Mūsu tikšanās ar Eiropas Universitātes institūta Florencē krievu literatūras un kultūras vēstures profesoru Aleksandru Etkindu notika Rīgā “Renew Europe” diskusijās. Viņš prezentēja savu jauno grāmatu “Krievija pret modernitāti” un angļu valodā enerģiski polemizēja ar Latvijas auditoriju.
Grāmatu profesors sarakstīja mēnesi pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Dažas no grāmatā izteiktajām prognozēm nepiepildījās, taču lielākoties Aleksandram Etkindam izrādījās taisnība: šis ir karš nevis pret Ukrainu, bet gan pret modernitāti. 21. gadsimts izvirzīja cilvēcei jaunus izaicinājumus, kuri vēl vairāk saasinājās globālās sasilšanas draudu priekšā un pēc pandēmijas, kas pievērsa uzmanību attālinātā darba problēmai. Šķiet, ka pati daba ir nostādījusi cilvēci izvēles priekšā, kas ir jāizdara.
Vienā no intervijām profesors Etkinds uzsvēra: "Kāpēc Krievija pretojas modernitātei? Tāpēc, ka tā ir pilnībā atkarīga no ogļūdeņražu izejvielu eksporta. Jebkuras enerģētikas transformācijas programmas atņem Krievijas Federācijai tās ierastos ienākumu avotus. Tāda ir šīs konfrontācijas būtība, viss pārējais ir tās dažādas sekas."
Profesors Aleksandrs Etkinds pieturas pie divu civilizācijas projektu koncepcijas: "Leviatāna pasaule" (tā sauktā paleomodernā pasaule) un "Gājas pasaule" ("Gaiamoderna"). Gājas hipotēzi izvirzīja britu klimatologs Džeimss Loveloks, kurš uzskatīja, ka Zeme ir sava veida superorganisms, "dinamiska fizioloģiska sistēma, kas ietver biosfēru un jau vairāk nekā trīs miljardus gadu uztur mūsu planētu harmonijā ar dzīvību". Savukārt galīgajā formā šo hipotēzi formulēja filozofs Bruno Latūrs.
"Leviatāna pasaules" mūsdienīgumā progress ir redzams "vēl lielākā enerģijas dedzināšanā, vēl lielākā fosilo izejvielu izmantošanā". Savukārt Gājas pasaulē "viss ir tieši otrādi: progress tiek mērīts ar enerģijas izmaksu samazināšanu, izmantojot atjaunojamos avotus, kas ir harmonijā ar dabisko pasauli". Tādējādi Gājas modernitāte ir pārejas process uz jauniem atjaunojamiem enerģijas avotiem, jaunām starpvalstu attiecībām, jaunām idejām par sociālo hierarhiju, uz samazinātu materiālo un enerģijas resursu patēriņu un lielāku harmoniju ar dabu.
Krievija Etkinda grāmatā ir attēlota kā klasiska paleomodernisma valsts: tā ir atkarīga no fosilā kurināmā eksporta, uz ko balstās arī tās vadošā loma sociālās nevienlīdzības jomā. Lielāko daļu peļņas dabūja elite, kas kontrolēja naftas un gāzes ieguvi un pārdošanu. Jebkuras enerģētikas transformācijas programmas tās sistēmai ir nāvējošas. Saskaņā ar grāmatas “Krievija pret modernitāti” loģiku karš pret Ukrainu bija sava veida trieciens, kuru veica Krievijas elite, kas vēlējās saglabāt “status quo” attiecībās ar Rietumu pasauli, kurā savukārt centās integrēties Ukraina. "Karš jeb "speciālā operācija" tiek vērsta ne vien pret Ukrainu, ukraiņu tautu un kultūru, bet arī pret moderno pasauli," tikšanās laikā Rīgā atzina profesors Etkinds.
Pēc viņa domām, Rietumu vēlme, lai Krievija paliktu vienota, ir 1990. gadu sākuma politologu domāšanas inerces sekas. Padomju Savienības sabrukums nebija pienācīgi izpētīts. Taču par Krievijas Federācijas turpmāko sadalīšanos jeb "defederalizāciju" būtu jāsāk diskutēt jau tagad. Profesors uzskata, ka impēriju sabrukumu ne vienmēr pavada kari un kataklizmas. Kā piemēru viņš min Habsburgu impērijas sabrukumu, kuras teritorijā izveidojās tagadējās demokrātiskās valstis - Ungārija, Rumānija, Austrija, Čehija un Slovākija. Etkinds nav pārliecināts, vai Kaļiņingradā un Groznijā būs līdzīga politiskā iekārta, bet tas tomēr ir labāk nekā Maskavas dominance.
Sarunā ar “Rus.nra.lv” profesors Aleksandrs Etkinds pauda pārliecību, ka 2000. gadu sākumā Krievija atradās krustcelēs, kad tā varēja izvēlēties citu civilizācijas ceļu un iet "Gājas pasaules", nevis paleomodernās "Leviatāna pasaules" virzienā.
"Valdībai tuvi cilvēki un pat valdības locekļi piedāvāja modernizāciju, diversifikāciju un cīņu par ilgtspējīgu ekonomiku, visdažādākās zaļās reformas. Piemēram, Krievijas stiprā puse ir tās teritorija, tāpēc tā varētu tirgot oglekļa dioksīda emisiju kvotas. Šādi projekti bija, taču tas netika darīts, bet tas, kas tika darīts, izrādījās pilnīgi pretējs," pastāstīja Etkinds.
Tajā pašā laikā ir svarīgi saprast, ka divi civilizācijas modeļi vēl ilgi vienlaicīgi pastāvēs vienā telpā. Piemēram, Globālo Austrumu valstīs, kur liela uzmanība tiek pievērsta videi, klimata pārmaiņām, ilgtspējīgai attīstībai un starpreliģiju dialogam, taču var saglabāties neliberāli politiskie modeļi un tikt ierobežotas sieviešu un minoritāšu tiesības.
"Tie noteikti pastāvēs līdzās viens otram vēl ilgu laiku. Divu ekoloģisko un ekonomisko kārtību blakuspastāvēšanas process - tie ir projekti vairākiem gadu desmitiem," uzsver profesors, atbildot uz “Rus.nra.lv” jautājumu.
Taču post-Krievija jeb "Skaistā nākotnes Krievija", kas atgrieztos pie modernitātes, diemžēl ir maz ticama. "Domāju, ka šeit neiztikt bez Krievijas Federācijas sabrukuma, no kā mums nevajadzētu tik ļoti baidīties. Tās būs diezgan pašpietiekamas spēcīgas valstis, piemēram, Tatarstāna, Sibīrija vai Sanktpēterburga - mana dzimtā pilsēta. Kaut kur būs ekonomiskas problēmas, var būt pat pierobežas kari vai neatrisināti konflikti. Bet nekas sliktāks par to, kas notiek tagad, nenotiks," pārliecināts ir profesors Aleksandrs Etkinds.
