Pieņemoties spēkā negāciju lavīnai par bankās pieaugošajām aizdevuma likmēm un izskanot viedokļiem par to, ka arī kredītiestādēm šo likmju aprēķināšanā vajadzētu būt tolerantākām pret aizdevuma ņēmējiem, “Neatkarīgā” (NRA) centās gūt skaidrojumu banku sektoru pārstāvošajā Latvijas Finanšu nozares asociācijā (LFNA). Diemžēl iegūtās atbildes, maigi sakot, bija visai vispārējas, nevedinot domāt, ka šī institūcija vēlētos sabiedrībai plašāk izskaidrot, kāpēc aizdevuma procenti, kas tiek pievienoti starpbanku tirgus likmei EURIBOR, Latvijā vismaz šķietami ir tik augsti.
Pirmdien NRA vērsās asociācijā ar lūgumu pēc intervijas ar tās vecāko juridisko padomnieku Edgaru Pastaru. Viņš iepriekš bija komentējis asociācijas viedokli TV3 raidījumā “Nekā personīga”, kurā viena no tēmām bija komercbanku piemērotās aizdevuma likmes kredītņēmējiem un Saeimas deputātu priekšlikumi par to apjoma ierobežošanu. Atbildē NRA asociācija norādīja uz E. Pastara aizņemtību un to, ka atbildes uz viņam domātajiem jautājumiem tiks atsūtītas rakstiski. Ar to, kādi jautājumi nozari pārstāvošajai asociācijai uzdoti un kādas atbildes uz tiem tika saņemtas, lasītājs var iepazīties raksta turpinājumā.
Vai atbilst patiesībai fakts, ka Latvijas banku (tās, kuras ir jūsu asociācijas biedri) kredītportfelī riskanto finanšu aktīvu īpatsvars ir viens no zemākajiem eirozonā, taču tajā pašā laikā jūsu pārstāvēto biedru hipotekāro aizdevumu pievienotās likmes ir vienas no augstākajām šajā valūtas zonā? Vai šajā gadījumā ir pamats apgalvojumam, ka minētās bankas zema riska aizdevuma portfeli sevis pievienoto likmju ziņā ceno līmeņos, kas citās eirozonas valstīs tiek piemērots vidēja vai augsta riska aizdevumiem? Jautājums ir ar piebildi, ka lielākajai daļai hipotekāro aizdevumu garantijas sniedz ALTUM.
Lai arī monetārā politika ir vienāda, tomēr jāpatur prātā, ka katras eiro zonas dalībvalsts situācija un stāvoklis ir atšķirīgs. Gluži kā katram tirgum ir sava specifika (piemēram, ēnu ekonomikas īpatsvars, laba uzkrājumu kultūra vai tieši otrādi, grūtības nodrošināt pirmo iemaksu hipotekārajiem kredītiem, uzņēmumu pārliecība par nākotni un investīcijām), tāpat arī banku sistēmas pieredze katrā valstī ir dažāda, tajā skaitā, piemēram, vērtējot banku sistēmas noslogotību ar t.s. sliktajiem kredītiem pēc 2008.-2009. gada finanšu krīzes.
Latvijas gadījumā, neskatoties uz pašreizējo kredītu/depozītu attiecību, sabiedrības uzkrājumu līmenis nav tik augsts, lai personas bez grūtībām iegūtu finansējumu hipotekārajam kredītam. Šajā ziņā ALTUM atbalsta garantiju programma faktiski ļauj “aizņemties” naudu pirmajai iemaksai, kas citādi būtu jākrāj ilgāku laiku. Taču tas nesamazina banku kredītrisku, izsniedzot aizdevumu uz 30 gadiem.
Vai patiesībai atbilst bijušā finanšu ministra Jāņa Reira apgalvojumi par to, ka atsevišķās komercbankās kredītu likmes noteikšanā tiek piemērots tā dēvētais valsts risks, kas paredz aizdevumam papildu 0,4 procentpunktu vērtu piecenojumu? Vai, jūsuprāt, komercbankām Latvijā, ņemot vērā mūsu valsts fiskālo stabilitāti gan no valsts parāda, gan no privātā sektora kredītu/depozītu attiecības, gan arī ņemot vērā mūsu valsts atrašanos eirozonā, ES, NATO un OECD, ir pamats piemērot šādu likmi?
LFNA nevar komentēt atsevišķu politiķu apgalvojumus. Vienlaikus vēlamies norādīt, ka cenošanas un cenas noteikšanas aprēķinu metodoloģija un modeļi ir katras komercbankas kompetencē, tādēļ LFNA nevar sniegt komentārus attiecībā par uzdoto jautājumu.
Vai šobrīd ir pamats runāt, ka, pieņemot likumdošanā izmaiņas, kas paredzētu samazināt banku pievienotās likmes aizdevumiem uz pusi no pašreizējā līmeņa, kredītiestādes saskata pamatu tiesvedībai, mazākai aizdevumu izsniegšanai vai Latvijas tirgus pamešanai?
Ierobežojumi banku izsniegtajām kredītu likmēm ilgtermiņā kredītņēmējiem nevis palīdzētu, bet tieši pretēji - kaitētu. Šajā gadījumā valsts faktiski iejaucas finanšu tirgū, nosakot to, par kādu cenu drīkst izsniegt aizdevumus. Ja bankām ar likumu vai kā citādi tiktu noteikti kredītlikmju "griesti", tas varētu nozīmēt atturīgāku kreditēšanas politiku. Tāpat jāņem vērā, ka šādi kredīti var tikt traktēti kā pārskatīti kredīti, kas nākotnē radīs grūtības izsniegt jaunus aizdevumus, liks bankām veidot papildu uzkrājumus, attiecīgi sadārdzinot un sašaurinot kreditēšanu, kā arī radīs tiesiskus riskus finanšu sistēmai kopumā.
Kā, jūsuprāt, būtu iespējams visracionālāk risināt jautājumu par labāku kredītu un noguldījuma likmju sabalansēšanu?
Banku uzdevums ir sabalansēt piesaistītās naudas un kredītos izsniegtās naudas termiņu, kā arī jārēķinās ar to, ka ekonomika attīstās cikliski. Proti, augšupejas brīžos cilvēki labprāt nogulda naudu, izmanto dažādus finanšu instrumentus, bet krīzes laikā steidz savu naudu izņemt, lai risinātu neatliekamas vajadzības. Ja bankas nav rēķinājušās ar šo cikliskumu un labajos laikos izsniegtie kredīti ir finansēti ar īstermiņa noguldījumiem, krīzes brīdī nauda strauji aizplūst. Hipotekāro kredītu izsniegšana ir jāsabalansē ar bankas spēju šādus aizdevumus finansēt, uzņemoties adekvātus riskus, lai neapdraudētu savus noguldītājus.
Vai ir pamats kuluāros dzirdētajiem apgalvojumiem par to, ka iepriekšējos apmēram piecos gados bankas kredītņēmējiem nav piedāvājušas hipotekāros aizdevumus ar fiksētu likmi? Ja šādi apgalvojumi atbilst patiesībai, vai, jūsuprāt, to no kredītiestādes var uzskatīt par labu biznesa praksi?
Vēsturiski ir pierādījies, ka ilgtermiņā bāzes likmes ar garāku fiksācijas periodu ir augstākas nekā mainīgās likmes ar īsāku (3 vai 6 mēnešu) fiksācijas periodu, turklāt pēdējo piecu gadu laikā EURIBOR bāzes likme bija ļoti zemā līmenī, kas papildus stimulēja pieprasījumu un padarīja pievilcīgu aizņemšanos tieši ar mainīgajām EURIBOR likmēm. Kreditēšanas tirgū ir bankas, kurās pieejamas fiksētās likmes ar termiņu līdz 5 gadiem, taču pieprasījums pēc fiksētajām likmēm bija un joprojām ir ļoti zems.
Vai, jūsuprāt, bankām, kuras tiešā vai pastarpinātā veidā krīzes laikā tika balstītas, izmantojot nodokļu maksātāju naudu, pašreizējā situācijā nevajadzētu izrādīt lielāku pretimnākšanu kredītņēmējiem, samazinot sevis piemērotās pievienotās likmes vismaz līdz brīdim, kamēr EURIBOR likmes salīdzinājumā ar pašreizējo līmeni nokrītas vismaz par procentpunktu?
LFNA norāda, ka pašlaik Latvijas tirgū esošajām bankām nav bijis piešķirts valsts atbalsts.
Vai ir pamats domāt, ka banku pievienotās kredītu likmes var tikt samazinātas brīdī, ja būtiski sāks pieaugt ienākumus nenesošo (maksājums tiek kavēts vairāk nekā 90 dienas vai arī netiek kavēts, bet ir pazīme par aizņēmēja nespēju pilnā apmērā segt savas saistības - red.) hipotekāro aizdevumu īpatsvars kredītiestāžu portfeļos?
Bankas, apzinoties globālās, reģionālās un valsts ekonomikas izaicinājumus un to ietekmi uz klientiem, jau šobrīd meklē un piedāvā abpusēji pieņemamus risinājumus saviem klientiem. Katra situācija ar kredītņēmēju tiek risināta individuāli, ņemot vērā, ka vajadzības un gadījumi ir atšķirīgi, piemēram, kredīta apjoms, procentu likme, maksātspējas grūtības vai arī tikai klienta vēlme maksāt mazāk par kredītu. Latvijas banku kredītportfelis kopumā ir labā kvalitātē, un šobrīd klientiem netiek novērotas sistēmiskas grūtības ar hipotekārā kredīta ikmēneša maksājumiem.
Latvijā hipotekāro kredītu maksājumu kavētāju skaits šobrīd nepārsniedz 0,5%. Vidēji 72% no kredītņēmējiem ikmēneša maksājums saistībā ar EURIBOR likmes paaugstināšanu nav pieaudzis vairāk par 100 eiro, un 60% kredīta līgumu maksājums ir mazāks nekā 350 eiro mēnesī.
