Hosams Abu Meri: Kāds tūkstotis cilvēku mani grib redzēt arī kā ārstu, ne tikai kā ministru

© Publicitātes foto

“Kad parādās grūtības un tu saki – nē, es atkāpšos, es neko nedarīšu, – tad tu neesi politiķis, tad tu neesi nekāds patriots. Tad tu esi tikai pašlabuma meklētājs,” saka veselības ministrs Hosams Abu Meri (JV) un analizē sava darba sākumu vienā no sarežģītākajām ministrijām.

Kas, jūsuprāt, ir svarīgākie uzdevumi, kas veselības aprūpē jārisina nekavējoties?

Pirmkārt, mediķu atalgojums. Inflācija Latvijā ir milzīga, tā jākompensē. Otrkārt, jāpārskata medikamentu cenas. Tas, protams, nenotiks mēneša laikā, bet uz to jāiet. Runāsim ar farmācijas kompānijām, kā samazināt cenas. Jārevidē arī kompensējamo medikamentu saraksts, un to jau esam uzsākuši darīt.

Treškārt, jāsakārto onkoloģijas slimnieku rindas. Šobrīd redzam, ka cilvēki rindās pie speciālistiem gaida vairāk nekā mēnesi, kaut gan šai gaidīšanai vajadzētu būt ne ilgākai par divām nedēļām.

Iemesli tam vairāki. Viens no tiem - kovida laikā cilvēki gandrīz negāja pie ārstiem, līdz ar to pieauga onkoloģisko pacientu skaits. Turklāt mums ir ārstniecisko resursu trūkums, tie ir ārsti un māsiņas, īpaši ārpus Rīgas.

Ir vairākas lietas, ko nepieciešams mainīt, arī kompleksi rindu jautājums ir jāsakārto

Gribat slēgt ciet slimnīcas?

Nē, negribu. Mums jārevidē katras slimnīcas funkcijas un pilnībā jāievieš uzsāktā slimnīcu līmeņošana. Pirmām kārtām - vai slimnīcas sniegtie pakalpojumi ir kvalitatīvi? Nereti gadās tā, ka būtu bijis labāk, ja pacients brauktu uz citu, attālāku slimnīcu vai pat uz Rīgu, tad nebūtu tādu veselības problēmu. Ja ķirurgs katru dienu netrenē savas rokas, viņa pakalpojums vairs nav perfekts.

Laukos, piemēram, ir tā. Maza slimnīciņa, traumpunkts, pirmā palīdzība un tamlīdzīgi. Slimnīcu slēdz, cilvēki - izmisumā. Viņi saka: ja man tagad jābrauc uz tuvējo slimnīcu, kas atrodas 100 kilometru attālumā, es pa ceļam varu vienkārši nomirt!

Tāpēc tas ir jautājums, ko mums vajag mierīgi izanalizēt. Ja slimnīca ir milzīga, bet pacientu tur nav, šāda situācija nav jēgpilna. Bet traumpunkts, primārās palīdzības centrs un ģimenes ārsta prakse - tam visam ir jābūt.

Ministres Meņģelsones laikā bija ziņojums par to, kas konkrētās slimnīcās jārevidē, kas jāņem nost vai jāliek klāt. Bet to nevar izdarīt ātri, jārunā ar pašvaldībām, jādomā, ka pakalpojumu varbūt varētu pārcelt uz citurieni. Nu nevar vienkārši aizvērt slimnīcu, lai pacienti nonāktu neziņā - uz kurieni iet? Nedrīkst radīt haosu. Ja patlaban nevaram situāciju izmainīt uz kvalitatīvo pusi, tad lai pagaidām paliek tā, kā ir.

Nākamais jautājums - digitalizācija. Pagaidām šī sistēma ir ļoti fragmentēta un novecojusi. Cilvēks nodod analīzes, bet to rezultāti ne vienmēr nonāk tur, kur tiem nepieciešams nonākt. Tas ir apmēram tāpat kā ar skandalozo e-veselības sistēmu, kam tika iztērēti miljoni eiro no Eiropas Savienības fondiem. Iepirkumi notika, bet rezultāts nebija kvalitatīvs.

Ģimenes ārstu kapacitāte arī jāstiprina.

Protams. Ārstēšanas kvalitāte ir dažāda: ir ģimenes ārsti ar 700-800 pacientiem, bet ir arī ārsti ar 4000 pacientiem. Tad tikai jāraksta papīri, ārstēt nav laika… Taču es gribētu, lai ikviens pacients zinātu, kad viņam jāiet uz skrīningu vai endoskopiju. Un es gribētu, lai pacients negaidītu vizīti pie ģimenes ārsta nedēļām ilgi. Kā mēs varam runāt par laikus izārstētu pacientu, ja viņš netiek pie ģimenes ārsta?

Izmaiņas nebūs vienā gadā, taču katru gadu mēs varam uzlabot vismaz daļu no situācijas. Finanšu ministrija atbalsta manu plānu. Ja domājam, ka šī valdība strādās trīs gadus līdz nākamajām vēlēšanām, tad man ir jāizdara konkrētas lietas.

Veselības aprūpei jāparedz vismaz 12% no visiem valsts budžeta izdevumiem, un tagad mēs esam tuvu tam. No jaunā budžeta papildus veselības aprūpes nozarei ir apsolīti 275 miljoni eiro.

Finanšu ministrija tiešām tam piekrita?

Tā nebija vienkārša saruna. Mēs esam noteikuši prioritātes, bet skatīsimies arī efektivitāti. Revidēsim kompensējamo medikamentu sarakstu, liksim naudu klāt, uzlabojam pakalpojumu pieejamību - tiem arī liksim klāt finansējumu.

Jūs nesen teicāt, ka tomēr gribat paturēt savu ārsta praksi, proti, būt par ministru un arī strādāt par ārstu. Nebūs par daudz?

Sākumā es tā domāju… Nu, ka vismaz sestdienā man atradīsies laiks, lai pieņemtu pacientus. Bet arī sestdienās es strādāju ministrijā! Arī svētdienās. Sešos no rīta izbraucu no mājām, ap desmitiem vakarā esmu atpakaļ. Arī mans birojs strādā ilgi. Ir milzīgas problēmas, un tās ir jāizkustina.

Un tomēr jebkurā gadījumā man jāatrod dažas - divas, trīs, četras, - stundas nedēļā, lai es tiktos ar pacientiem… Es nedrīkstu pusgadu nestrādāt ar endoskopu, tā es zaudēšu kvalifikāciju. No tā cietīs mani pacienti.

Es nerunāju par to, ka es gribētu papildu naudu, es runāju par saviem pacientiem! Ja, piemēram, divi mani hroniskie pacienti atnāks pie manis uz ārsta praksi agri no rīta, teiksim, septiņos, tad kas man traucēs jau pusdeviņos būt savā ministra kabinetā? Vai tad cilvēki grib mani redzēt tikai kā ministru? Nē, kāds tūkstotis cilvēku mani grib redzēt arī kā ārstu - pēc tiem trim gadiem, kad vairs nebūšu ministrs.

Turklāt domāju, ka tas nemaz nebūs tik slikti - tikties ar cilvēkiem un redzēt veselības aprūpes problēmas ne tikai no ministra, bet arī no ārsta puses. Un es šīs ārsta prakses stundas neņemu no sava ministrēšanas laika, bet gan no sava miega un miera laika.

Vai jūsu dzīvesbiedre Linda nav apbēdināta, ka nācās aiziet no TV? Tas taču ir viņas mūža darbs.

Linda jau bija psiholoģiski gatava aiziešanai no TV… Pēdējā gadā viņa teica, ka režīms ir ļoti grūts: katru dienu jāceļas četros no rīta, bet cilvēka dziļākais miegs ir no trim līdz sešiem. Tad, kad mani aicināja kļūt par ministru, Linda saprata, ka patiešām ir pienācis laiks aiziet no TV, jo tas nebūtu ētiski pareizi - strādāt TV, intervēt politiķus, kamēr vīrs ir veselības ministrs.

Tagad Linda atpūšas, sporto, brauc ar riteni. Viņa priecājas, ka tagad dzīvo normālu dzīvi. Bet domāju, ka reiz viņa atgriezīsies televīzijā.

Par krievu valodu slimnīcās un citās medicīniskajā iestādēs. Kā jums šķiet, vai latviešu ārstiem jāpakļaujas dažu pacientu prasībām runāt krieviski? Ja pacients nezina valsts valodu, lai paņem līdzi tulku.

Šeit ir Latvija. Krievu valodu medicīnas iestādēs nedrīkst pieprasīt. Un īpaši tagad - pēc tā, kas noticis Ukrainā. Vai man jābūt tolerantam pret krievu valodu? Protams, ne.

Bet runāšu vispirms kā ārsts. Pie manis atnāk paciente, kurai ir kādi 80 gadi, kurai nav tuvinieku, viņa nesaprot latviski, savukārt es mazliet saprotu krieviski. Vēlos viņai palīdzēt kā cilvēks, kā ārsts. Un es palīdzu.

Bet tad atnāk jauns cilvēks un krieviski saka: dakter, man ar latviešu valodu slikti, es labāk krieviski. Savukārt es saku: man ar krievu valodu slikti, es labāk latviski. Pacients mēģina abās valodās, es - tikai latviski.

Katrs jautājums ir individuāls. Ja kāds man kategoriski pieprasa runāt krieviski, esmu pret. Tas mani ļoti kaitina. Ja kādi jauni cilvēki, kuri dzimuši un auguši šeit, Latvijā, mēģina ar mani runāt krieviski, es saku: piedodiet, bet man vairāk saprotama ir latviešu valoda.

Deputātu grupa no frakcijas “Latvija pirmajā vietā” (LPV) jums atsūtīja pieprasījumu, lai jūs skaidrotu BKUS piedāvāto terapiju pusaudžu dzimumidentitātes traucējumu ārstēšanai. LPV uzskata, ka BKUS piedāvā sagatavot pusaudžus dzimuma maiņas operācijai, ko var veikt, sasniedzot 18 gadu vecumu. Kāds ir jūsu viedoklis par šo BKUS piedāvājumu un deputātu vēstuli?

Piedāvātā terapija nav valsts apmaksāts pakalpojums. Turklāt tas vairāk ir saistīts ar medicīniskām, psihiskām problēmām. Ir jābūt ārstam, kurš izpēta pacientu, nozīmē terapiju - ja tā medicīniski ir vajadzīga. Ir jābūt arī psihiatram, kurš izmeklē pacientu un konstatē psihiskas problēmas, ja tādas ir, un jābūt ārstu konsilijam, kas dod atļauju. Drīz iegūšu vairāk informācijas, tad arī deputātiem atbildēšu. Bet ko patlaban redzu: nav gluži tā, ka BKUS taisītos palīdzēt ar dzimuma maiņas operācijām.

Jūsu padomnieku vidū ir pretrunīgi vērtētais Ņikita Trojanskis, kurš savulaik darbojās bēdīgi slavenajā Vakcinācijas birojā, bet tagad jūs konsultēs digitalizācijas un mākslīgā intelekta jautājumos. Kāpēc tieši Trojanskis?

Esmu uzklausījis viedokļus par viņu. Viņš ir gudrs puisis, mācās doktorantūrā Anglijā. Trojanskis ik pa laikam atbrauc uz Latviju, darbu lielākoties dara attālināti, viņam ir minimāla slodze.

Normunds Beļskis ir mums padomnieks ar pieredzi, savukārt Trojanskis ir jauns cilvēks, un es gribēju, lai viņš producē idejas, lai veido tādu kā prāta vētru. To viņš arī dara, viņš man nemitīgi sūta informāciju, pēta citu valstu pieredzi.

Trojanskis, protams, nav tāds padomnieks, kurš man diktēs, ko un kā darīt. Es vienkārši vēlos izmantot viņa - jauna un dedzīga cilvēka - idejas.

Jā, un es zinu, ko viņš dara privātajā dzīvē. Ieraudzīju sociālajos tīklos dažus foto, ļoti nopietni izrunājos ar Ņikitu. Viņš noteikti nebūs tas cilvēks, kurš ieviesīs digitalizāciju medicīnā: viņš palīdzēs ar idejām. Bet digitalizācijas speciālistu ir ļoti grūti dabūt, jo alga nav liela.

Vai jūs gadījumā nejūtaties iekritis kā circenis pelnos? Proti, nesākat domāt - kam man to visu vajadzēja?

Jā, jūtos! Pirms pāris dienām domāju: ak dievs, kur es esmu?! Tik daudz problēmu! Vai tiešām man to vajadzēja? Man bija laba, mierīga dzīve: strādāju Saeimā, paralēli arī medicīnā. Ienākumi bija lielāki, salīdzinot ar šā brīža ienākumiem. Sieva strādāja, bērni mani redzēja… Mana māte man arī jautāja: kam tev to vajadzēja - iet par ministru? Tev kāds par to paldies pateiks?

Bet patiesībā ir tā. Es no sirds kaut ko gribu mainīt, lai mums visiem, kā pacientiem, ir kvalitatīva veselības aprūpe. Esmu Latvijas patriots, un veselība ir Latvijas drošības pamats. Kad parādās grūtības un tu saki - nē, es atkāpšos, es neko nedarīšu, - tad tu neesi politiķis, tad tu neesi nekāds patriots. Tad tu esi tikai pašlabuma meklētājs.

Ja es domātu tikai par sevi un savu pašlabumu, tad būtu palicis medicīnā. Ja es būtu pateicis “nē”, kad mani aicināja kļūt par ministru - kas es būtu par politiķi? Jā, es zināju, ka daudzi mani “ēdīs” kā politiķi, bet es, būdams komandas cilvēks, piekritu būt par veselības ministru. Jo es labi zinu, kur ir problēmas, tāpēc uzskatīju, ka nedrīkstu stāvēt malā.

Intervijas

Pirmās vijoles partijas skolas orķestrī mēdz novest līdz pankroka dziesmām par skolas mokām. Savukārt pareizie vārdi var iedvesmot iekāpt radio draudzīgā formātā un īstenot lērumu vēl trakāku ideju. Grupa “Sub Scriptum” aktīvi uzsāk vasaras koncertu sezonu un TV raidījumā “NRA.lv sarunas” izstāsta savu ceļu uz panākumiem, kā atskaites punktu ņemot tikko izdoto mini albumu, kas pirmo reizi Latvijā ierakstīts tirdzniecības centrā.

Svarīgākais