Par politikas deģenerāciju un sapņu tirgošanu, par skābekļa maskām lidmašīnā un aprēķina laulību, par neuzpērkamo godavīru Kariņu un cīņu par latviešu valodu, kā arī par citām tēmām – saruna ar politikas vērotāju, fotogrāfu un raidieraksta “Jautājums no provinces” līdzautoru Mārci Bendiku.
Tāds traģikomisks laiks: cilvēkos ir gan trauksme, gan vēlme smieties. Kā jūs šo laiku sajūtat?
Kara laiks saasina daudz ko. Un šādās situācijās saasinās dažādas emocijas. Dusmas, sajūsma, humora izjūta. Hašeks savā romānā “Šveiks” - un tas ir darbs, ar ko esmu audzis, - apraksta cilvēku visbriesmīgāko izkaušanu kara laikā. Bet, lasot šo darbu, es smejos, brilles no iekšpuses pieraudādams.
Domāju, šodien mēs nesmiesimies par to, par ko smējāmies pirms četriem gadiem, jo karš nav ne pirmo nedēļu, pat ne pirmo gadu. Kad sākās karš, cilvēki nevarēja ne īsti pagulēt, ne īsti padomāt. Sapratām, ka process attīstās un ka mums tajā jāatrod sava vieta - vismaz mentāli.
Fiziski ir vienkāršāk: notiek karš, un jāiet karot. Tiem, kas pieceļas un dodas karā, viss ir daudz skaidrāk. Tādiem kā man, kas paliek sēdēt mājās, ir jāsaprot, ko ar sevi iesākt. Vispirms ar savām izjūtām un domām, tad ar to, kā reāli palīdzēt. Šis ir mūsu karš - gan tiem, kas ir tur, gan mums, kas esam palikuši uz vietas.
Man nācās saprast kādu svarīgu ietu. Kad iekāp lidmašīnā, tev izstāsta dažus noteikumus. Viens no tiem: ja lidmašīna dehermetizējas, tev no augšas nokritīs maska; uzliec masku sev un tikai tad - bērnam. Tas nozīmē: ja tu liksi masku vispirms bērnam, tu vari kļūdīties un to neuzlikt, tad tu paģībsi, un tad tu iesi bojā, un bērns ies bojā. Tātad - ja tu gribi kaut ko sakarīgu izdarīt, tev jāgādā vispirms par sevi.
Šī atziņa dod īsto atbalsta stieni. Jo nevienam nebūs labāk, ja tu sēdēsi gultā un piņņāsi. Tev ir jāturpina būt spēcīgam cilvēkam, ja tu gribi kādam palīdzēt un kaut ko izdarīt.
Protams, tas ir pareizi - maska vispirms sev un pēc tam bērnam. Bet vai mūsu valdīkļi šo principu neizmanto liekulīgi un savtīgi? Visu, visu man, bet tam bērnam - tautai šajā gadījumā - ja kaut kas paliks pāri, tad iedos.
Man ir daži objektīvi novērojumi, pēc tam - subjektīvi spriedumi. Objektīvs novērojums: ārstiem un skolotājiem algu nevarēja pielikt, paši sev pielika divtik. No tā varēja izdarīt secinājumu, ka valdīkļiem padomā ir kāda trīskārša stratēģija. Mans secinājums gan bija pavisam parasts: viņi ir vienkārši stulbeņi. Tur nav nekādas stratēģijas!
Bet kā tas var būt?! Viņiem tomēr ir augstas izglītības, ir politiskās dzīves pieredze…
Tehniski viņi neko nav nozaguši. Pirms kādiem sešiem gadiem ir izstrādāta formula, pēc kuras pienākas valdošo aprindu algas palielinājums. Atnāca kovidkrīze, kad valsts iztērējās šausmīgi izšķērdīgi, tad atnāca karš, un valdīkļi nodomāja: nujā, bet mums pienākas…
Pieņemu, ka viņos nav ļaunprātīgas un gudras stratēģijas, viņi vienkārši kaut ko izgudro un bliež. 13. Saeima izgudroja, ka vajag samaksāt 40 miljonus eiro kaut kādai ebreju organizācijai. Samaksāja. Kāpēc tad partijas šādu maksājumu nebija ielikušas savās partiju programmās? Kāds politiķis atbildēja: vēlētāji nesaprastu.
Tas, ko dara esošā valdīšana (es pat negribu teikt - valdība) - tā jau sen izslēgusi nodarbošanos ar stratēģiju. Normālā demokrātijā būtu tā: sabiedrībā ir kāda vajadzība, ir kādi šīs vajadzības paudēji (tie var būt arī politiķi), kuri dod vīziju: patlaban ir tā, tāpēc mēs iesim tajā virzienā un darīsim to un to. Tas pārvēršas par programmu, politiķi iegūst mandātu tās realizācijai un darbojas.
Politiķiem ir jātirgo sapņi. Viņiem jāpasaka: tev pienākas tas, taviem bērniem būs tas, bet mazbērniem - lūk, tas. Varbūt sākumā nebūs tik labi, kā gribētos, bet ir jāredz process un rezultāts. To var saukt par vīziju vai sapni, bet politiķim tas ir jātirgo, pārliecinot cilvēkus par sapņa jēdzīgumu.
Bet ar ko nodarbojas, piedodiet, mans draugs Arvils A.? Ar viņu iepazinos 1974. gadā kā ar jaunu un daudzsološu fotogrāfu. Tagad: elektrības tarifi augsti. Ko mēs darām? Iedodam cilvēkiem atlaidi uz trim mēnešiem. Sakiet, kurā punktā ir stratēģija? Kā šī problēma ir atrisināta? Nekā! “Sadales tīklam” ir kaut kāds plāns - pareizs vai nepareizs -, ko valdība viņiem neļauj realizēt. Pēc trim mēnešiem ST uztaisa jaunu plānu…
…kurā ir ietverti zaudējumi plus neiegūtā peļņa. Un cilvēkiem vajadzēs maksāt vēl vairāk.
Redzēsim. Tas pats ar bankām. Ir tāds ārkārtas nodoklis ārkārtas peļņai. Lielbritānija ik pa laikam uzliek tādu nodokli saviem naftas urbējiem, sak, mīlīši, padraudzēsimies mazliet. Nedraudzēsies? Nu tad palūkosimies, kā tev ar tām licencēm.
Kā ir pie mums? Tieši otrādi.
Vēl vairāk. Mans draugs Arvils A. skaidro: tas, kas ieviests Lietuvā, mums neder. Kaut arī bankas - tās pašas. Bet peļņa šeit nezin kādēļ lielāka, kaut arī esam švakāki par Lietuvu daudzos punktos. Un tad Arvils A. saka: mums būs cits nodoklis. Un tie atkal ir meli. Tas ir tas pats mūžvecais uzņēmuma ienākuma nodoklis (UIN), kas kopš 2018. gada 1. jūlija vairs nav jāmaksā avansā. Arvils A. piedāvā atcelt šo atcēlumu attiecībā uz bankām, proti, iekasēt šo pašu nodokli ar to pašu likmi, tikai avansā. Nākamgad bankām tas vairs nebūs jāmaksā par šo gadu, jo būs jau samaksāts. Valdība uzvedas kā dzērājs, kas aizņemas piecīti uz gaidāmās algas rēķina.
Tā ir politikas deģenerācija, kad tev vairs nav ne sapņa, ne vīzijas, ne stratēģijas. Un nav pat nekāda reāla valsts pārvaldes plāna - pat menedžmenta līmenī. Nav nekā!
Kāds menedžments var būt, ja it kā konservatīvie “zaļzemnieki” saiet kopā ar kreisliberāliem marksistiem un remdeniem centra liberāļiem? Tā kā siļķes ar medu…
Mēdz būt salāti, piemēram, siļķe kažokā - siļķe ar bietēm, olām un majonēzi. Un mēdz būt uzkodu plate: spāņu tapas. Tur visas ēdiena sastāvdaļas ir dažādas, bet netiek sajauktas. Šī valdība mums ir kā spāņu tapas. Šī valdība ir ļoti harmoniska tādā nozīmē, ka ikvienai partijai ir vajadzība, ikviena partija realizē savu vajadzību, netraucēdama citām partijām. “Progresīvajiem” vajag Stambulas konvenciju, un to viņi tagad dabūs.
Tāpat kā to vajag arī “Jaunajai vienotībai”.
Ne tik ļoti. Jo tas ir naudas jautājums. “Jaunajai vienotībai” jau ir SIF un vēl šis un tas. SIF budžets ir aptuveni divreiz lielāks par KNAB budžetu - mazliet vairāk par 30 miljoniem eiro. “Progresīvajiem” arī vajag, un to viņi dabūs, jo Stambulas konvencija paredz dažādu NVO veidošanu. Stambulētāji dabūs savas NVO, kas par dažiem simtiem tūkstošu eiro (gadā) kaut ko pētīs un kontrolēs. Brīnišķīga shēma.
Un tas viss notiks ar “zaļzemnieku” palīdzību…
Jā. “Zaļzemniekiem” arī ir vajadzīgs atbalsts, jo Lembergs negrib iet cietumā. Tik vienkārši! Savukārt JV grib nopelnīt uz biržas rēķina.
Un uz valsts uzņēmumu privatizācijas rēķina?
Privatizācija varētu būt mazākā sadaļa. No Latvijas mērogam diezgan monstroziem uzņēmumiem - tajā brīdī, kad tie iet biržā, - labumu gūst labi ja kāds tūkstotis pietuvināto: brokeri, juristi, finansisti. Un tā - trīs koalīcijas sastāvdaļas dabū to, ko vēlas. Un visi kopā - laimīgi. Kā marksisma trīs avoti un trīs sastāvdaļas. Atcerēsimies armēņu radio, kam jautāja: vai aprēķina laulība var būt laimīga? Armēņu radio atbildēja: jā, var, ja aprēķins ir pareizs. Šajā aprēķina koalīcijā partneri cits citam netraucē.
Pagājušajā nedēļā izcēlās diezgan liels troksnis sakarā ar partiju septembra reitingiem SKDS aptaujā. Reitingi bija diezgan simptomātiski.
Visu laiku ir bijis tā, ka valdības zemais reitings pavelkas uz augšu, ja tiek uztaisīta jauna valdība. Jo cilvēkiem patīk jaunas valdības tapšana, svētki, kāzas… Es tam īpaši nepievērsu uzmanību, bet tad JV cilvēki pēkšņi sāka žagoties. Kas noticis? Bija sagaidāmas un neparastas lietas. Sagaidāmā bija tā, ka reitings iet uz augšu tiem, kuri veido valdību. Gan ZZS, gan “progresistiem” - bija mikroskopisks, tomēr kāpums. “Progresistu” vēlētājs nenosodīja likšanos gultā ar Lembergu, bet ZZS vēlētājs nenosodīja iziešanu no opozīcijas par šādu cenu, sak, “zaļzemnieki”, konservatīvi cilvēki, vēlētājs nesapratīs. Izskatās, ka sapratīs.
Un te nāk izbrīns numur viens. Krietns kāpums ir nacionāļiem. Viņiem pārmet nekā nedarīšanu, un ne bez pamata. Bet šajā gadījumā - izrādās, ka viņiem ir kaut kādas vērtības, pie kurām viņi pieturas!
Bet čempioni šajā izbrīnā tomēr ir “Jaunā vienotība” un tās reitings. Dižie vēlēšanu uzvarētāji! JV ir nokritusi līdz zemākajam līmenim pēdējā gada laikā, izteikti zem puses, kas bija vēlēšanu dienā. Tā nav mērījumu kļūda, reitings kritis trīs mēnešus pēc kārtas, un kritums saskan ar to brīdi, kad Kariņš no tukšas muldēšanas pārgāja uz klajām stulbībām. Bija beņķi ar piecām kājām un kas tur vēl ne.
Mans pieņēmums: atšķirībā no nacionāļu vēlētāja JV vēlētājs sevi vienmēr ir pozicionējis kā eiropeiski racionāli domājošu cilvēku, sak, reku, Rinkēvičs jauks cilvēks, reku, Kariņš, neuzpērkamais godavīrs. Viņi redz vīziju un stratēģiju, iestājas par pareizajām lietām utt. Un tad kādā brīdī šim racionālajam, proeiropeiskajam vēlētajam visa tā muldēšana ir līdz brošai, un aptaujā viņš skaidri un gaiši to pasaka.
Ja kritums turpinās, politiskā vide līdz nākamajām vēlēšanām var krietni izmainīties. Iepriekšējā Kariņa valdība - kā jau es savulaik teicu - noturējās tāpēc, ka nevar nokrist tas, kurš rāpo.
Bet arī rāpošana reiz beidzas…
Šobrīd koalīcijā ir iebūvēts nestabilitātes elements. Un ja kāds saka - nu, šī valdība jums parādīs! - es neredzu ne mazāko pamatu, lai tā kaut ko “parādītu”. Turklāt vairākiem ministriem nav nekādas pieredzes augsta līmeņa menedžmentā.
Viens no Nacionālās drošības koncepcijas punktiem ir: atteikties no krievu valodas sabiedriskajos medijos. Milzu troksnis sacēlās. Un trokšņa avots - interesanti gan! - ir lielākoties latvieši. Kāpēc tā?
Tā, patiesību sakot, ir liela ķeza. Valodas jautājums ir otrs lielākais mūsu drošības apdraudējums, pirmais ir izglītība. Visiem zināmais Ādamsons ir iespundēts cietumā par spiegošanu Krievijas labā (viņš esot krieviem nodevis kaut kādu sūkņu staciju rasējumus…).
Ja viņam piesprieda četrus gadus, tad izglītības ministriem visiem kopā vajadzētu piespriest četrsimt gadus. Šadurskim - mazāk, pārējiem vairāk.
Viss, kas notiek, ir pēdējo 30 gadu izglītības absurda sekas. Ministre Mārīte Seile, stājoties amatā, teica, ka krievu skolas nekādā gadījumā nedrīkst aiztikt. Viņa nav unikāla šajā ziņā. Vienīgi Šadurskis kaut ko uzsāka pret krievu skolām, viņu nokristīja par “čornij Karļis” (melnais Kārlis - krievu val.). Bet reforma bija diezgan maiga.
Informatīvajai videi būtu daudz mazāka bīstamība, ja pirms tam nebūtu sabeigta izglītība, kas nodrošina augsni, kurā var bērt visu, kas spēj uzdīgt. “Rus.lsm.lv” galvenā redaktore Safronova savulaik izpaudās, ka mēs te it kā taisot geto. Nu, piedodiet, viņi ar savu krievu valodu, ar savu” rus.lsm.lv” ir tie, kuri te taisa geto! Izolējot kaut kādu grupu, tiek veidots geto. Uztaisot krievu informatīvo vidi, kas ir nošķirta no apkārtējās vides, tiek veidots geto. Ja likvidē šo dalījumu, tad - labākajā gadījumā - pēc vienas paaudzes var gaidīt izmaiņas.
Patlaban esmu pārliecināts, ka ir jāizvēlas, par ko vai pret ko cīnīties: par latviešu valodu vai pret geju laulībām, par vārda brīvību vai pret Stambulas konvenciju. Visam mums spēka nepietiks. Es izvēlētos cīnīties par latviešu valodu.
Un kā to darīt?
Ir Liāna Langa, kura ar spēku lauž sienu, un daudzi viņai pārmet raupjumu. Bet kādam tas ir jādara! Taču tālāk derētu nākamie līmeņi: būtu labi, ja ar zināmu regularitāti parādītos skaidrojumi, kā iztīrīt latviešu valodu no sovjetiskuma, no padomju krieviskuma. Tas nav tikai staigāt dziesmu svētkos skaistos tērpos un pilnveidot tos ik gadu, bet vajag pilnveidot un attīrīt arī savu valodu. Tajā brīdī, kad tu pieņem kroplu valodu, tu ietekmē arī savu domāšanu. Aplama valoda agrāk vai vēlāk izraisīs aplamu domāšanu. Tāpēc jāsaprot, ka cīņa par latviešu valodu ir cīņa par brīvību. Ja zaudēsim valodu, zaudēsim arī neatkarību.
