Pēteris Viņķelis: Šī būs pirmā valdība, par kuru balsojusi liela daļa krievvalodīgo pilsoņu

© Bens Latkovskis

Kad pirms intervijas ar Pēteri Viņķeli apspriedām, kā viņu pieteikt, viņš ironizēja: “Raksti – pensionēts politisko notikumu vērotājs.” Abi pasmējāmies, bet, nopietni runājot, viņu politikā pazīst jau sen. Atceros, kā “Vienotības” kongresos pēc tam, kad partijas “spice” bija norunājusi savas piegludinātās, patētiskās runas, tribīnē kāpa Viņķelis un, bruņojies ar dažādu aptauju un vēlēšanu rezultātiem, zālē sēdošajiem izklāstīja attiecīgā brīža “politisko momentu”. Tā teikt, nolasīja analītisko ziņojumu “par stāvokli valstī”.

Tagad Viņķelis no “Vienotības” ir prom un strādā Eiroparlamentā par deputāta Ivara Ijaba (“Attīstībai/Par!”) palīgu. Viņš gan īpaši atrunājas, ka viss intervijā teiktais ir tikai viņa personiskais viedoklis un nav nekādi saistāms ar jebkādu politisko piederību vai simpātijām. Jāatzīst, ka arī agrākās Viņķeļa analīzes, kad viņš vēl bija aktīvs “Vienotības” biedrs, bija raksturīgas ar savu uzsvērto objektivitāti, pat paškritiku, kurās netika vēlamais uzdots par esošo. Tieši šīs domāšanas neatkarības dēļ viņā vienmēr ir vērts ieklausīties.

Kā jūs dažos vārdos raksturotu to politisko procesu, kurš iesākās pēc 10. maija un noslēdzās ar jaunas valdības izveidošanos?

Es to raksturotu kā trīs zaudētus mēnešus situācijā, kad jau 31. maijā viss bija skaidrs. Tā bija muļļāšanās.

Kas bija šīs muļļāšanās iemesli?

Viens iemesls bija drosmes trūkums pateikt uzreiz, kā ir. Pateikt, ka ar šo balsojumu [par Valsts prezidentu] šī koalīcija ir beigusies, nolikt premjera pilnvaras un sākt sarunas par citu valdību. Tas būtu bijis visgodīgāk. Otrs iemesls bija paša premjera Krišjāņa Kariņa, iespējams, cerība novilkt ilgāk, pēc iespējas tuvāk 2024. gada Eiroparlamenta vēlēšanām, lai būtu drošāks ceļš uz tām. Trešais, ka budžeta pieņemšanas termiņa spiediens nebija nekavējošs. Līdz augusta vidum bija vēl laiks atvaļinājumiem un dziesmu svētkiem.

Šajos trijos mēnešos izskanēja daudz spekulāciju par Kariņa Briseles ambīcijām. Jūs jau pieminējāt šo ambīciju ietekmi uz to, ko nosaucāt par muļļāšanos. Kādas redzat Kariņa perspektīvas no Briseles skatupunkta?

Eiroburbuļa lasītākajā medijā “Politico.eu” nesen bija publicēts raksts par to, ka Eiropas Komisijas izpildviceprezidentam Valdim Dombrovskim parādījies konkurents paša partijā - Krišjānis Kariņš. Tā kā “Vienotībai” šobrīd valdībā ir absolūtais vairākums, tad visdrīzāk, kā tas lems, tā arī būs. Cita lieta, ka labais tonis Eiropā arvien vairāk prasa, lai komisāri būtu saņēmuši mandātu Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Tas Krišjāņa Kariņa izredzes sarežģī, jo vēlēšanās viņš varētu atpalikt no Dombrovska. Varbūt pat ne tikai no viņa. Tāpēc atļaušos prognozēt, ka Kariņš šīs vēlēšanas izlaidīs un gādās sev vietu Eiropas Olimpā “pa tiešo” - sarunās ar Eviku Siliņu un citiem “Vienotības” līderiem. Ārlietu portfeļa atbrīvošanās un nonākšana apritē šajās sarunās var stipri palīdzēt. Bet būt komisāram no Latvijas nav Kariņa kārotākais sapnis.

Austrumeiropai pienāksies arī kāds no Eiropas “lielajiem portfeļiem” - Eiropas Komisijas, Eiropadomes, Eiropas Parlamenta, Eirogrupas prezidenta, ES augstā pārstāvja ārlietās vai NATO ģenerālsekretāra amats. Ja uz tiem kādreiz tēmēja Daļa Grībauskaite vai Kaja Kallasa, tad kāpēc gan lai netēmētu arī latvieši? Tiesa, šo "lāčādu" sadale atkarīga no tik daudzām neprognozējamām sakritībām, ka uz tiem cerēt būs grūti, pat ja ļoti gribētos. ES augsto amatu ieņemšanai var traucēt arī ASV pase. Man grūti iedomāties Francijas prezidentu atbalstām ASV pilsoni kādā no šiem amatiem.

Atgriezīsimies Latvijā. Kuri šajās trīs mēnešu politiskās “virves vilkšanas” sacensības bija lielākie zaudētāji un lielākie ieguvēji?

Paradoksālā kārtā zaudētāji ir pati premjera partija “Vienotība”. Viņi šajā periodā ir ieguvuši maksimālo varu - Rīgā mēru, saglabāja premjera amatu, palielināja vairākumu valdībā, nolika pie vietas visus līdzšinējos un arī jaunos partnerus, sākot no “Apvienotā saraksta” un beidzot ar Gunāru Kūtri. Šķietami iegūstot vislielāko varu, viņi zaudēja reputācijas un vēlētāju simpātiju ziņā. Ne ļoti daudz, teiksim, kā ir, bet zaudēja. Es nerunāju tikai par reitingiem. Sajūtu ziņā. Runājot par to pašu Kūtra gadījumu, ir daudzi “Vienotības” vēlētāji, kas uzgavilē tam, kā Siliņai ar vienu pirksta pakratījienu televizorā izdevās panākt pārmaiņas iecerētajā Saeimas prezidija sastāvā. Paradokss ir tas, ka viņi, iegūstot vairāk varas, ir zaudējuši daļu uzticības kredīta.

Ieguvēji, protams, ir “Progresīvie”. Acīmredzami, nenoliedzami un skaidri. Viņi ir valdībā un varēs īstenot to, ko iecerējuši. Protams, ZZS. Nevar tā uzreiz pateikt, kuri ir lielāki ieguvēji: ZZS vai “Progresīvie”. Patiesībā ZZS ir vislielākie, jo, šai valdībai mainoties, “Vienotībai” var vairs nebūt premjera amats vai viņi pat var palikt ārpus valdības. “Progresīvie” droši paliek ārpus valdības, bet ZZS būs neaizstājami jebkurās pārmaiņās nākotnē. ZZS būs arī reabilitēti. Tā reabilitācija notiek ikkatru vienu dienu.

“Apvienotais saraksts” savukārt ir jāliek zaudētājos. Nacionālās apvienības situācija ir interesanta. No ideoloģiskā aspekta, no saturiskā, programmatiskā, vēlētāju attieksmes viedokļa viņu pozīcija nav sarežģīta. Viņi šim trīs mēnešu procesam ir izgājuši cauri godam. Ar vismazāko, teikšu žargonā - saražotā “bulšita” daudzumu. Salīdzinot ar kopējo “bulšita” daudzumu, kas šajā posmā tika saražots, viņu kopējais devums bija vismazākais. Raivis Dzintars šajā “ražošanā” bija vismazāk iesaistīts. Visi pārējie ražoja neiedomājamu daudzumu blēņu. Vārdu, kuriem nebija nekāda sakara ar realitāti. Šo nejēdzību apjoms bija neiedomājams. NA vismaz puslīdz runāja, kā ir. No otras puses, partijā jau ir arī praktiskais spārns, un viņi, iespējams, būs sarūgtināti, bet kopumā nevar teikt, ka NA būtu zaudētāji.

Jūs pieminējāt tādu šobrīd maz dzirdētu versiju, ka iespējama arī valdība bez “Vienotības”. Kādu modeli ar to domājāt?

Lai arī šāds modelis ir mazticams, tomēr tas ir iespējams. Ja Lemberga ZZS (tā jāsaka, jo jānodala Lemberga ZZS no vienkārši ZZS) vairs nav tabu, tad kāpēc lai tabu uz mūžīgiem laikiem būtu Aināra Šlesera “Latvija pirmajā vietā”?

Vai ZZS gatavība piekāpties it visam, lai tikai tiktu valdībā, nevar arī viņiem atspēlēties? Līdzīgi kā “Vienotībai” tādā kā sajūtu līmenī.

Viņi apzināti iet uz to, ko dara. Viņi to ir teikuši. Skaidri un gaiši. Mēs nobalsojām par prezidentu Edgaru Rinkēviču un pazaudējām punktus. Mēs esam gatavi balsot vēl par dažām lietām un zaudēt punktus, bet mēs zinām, kāpēc mēs to darām. Lai tiktu valdībā, lai tiktu pie varas un darītu to, kas mums un mūsu vēlētājiem ir svarīgi. Viņi tic, ka vēlētāji to novērtēs vairāk nekā viņu atkāpšanos no kaut kādām “ideoloģiskajām” līnijām. Viņiem ir viena līnija, no kuras viņi neatkāpjas, un par to viņus var respektēt. Tas ir viņu premjera kandidāts. Viņi nav ne nolieguši, ne atkāpušies, ne novērsušies, ne pārtraukuši sadarbību, ne pārtraukuši atsaukties. Šāda konsekvence viņiem var dot punktus.

Jaunajā koalīcijā interesantākais spēks ir “Progresīvie”, jo viņi ir kaut kas jauns, nebijis un tāpēc grūti iepriekš paredzams. Kā jūs prognozētu viņu nākotni, ņemot vērā Rīgas domes pieredzi?

Domāju, ka “Progresīvie” būs salīdzinoši samiernieciski šajā valdībā. It īpaši budžeta un finanšu jautājumos, kuros viņiem objektīvi ir daudz lielākas ambīcijas izdevumiem, tēriņiem, aizņēmumiem, elastīgākai fiskālai politikai nekā “Vienotībai”. Tur viņi samierināsies ar “Vienotības” noteicošo lomu. Tas būtu viens, bet ir otrs būtisks moments, kas jāuzsver. Šī būs pa ilgiem gadiem pirmā valdība, kurā ir divas partijas, par kurām ir balsojuši krievvalodīgie Latvijas pilsoņi. Tie ir Lemberga ZZS un “Progresīvie”. Neatceros, kad valdībā būtu bijušas partijas ar ievērojamu krievvalodīgo balsu skaitu.

Prognozēju, ka šī valdība būs mērenāka savā “atkrieviskošanas” kaismē. Šī valdība būs pirmā pa ilgiem gadiem, kurā nav NA. Prognozēju, ka Lemberga ZZS un “Progresīvo” vēlētāji to novērtēs un balsos par viņiem vēl vairāk nekā 2022. gada oktobrī. Tie krievvalodīgo procenti varbūt nav lieli, jo viņiem jau vēl ir Šlesers, Rosļikovs un citi, bet, ja viņiem izdosies saglabāt kaut trešo daļu no krievvalodīgajiem vēlētājiem, tad tie ir astoņi procentu punkti. Tas ir pieklājīgs daudzums. Šī var izrādīties ilgstoša tendence. Proti, krieviem var parādīties savas partijas, kurām ir iespējas iet valdībā. Būt viņu balsīm ne tikai parlamentā, bet arī valdībā. Mūsu krievvalodīgie pilsoņi to varētu novērtēt. Turklāt ZZS tūlīt klāt būs arī Oļegs Burovs. Šis var izrādīties ilgtermiņa ieguvums. Gan šīm partijām, gan krievvalodīgajiem vēlētājiem. Tā ir demokrātija.

Par jauno valdību ir dažādas prognozes. Vieni saka, ka tā ilgi nenoturēsies, citi sliecas domāt, ka tai ir labas izredzes noturēties līdz pat šī Saeimas sasaukuma beigām.

Es domāju, ka tā noturēsies diezgan ilgi. Kaut vai tāpēc, ka alternatīvas teju visiem spēlētājiem ir sliktākas. “Vienotībai” acīmredzami, jo tai, visticamāk, nebūs premjers nākamajā valdībā. “Progresīviem” acīmredzami, jo viņi, visticamāk, nākamajā valdībā nebūs vispār. ZZS tāpēc, ka šajā kombinācijā viņiem ir ērti. Vienīgie, kuri teorētiski kaut ko varētu iegūt, gāžot šo valdību, ir ZZS. Bet tas ir teorētiski. Tagad jaunajai valdībai ir divas nedēļas. Viņi ir reāli ieguvēji. Kāpēc viņiem kaut ko mainīt?

Kādi varētu būt Siliņas valdības potenciālie zemūdens akmeņi?

Tie zemūdens akmeņi, manuprāt, ir gana redzami virs ūdens. Tā ir nauda.

Ko mēs ar to saprotam?

Trīs galvenās lietas, kas pēdējo nedēļu laikā ir parādījušās uz galda: 1) ārprātīgais rēķins par “Rail Baltica”. To nevar samaksāt, nevar aizņemties un nevar nebūvēt. Nav ne mazāko ideju, kā ar to tiks galā. 2) nauda veselībai. Lai arī “Progresīvie” nav Veselības ministrijā, un viņi pareizi darīja, ka neņēma šo ministriju bez Finanšu ministrijas, tur ir milzīgs naudas deficīts, lai ko mēs nedomātu par reformām un ko tur vēl. Deficīts ir objektīvi, nauda būs jāatrod, bet budžetā tās šobrīd nav. Vismaz “Vienotības” fiskālās politikas ietvaros. 3) nauda drošībai. Tas ir arī robežai, robežsargiem. Visur vajadzīga nauda, bet tās nav. Kā ar to valdība tiks galā, tas ir šā brīža lielais jautājums.

Politikā bieži vien problēmas rodas arī uz visai iracionālas bāzes. Kaut ko nevar sadalīt, nevar noteikt, kurš svarīgāks un ietekmīgāks. Tajā pašā Rīgas domē pārējie politiskie spēki kļuva izteikti greizsirdīgi, kad varas ietekmes centrs pārbīdījās no domes sēžu zāles uz mēra biroju. Vai šajā valdībā nav potenciālo kašķu iedīgļi?

Es pagaidām tādas pazīmes neredzu. Izskatās, ka visus pagaidām viss apmierina. (Izteikti ironiskā tonī) Sieviete par premjeru. Sieviete par Saeimas priekšsēdētāju, moderns prezidents, nacionāļi ārā no valdības. Ar šo ieguvumu komplektu vien var nodzīvot gadus.

A vāju prezidentu, kurš politiskā procesā tikpat kā neiejaucas. Edgars Rinkēvičs jau no ievēlēšanas pirmajām dienām liek saprast, ka nebūs bikls novērotājs no malas. Viņš lielā mērā veidos politisko darba kārtību. Kā varētu veidoties šo varas atzaru attiecības?

Viņš jau veido šo darba kārtību sociālekonomiskos jautājumos, norādot valdībai ļoti konkrētus rīcības virzienus. Jau tagad vairāk nekā Egils Levits pa četriem gadiem. Elektrības tarifi, nekustamā īpašuma nodoklis, pabalsti vētrā cietušajiem, Jēkabpils cietušajiem un citi konkrēti risinājumi. Negribu lietot vārdus - prezidents diktē, bet - neatraidāmi iesaka valdībai. Nodokļu politiku iezīmē. “Neatkarīgās” intervijā pavisam nesen. Izsakās par nekustamā īpašuma nodokļa likmi. Prezidenta vārdam būs ļoti liels svars. Lielu daļu no viņa teiktā valdība nevarēs atraidīt. Šobrīd grūti pateikt, vai tas atvieglos valdības darbu vai apgrūtinās. Prezidents būvē ļoti augstu, stipru un pamatīgu savas reputācijas un tautas mīlestības torni. Tad, kad tas būs vēl augstāks uzbūvēts, tad arī viņa ietekme vēl vairāk palielināsies.

Izklausās, ka prezidentam ir visas iespējas šo valdību pilnībā pakļaut sev.

Jāsaka, ka šī valdība lielā mērā arī ir prezidenta Rinkēviča valdība. Gan savas ģenēzes ziņā, gan sava sastāva ziņā. Vēsturiski tur ir ļoti cieša sazobe. Iekšlietu, tieslietu, ārlietu, aizsardzības, premjera pozīcijās. Tāpēc šī ir tikpat Rinkēviča, cik Siliņas valdība. Skaidrs, ka prezidents negribēs asociēties ar šo valdību. Pareizi, jo viņš ir prezidents un valdība ir valdība. Viņš turēs distanci. Vismaz publiskajā telpā. Dos padomus, kurus būs grūti atraidīt.

Intervijas

Kādas ir kodolenerģijas perspektīvas Latvijā; kurās vietās būtu pareizāk būvēt kodolreaktorus; kādas ir ūdeņraža ieguves un uzglabāšanas tehnoloģijas; cik reāla ir to ieviešana Latvijā; vai Latvijā jau tiek gatavoti speciālisti jaunajām tehnoloģijām un jauniem izaicinājumiem enerģētikā, “Neatkarīgās” intervijas turpinājums ar valsts akciju sabiedrības “Latvenergo” padomes priekšsēdētāju Aigaru Laizānu.

Svarīgākais