik ilga laika. Liela ietekme drošības struktūrās, kas var lieti noderēt kutelīgās situācijās.”
Cits ilggadējs politisko procesu vērotājs (ne no NA simpatizējošā spārna) Pēteris Viņķelis intervijā “Neatkarīgajai” par Dzintaru un viņa vadīto partiju: “NA šim trīs mēnešu procesam [pēc prezidenta vēlēšanām] ir izgājuši cauri godam. Ar vismazāko, teikšu žargonā - saražotā “bulšita” daudzumu. Raivis Dzintars šajā “ražošanā” bija vismazāk iesaistīts. Visi pārējie ražoja neiedomājamu daudzumu blēņu. Vārdu, kuriem nebija nekāda sakara ar realitāti. Šo nejēdzību apjoms bija neiedomājams. NA vismaz puslīdz runāja, kā ir.”
Mēs tiekamies dienā, kad neskaitāmām Latvijas skolām tika izsūtītas e-vēstules ar spridzināšanas draudiem. Kaut kas tik klaji naidu kurinošs nebija pieredzēts kopš interfrontes un Rīgas OMON plosīšanās laikiem pirms vairāk nekā 30 gadiem. Turklāt tieši pēc šaušalīgajiem teroristu uzbrukumiem Izraēlā.
Cerēsim, ka viss labi beigsies. Sāksim ar to, jo visu, kas saistīts ar bērnu drošību un viņu apdraudējumu, mēs uztveram ļoti emocionāli. Kopumā tā būs pārbaude mūsu drošības sistēmai. Tā parādīs, cik ātri mēs varam reaģēt, cik gatavi esam rīkoties šādā situācijā. Ļoti gribētos cerēt, ka tas ir kāds sīks huligānisms, nevis nopietnas hibrīdkara izpausmes, ar mērķi testēt mūsu vājās vietas, ietekmēt sabiedrības noskaņojumu, vairot haosu. Jebkurā gadījumā valstij ir jāspēj pierādīt, ka esam šādām situācijām gatavi; ka atbildīgās iestādes ir detalizēti izmodelējušas algoritmu, kā jārīkojas, kā jāinformē sabiedrība. Pašlaik esam procesā, un brīdī, kad tiks publicēta šī intervija, mēs jau varēsim izdarīt secinājumus - cik labi katrs ir nostrādājis šajā situācijā.
Neatkarīgi no šiem draudiem Latvijas tiesībsargājošajām iestādēm būtu jāmodelē visi iedomājamie un pat neiedomājamie sabiedriskās kārtības destabilizēšanas un panikas celšanas paņēmieni, kādus vien potenciālais pretinieks varētu izgudrot. Šie scenāriji jāmodelē, un tam jābūt šo iestāžu ikdienas rutīnai. Pēc manā rīcībā esošās informācijas, šajās iestādēs ir pietiekams daudzums profesionālu speciālistu, kas šiem jautājumiem kvalificēti pieiet.
Laiku pa laikam izskan izteikumi, ka mūsu drošības dienesti jau vairāk ir ķeksītim. Noķerto spiegu daudzums ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms. Skaļākā lieta ir Jānis Ādamsons, kurš Krievijai nodevis maznozīmīgu, publiskā telpā pieejamu informāciju. Vai jums ir pārliecība, ka mūsu drošības dienesti patiešām ir un būs uzdevumu augstumos kritiskā situācijā?
No manas puses tas skanēs varbūt nedaudz nedemokrātiski, bet uzskatu, ka Latvijas pilsoņiem nav jāredz un jājūt drošības iestāžu, it īpaši slepenāko to daļu, ikdienas darbs. Es arī sevi pieskaitu pie Latvijas pilsoņiem. Ir ļoti ierobežots politiķu loks, kas ir Nacionālās drošības padomes sastāvā, kas ir Nacionālās drošības komisijā, kam ir pieejama plašāka informācija nekā ierindas pilsoņiem un politiķiem. Protams, man kā partijas vadītājam ir bijusi saskarsme ar šo iestāžu darbību, ar šo iestāžu vadītājiem. Ar pilnu pārliecību varu teikt, ka valsts drošības dienesta izaugsme pēdējā desmitgadē ir ļoti ievērojama.
Pirms pusotra mēneša nomainījās valdība. Izveidojās jauna koalīcija. Šobrīd, kad pasaulē pieaug nestabilitāte, priekšplānā izvirzās drošība. Kā no šī aspekta vērtējat jauno koalīciju?
Ja runājam par Latvijas drošības iestādēm, tad tās pilda savas funkcijas neatkarīgi no īslaicīgām politiskām pārmaiņām. Līdz ar to īslaicīga valdības maiņa nevar radīt kādus fundamentālus satricinājumus. Sistēma ir pietiekami stabila. Tai ir droši starptautiskie partneri, un sistēmu nav tik vienkārši gada vai divu gadu laikā būtiski izmainīt. Tad būtu krietni jāpacenšas.
Kas attiecas uz jauno valdību un it īpaši uz “Progresīvo” ienākšanu valdībā, tad šādu internacionālistu un pret ārējiem apdraudējumiem nodemonstrēt spēku nespējīgu politisko plūsmu parādīšanās ir liels drauds Latvijai ilgtermiņā. Īstermiņā tas pat varbūt var sapurināt sabiedrību, var skaidrāk likt saprast, ka daudz lietas, kuras mums likās pašsaprotamas, patiesībā ir ļoti trauslas. Vai šis jaunais veidojums [valdība] spēs nostiprināties uz ilgāku laiku? Es domāju, ka nē. Esmu šajā ziņā optimists, bet ir pilnīgi skaidrs, ka tiks darīts viss iespējamais, izmantoti visnetīrākie līdzekļi, lai mēģinātu pārbūvēt visu varas sistēmu sev par labu. Tā, lai noturētos pie varas pēc iespējas ilgāk.
Savulaik bija mēģinājumi iesaistīt valdībā prokrievisko “Saskaņu”. Atcerēsimies bēdīgi slavenos Zatlera tankus. Toreiz neizdevās. Sabiedrība bija pret. Vai var uzskatīt, ka tagad tas ir izdevies? Viltīgāk, aplinkus, ar otro piegājienu?
Noteikti ir daudzas līdzības. Piemēri nav identiski, bet līdzības ir. Viena līdzība ir tā, ka arī tolaik tā pati “Vienotība” uz NA izdarīja lielu spiedienu, lai mēs “Saskaņu” ņemtu valdībā. Tagad mēs vairākus mēnešus tikām spiesti uz to pašu. Tikai ar “Progresīvajiem”. Toreiz sabiedrības spiediens nosvēra Zatlera un viņa domubiedru, tajā skaitā Rinkēviča, viedokli tajā virzienā, lai “uzmestu” “Saskaņu”. Šoreiz “Progresīvie” netika “uzmesti”. Otra kopīgā lieta: visos ideoloģiskajos, nacionālpolitiskos jautājumos “Progresīvie” līdzīgi kā “Saskaņa” vienmēr ir bijuši nacionālām pozīcijām diametrāli pretējā pusē. Lai arī tagad Ukrainas kara kontekstā partijas balso līdzīgāk nekā iepriekš, nacionālos jautājumos “Progresīvie” ir pretstats NA. Tāpat kā agrāk “Saskaņa”. Tā ir kosmopolītiska, internacionāla, uz robežu graušanu orientēta organizācija.
Svarīgi ir ne tikai tas, ko partija dara, bet arī tas, kam tic tās biedri. Kam pa īstam tic viņu līderi. “Saskaņas” gadījumā daļa līderu (ne visi, tur nebija viendabības) bija naidīgi noskaņoti pret NATO, pret Rietumiem kā tādiem. Viņi bija tieši Putina atbalstītāji. Viņiem bija sadarbības līgums ar “Vienoto Krieviju”. “Progresīvo” gadījums ir atšķirīgs. Viņi drīzāk atbalsta to Rietumu sabiedrības daļu, kura iestājas pret nacionālas valsts vērtībām.
Viņu simpātijas tiešā veidā nav vērstas uz Krieviju. Tas, ka šīs intereses sakrīt un Krievijai ir izdevīgi tādi kā “Progresīvie”, kas noārda tautas imūnsistēmu, ir cits jautājums. Šīs imūnsistēmas nograušana ir vienlīdz izdevīga Rietumu globālistiem un Austrumu imperiālistiem. Taču jābūt godīgiem, sirdī viņi nav Putina mīlētāji.
Man nepatīk apzīmējums “noderīgie idioti”, jo tas ir aizskarošs un pat savus politiskos oponentus negribu aizskart. Ja kāds varētu piedāvāt labāku, mazāk aizskarošu apzīmējumu, es noteikti izmantotu to, bet šis saturs liek domāt, ka šeit kā aģenti tiek izmantoti cilvēki, kuri, lai arī nav parakstījuši sadarbības aktu, kā “Saskaņa” to bija izdarījusi ar “Vienoto Krieviju”, bet ir noderīgi Krievijai. Par to man nav ne mazāko šaubu.
Daļai latviešu inteliģences vai, teiksim tā, tiem, kuri gribētu sevi saukt pat intelektuāļiem, pie “smalkā toņa” skaitās NA nonievāšana. Kādos vārdos vien jūs netiekat apsaukāti - naciķi, konservi, kartupeļi. Kā jūs izskaidrojat šo antinacionālo uzpūtību?
Kā tik mēs pa šiem gadiem neesam saukti. Pat negribas tērēt enerģiju, lai par to reflektētu. To, ka daļa sabiedrības, arī inteliģences, izmantosim pagaidu lietošanai šo vārdu, kā velns no krusta bīstas no visa nacionālā, nevar nepamanīt. Tas gan nav nekas jauns. Savulaik latvieši vāciskoja uzvārdus, centās uzdoties par “vāciešiem” un noliedza savas nacionālās saknes. Tā zināmā mērā ir tāda mode.
Manuprāt, nacionāli domājošam politiķim ir jāspēj turēt šis sitiens, ka viņš tiks nievāts un lamāts dažādos vārdos. Jāsaprot, ka ārējā ietekme nekad nesimpatizēs šai nacionālajai pozīcijai. Tas ir tieši tas, par ko tikko runājām, kur sakrīt Austrumu imperiālisma un Rietumu globālisma intereses. Mēs esam vajadzīgi tikai paši sev, ja runājam par nacionālo politiku. Nevienam citam tāda pozīcija nav vajadzīga. Līdz ar to mums jārēķinās, ka būs jāstrādā šāda spiediena apstākļos. Bet, tieši pateicoties šai pozīcijai, ir radusies Latvijas valsts. Pateicoties tieši tai, arī izdevās šo valsti atjaunot.
Atmodas laikā nacionāli domājošu cilvēku par “naciķi” vai “kartupeli” varēja nosaukt vienīgi dedzīgi komunisti, interfrontisti un Latvijas neatkarības nīdēji. Tagad... Bet lai nu paliek. Ja paņemam vairākus gājienus atpakaļ, tad sanāk, ka visa šī jezga ar koalīcijas nomaiņu un jaunu valdību sākās ar 10. maija vienošanos Ārlietu ministrijā par vienu prezidenta kandidātu. Līdz ar to varam nonākt līdz cēloņsakarību virknei, kuras sākumā ir jūsu pašu kļūda - izvirzot vāju prezidenta amata kandidātu, kuram nav izredžu uzvarēt. Tātad paši vainīgi, ka nonācāt opozīcijā.
Es piekristu tādā gadījumā, ja, NA nosaucot kādu citu kandidātu, rezultāts būtu bijis cits. Neuzskatu, ka “Progresīvo”, “Vienotības” un zemnieku darbības koordinācija dzima prezidenta vēlēšanu kontekstā. Tas, ka Kariņš grib uz Eiropu, bija jau sen zināms; tas, ka ZZS grib atgriezties valdībā, bija sen zināms; tāpat kā tas, ka “Vienotība” gribēja “Progresīvos” valdībā. Prezidenta jautājums bija nozīmīgs, bet ne izšķirošs.
Ja tā, tad varbūt vajadzēja ātrāk izbeigt to jezgu. Kad vasaras sākumā bija balsojums par neuzticību Kariņam, jūs balsojāt pret. Varbūt vajadzēja draudzīgi visiem kopā nogāzt to valdību un tad veidot jaunu no labākām starta pozīcijām?
Lai ko pārmestu NA, neviens nevar pārmest, ka mēs pārkāpjam vienošanos pirmie. Pat zinot, ka otra puse tā rīkosies. Tā ir viņu izvēle, tā ir viņu atbildība. Arī šīs valdības veidošanas sarunās mums bija mājieni, ka varam taču “Apvienoto sarakstu” (AS) atstāt ārpusē un paši palikt iekšpusē. Līdzīgi piedāvājumi pēc tam bija viņiem. Manuprāt, mums kopā ar AS izdevās nodemonstrēt, ka, paceļoties virs īstermiņa interesēm, var izdarīt vairāk.
Vēl Kariņa valdības laikā izveidojās divas, ja var tā teikt, jaunas nometnes. Jūs un AS no vienas puses un ZZS un “Progresīvie” no otras, lai gan it kā atrodas ļoti atšķirīgās ideoloģiskās pozīcijās.
Tie ir divi ļoti atšķirīgi gadījumi. NA un AS ir ļoti tuvu esošas vērtības. Protams, ir dažādas atšķirības un domstarpības, kuras pat vienas partijas iekšienē var atrast, bet esam ideoloģiski tuvu stāvošas organizācijas. Savukārt, ZZS un “Progresīvie”, vismaz kā līdz šim viņi ir sevi pozicionējuši, ir ja ne savstarpēji izslēdzoši, tad vismaz tālu stāvoši politiski spēki. Sadarboties var tie, kam ir kaut kas vienojošs. Vienojošs acīmredzot ir kāre pēc amatiem. Tas bija tas vienojošais.
Mums ar AS ir zināma konkurence, bet vismaz šobrīd ir apliecinājies, ka vērtību saderība ir bijusi augstāka. Ja man jautā, kas būs tālāk, tad es teiktu, ka nekādus scenārijus nevar izslēgt. Katru gadu ir kādas vēlēšanas, un es nedomāju, ka mēs ejam uz apvienošanos vienā politiskā organizācijā. Galu galā, AS jau šobrīd sastāv no četrām partijām. Bet līdzšinējā sadarbība un uzticības bāze, kas iegūta, ir labs pamats, lai spētu sadarboties arī sarežģītākos un nopietnākos jautājumos. Piemēram, jaunas valdības veidošanā vēl šīs Saeimas vai nākamās Saeimas laikā.
Ar kādiem nosacījumiem šāda jauna valdība varētu rasties?
Mana prognoze, cik tas atkarīgs no NA, ka jaunajā valdībā būs vai nu NA un AS, vai arī nebūs neviena no šīm organizācijām. Rīcība būs pietiekami koordinēta. Kopā turoties, mums būtu vieglāk pārstāvēt savu vēlētāju intereses. Vismaz šīs Saeimas sastāvā. Skaidrs, ka NA nav apsverams scenārijs kopā ar Rosļikova partijas dalību valdībā un nav arī apsverams scenārijs ar “Progresīvo” dalību. Cik ilgi būs dzīvotspējīga šī koalīcija? 50:50. Tur ļoti daudz kas neprognozējams. Par labu šīs koalīcijas pastāvēšanai ir amati, ar kuriem trīs organizācijas ir sabarotas tā, kā viņiem sapņos nav rādījies. Par sliktu runā šīs iekšējās pretrunas. Pretrunas ne jau pārliecībā. Pārliecība tur reti kuram ir. Varbūt “Progresīvajiem” ir. Daļai no viņiem. Pretrunas tajā, ko viņi ir solījuši vēlētājiem un ko vēlētāji no viņiem gaida. Jo tuvāk vēlēšanas, jo katram vairāk jācenšas sevi parādīt. Šīs pretrunas būs, strādāt kopā būs neērti. Visu vēlmes piepildīt nevarēs. Kāds pakāpsies uz cita pleciem, un jautājums - kurš būs gatavs būt tur apakšā. Ja kāds būs. Ja būs, tad, balstoties uz amatiem, viņi var noturēties visus trīs gadus. Bet, kā jau teicu, 50:50.
Vai iespējama mazākuma valdība bez “Vienotības”?
Tā ir tāda hipotētiska iespēja. Teiksim tā, mazticama. “Vienotība” ir ļoti interesanta organizācija. Tās biedrus kopā nesatur ideoloģija, bet vara. Šajā partijā var atrast gan nacionāli konservatīvāk domājošus biedrus, gan ultraliberālus internacionālistus, gan hameleonus, kurus neinteresē nekādas vērtības. Tikai vieta varas sistēmā. Ir grūti prognozēt “Vienotības” nākotni kopumā, bet jau tagad droši var teikt, ka lielākie zaudētāji būs tās nacionāli konservatīvais spārns. Tu esi tas, ko tu ēd. “Vienotība” plāno “apēst” “Progresīvos”.
Pat par spīti dramatiskajam reitingu kritumam, izskatās, ka “Vienotība” joprojām atrodas augstprātības kalna virsotnē, apreibuši no panākumiem, kam, protams, nav ne mazākā sakara ar Latvijas sabiedrības interesēm. Šāds eiforisks visatļautības stāvoklis ir neveselīgs un bīstams.
Pirmais nopietnais pārbaudījums būs budžets?
Vēl nav zināma jaunā budžeta gala versija, bet pašreiz pieejamās aprises parāda vismaz divas tendences. Pirmkārt, ir pilnīgs tukšums attiecībā uz valsts ilgtermiņa izaugsmi - ieguldījumiem attīstībā un demogrāfijā. Uzņēmēju pārstāvji, piemēram, LDDK prezidents, atklāti pateica, ka valsts konkurētspējas jomā jaunais budžets iezīmē pasliktinājumu. Otrkārt, budžets apliecina tēzi par bezprincipu koalīciju. Esot opozīcijā, ZZS un “Progresīvie” plēsa kreklus uz krūtīm, iestājoties par PVN samazināšanu Latvijai raksturīgiem pārtikas produktiem. Tagad, kad koalīcijā iespējams to īstenot, PVN ne tikai nesamazina, bet pat būtiski palielina. Šķita, ka tas būtu minimums, ko sagaidīt no “Vienotības” jaunajiem partneriem, bet redzam, ka principi kā spoki izgaisuši labi atalgoto amatu priekšā.
Ukrainas notikumu ietekmē ir vērojama nacionālo spēku aktivizēšanās sabiedrībā. Kaut vai pieminēsim Liānas Langas “atkrieviskošanas” kampaņu. Vai tas pats vērojams arī Saeimā, politiskā līmenī?
Dinamika latviskas Latvijas virzienā ir, bet lēna. Ukraina, bez šaubām, deva tam paātrinājumu, jo šādi notikumi liek mobilizēties. Daudzi jautājumi, kuri ilgstoši tika noraidīti, tika pieņemti Ukrainas notikumu kontekstā. Kopumā, ja salīdzinām latviešu valodas zināšanas, lietojuma praksi, tad attīstības vektors tiecas pareizā virzienā. Lēnāk, nekā mēs gribētu, bet kustība notiek. Šobrīd esam krustcelēs. Mēs varam krist atpakaļ, bet varam arī sasparoties un vēl straujāk iet uz priekšu. Šai jaunajai “bezprincipu koalīcijai” individuāli nav principu, bet kopējais izpildījums būs internacionāls un nacionālai valstij naidīgs. Tāda būs faktiskā politika. Mēs jau tik īsā laika posmā, jaunās valdības medus mēnesī, kad visam vajadzētu iet gludi kā pa sviestu, redzam tik daudz aizķeršanos un krišanas ar seju dubļos, ka...
Piemēram?
Sākot jau ar paziņojumu, ka kādam koalīcijas partnerim nevar uzticēties un kaut ko var dot tikai pēc pārpalikuma principa; nespēja ievēlēt Saeimas spīkeru; tāds aizsardzības ministrs, lai ko mēs par viņu domātu, NATO valstī ar tādiem izteikumiem vienkārši nevar būt; premjerministres un kultūras ministres paziņojumi, ka Nacionālās drošības koncepciju mēs varam pieņemt, bet varam pa daļai to nepildīt un to varētu pārskatīt.
Par šo kliedzošo gadījumu, kad valsts augstākās amatpersonas atļaujas runāt par Nacionālās drošības koncepciju kā kaut kādu nenozīmīgu papīriņu, jau izteicās arī Valsts prezidents.
Tā ir mana prognoze. Varam pēc kāda laiciņa pārbaudīt tās pareizību, bet es prognozēju, ka šī nebūs pēdējā reize, kad nosarkušam prezidentam būs jāglābj “Vienotības” valdības tēls. Tad, kad atkal būs pastrādāta kārtējā muļķība. Šādi premjerministres paziņojumi vairs nav muļķība. Tā ir nacionālajai drošībai bīstama rīcība. Drošības jautājumi nav tie, ar kuriem var spēlēties.
